Laimonis Mieriņš

MĀKSLAS DZĪVE LATVIJĀ 1970. GADĀ

 

Padomju sistēmā mākslinieks, kamēr tas nepretojas valdošām partijas dogmām, bauda visāda veida valsts aparāta labvēlību. Tāpēc teorētiski karjeras māksliniekiem daudz priekšrocību (par citām iespējām nerunāsim), pretstatā māksliniekiem Rietumos: tie saņem pabalstu materiālu iegādei, tiem piešķir darbnīcas, oficiālus pasūtinājumus un iekšzemes un pat ārzemju komandējumus. Šādos apstākļos, vismaz ārēji, Latvijas mākslas dzīve pagājušā gadā ir bijusi ļoti aktīva kā kvalitatīvi, tā kvantitatīvi. Saprotamu iemeslu dēļ izstāžu rīkošanai sevišķus impulsus ir devusi Ļeņina 100 gadu dzimšanas dienas atcere. Tieši šī „ļeņiniāde” vislabāk izgaismo daudzveidīgo un savā ziņā pretrunīgo mākslas sniegumu.

Neskaitot daudzās jauktās izstādes Rīgas un provinces muzejos, 1970. gadā ir notikušas ap 60 tēlotāju un lietisko mākslinieku personālizstādes. No vecmeistariem tādas bijušas V. Kalnrozem, J. Tilbergam, U. un O. Skulmem. No jaunajiem māksliniekiem ievērību pelnī keramiķes Aijas Zīles skate.

Atzīmējama lietiskās mākslas izstāde Valsts aizrobežu mākslas muzejā ar 800 darbiem, kur labi bijusi pārstāvēta tekstīliju nozare, ar uzsvaru uz gobelēniem jauktā technikā (vilna, lini). Ar izstādi savu 25 gadu darbību atzīmējis kombināts „Māksla”, kas darina lietiskās mākslas priekšmetus un suvenīrus tautas mākslas garā. Jāsaka, ka VMA un mākslas vidusskolas ir izaudzinājušas ļoti spējīgu lietisko mākslinieku un veidotāju paaudzi, kas brīvi strādā ar modernu, laikmetīgu pieeju. Bieži viņu darinājumi, sekmīgi sadarbojoties ar architektiem, ietilpināti jaunceltnēs kā iekštelpu dekorējumi, gan arī patlaban modē esošās „tautiskās architektūras” paraugos, kā, piemēram, alus bārā Asaros, kafejnīcā „Sencis” (interjers) Sabilē u.c.

Aina ir citādāka, kad pievēršamies „tīrajām mākslām”. Illustrātīvi figūrātīvajā vai t.s. sociālistiskā reālisma glezniecībā, grafikā un tēlniecībā, allaž dominē idealizēts padomju cilvēka tips – lieliski noauguši abu dzimumu pārstāvji. Vīrieši mēdz būt ar resniem cīkstoņa kakliem, mazu galvu un spēcīgu zodu, muskuļainām, spēcīgām rokām un kājām – kuŗš gan uzdrošināsies viņiem pretim stāties?! Sievietēm, sociālistiskā darba varonēm, skaistas krūtis un platas gūžas, bet rokas tādas, ka tajās ikvienas govs pups pārsniedz plānā paredzēto izslaukuma normu...

Šī propagandas māksla ir efektīvi veidota, ar pilnīgi izprastu zīmējuma un krāsas būtību, techniski atgādinādama Rietumu komerciālo mākslu – īsto smaidu zemi. Taču tās tagadējā, partijas režīma ietekmētā interpretācija ir diezgan loģiska zināmas mūsu pirmskaŗa nacionālās glezniecības kontinuitāte, kāda vērojama, piemēram, Markvarta gleznā „6.marts” u.c. Kritiķis Herberts Dubins savā apcerē (Māksla, nr. 4, 1969) par pēdējo baltiešu gleznotāju bjennāli Viļņā saka, ka igauņu māksliniekiem piemītot skarbi konstruktīva ievirze, kas apvienojot racionālismu gan ar simboliku, gan kliedzošu dekorātīvismu, gan mikropasaules naturālismu. Lietuviešu mākslinieki savukārt meklējot ekspresīvo efektu. Viņi nevairoties eksperimentēt ar kollāžu, atrastiem objektiem, lietot fotogrāfijas u.t.t. Radītā kopaina sniedzas no pulsējoša primitīva izteiksmes spēka, līdz lielai racionālai skaidrībai, techniskai precizitātei un izsmalcinātībai. Par latviešu māksliniekiem Dubins izsakās šādi:

„Latviešu glezniecība ir uz augstas profesionālas kultūras un ir meistarības māksla – gleznieciskas vērtības, kas šodien padomju sistēmai vajadzīgas. Mākslai šodien, asu ideoloģisku pretrunu laikmetā, ir jābūt dziļu un patiesu pārdzīvojumu radītājai. Taču īstas vērtības parasti nesaistās ar ārišķību, skaļu reklāmu, tāpēc neiedziļinoties var rasties iespaids, ka mūsu glezniecībā ‘nekas nenotiek’.”

Diez vai šo latviešu mākslinieku konservatīvismu varēs izskaidrot tikai ar partijas uzliktajiem žņaugiem, jo tādi eksistē arī pārējās Baltijas valstīs.

Pa retam Latvijas tagadējā glezniecībā var sastapt arī laikmetīgāku valodu un meklējumus, kā L. Auzas, R. Rozītes, L. Mūrnieka, L. Kupča, arī dažos E. Iltnera un I. Zariņa darbos. Teiktais daļēji attiecas uz grafiku un tēlniecību, bet pilnīgs izņēmums ir lietiskā grafika – tā ir moderna. Tomēr abstraktā māksla joprojām tiek uzskatīta par tabu.

Par eventuāli iespējamu „virziena maiņu” liecina līdz šim gandrīz pilnīgi „aizmirstais” Jēkabs Kazaks, kam veltītā piemiņas izstādē bijuši skatāmi zīmējumi, akvareļi, portreti un tematiskas gleznas. Arī Jūlijam Maderniekam noorganizēta 100. dzimšanas dienas atceres izstāde, bet franču gleznotāja Matisa piemiņas vakarā demonstrēta filma par ietekmīgā mākslinieka dzīvi un darbiem. Zīmīga arī Tukuma mākslas un novadniecības muzejā notikusī izstāde „Latviešu 30-to gadu glezniecība”, gan tikai no muzejā atrodamiem materiāliem.

Liekas, ka mākslas dzīvi Latvijā visvairāk kavē tās relatīvā izolētība, jo trūkst rosinošu ārzemju, it sevišķi Rietumu, izstāžu. Pagājušā gadā Valsts mākslas muzejā tādas ir bijušas tikai divās: poļu grafikas un plakātu izstāde un Stetinas mākslinieku pēdējo 25 gadu darbu izlases izstāde.

Mākslas grāmatu izdevniecības laukā minama Latviešu tēlotāja māksla, rakstu krājums (rediģē A. Belmane, I. Ņefedova); līdz šim iznākuši divi sējumi. Reprodukciju mapes izdotas Rūdolfam Pinnim un Zelmai Tālbergai.