1971. g. marta beigās UNESCO internacionālā mūzikas padome Budapeštā rīkoja komponistam Belam Bartokam (1881.-1945.) veltītu mūzikas konferenci, kuŗā PSRS pārstāvis bija arī latviešu komponists Marģers Zariņš. Pazīstam ievērojamo komponistu jau no Latvijas laikiem, kad 1937. g. karstajā vasarā klausījāmies viņa pirmo klavieŗu koncertu ar svaigo un interesanto tautasdziesmas („Kas tā tāda skuju būda!”) variāciju vidusdaļā. 1940. g. bija paredzēta arī viņa operas Margarita – daiļā krodziniece premjera, kuŗu izjauca sekojošā jūnija okupācijas dienas. Tāpat visus šos gadus komponists nepārtraukti strādājis un, atskaitot zināmas nodevas, sarakstījis diezgan daudz labas mūzikas. Pēdējos gados M. Zariņš izcēlies arī kā literāts (izdotas 3 grāmatas eseju un atmiņu raksturā), un arī šinī nozarē paceļas pāri vairākiem profesionāliem literātiem. Visbeidzot Zariņš var būt arī asprātīgs kritiķis un veiksmīgs polemizētājs par dažādām mūzikas problēmām. Tam labs piemērs viņa raksts Literātūras un Mākslas 17. marta numurā „Belas Bartoka deviņdesmitgade”. Žēl, ka telpu trūkuma dēļ nevaram šo rakstu ievietot nesaīsinātu, bet Jaunā Gaita jau nav arī mūzikas žurnāls. Te zīmīgākie izvilkumi:

Ungāru mūzikas zinātnieki, komponisti un publicisti daudz darījusi, vismaz ceturtdaļgadsimta propagandēdami un daudzinādami savu Bartoku – novatoru. Šī darba sekmes tad nu ir tādas, ka pasaulē vairs nav gandrīz zemes, kurās nerosītos Bartoka pētnieki, kurās nerastos interesanti un pamatīgi zinātniski opusi par komponista harmoniskās (modālās) sistēmas īpatnībām, jaunatklājumiem un ietekmi uz moderno mūziku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī sistēma sakņojas tautas mūzikas pētījumos, tādējādi sasaucoties radniecīgām sfērām it visās zemēs un visās tautās. Bartoks ir pētījis un vācis ungāru, slovāku un rumāņu, vēlāk arī Āfrikas tautu folkloru. No visa tā sintezējis savus mūzikas izteiksmes līdzekļus. Pirmā kārtā tonāli modālo sistēmu. Šķiet, šai ziņā komponista daiļrade ir neizsmeļamu pētījumu un atradumu avots: Bartoks stāv kā klints šodienas atonālisma bangās un vēl joprojām pierāda, ka tonālā sistēma nebūt nav izsmelta, ka avangardistu un tradicionālās mūzikas noliedzēju kliedzieni pēc glābiņa ir tikai viņu pašu izmisums par jaunu ideju trūkumu un sava talanta nabadzību.

Kuluāru sarunās kāds ārzemju mūzikas zinātnieks man izteicās, ka pēdējā laikā novērojams interesants process: komponistu visjaunākā paaudze, kurai apnicis avangardisms, sākusi interesēties par mūziku kā procesu, resp. par jaunām tonālām iespējām. Kaut kur gaisā vēdot pat ilgas pēc romantisma. Tas sen jau izpaudies, piemēram, kolāžu iespraudumos, kas pat aklam parādījušas pilnīgo sausumu, kurā sažūst sonoristika un puantīlisms – absolūti statiska mūzika, kas ne no kurienes nenāk, ne uz kurieni neved un neko negrib pateikt. Uz modernas mūzikas godu pretendējot arī džezs un bīts, bet tikpat nepamatoti: šo žanru tonālā un modālā nabadzība esot satriecoša.

Kādi tad bija interesantākie konferences priekšlasījumu temati? Tādu bija daudz, dažkārt tie gāja pāri šauri muzikoloģiskiem ietvariem. Piemēram, ievērojamā bartokologa – akadēmiķa, profesora Bences Sabolči (Ungārija) priekšlasījums „Bartoks un pasaules literātūra” par dažādu literātu ietekmi uz komponista daiļradi, viņa attieksmi pret literātūru vispār un darbošanos publicistikā. Tā aplūkotu komponista daiļradi gribētos nosaukt par unikālu. Profesora Sabolči erudīcija nepievīla: tēzes pārliecināja, ieinteresēja un, pats galvenais, rosināja. Arī pie mums kāds varētu sākt pētīt Raiņa ietekmi uz Emīlu Dārziņu, novērtēt Poruka un Dārziņa mijiedarbību, jo daudzkārt šādos gudros, stingri specializētos simpozijos atskan vien sausas runas par tehnoloģijas jautājumiem, sholastiski spriedelējumi, kas neko nedod temas pacelšanai publicistikas un būtiskas izziņas līmenī: šie traktāti ir derīgi vairāk pašiem autoriem.

