BERTS ĀDAMSONS - PARAUGIZMEKLĒTĀJS
Vladimirs Kaijaks, Direktora klints. Kriminālromāns. Brigitas brīnums. Stāsts. Rīgā: Liesma, 1970. 230 lp.
"...Nevis jauneklis, bet monstrs: brīnumainā mēnesnīcas naktī, kad jebkuŗš normāls cilvēks priecājas par skaistumu un kļūst romantisks, šis ultracēlais paraugizmeklētājs demonstrē prāta asumu, apcer amata problēmas...", Bertam Ādamsonam saka Silabriedis, kollēga, kam ir pieredze izmeklētāja darbā un arī kāda drumstaliņa gluži cilvēciskas pieejas, kalpojot likuma burtam.
Vladimira Kaijaka divi kriminālīsromāni (vienā sējumā), ko pērngad laidis klajā apgāds "Liesma", ir pavisam veiksmīgi uzrakstīti patapas literātūras darbi, ko var lasīt kā lasa kriminālromānus, bet var arī ar to starpniecību ieskatīties Latvijas šāsdienas dzīvē, kad tā netiek tēlota kā nepārtraukti sakāpināta šķiru cīna, vai cīņa par mieru u.t.t.
Izrādās, ka Latvijā notiek arī gluži cilvēcisku motīvu izraisīti noziegumi; ar tiem tad jānodarbojas milicijas un tiesu darbiniekiem. Lai lasītāji Latvijā piedod šo konstatējumu. Tas nav lieks: līdz šim prozas darbi ar kriminālromānu noslieci izraisījuši apstākļus mazāk pazinējā lasītājā pārliecību, ka visi nodarījumi ar kriminālu raksturu, kas pastrādāti Latvijā pēc Otra pasaules kaŗa, ir būtībā fašistiskas dabas: nodarījumā pieķertie, izrādās, vai nu bijuši iejaukti vācu okupācijas perioda neģēlībās, vai vismaz rados ar kādu "esesieti". Citu nozieguma pastrādāšanas motīvu, būtu jāsecina, nav. Kaijaka abi īsromāni patīkamā kārtā šo "hipotezi" apstrīd, tātad - kaut kas ir "normālizējies" Latvijas kriminālprozas produkcijā.
Vēl vairāk: izrādās, ka pastrādātā nozieguma cēlonis īsromānā Direktora klints ir pēkšņa atklājuma rezultātā radies riebums pret cilvēku kas pirmajos pēckaŗa gados cerēdams uz karjēru, apsūdz kaitniecībā cienījamu rūpnīcas vadītāju, acīmredzot - apolītisku personu.
Vēlāk, kad apsūdzētais jau notiesāts un sodīts, ziņotājs, spēlēdams cietušā "ģimenes draugu", apprec notiesātā meitu. Pēc ilgiem gadiem, uzzinājusi savas dzīves stāsta patiesos vaibstus, Bella Zara, čekas ziņotāja un direktora Zara sieva, nogrūž savu vīru no klints kraujas. Kritienā direktors Zars zaudē dzīvību; viņu piemeklējis "pelnītais sods" - taisnība tātad ņēmusi varu savās rokās, jo likuma paredzētajā ceļā acīmredzot šinī gadījumā nekādu taisnību iegūt nevarētu: Zars joprojām ir uzticams padomju varas ierēdnis.
Jāpasvītrā, ka Kaijaka darbā šis temats ir tikai detaļa kriminālromāna sižetā - par šo secinājumu viņš nav vainojams. Viņa abu darbu galvenā iezīme ir, ka viņš centies veidot latviešu kriminālromānu pēc šā žanra "klasiķu" vispārējā parauga. Abos stāstos, vai romānos, figūrē izmeklētājs Berts Adamsons, tātad - varbūt drīkstam gaidīt Berta Ādamsona "serijas" turpinājumu. Recenzijas sākuma citāts nav jāsaprot kā šī Adamsona būtisks raksturojums: īstenībā viņa raksturā ir drīzāk cīņa starp personisko un "pienākumu" nekā "paraugizmeklētājs" kā monstrs.
Vēl "privātāks" ir grāmatas otrs kriminālromāns Brigitas brīnums, kuŗā risināts "klasiskais" trijstūŗa mīlestības stāsts ar kriminālu izskaņu. Kaijakam ir veiksme tieši un nesaudzīgi urbties individuālo cilvēku psīchē, tās izgaismojumi turas paticamības robežās. "Taču ne vairs tad, kad nonākts pie paša nozieguma: Brigitas brīnuma "negātīvā tēla" iztirzājumā ir vairāk didaktiskas morālizēšanas nekā cilvēkpazinējas izpratējas psīcholoģijas. Šķiet, arī Kaijaks savā kriminālromānā joprojām apzinas nosācījumu, ka literātūrai "jākalpo" un "jāaudzina" - ar iespējami caurspīdīgas didaktikas palīdzību.
Duŗas acīs Latvijas izmeklēšanas dienesta personāla briesmīgi formālās attieksmes. Darbinieki, kuŗu starpā taču būtu jāizveidojas tuvākām kollēģiālām un biedriskām attieksmēm (turklāt provinces pilsētelē), romānos "jūsojas" un titulējas vienā laidā. Vai tiešām mūsdienu Latvijas milicijas un tieslietu darbinieku reglaments nosaka šāda veida formālas attieksmes, kas - nepārkāpjamas ne "brīnumainā mēnesnīcas naktī", ne darbinieku ikdienā.
Gunārs Grava