PLAUKTĀ NEKĀPĒJS
Olafs Stumbrs, Daudz laimes u.t.t., Hempstedā, 1970. 62 lp.
Recenzentam šķiet, ka amerikāņu dzejnieka un kritiķa Karla Šapiro uzbrukums modernismam dzejā ("What's the matter with Poetry?") ir vienpusīgs (un varbūt pa daļai, kā angliski saka, "tongue-in-cheek"), bet ne gluži bez pamata. Šapiro iebilst pret ideoloģijas dominētu dzeju - criticism-poetry is a mind-centered poetry, an ideological poetry, a poetry of theologies and social theories .... A contemporary poet without an Ism is considered by the academy to be a kind of rustic." No Šapiro viedokļa Roberts Frosts bija lielāks dzejnieks nekā vairums Nobeļa prēmijas laureātu; šo balvu Frostam nepiešķīra tādēļ, ka viņš nerīkoja ideoloģijas parādes. - Recenzenta izpratnē doma resp. apzināti intellekta procesi nebūt nav galvenais dzejā, bet spēj vārsmas darīt nosvērtākas un interesantākas. Taču - prātošanai rakstos palaikam ir slieksme uz šādu vai tādu ideoloģiju, tādēļ ideoloģiskas piekrāsas netrūkst pat Šekspīra sonetiem. Labā intellektuālā dzejā (piem., tikko minētajos sonetos) "ideoloģija" ir samērā neuzbāzīga, lokanāka, subtīlāka nekā propagandistu peršās un apvienota ar "dzejas mūziku" (Eliota interpretācijā).
Arī Stumbrs līdzīgi Šapiro, cik noprotams, vēršas pret ideoloģiskās dzejas pielūgšanu; viņš it kā noraida kvalitāti un grib "dzejot vāji", bet te laikam gan paužas ironija. Patiesībā Stumbrs meklē dabiskas, nepretenciozas dzejas vērtību, pagriezdams muguru "spožām" idejām:
Man jāuzdrīkstas atkal dzejot vāji.
Lai kvalitāte iet lauzt smalko kaklu!
Es rakstīšu ar sirdi varen čaklu
par laimi, tramvaju vai astoņkāji,
vai citu ko, vienalga. Upenāji,
vai kā var, ātri ejot, kādreiz paklupt -
viss viss par dzeju redzīgu vai aklu
kaut kā tiks pārtaisīts. Bet domātāji
-ne parastie, bet ar to lielo 'D',
kas sēž un, grūsno galvu balstot
plaukstā, grib dzeju uzdomāt reiz plauktā augstā,
lai pieņem manu pateicīgo 'nē',
jo ja nu nav, kas lasīt kāpelē?
Kaut visi Tevi varen gudru sauks,
No dzejas atšķelsies pēc drauga draugs
("Plauktā nekāpējs", 24.lp.)
Allūzijas uz Raiņa "Kalnā kāpēju" (un varbūt arī uz Verlēna "Dzejas mākslu") dod mājienu par skepsi, ar kādu Stumbrs raugās uz dzejotājiem, kas paceļas aizvien augstāk ideju reģionos, aizvien retākā gaisā, aizvien tuvāk mūžīgajiem sniegiem, aizvien tālāk no ikdienas ielām, dārziņiem, ganībām un krogiem... Kalnā kāpšana palaikam ir pretencioza - reizēm tā ir drīzāk "plauktā kāpšana". Dzejā svarīgāka ir parastā, "normālā" pieredze, šķietami necila īstenība, svaiga uztvere. Arī dažādas ķibeles un maldi apdāvināta vārsmotāja dzīvē sniedz mākslinieciski izdevīgu vielu. Stumbrs ir par Čaku un Upenāju, nevis par, teiksim, Orfeju, Faustu... Šī nostāja būs meklējama aiz grāmatiņas it kā triviālā un nedzejiskā nosaukuma.
Ja Stumbra pasmīnēšanu par Raini tomēr nevar uztvert bez dalītām jūtām, tad ikkatrs īstas dzejas draugs izbaudīs Stumbra gleznoto daiļperšotāja portretu:
Viļņi pret krastu nāk un nāk.
Pastulbi viņos raugos -
es pat ar sauli, ar gaisu ne,
kur nu ar jūŗu vēl draugos!
Nē, nav jau slikti, ka nojūk uzreiz
baltas putas tais bangu galos:
viļņu sudrabs, smags zelta loms, -
par to jau var brangi čalot.
'Zelto vie' tālāk,' man smīnot sauks
tas jūŗas arājs jeb zvejnieks,
'es atkal tūlīt uz mencām brauks,
Pēcāk, ja paliks pār' kād' galv',
tev aizdos ko rakstīt, dzejniek!'
("Poētizētājs liedagā", 30.lp.)
