Marģers Zariņš
SAPNIS VASARAS NAKTĪ
Stāsts
 |
Mani sauc par Draudavu Ati, sveru septiņdesmit trīs ar pusi kilogramus, garums – metrs astoņdesmit četri, nēsāju četrdesmit pirmā lieluma kurpes, trīsdesmit devītā numura virskreklu. Mani vaigi iesārti un gludi, sazin kāpēc divdesmit triju gadu vecumā vēl neaug bārda? Cekuls kupls un sīksprogains kā jērenīca, nav valdāms ne ar kādām sukām, ne ar kādām ieskām. Skolā mani sauca par Krogzemju Miku, tāpēc ka literātūras hrestomātijā ievietotā fotogrāfija mats matā rādīja tādu pašu pakausi un melnīgsnēju plutu kā mans. Raksturā esmu eksaltēts romantiķis, tādi tagad sastopami diezgan bieži, kauču dzīves gaitās man itin labi veicas kā praktiķim, realitātēs orientējos nemaldīgi. Esmu guvis labu skolu – beidzis kultūriestāžu darbinieku tehnikumu ar izcilību sabiedriskajā darbā un politmācībās.
Taču romantika bija tā, kas atdzina mani te, Ineša krastos, strādāt Ezerciema kultūras namā. Darbojos par režisoru, noņēmos ar uzskatāmo aģitāciju, vadu vokālo ansambli un, ja tas nepieciešams, pats tveru rokās elektrisko ģitāru vai ermoņikas. Jūs neticat? Atbrauciet paskatīties!
Sendienās teica: deviņi amati, desmitais bads. Tagad ir gluži otrādi, bet ne jau tur slēpjas romantika. Mani sagrāba neremdināma vēlme nokļūt tai apvidū, kur pirms simt gadiem kultūras darbu strādājuši un pa baltajiem lielceļiem klejojuši Kaudzītes Reinis ar Matīsu un jauno mērnieka palīgu Andreju Pumpuru, tam galvā jau plaiksnījusi ideja par Lāčplēsi. Gribēju kļūt viņu cienīgs pēctecis, tikpat nesavtīgs karotājs par progresu un tautas labumu.
Vienu otru vakaru, atsēdies Ineša piekalnē un pievēris plakstus, skatījos, kā no Kaibēnu puses divi vīri soļo uz draudzes skolu pie Kronvalda. Tur šodien no Lielvārdes puses dzīries atnākt cienīgtēvu un baronu vajātais Auseklis, lai ar vecā Rātmindera palīdzību izmisīgi – vēl pēdējo reizi – izmēģinātos dabūt palīgskolotāja vietu Vecpiebalgā. Tā tas reiz bija...
Man šādi grūtumi aiztaupīti un laikmetu griežos pagaisuši kā Ineša migla. Niknais mācītājs guļ zem apsūnojuša un zemē iegrimuša granīta bluķa – viņš ne mūžam no turienes neizrāpsies.
Baznīcas drupās ierīkotajā bufetē varu dabūt ēdamo un dzeramo, sēdēt un pārdomāt – lūk, kā tie laiki mainījušies! ar „pārmacīšanu tiem nemācīgiem un dumpīgiem latviešu bauriem” dievnamu paši vācu kungi uzspridzināja kara dienās, tādā kārtā simboliski atteikdamies no kristīgās ticības uzspiešanas iedzimtajiem. Birzīs un pakalnos iegavilējās dūkņas, iedziedājās Potrimps un mākoņos nogranda Pērkūna balss, svešais dievs bija ar troksni zemē iegrimis, kur to ar rungu rokā sagaidīja vecais bargais Pīkols.
Esmu laimes luteklis, jo veikli pamanījos piedzimt, kad visi kari jau bija izkaroti, īpašas rūpes man nekad nav bijušas, nerunājot jau nemaz par nepatikšanām, kādas bija jāpiedzīvo manam līdziniekam – Krogzemju Mikum. Saprotams, par senajiem kultūras darbiniekiem esmu vispusīgāks, māku spēlēt akordeonu un elektrisko ģitāru (Kaudzītes Matīss un Auseklis drusku plinkšķinājuši klavieres), protu taisīt plakātus, nemaz jau nerunājot par viencēlieniem. Nelielas ludziņas man padodas. Vietējais milicijas pilnvarotais par tām ļoti atzinīgi izteicies, mani šad un tad piemin kā paraugu citiem lugu rakstniekiem. Tas man īpaši glaimo, kaut arī nepadara iedomīgu, jo pēc dabas esmu lēnprātīgs.
Taču tā ir manas Ineša romantikas viena – redzamā daļa. Tāpat kā Zemes pavadonim – Mēnesim, man ir vēl otra, neredzamā puse. Tur mežonīgu krāteru ēnā slēpjas un gavilē mana pirmā šekspīriskā mīlestība. Viņas pasaulīgais vārds – Laima, tā ir kopsaimniecības dārznieka Paula Reiņa Ruģēna vienīgā, miesīgā un likumīgā meita, vietējās vidusskolas absolvente.
Laima atnāca uz kultūras namu, jo ļoti vēlējās teātri spēlēt. Tas notika drīz pēc tam, kad skolas ļaudis, dabūjuši no kopsaimniecības divus autobusus, aizbrauca uz Rīgu, lai kolektīvi apmeklētu lugas „Saulīt, tecēj, – vīrs kā lauva” izrādi ar iemīļoto aktieri Vilibaldu Puto galvenajā lomā. Tas meitenēm bija dziļš psiholoģisks trieciens. Absolventes, kas sen jau bija nolēmušas pēc skolas beigšanas studēt Jelgavā Lauksaimniecības akadēmijā vai Politehniskajā institūtā krasi mainīja uzskatus un pārliecību, vecākiem paziņodamas savu galīgo un nepārsūdzamo lēmumu – ziedoties skatuvei, basta!
Šai sakarībā tad arī Laima atskrēja pie manis uz kultūras namu. Sākām runāties... Vispirms nosarku es, pēc tam nosarka viņa... Pēc tam viņa nobālēja, un tad arī es nobālēju... Cik mēs ilgi tādi bāli stāvējām, neatceros, esmu zaudējis atmiņu... Nu vienreiz bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, turklāt abpusīga! Gluži vienkārši – sāka trūkt elpas. Laima neizturēja, apgriezās un bēga... Es viņai pakaļ nedzinos, jo zināju, ka atnāks pati.
Otrā vakarā viņa bija klāt. Šoreiz, drošības pēc ar divām draudzenēm. Tā viena bija Dēkla, no tā paša Dievēnu ciema, kur dzīvoja Laima, – pēc profesijas inženiere slaucēja (slaukšana bija mehanizēta). Tā otra – Kārta, Laimas klases biedrene. Laima, Dēkla, Kārta.
Visas trīs izskatījās gaužām līdzīgas, gandrīz kā māsas: pelnu krāsas matiem, gaišzilām piebaldzēnu acīm, šauriem lapseņu vidukļiem un basām sasprēgājušām kājām – bija sācies siena laiks.
No tās dienas īpašs erotomagnētiskais spēks sāka mani vilkt uz Dievēniem – ciemu, kas atrodas kalna galā, no kura pārredzamas septiņas Ineša salas. Ciemā bija septiņas mājas, kurās dzīvoja septiņas ģimenes. Tur atradās Vecdievēni, Jaundievēni, Kalnadievēni, Lejasdievēni, Mazdievēni, Ezerdievēni un Reiņdievēni, saukti pēc tur dzīvojošā Paula Reiņa vārda. Tēvu tēvi savus vecākos dēlus gadu simtiem bija godājuši tikai par Pauliem Reiņiem, tā radušās Reiņdievēnu mājas, kur dzīvoja mana Dulcineja.