...

Rīgā Bartoks pēdējā laikā spēlēts diezgan bieži, īpašu rezonansi guvis viņa koncerts orķestrim, divertisments stīgām, otrais kvartets, kora dziesmas, taču pārāk maz pazīstami kamermūzikas darbi. Cik tie interesanti un bagāti, liecināja profesora Stīvensa (ASV) pētījumi par viena vienīga opusa – rapsodījās čellam un klavierēm – muzikālā materiāla avotiem. Referents bija sameklējis un analizēja darbam izmantotās slovāku tautasdziesmas. Bartoks tās atļāvies brīvi variēt, pierakstījis veselus periodus, apvienojis posmus...

Kādreiz pašu mājās esam iebilduši pret šādiem paņēmieniem latviešu tautasdziesmās. Bartoks pierāda, ka iespējams arī šāds ceļš. Bet tas prasa dziļu un pamatīgu tautasdziesmas gara un struktūras iepazīšanu, modālu stingrību. To var atļauties vien zinātniski sagatavots cilvēks, – speciālists. Ar nezinātāja roku tautas mūzikai var nodarīt vairāk ļauna nekā laba, kā tas kādreiz, piemēram, notiek, kad spiež tautasdziesmu džeza mūzikas Prokrusta gultā.

Bieži mēs jūsmojam vien par līdzekļiem, kādus lietojis komponists. Pirmajā darbā ar šiem līdzekļiem viņš mūs apmulsina, otrajā darbā – pārsteidz, bet trešajā esam jau pieraduši un prasām – nu, un tālāk? Ko gribi teikt, kas uz sirds? Kādai vajadzībai šie līdzekļi lietoti? Gadās, ka pēc tam sākas krīze... mocekļa skatiens. Pietrūka sīkuma – individualitātes...

Arī mums būs notikumi, kuriem jau tagad vajadzētu gatavoties: Emīla Melngaiļa un Emīla Dārziņa simtgade. Pieredze, kāda radusies brālīgajās republikās un šoreiz – sociālistiskajā Ungārijā, var lieti noderēt. Melngailis un Dārziņš ir un paliek meistari, ar kuriem vēl šodien lepojamies gan koncertos, gan Dziesmu svētkos.

Šajos izvilkumos it sevišķi būtu jāizceļ M. Zariņa domas, ka tautasdziesmu nevajadzētu ieguldīt džeza mūzikas Prokrusta gultā. Doma par Em. Melngaiļa un Em. Dārziņa mūža simtgadi būtu jāievēro arī trimdas mākslas organizācijām.

 

*

Šinī pašā Literātūras un Mākslas numurā Ā. Āboliņa recenzējusi Rīgas pensionāru koŗa desmit gadu jubilejas koncertu. Liecība ir laba, kā to pierāda sekojošās rindas:

Lai gan vairumam koŗa dalībnieku ir sirmas galvas, viņu acīs dzirkst dzīvesprieks un darba mīlestība. Tādēļ arī šī savdabīgā kollektīva priekšnesumu raksturo aizrautība, tēlainība un patiess pārdzīvojums, kas spilgti atspoguļojas ikviena dziedātāja sejā. Citiem vārdiem sakot, viņu dziesma nāk no sirds un iet pie sirds.

Repertuārā minēta arī krievu tautasdziesma „Volgas krastos meži”. Interesanti būtu redzēt, kā šī dziesma atspoguļojās dziedātāju sejās. Teicienu „nāk no sirds un iet pie sirds” recenzente vienkārši pārņēmusi no trimdas koŗu koncertu kritikām.

Austrālijas Latvieša 1971. g. 5. marta numurā Anšlavs Eglītis recenzējis filmu Mūzikas mīlētāji (Music Lovers), nosaucot to par „muzikālu šausmu filmu”. Šo rindu autoram pēc minētās filmas noskatīšanās sametās nelabi ne vien par režisora murgiem, bet arī par nekrietnām izdomām sakarā ar Rimski-Korsakovu un Borodinu. Visumā pievienojoties Anšlava Eglīša domām, man ir tomēr kāda piebilde. Proti, šajā filmā nav rādīts Arturs Rubinšteins, bet gan viņa brālis Nikolajs Rubinšteins (1835.-1881.), slavens pianists. Šīs filmas pretīgumu noskalojot, varētu pieminēt, ka arī no latviešu komponistiem kāds ir mācījies Maskavas konservatorijā pie Čaikovska un Taņejeva. Tas bija Vīgneru Ernests.

