PROGRESS UN "APGRĒCĪBAS"
Aina Kraujiete, Kristalls un māls. Dzejoļi. Sundbibergā: Daugava, 1970. 100 lp.
Kraujietes pirmais dzejoļu krājums Es esmu vasara (1963) liecināja par apdāvinātu, bet ne visai nobriedušu dzejnieci ar vēl diezgan pabālu īpatnību. Viņas otrs krājums No aizpirktās paradīzes (1966) jau ar lielāku mākslas svaru vismaz īpatnības ziņā, bet vietām arī ar prozisku piekrāsu, kādas nebija pirmajā krājumā. Trešajā grāmatā vērojams tālāks progress attieksmē pret īpatnēju, caurredzīgu skatījumu, bet vēl joprojām var manīt prozas piejaukumu. Tādēļ grāmatas nosaukums Kristalls un māls ir trāpīgs arī tādā aspektā, par kādu autore varbūt nav daudz gudrojusi... Kraujietes vārsmas šai krājumā ir veidotas gan no dzejas kristalla, gan no prozas māla. Pārsvarā dzejā, bet proziskās māla bļodas dažu lasītāju kaitinās.
Prozas piejaukuma iemesls droši vien ir mazāk ierobežota pieeja vielai. Ja mēģina dzejā izlietot, piem., ļoti laikmetīgas parādības, reālistiski skatītas mūsdienu lielpilsētas ainas u.tml., tad var rasties gan ļoti svaiga dzeja, gan žurnālistiska vai apcerīga pseudodzeja, "dzejproza". Vajag daudz talanta un techniskas izveicības, lai spētu izvairīties no "dzejprozas" resp. lai it kā prozisko vielu apvienotu ar rēgulāriem vai nerēgulāriem dzejas ritmiem un plašu konnotāciju. Arī vislabākā gadījumā te nevar tikt tālāk par minimāli dzejisko dažās no "galīgajā versijā" uzņemtajām rindām. Kraujietes vārsmās, diemžēl, ne vienmēr saskatāms "vislabākais gadījums"...
It kā prozisku rindu netrūkst arī, piem., Tauna pēcnāves krājumā, bet tā ir illūzija: Tauns tēlo zināma veida raksturu - tā sakot, "Dzejisko Vērotāju", "Mūsdienu Dzejnieku", pat "Dzejas Klaunu" (kā nu kuŗā dzejolī); Tauna "proziskajai" izteiksmei patiesībā netrūkst visai plašas konnotācijas. Kraujiete turpretī kommentē kā esejā vai ievadrakstā; izteiksme līdz ar to pārāk ierobežota, piem.:
tad viņas iekāpa pašas par lellēm greznos skatlogos
griezties un grozīties spoguļu priekšā
un veltīgi zēni taurēja ārpusē -
viņas nespēja aiziet no aizsāktās leļļu dzīves (36. lp.)
Citāta pirmās trīs rindas ir pietiekami dzejiskas, bet pēdējā rinda iederas vienīgi esejā vai (relātīvi dziļdomīgā) avīžu rakstā. Dzejolis tādēļ ir "izsists no sliedēm". Ja teiktu "viņas nespēja pamest leļļu dzīvi", pēdējā rinda kļūtu jau gandrīz pieņemama, kaut arī ne visai efektīva.("Viņas palika savā leļļu sapnī" jau būtu kaut kas krāsaināks.) - Ar banālu žurnālismu apputējušas šādas rindas:
grezni stalts vēl
Vecrīgas lepnums -
Melngalvju nams. (62.lp.)
Dzejolis "Vēl nebijis Mesija" nesastāv tikai no prozas, bet sekojošais izvilkums ir "māls":
tā vismaz izskaidro viņa puķaino
miera apsēstību
psīchologi, kaut pašiem jūk
šāsdienas īstenībai samēri, -
un trokšņainos komentāros kamēr
par pārstingrās audzināšanas sekām
televīzijas ziņotāji visādām
puķu bērnu ērmībām seko, (67.lp.)