Pagāja ziema. Ar teātra spēlēšanu Laimai diez kā neveicās – pēdējā klasē bija daudz jāzubrī, viņa nebija no spīdošajām skolniecēm, tāpēc neatlika laika staigāt pa mēģinājumiem. Toties es katru mīļu brīvu vakaru devos uz ezera otru krastu, uzrāpos kalnā un klaudzināju pie sarkano ķieģeļu ērberģa durvīm dārza pusē.
Nodevīgais Paksis arvien nojauta manu ierašanos, sāka bezdievīgi riet, un mani ielaida vai nu pats Pauls Reinis, vai viņa sieva Līga. Divatā ar Laimu reti izdevās parunāties, mēs visi sēdējām lielistabā uz mūrīša un pārspriedām starptautisko stāvokli.
Šai vidē noskaņojums pret mani nebija nekāds labais, Pauls Reinis bija lauksaimniecības un dārzkopības entuziasts, cildens kolhoznieks, kas uzskatīja, ka viņa pēcnākamajiem jāmīl zemes darbs, jāceļ agrokultūra un jāaizkavē ļaužu aizceļošana citās profesijās. Par vislielākajiem plānā galdiņa urbējiem viņš turēja māksliniekus. Paulam Reinim bija aizdomas, ka es esmu novirzījis Laimu no dārzkopības ceļa.
Meita bija iekliegusies, ka viņa kļūšot aktrise un spļaujot uz tēva iekopto milzīgo ābolu, bumbieru, plūmju, cidoniju un aroniju dārzu. Tieši tā viņa bija teikusi – spļaujot! Vai gan agrāk tādi sakāmie bija dzirdēti no labi audzinātas meitenes lūpām? Vainīgs varēja būt vienīgi...
Kā lai pierādu savu nevainību? Iemesls taču bija kolektīvais izbraukums un Vilibalds Puto! Modernas lugas ir pilnas trekniem izteicieniem, raksturus atvieto žargons, vai brīnums, ka Laimas valodā parādās baigi pārākā šohene, bet kāpēc vainot mani?
Stoiskā mierā panesu zaimus, vēso uzņemšanu un aizskarošās piezīmes. Mīlestība pacieš visu. Vēl jau arī nebija zināms, vai Laima maz iekļūs teātra fakultātē: viņas talants bija pieticīgs, pat es ar savām rožainajām, maiguma apmiglotajām acenēm nespēju to pavairot. Bet vajadzēja iegansta, lai mīļoto apmeklētu un pēc iespējas biežāk ciemotos Dievēnos, tāpēc fikso ideju par teātri atbalstīju un pat vēl uzkurināju: runāju vien par teātri un nesu šurp grāmatiņas par aktieru mākslu, pretī saņemdams lūpu burvīgo smaidu un slepenos acu solījumus. No šī smaida un solījumiem iztiku dienu divas... Tad atkal sakravāju portfelīti un kā antīkais kolportieris Merkūrijs devos uz Dievēniem. Tas man maksājis diezgan daudz naudas, bet vai gan iemīlējies kādreiz skaita rubļus? Nesu almanahu „Teātris un Dzīve”, monogrāfijas par slavenām aktrisēm, Hausmaņa kopotos rakstus, Pētera Pētersona atklāsmes, Rutku Tēva teātra anekdotes, vecus žurnāla „Teatr” komplektus, kāda maz pazīstama skatuves meistara kandidāta disertāciju „Sņorbēniņu loma izrādes padziļinājumā jeb aktieru iegremdēšanās masu skatos”, kā arī teātra ugunsdzēsības noteikumus. Mana mīļotā bija jātur „zem spraiguma”, citādi tā varēja izslīdēt no rokām un aiziet pa dārzkopības līniju, es taču viņu dievināju!
Tikai draudzenes – Kārta un Dēkla – sagādāja man zināmas rūpes. Kā sazvērējušās, aizvien atnāca tūliņ pēc tam, kad biju ieradies Dievēnos, apsēdies uz mūrīša un gatavojos sākt izskaidrošanas darbu. Viņas jauca manus nodomus kā slapjdraņķis brīvdabas izrādes, abas kļuva aizvien nekautrīgākas un uzmācīgākas. Kārta ir draiskule, viņa apceļ mani bez žēlastības, bieži esmu spiests nosarkt. Sen jau gudroju, kā tādai spindzelei atspēlēties. Vajadzētu viņu iemīlināt, iemīlināt? Ne jau sevī, mana sirds pieder tikai vienai vienīgajai. Jāsameklē attiecīgs erotomagnētiskais ģenerators.
Kārtas lielākā vājība – dzejnieki, sevišķi dzejnieki ar bārdu. Reiz te viens bija iekūlies (no jauno autoru apvienības), to viņa sāka vajāt, bet ziķeris paguva ielēkt autobusā un aizbēga uz Rīgu. Kā būtu, ja – ?
Vai man paziņās nav kāds bārdains dzejnieks?
Ir!
Ideja! Lielvāržu Mikus!
Kas ir Lielvāržu Mikus, par to vairs šodien nevienam nav īpaši jāstāsta. Lielvāržu Mikus ir Lielvāržu Mikus. Trīs dzejoļu krājumi iznākuši, tos varēja dabūt tikai ar pazīšanos un blatu zem letes. Tas vien jau raksturo, kas ir Lielvāržu Mikus. Par viņu tik daudz rakstīts, ka man vairs nekas nav piebilstams. Viņa portrets ar piemiegtām acīm un nekoptu bārdu redzams katra puslīdz jēdzīga grāmatveikala logā, katras skolnieces atmiņu albumā, katras šuvējas rokassomiņā. Mikus ir modes dzejnieks un mans draugs. Incēnu pamatskolā, kurā mēs abi gājām, viņš vēl nedzejoja, bet sita kačkas. Es tam vienreiz sadevu pa aci, no tā brīža sākās mūsu draudzība.
Nebūs liela māksla atvilināt Miku uz Piebalgu, sarīkot „poētisko kafejnīcu”, varbūt pat „globusu”. Par godu jaunajam dzejniekam Lielvārdim! Viņš jau paradis gozēties publikas priekšā, iemanījies skandēt savus dzejoļus, bužināt matus. Kas tas būs par triecienu meitenēm!
Pēc tam savā istabiņā sarīkošu atvadu mielastu, ielūgšu Kārtu, arī Dēklu un Laimu (riska nav, Laima ne acu galā nevar ieredzēt nehigiēniskos hipijus, kuru bārdās, pēc manas mīļotās apgalvojuma, arvien kaut kas kustoties).
Domāts darīts!
„Poētiskā kafejnīca” kultūras namā bija notikums, kas izsita no sliedēm ne tikai Kārtu un Dēklu, bet radīja arī tektonisku iežu šūpošanos desmit kilometru rādiusā.
Vakara otra puse izvērtās omulīga. Dejoju ar Laimu, milicijas pilnvarotais amizēja Dēklu, bet Kārta sēdēja kā kobras hipnotizēts pelēns iepretī Mikum un sastingusi raudzījās dzejniekā. Kad Mikus pienāca un lūdza dejot manējo, ar šausmām jutu, ka Laima uz brīdi kļuva svārstīga. Viņa piecēlās, kaut bijām jau norunājuši, ka leksim letkisu mēs abi, roku rokā... Vājuma brīdis bija īss. Ieraudzījusi Mikum bārdā olas dzeltenuma erslakas, Laima pieplaka manam elkonim un sāpīgi izdvesa esmu jau aizņemta.
