MĀLS IR KĀ CILVĒKS – SILTS

 

Fūga (1969). Māls

 

Kādreizējā zvejnieksieva, Olandes kollēģe rakstniece Annija Blūmkviste (Anni Blomqvist) ielocījusi aploksnē laikraksta izgriezumu pierakstījusi malā: Mariehamnā Olitas Āboliņas izstāde. Brauc!

Braucu.

Marta nakts tumsā kuģis peld pa lediem. Liekas, šļūcam kamaniņās „Pār plašu jūŗu.”

Mariehamnā slapjš, sniegs šķīst zem zolēm. Pusnakts.

Mariehamna ir Olandes (Åland) galvaspilsēta. Tā ir arī vienīgā pilsēta sāja autonomā salu „republikā” pusceļā starp Zviedriju un Somiju: kultūras centrs, tirdzniecības centrs, pilsēta ar „globālu vērienu – no šejienes iet kuģi uz visam pasaules malām. Olandē valoda: zviedru. Pārvalde: Olandiešu. Nauda: somu.

Pusnaktī, marta vējā stāvēdams, lasu apgaismotā Mariehamnas bankas logā: Olita Āboliņa. Keramikas darbi.

Viesnīcā pašķirstu jaunāko laikraksta Åland numuru. No vienas lappuses izkāpj sievas latviešu tērpos un sveicina. Jau labu laiku sekots Olitas Āboliņas keramikas darbu izstādes gaitām Somijā. Nu tā ir šeit pavisam tuvu. Aiz atslēgām izstāžu pagrabiņā, marta naktī. Etija Palme (Etty Palme) raksta:

„Keramikas vēsture iesniedzas alu laikmeta tumsā...”

 

*

Olitas Āboliņas keramikas (jeb sīkplastikas) māksla ir šodienīgs kompromiss.

Bet vispirms atzīmēsim, ka runa nav par suvenīru keramiku par māla piemiņlietiņām, nekādā ziņā – par bļodām. Olitas Āboliņas (dz. 1931. g.) keramika ir tēlniecība mālā, tātad – māksla ne rūpniecība. Tā ir vienlaicīgi sīko figūru māksla un monumentāla māksla. Viņas figūras nav lielas (sprīdi divus trīs, reizumis augstākas), bet šajā mazajā formā viņa ietilpīgi atveidojusi raksturus kas nostājas mūsu priekšā kā no dziļas senatnības izauguši, robusti, smagnēji. Taču ne tādi kuŗus kaut kas vilktu zemē atpakaļ: Āboliņas māla cilvēciņi ir noapaļots veselums, kuŗos kaut kas no tautasdziesmas neatdarināmās formu gatavības – smagnējais un rotaļīgi humoristiskais it kā vienā elpas vilcienā. Īsi izsakoties –  Āboliņas mākslas temats vairumā darbos ir latviešu cilvēks, izolēts, sastindzis. Skatoties šķiet, ka dzirdama saruna. Žests atbilst žestam, izteiksme sejā vai augumā atbalso kādu citu izteiksmi vai žestu. Nevienai no figūriņām nav „nedzīva seja”, ikvienai ir kaut kas savs sakāms, neviena roka nav piekārta tikai tāpēc, ka cilvēkiem nu reiz ir rokas. Ikviena ķermeņa daļa Āboliņas atveidojumā „runā” savu nesadzirdamo runāšanu, kas tiecas uz figūriņu grupas tematā doto mērķi. Tā top veselums, ko viengabalainu padara dažādība.

Vecie vīri no cikla "Tautas svētki" (1968). Fajanss

Kāpostu virums (?). Māls

Āboliņas mākslas visraksturīgākā iezīme ir šī spēja individualizēt cilvēku, neatraujot to no konteksta. Un māksla panākt kopsakarīgo, nepakļaujot individuālo nonivelētībai, standartam, tātad – tāds, kāds tas ir pašlaik, kad izcēlis no tīnēm un lādēm latvisko svētku kārtu, lai tur – ja arī ne citur – sajustu savu identitāti.