 

*

Andris Vītoliņš Londonas Avīzes 26. marta numurā pamāca 3. Eiropas latviešu dziesmu svētku rīkotājus. Latviešu trimdas koru diriģentus varētu interesēt citāts:

Ķersimies pie vērša ragiem – koŗu dziedāšanas. Normāli jau ir tā, ka pirms diriģents stājas koŗa priekšā, tam vispirms 3-4 gadus rūpīgi jāmācās dziedāšanas un diriģēšanas technika, klavieŗu, varbūtēji ērģeļu spēle, jāapgūst plašs repertuārs sākot, teiksim, ar gregoriāņu dziedājumu un viduslaiku t.s. Notredame skolu (Leonīns un Perotīns apm. 1100-1200), un beidzot ar mūsdienu „čupskaņu” un „mūzikālā teātŗa” pārstāvjiem. Pie mums, diemžēl, parasti ir otrādi. No visiem aktīviem Rietumeiropas latviešu koŗu apmācītājiem un – vadītājiem nevienam nav, cik man zināms, mūsdienu prasībām atbilstošas koŗa diriģenta izglītības. Ja prot kaut cik diriģēt, nepārzina balss techniku un otrādi. Gan atklāti, gan privāti esmu darba biedrus atkārtoti lūdzis iespēju robežās aizpildīt nepilnīgās muzikālās izglītības robus. Galvenā reakcija, diemžēl, parasti bijusi kāpināta adrenalīna izdalīšanās... Vēlreiz jāatkārto: latviešu trimdas koŗu nākotni izšķirs mūsu koŗu apmācītāju prasme vai neprasme! Ja pašu spēkiem galā netiekam, jāņem talkā patvēruma zemju teicami amata pratēji, it īpaši balsu izglītošanai. Ja to atstāj novārtā, cieš ne tikai koŗa daiļskane: dziedātāju pensionēšanās laiks atnāk daudz ātrāk nekā nepieciešams. Neattaisnojami koŗu apmācītājus apkraut visādiem „kormīšanas” pienākumiem, ko tikpat labi var veikt citi. Pārāk svarīgs mūsu mūziķu darbs, lai to neatbildīgi traucētu.

Nāk prātā R. Blaumaņa vārdi:

Kas par postu, kas par postu
Visās malās tagad valda...

Bet rindām:

Kopkoŗu koncertam augstākais divas stundas, un bez runām! –

Āmen!

 

*

Gundars Grīns rakstā par jauno latviešu komponistu Pēteri Plakidi (Literātūra un Māksla 1970. g. 26. dec. num.) skaņražus salīdzina ar sēņotājiem un viņu mūziku ar sēnēm. Esot arī mušmires”.

Rakstam interesants nobeigums:

Tāds ir Pēteris Plakidis, ar savu „Nu, un tad?”, ar savu bārdiņu un smiekliem, ar savu „Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem”, ar savu komponista talantu.

Ir Pēterim tāda dziesma – „Skumjā dziesma” ar Ojāra Vācieša vārdiem, kur tiek dziedātas arī šādas rindas:

Vēl jau manos matos nelien
Baltā kode,
Vēl jau ir pret visiem meliem
Sudrablode.

Tā mums iet! Sākām ar sēnēm, nobeidzām ar lodēm.

 

*

Atmiņā skan vecais „Gaudeamus igitur” tulkojums:

Sakait, kur palikuši
tie, kas, nesen godiem,
dzēra, ēda, priecīgi
lustējās ar radiem?

Šo tēmu varētu attiecināt uz latviešu kantāšu kāri. Nekad mums nav gana. Nesātīgi prasām pēc jaunām. Tā arī 1973. g. Klīvlendas dziesmu svētkiem jau tāda pasūtināta. To izlēmuši arī „Daugavas Vanagi”, gatavodamies saviem 1972. g. svētkiem Čikāgā. Piecsimtnieki birst pēc piecsimtniekiem. Veltīgi V. Ziedonis ieminējās par kādu simfoniju. Nē – vārdi vajadzīgi apakšā! Tāpat kā Ždanovam 1948. g. vai ļeņiniadai 1970. g. Rīgā. Tad nu pirksim arī maisu piparu, un kur mēs viņus bāzīsim?

Bet vienu kantāti arī es vēlētos. Vienu vienīgo! To no Mērnieku laikiem, kas sākas ar vārdiem:

Augsta dziesma, skani, skani
Zilā zvaigžņu chaosā.
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā.

 

Imants Sakss