Lielvaržu Mikus sagrīļojās. Kaut kas tāds viņam atgadījās pirmo reizi. Dzejnieks dzedri palocījās, bet tad, māksloti skaļi smiedamies, satvēra Kārtas lapsenes vidukli un rēkdams ierāva to letkisa pažarnieciskajā ritmā. Kārtas acis sāka mirdzēt neizsakāmā laimestībā. Viņa laimējusi visu. Tai piederēja pašai savs dzejnieks un pašai sava bārda, kuru tā varēs i glaudīt, i plucināt...
Dēkla bija velti pūlējusies: bālganās lūpas krāsojusi, dzeltenus vaigus mālējusi, Lielvāržu Mikus nepievērsa tai ne mazāko uzmanību. Toties viņas kavalieris, milicijas pilnvarotais, aizrādīja, ka biedrene Pīkola esot neestētiski nosmiņķējusies, ka komjaunietei un inženierei slaucējai nu gan tā nepieklātos staigāt, ka ikkatras meitenes skaistums slēpjoties svaigā lūpu sārtumā un vasarīgā vaigu brūnumā.
Divas baltas asaras kā maigas cūku pupas izbira no Dēklas acu kaktiņiem, pārripoja vaigu bedrītēm un noplakšķēja pret rokassomiņu tā, ka milicijas pilnvarotais satrūkās. Jā, Dēklai tas bija liktenīgs vakars. Bet vēl liktenīgāks Lielvāržu Mikum.
Raugi, Lielvāržu Mikus, kuru līdz šim bijām turējuši par vējagrābsli, aizsvilās gandrīz kā Dante un kā Petrarka dievišķīgā mīlestībā pret Kārtu Rātminderi no Inešciema Kalnadievēniem, Tas nu bija noticis!
Sākot ar šo ziemu, Mikus katru mīļu sestdienu drāžas ar savu motocikletu no Rīgas pie manis uz Piebalgu, Traks! Divreiz jau cietis avāriju, bet brauc un brauc! Vai tur šķīdonis, vai atkala, vai putenis, vai sals!
Mēs uzvelkam vateņus, apaujam velteņus, uzmaucam ausenes, uzliekam acenes un laižam abi uz Dievēniem, tur mūsu meitenes, tur pavarda siltums.
Jūtam, ka tuvojas pavasaris, bet viss vēl nav tā, kā vajadzētu. Traucē Dēkla, viņa ir īsts piektais ritenis. Milicijas pilnvarotais nebija pratis iegūt Dēklas dzeloņaino dvēseli. Viņš bija mēģinājis meiteni pāraudzināt, ietekmēt. Divpadsmit diennaktis nodzīvojis Mazdievēnos, stāstījis par dzīvi karadienestā, par izmaiņām autotransporta kustības regulēšanas noteikumos, par cīņu pret sīkām zādzībām un huligānismu. Taču Dēkla nebija tam atvērusi savu sirdi, kontakti neradās, un pēc divpadsmit diennaktīm pilnvarotais aizgāja, Pīkolu mātei godīgi samaksājis par elektrību un istabas lietošanu, malku un piena produktiem.
Tagad Dēkla bija kaklā mums četriem, tīrā obaža!
Pagājis pavasaris, pienākusi vasara, bet mēs sēdam un nīkstam kā Kanādas piecīši emigrācijā... Varētu jau triekt to Dēklu ratā, bet žēl – viņa nespēj atrast savu vietu dzīvē, nespēj atrast savu dzejnieku. Brīžam raud ne no šā, ne no tā; brīžam nevietā smejas, histēriski... Par vīriešiem runā ņirdzīgi, zaimo jūtas. Kļuvusi ķildīga un āķīga, diez kāpēc mums tas viss jāpacieš? Vai tiešām pasaulē vairs nav erotomagnētiskā spēka, kas savaldītu šo Dēklu? Meitene acīm redzot novīst, bet no tā mums nekļūst vieglāk. Ak tu dieniņ – cik nesmalkjūtīga...
Tāds ir stāvoklis uz šī gada divdesmito augustu. Laima un Kārta beidza skolu. Manējā, par laimi, izkrita uzņemšanas eksāmenos teātra fakultātē. Viņa samierinājusies ar likteni: pagaidām strādās pie tēva par dārznieka palīdzi. Mēs drīz vien saderināsimies. Stāsta beigās jūs redzēsit, ka manās lugās viņa spēlēs galvenās lomas. Sakarā ar Laimas nelaimi esmu ieguvis uzticību Paula Reiņa un viņa sievas Līgas acīs. Palīdzu nākamajiem radiem–mēsloju jaunās ābelītes, šķiroju augļus skalu grozos, braucu uz Pleskavas tirgu bumbierus un plūmes pārdot, vedu Zīmaļu uz Bitēniem pie mākslīgā buļļa utt.
Ir sākusies mīlīga atvasara, pēc kalendāra gan jau par rudeni dēvēta, bet naktis ir siltas un smaržīgas, tumšajos vakaros agri uzlec mēness, un tad, te, Ineša malā, izskatās kā pasakā. Te notiek arī gluži pasakainas lietas. Katram mirstīgajam nav lemts redzēt pasakainas lietas, tur vajadzīga īpaša gaišredzība, bet gaišredzīgi kļūst tie, kas iemīlējušies: viņiem tiek piešķirts sestais prāts.” Tādēļ es, Draudavu Atis, apzvēru, ka tas, ko tagad stāstīšu, būs tīrās pasakas!
Sestdienas vakars, Pauls Reinis nolēmis kolhozam nokopt vasaras ābolus, tāpēc sarīkojis tādu kā mazu talku. Sanākuši tuvīnie kaimiņi tepat no Dievēnu ciema: Kārtas tēvabrālis Rātminders no Kalnadievēniem, Dēklas tēvs Pīkols no Mazdievēniem, bet visu vada pats Pauls Reinis Ruģēns no Reiņdievēniem.
Melno darbu strādājam mēs, jauniķi: kāpjam kokos un gan rokām, gan ar īpašu āķu palīdzību lasām gleznās šķirnes: pienābolus, rožābolus, cukuriņus... Te nu kolhozam sanāks branga naudiņa, vedīsim visu to uz Petrozavodsku, sitīsim gaisā!
Tupu zarā, bet mana mīļā apakšā zibina emaljēto spaini, tas ātri pildās smaržīgiem augļiem. Mēs esam ierakušies sārtās un dzeltenās ābolu kaudzēs, mūsu vēderi ir uzpūsti un ņurkstoši, mūsu mutes vairs neņem pretī ne saldu, ne skābu, mūsu dvēseles kliedz pēc sālītām siļķēm! Taču strādājam, kā nākas. Izrādās, Lielvāržu Mikus – ievērojamais dzejnieks ar bārdu – tīri labi prot arī godīgu darbu strādāt. Viņš kā salmu kūļus cilā ābolu pilnās kastes, muskuļotām rokām abrocīgā raušanā uzsviež sev virs galvas un kā persiešu skaistule – harēma odaliska, gurnus grozīdams, nes kravu uz klēti. Pauls Reinis piegrūž Rātminderam: tavai Kārtai laimējies, vajag tikai tādu turēt „zem sprieguma”.
Pīkolu Dēkla no Mazdievēniem maisās, kā parasti, pa kājām. Palīdz te vienam, te otram, bet lielas jēgas no viņas nav. Toties Kārta dūšīgi ņemas pa virtuvi, kopā ar saimnieci gatavodama vakariņas.
