|
Aivars Kalve
KRĪTOŠS AKMENS PUTNS
|
Dūmi no skursteņa gāzās stāvus lejā. Bars zilganu mušu, neganti sīkdamas, paslēpās paspārnē. Tālumā ducināja pērkons. No pamales cēlās violets mākonis un, katru mirkli savilkdamies draudīgāks, piepildīja debesis. Aiz mājas atskanēja steidzīga izkapts strīķēšana, graudainais strīķakmens spiedzīgi trinās gar tēraudu.
Strīķēšana pieauga spēkā, pēc brīža šķita, ka izkapts asināšana notiktu virs galvas: strīķis asi sitās pret tēraudu, nošvīkstēja laideni kā akmens putna spārni... Un tā joprojām... akmens putns nosēdās uz galvas, tas atgriezās, plivināja spārnus, aizvēra smaragda acis un tā palika, un tad būs miers...
Un tad būs miers.
Es pārvērtīšos piemineklī, neredzētā kompozīcijā. Kājas zem sevis pavilcis, tupēšu zālē un skatīšos tālumā ar seju pret Aivieksti, – un uz manas galvas tupēs sārts akmens putns ar smaragda acīm, plēsonīgiem marmora nagiem, cēli izliecis krūtažu. Tā būs mana pēdējā pārvērtība, un tad iestāsies miers, pēc tam vairs nebūs nekā. Es neredzēšu sāpes sievas sejā un izbrīnu dēlēna acīs. Viņš pieskarsies ar pirkstu ledus aukstajam akmens putna spārnam un tad iejautāsies: vai tāds putns ir īstenībā vai tikai izdomāts, un kas ir tas par vīru, kas tur sēž un nekustas, un kāpēc viņam neredzīgas acis? Sieva pavilks viņu aiz rokas, lai ātrāk tiktu garām, bet viņš vēl ilgi atskatīsies.
* * *
Pievakarē vējš kļuva mitrs un smacīgs, kā ūdenī samērcēts dvielis tas sitās sejā, Gaisa strāvas satvēra dūmus un kūleniski trieca uz leju. Sieva virtuvē gatavoja vakariņas. Es sēdēju uz malkas skaldāmā bļuķa šķaidi ēnā un vēroju, kā tuvojas lietus. Sieva iznāca uz lievenēm, sakrustojusi rokas uz krūtīm, uzsauca, lai es ar Vairi sadzenot cāļus kūtī, būšot lietus.
Pavasara perējums centās noslēpties zem dēļu kaudzes, bet nekas no tā neiznāca: nogulušies uz zemes, mēs gailēnus tramdījām, ūjinājām un bikstījām garām bērza maikstīm. Izbiedēti tie izspurdza dārzā. Mājas pusē dārzs bija apjozts ar vecu tīkla linumu: iepinusies tajā, cālēni tālāk netika.
Vairis izveicīgi lēkāja pa kartupeļu vagām. Un tad es ievēroju, cik viņš krietni izstiepies. Pērn šūdinātās bikšeles, uz dibena pamatīgi ielāpītas, sniedzās līdz lieliem. Plecos Vairis izskatījās stūrains un neveikls, garās rokas mētājās gar sāniem. Rokas bija nesamērīgi garas, pasteigušās augšanā visam pārējam pa priekšu. Tāpēc pagaidām rokām pietrūka veiklības. Bikses cieši apņēma šmaugos gurnus, tie bija vienā platumā ar pleciem, vēl bez pienācīga spēka. Toties kājas kā divas lokanas lingas pasvieda vieglo augumu uz augšu.
Vērodams viņu, spriedu, sak, izaudzis kārtīgs gailēns, klau, klau, kādu rītu uzlēks uz staba un iedziedāsies. Ko es tur varu līdzēt! Man pietiktu ar to, ja varētu lepoties. Un tā bez gala – skatīties uz viņu. Ar to visas manas vēlēšanās būtu izpildītas.
Ķerstot cāļus, biju mazliet aizkusis, nespēks sagula kājās. Apsēdos dārza malā zālē. Vēl redzēju, kā Vairis no tīkla izņem pēdējos cālēnus. Piespiedis pie krūtīm, saudzīgi saņēmis platajās plaukstās, viņš tos nesa uz kūti. Viņa vasaras raibumiem noklātā seja piesārtusi un līdzinājās pusgatavai plūmei. Glāstoši samtaini mirdzēja acis... tās attālinājās... slēpās...
