|
Jānis Peters
Mans bišu koks, dzejoļu cikls valodnieka Artura Ozola piemiņai
|
Dzejnieks Līgo vakarā
|
| 1. RAKSTI |
Ko, balini, tu darīji Vidu dienu siliņā? − Bitītēm namu daru, Līdz zemīti rakstīdams.
Ieraksti, ieraksti, draveniek, kokos, iegriez pa rētai, pa krustiņam stumbrā, tā, lai tie kaimiņi nesajauc, kur tavas bites, kur viņu bites − Jums bišu koku mežā tik daudz.
Ko tu tur domā? Kam tu tur dūc līdzi ar bitēm? Steidzies uz sētu − bērni kliedz plāceņu, bērni kliedz dzert. -------------------------------------
Senvīrs, tev dīvainas ugunis acīs − ja nu tu ozolā dzejoli manu, visu mūsējo dzejoļus cērt? Ja nu tu dainas un teikas, kā prazdams, pirmajā grāmatā − biškoku grāmatā, „Pirmās grāmatas” sērijā dzel? Draveniek, draveniek, acīs tev uguns. Kur tu to uguni, draveniek, smel?
Ies gadu simti, ies dravenieki, rakstītas kamanas puteņos skries, rakstītās aprocēs, rakstītos gredzenos Saule un mēness atstarosies.
Senvīri, uzrakstiet debesu kalnus, Zalkti un zirdziņu uzrakstiet, − Pirms spēsim pierakstīt tautas dziesmu latiņu burtiem un grāmatā, lai jūsu dvēseles, dzejnieku dvēseles, ozolu stumbros un kamanās zied.
Lai zied uz šķīvja un krūzes, un krāsns, lai zied uz stabules, vairogā spīd. Vajaga, vajaga visu, kam tic, Uzrakstīt, uzrakstīt, uzrakstīt. −
Izdzisīs mutes un nokaltīs mēles, aizkritīs ausis kā zārka vāks. Neies jau neies spēlīte pušu. Atnāks un ieraudzīs. Lasīt sāks.
|
| 2. GRAMATIKA |
„Šajā darbā apmierināta pētnieka dziņa, kurš studē arī ihtiozauru kaulus vai senizmirušu infuzoriju sugu gliemežnīcas, nemaz nevarēdams un arī negribēdams tās atkal atsaukt dzīvē.” Vācu mācītājs A. Bīlenšteins par savu darbu Die Lettische Sprache.
Gramatika, gramatika maziem bērniem nepatika. Sniga sniegi, putināja, strēlnieks savu galvu lika.
Sniga sniegi putināja, stalti jāja karavīri. Kas tur sniga, kas tur jāja?
Kur te Teikuma priekšmets? Laikam taču analīzi vajadzēs. Ko darīja karavīri? Izteicēj?
Galvas lika, stalti jāja, kamēr sniegi putināja.
Teikums salikts pakārtots. Bet šis teikums ir jau teikts. Daudzi teikumi ir teikti − Kaugurdumpī, Piektā gadā, Revolūcijā, Valmierā un Vecpiebalgā, Ķemermiestiņā.
Tas nav viss. Vēl simtiem vietu jānoskaidro ir. Tas nav viss, vēl daudz var pateikt vietas apstāklis. Gramatika, gramatika. Maziem bērniem, lieliem bērniem, tiem, kas savās mājās dzīvo, un pat tiem, kas sen jau apkārt kaut kur mētājas, jāzin − teikums šis ir svarīgs apzīmētājā:
Kādi vīri jāja, mira, kādi cīnījās, allaž spiesti noasiņot pirmās līnijās.
Redzi, kultūrtrēģerība, šitentādā vīzē: dzīvā valodā šis teikums divdesmitā simtā jāpaņem un pamatīgi jāizanalizē.
Dzīvā valodā šis teikums, nevis infuzorijās.
Tikai, kas tos senos kaulus, kas tos izkaisītos kaulus salasīt pa zemi jās?
Ko jās lasīt? − Kaulus lasīt. Papildinātājs Kas jās spēkus papildināt ar to seno varonību? − Protams, tikai zinātājs. Lūk, jums teikums, vēl viens teikums mūsu valodā, dzīvā, dzīvā, neaizmirstā, neizmirušā. Gramatika, gramatika, maziem bērniem, lieliem bērniem... Nepatika?
|
| 3. TAUTASDZIESMA |
„Uz šo „Latvju dainu” pamata nu varēja rasties un rodas latviešu filoloģija.” Prof. J. Endzelīns.