Trīs veči – Ruģēns, Rātminders un Pīkols – sēž uz lievenēm, pīpē un šķiro kastes. No dārza puses raugoties, teiksmains skats: augšā gludais klēts niedru jumts (to savā laikā jumis Paula Reiņa vectēvs), zem tā lievenis ar koka balstiem un arkādi, uz durvīm melnu krāsu triepts: „Tai 1850. gada sveču mēnesī”, bet apakšā kāpnes. Uz augstākā pakāpiena sēž Ruģēns, uz vidējā – Rātminders, bet uz zemākā Pīkols. Sēž kā sirmi dieviņi Meksikas olimpiādē.
Drīz kastes aiznaglotas, salmu pabiras novāktas, un saimniece aurē talciniekus pie galda, tur istabpriekšā zem simtgadīgam liepām. Pirmais aicinājumam paklausa Paksis – plušķains mājas krancis. Viņš tikmēr grozās un luncinās apkārt, kamēr ar priekškājām uzslienas pie galda malas, elš un aplaizās, ieraudzījis tik daudz ceptas cūkgaļas. Bet tad pieskrien Dēkla, viņai allaž prieks kādam iesist vai kādu nolamāt: Paksis saņem kājas spērienu, iekaucas un paliek zem galda. Redz, ko dara nepiepildītas mīlestības vara!
Tas nav galds, tas ir sapnis! Tur apaļš plaucētas rudzu maizes klaips, tik liels kā Smetes kalns. Tur smaržīgs sviests saulespurenu krāsā, žāvēta un cepta cūkas miesa, bļoda ar medus kāri, no kuras dzintarsienām pil ārā „saldums, kas daudz labāks par Hiblejas vaska skarām, nesalīdzināmi lētāks cenā”. Tur ir zaļā māla krūze ar akā dzesētu, tikko slauktu pienu. Bet krūkās ābolu vīni, pērnā un aizpērnā gada „slaukums” – Dievēnu sausais, Ineša rūgtenais, Tauna saldums, Nedža stiprais.
Sasēžamies cieši jo cieši. Veči galda galā, mēs pa pāriem apkārt. Vien Dēkla ilgi neatrod savu vietu, kamēr apžēlojas Laimas mamma un nosēdina sev blakus. Dievēnu ciemā valda patriarhāli paradumi: godos runāt drīkst vien tēvi un vectēvi, jauniķiem jāsēž, jātur mutes un jāklausās dzīves gudrībās, tāpat arī sievietēm neklājas tērgāt, kad runā seniķi. Mutes turēšana neattiecas uz ēšanu un dzeršanu, tāpēc mēs – divi laimīgie pāri – metāmies uz vīniem, paklusām smējāmies, mirkšķinājām viens otram ar acīm un pa ausu galam klausījāmies gudro vīru garajās runās. Tīri trakums – Dēkla uzkrītoši bieži cilā savu vīna glāzi, piesarkst un reižu reizēm spalgi ieņerkstas.
Laimas mamma sāk vākt no turienes projām vīna pudeles, bet Dēkla iemanījusies pagrābt no „kungu gala” Nedža stingro un pa kluso sev ieliet. Nē, nupat vairs nemaz nebija lāgā ar to skuķi! Un vēl inženiere slaucēja skaitās...
– Nokopta pirmā raža, tādēļ neskoposimies: iekodīsim, iedzersim ar mēru un sātu, – saka Ruģēns. Tāds dārzs ir kā ganāmpulks, un tie kociņi ir kā avju bari, un, ja tos kopj un baro, un apmēslo, tad tie dod gan prieku sirdij, gan iztikšanu un pārtikšanu. Ja kolhoza priekšnieks patiešām novērtētu labumus, ko ienes mūsu augļu dārzs, viņš man dotu palīgus, viņš dotu man līdzekļus un valdīšanu, un mūsu prieks un ienākumi dubultotos. Bet tikai novākt, gaidīt augļus, taču mēslojumu nedot, palīgus nedot – cik ilgi tā ies? Manas rokas drīz vairs nespēs, jaunie mūk projām un domā, ka labāk ir kumēdiņus rādīt nekā brīnumainas šķirnes radīt (te viņš palūkojās uz Laimu un mani); ak vai! Vai tad jūs skolās nemaz nemāca zemi mīlēt, ziedus mīlēt, kokus mīlēt?
– Tu, Ruģēna tev, velti zibsnī un ducini, – smejas Rātminders. – Ābolus var nopirkt Rīgā, ari puķes, – aizej tikai un palūko, ek – tur, uz stūra pie vecās Ģertrūdes, pilns ar vecenēm. Izvelc naudas repi, samaksā un stiep mājā! Tā ir tāda vecmodīga runa, Reiņa tev! Ņem ābolus, kamēr tās ābeles vēl ienes. Pēc tam, kad vajadzēs, no Kazahijas atvedīs... Viņiem tur viens pilsāts, saukts divos vārdos, akurāt tādos, kādus saku savai sievai, kad braucu tīrumus art: „Alma, atā!” Tas pilsāts esot uz āboliem dibināts. Bet mēs te tai plikumā ieriktēsim sudrablapsu fermu. Tāds uzņēmums ienesot miljonus!
Paskat, kas par idejām Kalnadievēnam! –
Rātminders ir traktorists, kombainieris un optimists. Vienīgā nelaime – mīl iemest, bijuši pat darba kavējumi, bet par tiem šovakar nerunāsim. Viņš ir moderns savos uzskatos, kauču gados jau pāri piecdesmit. Kolhozā to sauc par Trimpus tēvu.
– Pārdos kolhozs ābolus, bet cik es par to dabūšu? – pūš vecais Pīkols, bāls un sarepējis vīrelis.
– Tu jau vienmēr dabū vairāk nekā citi, – viņu pārtrauc Rātminders. – Zini noteikumus un likumus, kad tev jāstrādā un kad tev nav jāstrādā, ievēro visādas brīvdienas, prasi piemaksas un pabalstus. Saki tu man, kāda tad īsti ir tava platforma? Vienreiz runā šā, otrreiz tā... Tagad esi vismaz paēdis, bērnus izskolojis, agrāk ar saviem desmit hektāriem pa divi reizes stāvēji zem āmura. Laikam aizmirsis esi? Vēl nupat taisoties tev piešķirt dzīvokli Ezerciemā: vanna, silts ūdens, astotajā stāvā ar balkonu... Tad nu jāprasa, par ko? Par tavu mūžīgo gaušanos?
– Es nekur neiešu... Lai iet Dēkla, lai dzīvo, savu mūžu neesmu bijis ne vannā, ne astotajā stāvā... Man tepat labi.
– Muļķis būsi, ja neiesi, – saka Rātminders.
– Kāda tev tā māja: nodrupušu skursteni un cauru paksi. Ar laiku visi iesim dzīvot ciematā – pie rokas veikals, apgāde, bērnudārzs, restorāns...
– Vienalga, es palikšu te... Te arī ir ciemats.
– Jā, tas nu gan tiesa, – piekrīt Ruģēns, – te jau Piebalgā no laika gala ciemati vien bijuši, sešas septiņas mājas kopā. Ja man būtu jādzīvo tur, otrpus ezera, tai lielajā, astoņstāvīgajā, – es gan arī neietu. Kā es tur augšā uzrāptos?
– Būs lifti, braucamie krēsli, Reiņa tēv, – saka Rātminders, – Piespied pogu, un žips!