Par mākslinieci pašu: Viņa 1962. gadā beigusi Latvijas valsts mākslas akadēmiju, dzīvo un strādā Rīgas Jūrmalā. Viņa nāk no Latgales, dzimusi Rēzeknē. (Vai kūmās Latgales keramikas tradīcijas?) Nesen aizvadītajā ziemā kā pirmā latviete sniegusi vairākās Somijas pilsētās t.s. personālizstādi, un ar labiem panākumiem.

Kādēļ viņas māksla ir kompromiss? Uz jautājumu gribas atbildēt ar konstatējumu, ka viņa spējusi atrast izlīdzinājumu moderna atveidojuma un tautiski latviskā elementa starpā, viņa apvienojusi moderno un senatnīgo, dodama pēdējam tā dzīvošanai tālāk vajadzīgo „jauno skaņu”. Un šo māksliniecisko izlīdzinājumu sarakstu varētu vēl turpināt. Viņas figūriņās nav nekā no brutāli atdarinātajā reālisma, bet – vienlaicīgi – viņas mālā ir tāds cilvēciska tiešuma īstums, ka liekas – māls ir kā cilvēks, un silts. Un šis cilvēks nav vienveidīgs, tas ir pilns individuālā, savdabīgā. Ik figūriņa, liekas, saka: Pieņem mani vai atraidi, bet te nu es esmu.

Saderinātie (?). Māls

Meitene ar suni no cikla "Tautas svētki" (1968). Fajanss

 

Figūriņas? Āboliņas keramikas māksla ir komūnikatīva māksla, kuŗā individuālais sadzīvo ar otra individa klātieni. Lielāko tiesu viņas darbu ir figūru grupas: Jāņu svinētāji, Ciemiņu gaidītāji u.t.t. Šajās grupās katram ir savs „es”, bet ne līdzībai bez dvēseles. Āboliņas cilvēki nelīdzinās viens otram, tie papildina viens otru. Strādāt ar tautisko elementu nav viegls uzdevums tādēļ, ka šis elements kļūst par dekorāciju, no muzeja izvilktu relikviju, kam pasvītrāt mūsu dienās vairs neeksistējošu „nacionālu” īpatnību. Tādēļ arī vairums tūrisma apkalpošanai saražoto „tautisko leļļu” ir bez dzīvības, ornaments, kam nav būtiskas nozīmes mūsu pasaules kopainā. Āboliņas pasvītrotais „tautiskums” – vairāku viņas darbu temati ir tiešām „latviski” vārda pilnā nozīmē – tomēr nekad nekļūst par šādu relikviju demonstrāciju, un izšķirīgais šeit ir Āboliņas cilvēka individuālizēšanas māka: tā nav lelle, bet dzīvs cilvēks, kas „uzvilcis” tautas tērpu un gaida ciemiņus. Un ne vienmēr viņa arī izvēlas „svētdienīgo tautiskumu”, bieži cilvēks stāv pavisam ikdienišķā tērpā ar Jāņu vainagu rokās – un daudz tuvāks, daudz īstāks nekā ietērpies „svētku drānās”.

Fūga  (detaļa, 1969). Māls

Āboliņas māla apstrādājumi bieži vien ir bez glazūras vai ar tikko sajaušamu glazūras ornamentu. Efekts ir neapstrīdams: rodas tiešuma sajūta, pastiprinās komūnikācija. Māls ir īsts, cilvēks ir īsts. Plaisa mālā ir īsta. Māls plaisā, un Āboliņa to neaizsedz ar glazūru. Glazūra ir glazūra, kaut kas virs īstā, kaut kas, kas patieso grib noslēpt. Taču vienmēr, viņa nav pie šī „bezglazūras principa” pieturējusies. Rezultātu var redzēt baltā mālā (ar vairākkrāsu glazūru) darinātā Jāņu ciklā: īstumam piejaucies klāt lieks „saldums”. Pavisam citādas, daudz spēcīgākas ir grupas „Ciemiņus gaidot” vai „Svētki ciemā”, kuŗās šis izskaistinātājs elements vai nu nemaz nav lietots vai ļoti atturīgi.