Kliedz purvā dzērves. Dzērvenes uz katra ciņa svilst. Skan kalna galā meitene. Stāv pāri debess zils.
Pret kalnu lepni vīri jāj, Kā pakaviņi dimd! Bet vīri kalnu neaizsniedz, jo tie ir Gadusimti.
Jāj Gadusimti koka zirgos un akmenszirgos arīdzan, jāj vara, sidraba un citos, bet zelta pakavs neatskan.
Lūk, Trīspadsmitais asinsputās skrien, acīm zvērot... tomēr gurst, jo viņa mugurā kā dunci kāds asu čūskas mēli dur.
Krīt nākamie, un katram čūska dzeļ taisni sirdī: „Kalsti!” Bet kalna galā − meitene, viens brīnums Māras valstī.
Jāj Septiņpadsmitais, − Ne zirgā − to trakas ugunsstrēles nes, Bet pats viņš sadeg savā sārtā trīs soļus no tās meitenes.
Un nomirst abi nākamie, vien zirgi purvā krāc, bet kraukļi sargā sargamo un neslēpj savu krā!
Un tomēr solis tuvāk jau − kāds Krišjānis ar bārdu, pirms nomirt, pratis pierakstīt tās kraukļu sargājamās vārdu.
Kad Divdesmitais zelta zirgā, viss vienās rētās kalnu sniedz, kliedz atkal dzērves un par jauniem, par jauniem asinspurviem kliedz.
Bet meitene jau zelta zirgā, un viņas vārds ir Tautasdziesma, un Divdesmitais viņu nes uz jaunu dzīvību un briesmu.
Un Divdesmitais viņu ved pār Krimas karalaukiem sausiem, un Divdesmitais viņu mīl uz Nāvessalas galvaskausiem.
Un viņi abi kāzas svin pie vienas ugunszīmes liesmas, un nu mans tēvs ir Gadusimts, bet māte − Tautasdziesma.
(Žurnāls Zvaigzne, 1970.gadā)
|
| No Gruzijas cikla | |
| * * * |
Kūp mandeles. Šī nakts ir saindēta, Bet dziesma skan kā vara kalums vecs. Un man ir bail − es tālu no tās sētas, kur cīruļputenis pār dievkociņiem lec.
Trīs dienas vēl. Un vēl trīs indes naktis un tad − zem „Ila” − sarkans priežu sils, un balta kūts ar baltu gaili laktā, bet Doma gailis − mēnesstarā zils.
Ak, skumjais gruzīn, nakts ir saindēta, un mēness caurspīdīgs un līks kā vīnarags, kā kinžals alkatīgs pār mūsu tēvu rētām, kā sirpis, apbiris ar zelta kviešiem, smags.
Eh, dzintarlatvieti, redz − vīni kāpj no kalniem, stiepj viņus ēzelīši, ādas maisos stiepj... Tu dzirdi − Taurupē jau taurē zilais alnis, bet gruzīns apreibis pēc Taņas rokas stiepj.
Trīs dienas vēl zem mandeļkoku lapām... Vai, trakais Edgar, Kristīne pie tevis? Ai, staļļu puisi, pusdullais un labais, tu savu dabūji! Nu dzeru es par sevi.
Jau mēness − vīnarags ir iespiests manā rokā, jau vīna ēzelīši tukšā projām iet. Virs ugunskura pliki jēri lokās, bet nakts, tā indīgā, kā kristāls tagad dzied.
Dzin-dzin-dzin-dzin-dzirin − par gaili un par alni, par Kristīni pie altāra − dzin-dzin! Tev, Edgar, velns, tev gruzīni un kalni, nenieka nenojaušot, šonakt kāzas svin.
Par tavu nespēku, par mīļiem meliem taviem, par tavu mīlestību − dzin-dzin-dzin-dzirin! Un tavs nav bairītis, jo tas ir Saperavi (dievs, saper avi, kas te mēli trin!).