– Bet tad man ik rītu to gabalu jānāk šurp uz dārzu. Nē, tas neiet! Kāpēc tad es nevaru dzīvot tepat, dārza vidū, kur man tuvāk? – brīnās Ruģēns.
– Pavēlēs, un cauri! – ļaunā priekā irdz Pīkols,
– Bet kinoteātris tur būs un dejas zāle! – iekliedzas Dēkla. Viņu tūdaļ apklusina vecā Ruģēna acu zibeņi.
– Mans televizors rāda visu, ko man vajag. Grāmatas man atsūta pa pastu. Dancāt arī es tepat varu, ja uznāk vecuma dullums. Ei, siev, – mūsu lielistabā taču var dancāt?
– Mūsu kāzās dancāja simt divdesmit gosti, – kautrīgi saka Laimas mamma, viņai tāds skaists vārds – Līga.
– Nu, redz! Es būtu traks, ja atstātu tēvu tēvu ērberģi: apskati, kāda būve, kas par kārniņu jumtu. Bet tā klēts, tādu tu brīvdabas muzejā neatradīsi, Bij atbraucis viens tāds arhitekts sev nopirkt, es viņu ar koku... Te mēs vēl jauniķiem kāzas nodancāsim!
– Jā, tu jau dancāji... jūs jau dancājāt... bijāt bagāti, lielu māju uzbūvējāt, – Pīkols ņurd... – Akurāt tevi pirmo jāsūta tur dzīvot!
Pauls Reinis apskaitās.
– Liec mani mierā! Strādāju ar mīlestību un esmu noderīgs sabiedrībai. Tiesa, veclaikos biju turīgāks... Bet arī toreiz tu vairāk balamutējies, nekā strādāji. Tagad nu redzams kā uz delnas: darbā vien gudro, kā tikt vieglāk cauri, rokas nepakustinot, uz citu rēķina.
Draudēja sākties ķīviņš, tāpēc Laima pretēji šīs mājas kārtībai steidzās iejaukties sarunā:
– Mēs ar Ati gan apmetīsimies centrā, papiņ. Atim solīts divistabu dzīvoklis... Apnikuši dubļi, gribas cilvēkos.
Es piekrītoši māju ar galvu un papildinu:
– Dievēnus paturēsim par vasarnīcu. Kā tad, piemēram, pilsētniekam drīkst būt ne tikai dzīvoklis Ķengaragā, bet arī vasarnīca Vaivaros vai Vecākos? Lauciniekiem tādas pašas tiesības kā pilsētniekiem, basta!
– Ak, vasarnīcas? – ņurd Pīkols. – Vasaras jāstrādā. Lauciniekiem neatļaus vasarnīcas.
– Nu, tad sauksim tās par ziemenīcām, – neatlaižos. – Brauksim šurpu ziemu atpūsties, paslēpot. Vai tad jūs neredzat, ka daudzi rīdzinieki iepērk vecās piebaldzenu mājas, lai atbrauktu pa vasarām izklaidēties, pazvejot. Dzīvosim ciematā, bet paturēsim paši savas ziemenīcas!
– Vai zini, tā nu gan ir ideja! – priecājas Pauls Reinis. – Un es līdz nāves stundiņai acošu savas ābelītes, potēšu un eksperimentēšu. Man taču te būs drusciņ mierīgāk un plašāk nekā astotajā stāvā. Znots atvedīs pa kukulim maizes. Bez tam tās mājas tur ir tik vienādas, ka acij žēl... Brauc vai nu uz Rīgu, vai Petrozavodsku, tādas pašas Slātavā kā tai – ,Alma, Alma...
– Alma Atā! – pabeidz Rātminders.
– Jā, atā! – nopūšas Pauls Reinis.
– Kārta nāks man līdzi uz Rīgu, man tur ir ērts dzīvoklis, – saka Lielvāržu Mikus.
– Bet Murjāņos no apaļkokiem taisīsim vasarnīcu ar salmu jumtu, blakus senču pirtiņu...
– Ūja, Miku, ūja! – uztraucas Rātminders.
– Tepat taču Dievēnos mums jau ir tāda guļbūve ar visu salmu jumtu gatava, pirtiņa lai! Vai tad par velti nauda jāgrūž ārā? Ņemiet ciet!
– Nē, dzejniekiem jādzīvo Murjāņos. Ja tu nedzīvosi pa vasaru Murjāņos, tevi neviens neņems par pilnu, – saka Mikus.
– Nu, ja tādas tās lietas... mēs jau nezinām, kā jums tur...
– Kad jau tā, lai tad arī būtu...
– Hm... tā redz...
Pauls Reinis iesāk svinīgi un skaļi:
– Ir jau jauka tāda celšana, būvēšana un darbošanās... Bet katrai jaunai mājai līdzi nāk savs mājas gars... Nesmejieties, nesmejieties, jauniķi! Dievēnos zem paviļam ir ala, tur mājas garu ielaida mans vectēvs, kad būvēja šo te ērberģi. Viņu sauc arī par Ūsiņu, tas sargā klētis no pelēm, briedina laukus (tad viņš pārvēršas par griezi), sargā bēniņus no uguns nelaimes un gādā par ļaužu saticību. Tiklīdz tāds pamet māju, tā visādas likstas klāt. Eku še pat, Dievēnos... Sākām dzīvot jaunajā ērberģī, bet ar darbiem neveicas, satikšanas nav. Vecais tēvs nosprieda, ka jāiemāna Ūsiņš sesku slazdā un jāpārnes šurpu no vecās mājas krāsmatām, eku – tur ceļmalā. Domāts darīts! Ieliek pa nakti sesku slazdu ustabā, tur vel daži vaiņaki un kregale kopā turas. No rīta ies skatīties. Kā tad, – slazdam vāks aizkritis, iekšā kaut kas spārdās. Tad nu nemaz nav skatījušies (ja viņu ieraugot, tas nobeidzoties), atnesuši šurp, palikuši zem paviļam, un Ūsiņš iesprucis alā. Nu bijis atkal darba prieks un saticība mājās. Viņš tur dzīvo vēl šodien, tāpēc darbi arī mums veicas, dzīvojam saticīgi, augļi briest saldi un domas arvien gaišas.
– Ek! Tad to Ūsiņu vajadzētu ielaist kaimiņu ciemata lielajā kopmītnē, – saka Rātminders. Visi smejas.
– Māņi vien un muļķības! Ja es pateiktu milicijas pilnvarotajam, ka tu gribi kopmītnēs ielaist to nešķīsteni, tad tev labi neklātos! – mēdās Pīkols.
– Bet ja nu tur uzreiz sāktos darba prieks un valdītu saticība? – joko Lielvāržu Mikus. – Un domas tādas gaišas, gaišas...
– Nekādu īpašu saticību un darba prieku neviens nepaģēr! Lai padara, kas likts, un saņem naudu par padarīto. Bet par tām domām mēs vēl padomāsim... – saka Pīkols.
Meitenes smejas kā kutinātas, bet vecais bargais Pīkols ironiju nesaprot, viņš ir par daudz sadilis.
Pa tam lāgām Pauls Reinis iededzis elektrisko spuldzi virs āra durvīm. Spēcīga zaļa gaisma spraucas cauri lapotnei, un nespodri zaķīši ņirb linu galdauta rakstā. Kā pasakā!