Šādi "avīžu raksti" Kraujietei gadās par laimi tikai izņēmuma kārtā. Visumā viņa ir ģenuīna, kaut arī drusku flegmatiska dzejniece. Ar patiku un apbrīnu var lasīt "Orfeja žēlabu dziesmu" (piecos dziedājumos). Šeit antīkās teiksmas pievilcīgi sakausētas ar mūsdienu dzīvi (apmēram kā dažā franču 20.gs. lugā). Daudzas rindas liecina, ka Kraujiete var būt stiliste, kas gājusi Tauna skolā, bet izkopusi pietiekami patstāvīgu dikciju:
meitenes uzsmaida man uz ielām
un dažai valšķīga gaita
viņu skatieni dreb kā asfodeles vējā
viņu augumi kārdina kairāk par nektarīniem grozos
viņu drānām cauri viz arbūzu un apelsīņu ciļņi
viņām līdzi plīvo ūdensmeloņu medainā dvesma
un tirgū ar novērstu seju es steidzos
visiem augļiem kā sievietēm gaŗām (18.lp.)
Koncentrēta, intensīva, gaumīgi stilizēta izteiksme sniedz ieskatu kādā dvēseliskā situācijā (ko sevišķi nepārprotami raksturo pēdējās divas rindas).
Stila ziņā ļoti interesants arī dzejolis "Montāža ar mellenēm". Šeit izteiksme gan nav gluži tik koncentrēta, bet ļoti rosinoša. Citēšu izvilkumu:
mums nepietiek
ar melnu melleņu
tirgiem: uz Mellužu mežiem paši
melleņot braucam -
gala stacija. Melluži? Izsauc kāds melnais:
'Ņujorka.' - Atkal un vienmēr kā murgos viss noris -
sauc miegains moris: 'Izkāpt! Ņujorka'
ir jūlijs, viss melns
rozā plaukstām, pēdām, rozā mutēm
melnas meitenes tirgojas
melni melni kratās
melnajām meitenēm mati
melnas melnas melnajam krūtis
ir jūlijs
vismelnāko melleņu laiks (97.-98.lp.)
Kraujietes trāpīgā stilizācija šad tad var mazliet novirzīties uz drusku sentimentāliem efektiem, piem.:
Tad mana dziesma nošalc gar meitenēm. Sūkā
tās saldumus vēl, drīz raud, drīz gavilē,
par jaunavām pieaug un mainās.
Un klēpjos
tām puķes un nākamās paaudzes. (86.lp.)
Kraujiete visumā ir konkrēti uztveŗamās pasaules, nevis aizsaules dzejniece. Par viņpasauli iespējamas tikai spekulācijas un tām, kā šķiet, visai agnostisks raksturs. Sevišķi "atklājoši" šai ziņā ir veiksmīgi izslīpētie dzejolīši 84. un 85.lp. ("Dūjas un alelūjas" un "Dziesminieces dziesma".)
Pret konkrēti uztveŗamo pasauli Kraujiete ļoti redzīga resp. gan acīga, gan intuitīva. Par to liecina kaut vai Spāņu Harlēmas impresija, kas atgādina reportāžu, bet iespiežas dziļāk nekā žurnālista skatījums:
Zaglīga ielavās
gaisma nodriskātu namu ielās.
Te mazi
bērni kā drazas
starp atkritumu tvertnēm noziedzniekus spēlē,
un svešās valodās sausas
nesukājušās sievas gaŗlaikotas barā mēļo,
pa starpām klausoties,
kā netālu barā vīri lādās un lielās. (58.lp.)
Kraujietes dzejošanas paņēmieni moderni (strofiskais ritms, kam reizēm slieksme uz ritmiski maz organizētu runu; mazie burti rindu sākumā; reizēm pieturas zīmju atmešana etc.)
Cerēsim, ka nākošais krājums būs vēl augstākā līmenī un ka Kraujiete pilnīgi atbrīvosies no prozas piejaukumiem.
Gundars Pļavkalns