Tas it kā būtu dzejoņa ieskatījums retā apskaidrības un godīguma brīdī. Zelta un sudraba dzeja... Apjauta, ka dzejonim nav plašas un daudzveidīgas saskares ar īstenību; ka pieejams ir vienīgi konvencionāls, stilizēts, no īstenības atdalīts daiļums resp. klišejas izteiksmē un skatījumā. No šādu klišeju apjūsmošanas vēl tālāk novirza zvejnieka zobgalības tāmnieku izloksnē, kas veido kontrastu "daiļai" literārai izteiksmei, pasvītrojot poētizētāja mākslotību un pozēšanu. Šādas "sudraba un zelta vārsmas" atrodamas pat izcilu autoru dzejā, bet īpaši nejēdzīgas tās ir pašapzinīgu pusdzejnieku vai galīgu diletantu ražojumos. Stumbrs ir par svaigu īstenības dzeju, nevis par imitētām dārglietām.
Abos citētajos (un vēl daudzos) dzejoļos ir laba tiesa jau minētās kritizējošās dzejas, lai gan ne bez dzejiska svaiguma un asprātības. Tas norāda, ka Stumbrs tomēr ir intellektuāli rosīgs modernists (kaut arī tāds, kas negrib daudz grābstīties pa augstiem ideju plauktiem). Salīdzinot ar Etīdēm un dažiem samērā agrīniem dzejoļiem, kas uzņemti aplūkojamā krājumā, rodas iespaids, ka Stumbrs pēdējā laikā kļuvis drīzāk modernāks nekā veclaicīgāks. Agrāk viņš reizēm bija tāds kā "poētizētājs kapsētā" un tamlīdzīgi, gan nenoslīdot līdz īsti zemam līmenim. Citiem vārdiem - viņa sensibilitātē un izteiksmē šad tad pavīdēja kaut kas pārāk ordinārs, kas liecināja par zināmiem uztveres defektiem (un droši vien sekmēja Stumbra agrīnās dzejas populāritāti un noietu...). Atzīšos: šī iemesla dēļ man kādreiz likās, ka Stumbrs ir drusku nepelnīti izslavēts (salīdzinot, piem., ar Taunu) un ka no viņa kā no dzejnieka nekas liels nebūs. Daudz laimes u.t.t. šo iespaidu izdzēš. Stumbrs ir kļuvis subtīlāks gan skatījuma, gan izteiksmes ziņā, aizvien vairāk attālinoties no poetizētāja būtiska truluma, sentimentālitātes, banālitātes. Piemēram, Stumbrs pat nepaskatās uz fosilizēto "laika zobu", bet vārsmo starp citu tā:
dzīve atrodas pulksteņu ielenkumā.
Mirkļi to apšauda
sekunžu spalgajām kārtām.
Zilgani mirdzot kā vieglo ieroču spīdīgā municija
tās ietriecas mērķī.
Stundu kanonādes nogrand ielās, laukumos, nervos.
Dienas ir krituši jaunkareivji,
ko klusējot steidzīgi aprokam tumsā - (57.lp.)
Var šaubīties, vai šādas metaforas ir sevišķi trāpīgas (pats autors tūdaļ atzīst: "nē, es neskumstu pareizi"), bet tās ir svaigas un iezīmīgas. - Svaigumu piešķiŗ arī komiski pārveidotie citāti no mūsu agrākās vai cittautu dzejas, etc. Piem., Medeņa rudenīgais romantisms parādās itin greizā spogulī:
toties es pat pie vannas minstinos bālu, kaut netīru seju:
'Vai iekšā kāpt, vai palikt teju?' (44.lp.)
Tiešie citāti gan šur tur pavirši. Ja "ad nauseum" varbūt ir iespiedkļūda un Stumbrs zina, ka "nausea, -ae" un "ad nauseam", tad citāts no Ģētes Fausta noteikti ir paviršs (izlaists "strebend") - sk. 51.lp. - Vietām Stumbrs ar valodu izrīkojas itin brīvi; piem., apvieno vārdus "govs" un "mustangs" jaunvārdā "govstangs" (53.lp.). - Pārsvarā "modernais" brīvais pants, palaikam ar dažu atskaņu vai pusatskaņu. Stumbrs tomēr nav pilnīgi atteicies no tradicionālās vārsmošanas - piem., "puškiniskajās" četrrindās par lamāšanos (45.lp.). No sevišķi iezīmīga tradicionālisma Stumbrs gan izvairās - tas viņam varbūt šķiet kā "tapetes roze" (sk. trioletu "Rotaļa" 13.lp.; te dzejnieks tomēr spēj atdzīvināt šādu rozi).
Stumbra pieeja vielai visumā diezgan subjektīva, tādēļ nav brīnums, ka bieži iznirst atmiņas par bērnību. - Tā kā Stumbrs nesen ciemojies Latvijā, tad nepārsteidz vairāki dzejoļi par dzīvi turienes situācijā. - Krājumā uzņemts arī kāds dzejolis, kas pirms vairākiem gadiem it kā sagādājis nepatikšanas Jaunajai Gaitai.
Nobeigumā jāatzīst, ka šai krājumā ievietotā dzeja ir tiešām dzeja, lai gan bez sevišķa "lieluma". Tā ir saistoša, negaŗlaicīga, jo Stumbram piemīt laba tiesa no ļoti intelliģenta, šekspīriski asprātīga āksta (atšķirībā no "dumjiem klauniem" un svinīgām aitasgalvām).
Gundars Pļavkalns