Bet nevienam nav jausmas, ka simtgadīgas liepas galotnē taisni virs ēdāju galvām sēž un šūpojas dīvaina izskata puisis dzelteniem matiem, tautiskā prievītē un pastaliņām kājās. Lapu pudurā, kurā viņš paslēpies, pēkšņi iedegas jāņtārpiņš. Puisis to pagrūž, un spīgainītis, kas neko tādu nebija gaidījis, zaudē līdzsvaru, noveļas no koka un iekrīt matos taisni Dēklai. Smiekli un gaviles, Dēkla sēž kā nakts karaliene. Bet jauneklim tur augšā sāp sirds un sāp sadauzītie sāni, jo Dēkla viņam iespēra pa tukšumiem, kad – par Paksi pārvērties – tas gribēja apskatīties, kas galdā likts.
Vai! Jums...
Tā ir pirmā reize deviņdesmit deviņos gados, kad Dievēnu Ūsiņš ticis piekauts. Smieklīgi: ceptas cūkgaļas dēļ... Ūsiņš, kas pats spēja simtu veidos pārvērsties, kas prata citus noburt, starptautiski pazīstams kā Paks – jautrais mājas un meža gars (skat. Šekspīra „Sapnis vasaras naktī”), bija līdz sirds dziļumiem pazemots un apbēdināts. Viņš, protams, bija pieradis, ka mājinieki to sauca vienkārši par Paksi. – Paksi, si-si! Paksi, cui-cui! Fui! – Vairāk jau viņš no tiem ari negaidīja. Bet šovakar mērs bija pilns!
Ūsiņš domā un prāto, kā tiem klaigātājiem tur lejā šonakt atriebties. Vajadzēja izgudrot visapkaunojošāko formu. Sevišķi tai zvigai – Dēklai, kura (starp mums runājot) Ūsiņam patīk un kurā līdz nelaimīgajam kājas spērienam viņš bija iemīlējies! Bezcerīgi iemīlējies! Kāpēc bezcerīgi? Tāpēc, ka mājas gars (dievēns) nedrīkst iegūt cilvēciskas būtnes pretmīlestību, par to viņam draud nāve. Ūsiņš nedrīkst iekārot inženieri slaucēju, viņam jāsamierinās ar bālganām jūtiņām un ūdeņainām kaislībām, kādas spēj sniegt Ineša nāras un Alauksta vāravas.
Atriebties varēja, visiem tur lejā pieburot ēzeļu galvas, bet tas bija vecs numurs, to viņš jau bija darījis teātrī un operā (sk. Britena „Sapnis vasaras naktī”), bija jāizdomā kaut kas svaigāks. Šai sakarībā Ūsiņš nolēma vēl brīdi pasēdēt kokā, noklausīties lejā sēdošo muļķīgajās tērgās un izgudrot sodu.
Vīniņa nu bija diezgan! Dēkla, Laima un Kārta smējās bez mitas. Mikus improvizēja Ojāra Vācieša ritmā, bet es vedināju iet pastaigā gar ezermalu, vēdināt iekarsušās galviņas. Priekšlikums radīja atbalsi: dziedādami Silavas valsi (pa vidu jaucoties Pakša suniskajām rejām), atstājam večus ar viņu gudrajām runām un ejam. Ejam Dauguņkalna virzienā. Tur lejā ezers viz kā ziemeļu fjords mežu ielokā. Ķirļu salā deg ugunskurs. No turienes zilgana strūkla paceļas taisni debesīs. Pa to varētu kā pa pupas zariem uzrāpties debesīs, bet mums trūka laivas, ko aizirties līdz Ķirļu salai, tāpēc pagriezām ezeram muguru un pāri nokoptiem tīrumiem bridām līdz Gaigaliem. Paksis skrēja līdzi un maisījās pa rudzu vālam, vaukšķēdams un paceres ošņādams. Pāri ezeram divos līmeņos uzzibēja un nozuda skrejošu automašīnu prožektoru gunis: augšējais bija Rīgas ceļš, kaut kur ap Cepļu saiešanu, zemākais – Ineša aplis, bet tik tālu, ka nekāds troksnis, nekāda skaņa šurp neatklīda, apkārt bija burvīga un noslēpumaina nakts. Teju teju jau atradāmies pie Gaigalu žoga, kad Laima dīvainā balsi ierunājās:
– Vai jūs arī zināt, kas šīs par mājām?
– Nē. Nezinām...
– Tie ir „Mērnieku laiku” Irbēni... Te dzīvojusi Liene ar Oliņieti... tur, kur vecie akmens pamati un klētiņa, atradās Gaitiņu ustaba, tur mitis Kaspars...
Irbēni... Mēs stāvam brīdi, elpu aizturējuši... Tūliņ, tūliņ iznāks Oliņiete un ņems mūs priekšā, ka esam pļavu nobradājuši, – viņa i dienu, i nakti uzmana savu labumu.
Manī pamostas režisors:
– Mīlīši! Ideja! Maza dramaturģiska etīde, mēs to tūdaļ improvizēsim... Mājas šķiet pavisam tukšas vai arī tur visi jau guļ. Kā redzams, suņu te nav, no tiem mums briesmas nedraud.
– Bravo Ati, Atukiņ! Sadalīsim lomas. Es, pats par sevi saprotams, būšu Liene. Tu – Kaspars, – tā runā Laima, bet Kārta pretojas:
– Kas par muļķībām! Kasparam taču bija bārda, tātad Kasparu var tēlot tikai manējais – Mikus, Mikučiņš. Un dabiski, tādā gadījumā Liene būšu es...
Tā ir dzelzs loģika, un man ar Laimu jāpiekāpjas. Labi, es tēlošu Prātnieku, Laima – Oliņieti. Ak jā, vēl taču atliek Dēkla...
Šai brīdī nikni ierejas Paksis un metas uz grāvmalu. Lielceļa smiltis sagriežas vērpetē, un tumsā gar dārza malu aulēkšiem aizdip slaida stirniņa uz Aptekas kalna pusi. Paksis, izmisīgi riedams, tai uz pēdām, likās nupat, nupat to panāks.
Tavu brīnumu! Pa naktīm taču stirnas apkārt neskraida. Droši vien āboliņa atālā gulējusi, un mēs to iztraucējām. Kas notiks, ja nelietīgais Paksis to panāks un ar saviem asajiem zobiem iecirtīsies muguras melmeņos, tāds jauks zvēriņš...
Vai skaļie rējieni nebūs pamodinājuši mājniekus? Nogaidījām... Nē. Erberģis bija kā izmiris. Varbūt te vairs neviens nedzīvoja. Apkārtnē bija daudz atstātu māju: iemītnieki pārcēlušies uz Ezerciemu.
Turpinām lomu sadali. Ko dosim Dēklai? Bet kur tad ir Dēkla? Pazudusi... Skaļi saukt to neuzdrīkstamies. Kur viņa varēja palikt, nupat taču vēl tepat bija... Ak tu, zviga... beidzot apķērusies, ka viņa te lieka... smalkjūtība pamodusies. Redz, ko dara Nedža stiprais! Klusībā par to esam viņai pateicīgi.
Tātad, es – Prātnieks, manējā Oliņiete, Laimai vienmēr paticis tēlot raksturus, pats ar Prātnieka lomu esmu visai apmierināts, kauču šoreiz mums bučošanās neiznāks.
Ar ko sāksim? Sāksim ar Lienes un Oliņietes dialogu. Darbības vieta, lūk, tur, uz Irbēņu lievenēm.
Miku! Ej pagaidām atsēdies klētiņas priekšā. Tur Ilze guļ uz nāves gultas, palasi viņai kaut ko priekšā no dziesmu grāmatas. Pēc brītiņa es divjūgā iebraukšu pa sētas vārtiem (to tu jutīsi pēc manas spurslošanas, man jātēlo arī abi zirgi) – Oliņiete sūtījusi ziņu, lai ierodos.