Un tad man aptrūka elpa... Kā nemaņā vēl dzirdēju, ka Vairis sauca:
– Ar tēvu nav kaut kas labi!
„Vairi, tu velti uztraucies, ar mani viss ir kārtībā, vislabākajā kārtībā, tikai es nevarēju paredzēt, ka tas atgriezīsies tieši šovakar, kad mēs trenkājām cālēnus. Pirmo reizi akmens putns ieradās pie Aiviekstes, bet tu jau to zini... Nosēdās man uz galvas, kad es iekāpu upē... un sajaucās ūdens ar zemi... marmora nagi iecirtās manā galvā... akmens spārni sakļāvās ap mani... es līdz uzbrukumam tālāk netiku...” Vai tas vēlreiz būtu jāpārdzīvo:
– Viņš sēž dārza malā tāds jocīgs...
Zēna balss iedrebējās. Jutu viņa kaklā iestrēgstam uztraukumu. Man vajadzēja piecelties un kaut ko teikt. Vismaz pasmaidīt. Bet sasodītais putns atņēma spēkus. Negants svars spieda mani pie zemes. Kājas un rokas pārakmēnojās.
Vai vēlreiz būs jāpārcieš kontūzija? Nē, tā ir tikai tāla atblāzma. Pēc mirkļa atgūšos un aiztriekšu nolādēto putnu. Un mēmais akmens putns aizlidos gaisos. Nošalks spārnu vēdas... nodrebēs gaiss.” un tas būs projām... viss atkal būs labi... kā visus šos gadus...
Zeme dunēja zem viņu steidzīgajiem soļiem... aizejošajām uzbrucēju ķēdēm... caur pelēku miglu saskatīju tās sievietes seju... Pēc daudziem gadiem, tas būs pēc daudziem gadiem... Bet es nezināju, ka tieši šodien!... Un torīt arī nezināju, ka tieši pie Aiviekstes... Un šorīt es nezināju, ka, cāļus ķerstot... Tādi mēs būsim pēc gadsimta ceturkšņa, kad man būs pašam sava mājiņa... Tāda būs tās sievietes seja... Bet pie Aiviekstes es viņu vēl nevarēju pazīt... Kad viņu uzrunāju? Viņas mati sasieti mezglā uz pakauša. Viņas vijīgie mati, pēc palāsēm smaržojošies, pēc Aiviekstes ūdeņiem smaržojošie, zaļie smaržīgie glābēji.
Man izaudzis dūšīgs gailēns!... Un es nemaz nebaidos no taviem nagiem. Tikai nezināju, ka sāksies viss no gala.
Sievas izveicīgās rokas mani satvēra zem padusēm. Viņas spēks ieplūda manā nedzīvajā augumā. Viņas mīkstās krūtis piespiedās pie manām lāpstiņām. Manu kaklu dedzināja viņas uztrauktā elpa. Viņa čukstēja:
– Kas ar tevi ir, atbildi? Atbildi, kas ar tevi ir!
– Atstāj, atstāj mani.
– Kas ar tevi, kas, kas, kas?!
– Spiedīgais gaiss, redzi, uz lietu...
– Kas, kas, kas?!
– Kļūst vieglāk. Drīz būs pavisam labi.
– Kā tu mūs nobaidīji...
– Es pasēdēšu tepat, jau pavisam labi.
– Lai Vairis paliek, es iešu uz virtuvi, tur palika uz uguns kartupeļi.
– Jūs abi varat iet. Es pasēdēšu. Man jau pavisam labi. Lai Vairis iet un sapļauj mistru. Viņš zina, kur ir izkapts un strīķis. Kad būs sapļāvis, es iešu palīgā atnest.
– Tu nekur neiesi, šovakar Vairis mistru sanesīs.
– Tūdaļ pāries, tas no sutoņas, dienā bija neciešami.
– Tev kaut ko atnest?
– Nē, man neko nevajadzēs. Man ir pavisam labi.
– Tad Vairis ies sapļaut mistru!
– Ejiet, ejiet abi. Es vēl pasēdēšu.
Bija sākusies pēdējā pārvērtība, gaisā švīkstēja akmens putna spārni, neviens tos nedzirdēja un nenojauda. Putns, lidinājies gadsimta ceturksni virs karavīra galvas, beidzot, spārnus sakļāvis, krita lejā kā pievakares vējš, svelpjot strīķiem – uz izkapts tērauda asmens. Putns virs mūsu galvām, krītošs akmens putns.