Tik tiešām − jau par daudz ir teikts un dzejots, un, piedod, gruzīn, man, ja vari vien − lai tev, kad stāvi Rīgas vārtu ejā, pār galvu gaišas ēnas skrien!
|
| * * * |
Caur egļu augumiem kad kaparvadi dūc, kad gaišs kā Piebalga sniegs skursteņos krīt melnos, ikviens lūdz sevī, sevī tuvos lūdz − gruzd manī Gruzija kā veca ogle pelnos.
Gruzd tā zem saules šīs, gruzd uz šīs pasaules, kūp saldi mandeļziedu dūmi gaisā. Trīs stalti jātnieki man garām aizauļo, tad sastingst auļos debesīs virs aizas.
−Sveiks, Otar, Arčil! Kāds ir vīna gads? −Vai Moriss vēl aizvien kaļ varā svanus? −Vai Ivērijā gaiss vēl skan tāpat, Kad klausījāmies vecos likteņzvanus?
Es gaidu atbildi. Trīs jātnieki virs aizas. Es gaidu atbildi. Balts sniegs virs acīm melnām. Es gaidu atbildi. Kūp mandeļziedi gaisā. Es gaidu atbildi. Gruzd veca ogle pelnos.
Klau! − vecā brīvība iet zobenspoža kaujā Pret varu, bakurētainu un ļaunu, bet lepnums tuvredzīgs sit bruņinieka saujā. Virs aizas jātnieki − starp taisnību un kaunu.
|
|
NAKTS TIBLISI MAIZES CEPTUVĒ |
Melna dienvidu nakts. Veras durvis, un mēs redzam ugunīs zvērojošu bedri − gruzīnu maizes krāsni. Divi vīri veido mīklas plāceņus un vienā svētā mierā tos pielipina akmens sienai, bet gatavos krauj grēdā. Tā ir svēta nakts šai labajā dienvidu zemē.
Bella Ahmaduļina šai ceptuvē, kad viesojas Gruzijā, sēž augām naktīm un kā noburta raugās liesmās, − man stāstīja gruzīnu rakstnieks Arčils Sulakauri.
Tu esi liktenis, maizes krāsns, akmens kā burvība deg, bet tavas asinis, ceļiniec, Krievijas pīlādžos tek!
Un vai nav dīvaini, ceļiniec, − Šonakt spīd Gruzijas akmeņos tatāru-krievu − tās tavējās asinis Gruzijā spīd!
Daži teiks: kas tur tik neparasts − laikmets ar spārniem, tāds straujš, bet, ja tā nopietni padomā, tāds teicējs sev dvēselē spļauj.
Paveries krāsnī, tai liktenī − maize tik mierīgi kūp. Pietiks ij pašiem, ij ciemiņiem − visiem, kam pašcieņa rūp.
Nelido akmens, bet maizi cep, akmens ir liecinieks, kādreiz uz tiesu viņš izsaukts taps ziņas par šīm dienām sniegt −
− es esmu tas akmens, tas liecinieks, un zināt, ko domāja viņa? − par sarkanu pīlādzi pasaulē − nu tātad − par sirdsapziņu.
jo viņa bij māsa mums, akmeņiem, sava laikmeta noburtā bija, kas pirmajā naktī jau saslima ar drausmīgu nostaļģiju.
„Ai, dzimtene liela, bet pīlādžkoks rūgts, vecās teiksmās deg senslāvu kauli, un kur man no Krievijas patverties, ja uz krūtīm stāv Krievijas saule?!”
Nu ko gan te vairāk vēl liecināt? Devu maizi tad viņai es savu. Devu vārdus − ej, dzimtenes noburtā, − kliedz caur akmeņiem pīlādži tavi...
|
|
Olga Lisovska
|
|
| LAIPA |
Šaura un taisna ka pālis, ūdens apakšā dziļš un smags. Kaut tas nebūtu draugs vai brālis, kas uz laipas man pretī nāks.
Kad divi pa tādu laipu viens otram pretī iet, man viņā pusē, tev šaipus − abiem vairs nepāriet.
Viens nenoturēsies kājās − ceļu padot, ne apiet drīkst. Tas, kurš būs bijis vājāks, kritīs upē un slīks.