Savrupa vieta izstādē ir viņas ciklam „Fūga”. Tas pievieno Āboliņas keramikas „tautiskajam raksturam” jaunu un ārkārtīgi spēcīgu dramatisku dimensiju. Šeit vairs nav tā vasaras vakaru izlīdzinātāja miera un noskaņojuma, kas guļ pār cilvēkiem, kuŗi – grupās vai atsevišķi – sagatavojušies uz svētku svinēšanu. „Fūgu” veido četru mūku (?) figūras, un ja svētku gaidītājos nogūlusies harmonija un miers, draisks vai nosvērts, tad „Fūgā” ir runa par indivīda cīņu ar nezināmo, no kuŗa var gaidīt atpestīšanu vai arī – neko. Šī „Fūga” runā par ceļu tālāk, par izaugsmes iespējām, jo, nenoliedzami, pat ar Āboliņas spējām, kaut kur ir robeža modernā un tautiskā kompromisiem, paliekot tikai senatnīgā un mūsdienīgā apvienotājā jomā. Šis miers un harmonija ir vajadzīgi, tie ir, bet cilvēka dzīve nekad nav tikai svētki vien, tā ir pilna jautājumu, uz kuŗiem vajag gūt atbildi, un pēc atbildes jācīnās – sevī pašā vispirms.

Raksturīga ir Āboliņas humora izjūta. Tā svin vienu aiz otras mazas, spožas uzvaras lauku ļaužu sejās, bet tā ir ietiekusies arī „Fūgas” dziļi nopietnajā tematikā. Arī šos mūkus un viņu dažādo pakalpošanu atbilžu meklēšanai Āboliņa atveido ar labestības apdvestu humoru. Šī gaišā stīga pavada viņu visos darbos. Šis konsekventais gaišums varētu būt pat pārāk liela atkāpe no dzīves īstenības. Māksliniece spēj tomēr būt arī visai ironiska: viņas „Hokejisti” ir dūšīgi cilvēki ar ļoti, ļoti maziņām galviņām...

Grupa „Cirkus” ir vismazāk komūnikatīva – varbūt ar nolūku. Bet kādā „veclaiku fotogrāfijā” Āboliņa spējusi keramikai iedot veclaicīgas fotogrāfijas raksturīgo nokrāsu. Tādas radās toreiz, kad „fotografējās pie fotogrāfa”. Pāris ir tik īsts, ka negribot jāpasmaida: Jā, jā, tā jau tās izskatījās!

Divas stundas pavadu Āboliņas izstādē.

Ādams un Ieva. Māls

Izstādes sargs piebāž pilnas kabatas ar izstādes prospektiem. Laimīgs, ka kāds saprot, kas tajos rakstīts. Teksts latviešu un somu valodā. Izstādes sagatavotāji aizmirsuši, ka Somija ir divu valodu zeme. Un autonomā Olandē nemaz nav tik daudz somu valodas pratēju. Cilvēki ienāk, pasvārsta rokā prospektiņu, neprot ne latviski, ne somiski, parausta plecus un pievēršas ar roku rakstītām zīmītēm zviedru valodā. Prospekti paliek uz galda – kaudzē.

Sīkumi ?

Bet izstādes apmeklētājs nav sīkums...

Un Somijā ir divas valodas, un abas līdztiesīgas. Nevienam nav ar varu pavēlēts prast to, kuŗu viņš neprot.

Tā dažs labs aizgāja, nekad neuzzinājis, ka Olita Āboliņa ir latviešu māksliniece no Latvijas, ka tas, ko viņš redzējis, ir daļa no mūsdienu latviešu mākslas, daļa no labākā, kas tai ir.

Arī mākslinieks nav sīkums...

 

A. I.