Aktieri, vietās! Pats ielienu jasmīnos, tur ir domātas kulises. Sākt!
LAIMA. Paklīdene! No šī brīža tu vairs nedrīksti celt savas kājas pār Irbēņu slieksni, vai dzirdi?
KĀRTA. Dzirdu gan, bet kāpēc tā?
LAIMA. Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tinies ar to pārgudro plikadīdas ubagu? Man viņš nepatīk kā rūgta nāve. Ar suņiem es viņu izrīdītu no mājas, ar slotas kātu iztriektu. Vai tu zini jel, ka Prātnieka Andžs jau vakarrīt runāja uz tevi?
KĀRTA. Pamāt! Man jums par daudz ko jāpateicas, bet to es saku: pie Prātnieka neiešu un Kasparu neatstāšu, basta!
LAIMA. Ak tā? Tad es tevi iztriekšu ar koku! Pliku no mājām laukā izdzīšu, un tu nedrīkstēsi rādīties nedz pie manis, nedz pie maniem radiem. Tam Kasparam es acis izskrāpēšu, viņš man tik ļoti, tik ļoti...
Dialogs ritēja ar tādu iejušanos, ka domāju – Oliņiete tūdaļ, tūdaļ gāzīs savai pameitai... Laima bija no tiesas uz Kārtu apskaitošies par to, ka atņēmusi galveno lomu.
Kļuva pavisam tumšs, jo mēness aizlīda otrpus Kaibēnkalnam. Un gandrīz ar to pašu sākās dīvaini piedzīvojumi. Vien otrā rītā sapratām, ka tās bijušas kaut kādas burvestības. Varbūt Ūsiņš bija kaut kur slepus klausījies, kad mēs ar Miku dalījām Kaspara un Prātnieka lomas? Vienalga, – kāds bija nolēmis mūs izjokot: piebūris man bārdu, tā ka es izskatījos ļoti līdzīgs Kasparam, bet Mikum to atbūris. Mēs paši tumsā sevi neredzējām, tā arī sākās pārpratumi.
Kaspars un Liene klētspriekšā atklāj viens otram mīlestību, jo Ilze aizmigusi.
MIKUS. Mūsu sirdis kopš bērnības audzin saaugušas. Mēs esam kā viens otram pretī stāvoši ezeri, kas pēkšņi kopā sadevušies un tapuši par vienu. Ak, Liene, Liene! Līdz šim neiedrošinājos tev tuvoties,
KĀRTA, No sen gaidītās, bet nejauši panāktās laimības esmu tik pārņemta! Ak! Man liekas, ka visa pasaule tērpta sārtrožu krāsā, tīras debesis un cilvēki eņģeli, kuriem... kuriem...
Pēkšņi Lienes balss aprāvās. Viņas pirksti bija gribējuši noglāstīt Kaspara vīrišķīgo bārdu, bet sataustīja vien apaļīgus un gludenus vaigus. Liene atrāva savu roku kā dzelta, it kā vardei būtu pieskārusies un iesaucās:
KĀRTA. Kaspar, tu neesi tas, par ko izliecies!
MIKUS. (apmulsis), Liene. Liene... Ko tu runā?
KĀRTA. Tu esi viltnieks, neģēlis, pavedējs un krāpnieks!
MIKUS. (uztraukumā). Kas ar tevi notiek, manas dvēseles spožumiņ?
Pa sētas vārtiem divjūgā iedrāž Prātnieks. Zirgi spurslā.
ES. Tprrr! Par finf štunden hundert dreisiš vērst fertik! Labvakar, Oliņmāt!
Lēvenēs iznāk Laima.
LAIMA. Kāds pārsteigums! Labvakar, labvakar, Andž! Sūtīju pēc tevis. Liekas, mūsu gudrais darbs būs izdevies. Visu šo pēdējo laiku Liene nav turējusi ar to plikadīdu Kasparu nekādas saiešanās. To redzēdama, esmu nodomājusi salaist jūs divatā. Gribu iet un sūtīt Lieni šurp.
ES. Paldies, Oliņu māt... Uz jūsu Lieni esmu cerējis, tāpēc...
No krūmiem izlien Liene. Viņa klepo.
KĀRTA. Ak! Esmu tik ātri nākusi, ka klepus man ir uznācis...
ES. Cienījamā Lienes jaunkundze! Labvakar. Vai tiesa, ka jūsu kaimiņš Kaspars no mājām izlikts?
KĀRTA. Labi, ka tas mērkaķis ir prom... Lielāku nelieti savā dzīvē nebiju redzējusi.
ES. (apjucis). Ese... ese domāju to Kasparu Gaitiņu...
KĀRTA. Es domāju to pašu... Viltnieks un nekauņa pēdīgais!
Lienes atbilde mani (Prātnieku) izsita no sliedēm. Viņa kaut ko jauc runā no citas lugas.
ES. Lienes jaunkundz...
KĀRTA (man pie krūtīm pieplakdama un gauži raudādama). Prātniek, tāda vilšanās, tāda vilšanās...
Tai bridi viņa sajūt manu pieburto bārdu, pārliecinādamās pārlaiž delnu manam vaigam un iekliedzas:
KĀRTA. Andž! Mīļais, labais Andž! Vai tu nesaprati, ka jau sen es tevi... Esmu tava, uz mūžu! Nāc par iegātni Irbēnos!
To izteikusi, Kārta sāka skūpstīt manas ausis un kaklu, arvien vairāk pieglauzdamās. Esmu izbrīnījies un pārsteigts, visapkārt šmaukst un čaukst.
Bet tur jau nāk ari Oliņiete.
Oliņiete aizdomīgi klausās čaboņā un šmaukstoņā.
LAIMA. Ei, Andža brāl, ko tu tur dari?
ES. Es, vai? Vai tu ar mani runā?
Kārta apsedz manu muti ar skūpstiem, es patiesi nevaru parunāt...
KĀRTA. Pamāt! Darīšu, kā pavēlat: iešu pie Andža... Ak, tu manu čabulīt, manu Andžukiņ Prātnieciņ mīļo!
Oliņiete kā lauvu māte metas mums klāt un cērt man pliķi tā, ka jāņtārpiņi nošķīst, bet, sajutusi kuplo bārdu, apmulst...
LAIMA (kliedz). Kur tad ir manējais? No krūmiem iznāk Mikus.
MIKUS. Oliņmāt! Palīdziet atrast Lieni. Viņa no sirdsēstiem kļuvusi ārprātīga...
Oliņiete pieiet pie Mikus, satausta gludos un apaļos vaigus. Laima nospriež, ka atradusi mani, tāpēc aši krīt Mikam ap kaklu un čukst:
LAIMA. Vai gan tu visu laiku nejuti, ka es – Oliņiete – tevi vien mīlēju, ka mans vecais nav nekāds vīrs, ne brūtgāns? Andž! Tikai tāpēc centos dabūt tevi uz Irbēniem un izprecināt Lienei, lai pati varētu netraucēti baudīt tavas mīlestības saldumu. Es taču esmu vēl jauna! Filmā mani tēlo Elza Radziņa, tu arī daudz neko resnāks neesi par Pāvulu, mēs saderam kopā. Vai gan tu gribētu izdzīvot visu mūžu kā koks, bez viena grēciņa? Kādēļ tad Pestītajam vajadzēja ciest un mirt? Man tā mīlēšana ir iedzimta. Lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama... Nāc pie manas krūts!