Samierināšanās nelīdz. Izšķirt var tikai tā... Atkal patiesība un meli uz šauras laipiņas stāv.
|
|
PAVEDIENI |
Akmens ir nepielūdzams. Tas veido gadskaitļus skarbus, pils pagalma apveidus un trīs torņus stūros, slavenus karagājienus un lielus darbus − apstājies, apskaties− un tu izlasīsi šais mūros.
Par puspatiesību, pusizdomu pils tornis bargi klusē. Kā aizmirsta smarža − leģenda, kā dziesma aprauta pusē. Tā bija, bet varbūt nebija: logā tumstošā pūces vaids... Drānu vieglā plīva pils galerijā un senā portretā smaids.
Gadu skaitļi. No tāda līdz tādam... Stāv pussalā aizsargtornis. Var kapenes uzrakt. Un vecus rokrakstus pētīt. Bet tā kā pavedieni starp ezeriem diviem un kalniem ap pilsdrupām pusnaktīs tālās leģendas vēdīs.
Puspatiesība, pusizdoma − to kā aizmirstu smaržu jūt. Pārāk smagi man vēstures akmeņi, es par leģendu gribētu būt, par sapni tā cilvēka acīs, kas pie tilta senu nostāstu skicē, par kuru dažs paraustīs plecus, dažs smaidīs, sēt vienam − gribēsies ticēt...
|
| PA ZIVJU CEĻU |
tas ir atgriešanas ceļš mājupceļš lielais zivju ceļš uz baltu krastu kur kūpošos rītos sievas ūdeni smeļ gar rūsganiem alkšņiem rūsganos pakalnos gar brūnām vilkuvālēm un melnām siekstām upes dibenā un slinkām ūdenszālēm
ūdens bij auksts bet tādēļ vēl lielāks prieks iemērkt straumē kājas un vērot kā mazas priecīgas zivteles gar pēdām skrubinājas pārbrist sēri un justies kā Robinsoniem vientuļā salā lasīt raibus akmentiņus un mest pāri upei kurš tālāk jeb gluži vienkārši gulēt zālē skatīties debesīs un košļāt smilgas
likās tā visu mūžu būs ilgi ilgi
es protams nedomāju ka zivīm sapņos rādās balts balts krasts un niedru noslēpumaino čaboņu viņas atceras bet tas ir grūts ceļš zivju mājupceļš tūkstoš šķēršļu tām ceļā guļ un es redzēju kā tās saplēstām spurām upju grīvās dūņas kuļ
(Pavedieni, Liesma, 1970.g. Rīgā)
|
|
Valdis Kaktuss
|
|
| ŪDEŅU DIENAS |
Ūdeņu, ūdeņu dienā Čalojoši upju strauti Ledainās ielās rok gultni Pēc sniega dienām.
Ūdeņu, ūdeņu dienā Uz galvas krīt lāstekas Un lietus lāses vienmuļas Pēc sniega dienām.
Ūdeņu, ūdeņu dienas Aizskalo pelēkās dienas Kā skursteņu kvēpus Pēc sniega dienām.
|
| PATIESĪBA |
Es šodien izgāju, lai pierādītu taisnību, lai ietriektu dūri lokomotīves dzelzs ģīmī. kas gribēja mani samalt starp divām sliedēm, starp divām patiesībām.
|
|
ĒNU PĻAUJA |
Brauc autobusi, mašīnas Un ar savu ēnu Nogriež visu, Kas stāv ceļmalās.
Kā ar izkapti nopļauj Bērzu alejas, Ceļmalas vītolus vecos Un cilvēku stāvus.
Kā nazis maizi nogriež Ceļmalas stabiņus baltos, Ceļa zīmes raibās Un cilvēku stāvus.
Ēna nopļauj visu, Kas tai pretim nāk, Ēna nenopļauj nekā − Tikai pāri skrej.
(Liesma, 10/1970)
|
|
Vaicāts par sevi, Valdis Kaktuss pastāsta.
Piedzimu 1949.gada 13.augustā Rīgā, lai gan par savu dzimteni uzskatu Trikātu, kur iemācījos mīlēt dabu. Tagad dzīvoju Cēsīs, kur 1968.gadā beidzu vidusskolu.
Esmu strādājis gan par ceļa strādnieku, gan grāmatvedi. Gatavojos iestāties LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Lai gan parastās darba dienas ir pārsvarā, tomēr atnāk arī tādas, kad uzrakstu divus trīs dzejoļus.
|