To sakot, viņa satvēra Miku savās dzelžainajās skavās, ne velti es viņu biju iesaucis par dzelzeni. Bet Mikus bija mēms. Viņš nekad nebija gaidījis tādu pagriezienu. Tiesa, klasiķu darbus, sevišķi Blaumani, kinorežisori rāda šodienīgā, neparastā skatījumā. Bet, ka tik tālu var attālināties no brāļiem Kaudzītēm, to viņš nebija varējis iedomāties. Taču Mikus, pats modernists būdams, ilgi nedomāja, bet ļāvās Oliņietes nenormālajām jūtam. Nevarēju vairs arī neko apturēt, jo Liene bija iesēdusies man klēpī, joprojām tēloja ārprātu un nemaz negrasījās skriet uz ezeru slīcināties.
Daudz romantiskāku sodu Ūsiņš bija izdomājis savai iemīļotajai – Dēklai. Par stirniņu nobūris un Bitēnu cerūksnī iedzinis, Ūsiņš to tūdaļ pārvērta atpakaļ par inženieri slaucēju Dēklu Pīkolu no Mazdievēniem, Tā nu viņa tur stāvēja un gaidīja savu brīnumu. No paparžu ceriem pēkšņi iznāca patīkama izskata jauneklis dzelteniem matiem, pastaliņās un tautisku prievīti ap kaklu. Viņš maigi paskatījās jaunavā, zemu paklanījās un teica:
– Pirmoreiz redzēju tevi Mazdievēnu līcī āboliņu zārdojam, es biju paslēpies aveņu pudurī un noskatījos, kā tu nometi vispirms blūzīti, tad rinduciņu un beidzot paliki vienās zili raibās čipatiņās. Bija karsts susenis, sienāži čirkstēja: strip, strip, strip, strip-tīz! No tās dienas es domāju tikai par tevi, dzīvoju tikai tev. Bet tu biji neganta... Tā laikam ir mīlestība, es nezinu, tas ar mani notiek pirmo reizi... Māte biedināja: dēls, neiemīlies cilvēkmeitā, tev pieder dūkņas un laumas. Ja parādīsies cilvēkam, tev jāmirst!
Šodien tu man iesiti. Vai zini, kā sāp, kad iesit tas, ko tu visvairāk mīli? Jūs, cilvēki, bieži sitat cits citam, mans uzdevums arvien bijis to aizkavēt... Bet es esmu redzējis, ka jūs viens otru pat nositat... Toreiz, kad zilganpelēkie kara pūļi Ineša krastā sadzina Ezerciema ļaudis. Es tur nekā nevarēju palīdzēt, viņiem līdzi bija pašiem savs – vācu dievs, bargais dusmības dievs.
Biju cerējis, ka esat kļuvuši labāki... Taču taisni tu man šodien iespēri ar kāju. Tādēļ nospriedu tev parādīties un dabūt no tevis solījumu kļūt labai, jo es tevi mīlu. Kas par to, ka man rītausmā jāmirst, man jau te, Piebalgā, tik un tā neviens vairs netic, izņemot Reiņdievēnu. Skaista jau tu esi ļoti, tikai skaistums nekur neder, ja trūkst sirds... Ļauj man tevi noskūpstīt, man šķiet, ka tavās lūpas ir kā vēsas ūdens rozes, tu viņas aizvien krāso bālganā krāsā. Sēdēsim visu nakti te uz zaļā samta apvilktā celma, raudzīsimies viens otrā un domāsim par mūsu pirmo un pēdējo tikšanos.
Vai atceries to jāņtārpiņu? Es viņu tev no koka matos iesviedu...
Nekā cita uzdāvināt nevaru, esmu galīgs nabags... agrāk vēl šad un tad man piedarbos kaut ko nolika, tagad ir aizmirsuši... Kauns atzīties: šīs pastaliņas, zetersvārks un prievīte man no etnogrāfiskā muzeja. Nav labi zagt, bet kā lai es nāktu pie tevis noplīsis un noskrandis?
Runāja, runāja – visu cauru nakti ar vien’ daiļu meitiņ!... Tad, kad sāka gaisma svīst, jauneklis pietrūkās un teica, ka nu tiem gan būšot jāšķiras. Ūsiņš maigi apkampa inženieri slaucēju un tikko jūtami nomutēja uz lūpām. Dēklai bija gauži, gauži jāraud... Vai tā bija mīlestība?
Puisis nu teica, ka tam vēl žigli jāaizskrienot atpakaļ uz Gaigaliem, jāatburot mīlnieki. Viņš jau neesot ļauns, gribējis ar tiem tikai pajokoties...
Un tā nu, uzvedis Dēklu uz taciņas Aptekas kalnā, Ūsiņš pārvērtās par Paksi un aizdiedza, pa rasoto zāli uz ezera pusi...
Saule uzlēkusi. Dīvaina kompānija kūņojas pa lielceļu un patlaban iegriežas Dievēnu gatvē. Pa priekšu divi vīri, viens otram muguras uzgriezuši, no dusmām bāli, paģiraini. Aizmugurē divas meitenes kā salijušas perētājas, nokaunējušās un nelaimīgas. Tā bija vētraina izskaidrošanās, izmisīga taisnošanās... Neviens otram nav piedevis... Var jau dzert, bet ar mēru... nevajag prātu apdzert!
– Es tūdaļ braucu uz Rīgu, paliec, karies kaklā tam... Nemūžam vairs manās lugās tu nespēlēsi galvenās lomas, ej vien, sēdi klēpī tam...
Kad ienācām Reiņdievēnu pagalmā, vecie vēl joprojām sēdēja zem simtgadīgās liepas. Viņiem klājās tāpat kā senās Bābeles iemītniekiem: Nedža stingrais bija samaisījis viņu mēles, tie runāja visi reizē un katrs savā valodā. Rātminders, mūs ieraudzījis, uzslējās kājās un sāka teikt Pietūka Krustiņa sacerētu, no ordonances aktuāriusa Kalndievēna priekšā celtu apsveicināšanas dzejoli:
Mieru hesperus jau staros
Kreatūrai pretī sūt,
Laimes klēpi, palmu zaros
Asaras nu varēs žūt.
Dievu balss uz kalna gala
Reformacijonu svin,
Līga ambroziju dala,
Tautiets viņu lietāt zin.
Taču mums četriem nebija vairs nekādas patikas viņos klausīties. Skerco bija beidzies, maršs neskanēja (skat. Mendelsona „Sapnis vasaras naktī”)...
Paksis no tās nakts bija pazudis. Izmeklējāmies, izsaucāmies – velti... Vēlāk izplatījās vēsts, ka nelaimīgo sunīti sabraucis kāds sadusmots motocikletists, kas joņojis milzīgā ātrumā pa lielceļu no Dievēniem uz Rīgas pusi.
Taču Dievēnos vairs nevaldīja tāda mīlestība un saticība kā agrāk. Laima ēda mani kā ķirmis miltu skrīni, Lielvāržu Mikus jau veselu nedēļu nebija Piebalgā rādījies. Vien Dēkla bija pārmainījusies uz labo pusi, kļuvusi jauka un saticīga. Runā, ka viņai ar milicijas pilnvaroto tomēr būšot kāzas.
Esmu reāla būtne, mani sauc par Draudavu Ati, sveru septiņdesmit trīs ar pusi kilogramus, valkāju četrdesmit pirmā lieluma kurpes – kāpēc man arvien gadās tik dīvaini piedzīvojumi ?
(Literātūra un Māksla, 21.11.1970.)
