SKANDINAVU IMPERIĀLISMS SKANDINAVIJĀ
Andres Küng, red. Samemakt! Välfärd till döds eller kulturellt folkmord? Stockholm: Rabén & Sjögren (Temaserien), 1970.
Andres Küng - Olof G. Tandberg, Jordens förtryckta-etniska minoriteter i världen. Stockholm: Bokförlaget Aldus/Bonniers (Tribunserien), 1970.
Polītiskos apstākļos, kad tautas balss saturs un forma neatrodas tikai un vienīgi uzurpātoriska centrāla pārvaldes organa noteikšanā, nav arī iespējams likt vienlīdzības zīmi nacionālitātes apzīmējuma un tautas balss starpā. Uzskati, nostājas un viedokļi ir tautas balss sastāvdaļas, krāsu līnijas daudzkrāsainā ainavā, ko veido sabiedrības resp. tautas atsevišķu locekļu un cilvēku grupu prāta un jūtu nosacītā izpratne vai neizpratne kāda konkrēta jautājuma priekšā.
Kad 1969.gada rudenī Amerikas indiāņu aktīvisti okupēja cietumsalu pie Sanfrancisko, Zviedrijas noskaņojums bija par šo indiāņu tiesībām uz kaut daļu no savas agrākās zemes.
Andresa Kinga (Andres Küng) rediģētajā grāmatā Varu sāmiem! atrodam, savukārt, šādu intervijas izrakstu:
Kings: Vai tu varētu iedomāties, ka Zviedrijas sāmu apvienībai (Svenska Samernas Riksförbund) būtu jāpiešķiŗ ar likumu nosacītas nacionālas minoritātes pārstāvniecības tiesības?
Ingemunds Bengtsons, lauksaimniecības ministrs: N-jā, man šķiet, nav nekāda iemesla to darīt ... Un nebūtu arī jāuzskata sāmi par atsevišķu tautu, atsevišķu nāciju. Dabiski, ka viņi Zviedrijā saglabā savu kultūru kā Zviedrijas pilsoņi.
Jāpiezīmē, ka sāmi (kas pie mums joprojām vairāk pazīstami ar zviedrisko lapu vārdu) nav nekāda zviedru "pasuga", bet gan tauta, kam pašai sava valoda un dialekti šās valodas ietvaros.
Tātad - kas indiāņiem ASV pienāktos, tas nepienākas sāmiem Zviedrijā.
Tomēr nekādu īpašu pretrunu šeit nav: pretrunas ir brīvas sabiedrības funkcionāla izpausme. Tas nav viens un tas pats cilvēks, kas izteicies par labu indiāņiem un nākamajā elpas vilcienā noliedz paša zemes nacionālas minoritātes tiesības uz to, kas ir būtiskais tās pastāvēšanā un attīstībā. Tā kā nule citētais ir izvilkums no intervijas ar valdības locekli, un šī valdība labprāt deklarē, ka stāv par mazo tautu tiesībām pasaulē - gluži bez būtiskām pretrunām neiztiksim. Šīm pretrunām skandinaviskā imperiālisma izveidotajā mūsdienu situācijā veltīta igauņu cilmes redaktora un publicista Andresa Kinga rediģētā grāmata Varu sāmiem! Tajā bez redaktora paša ar rakstiem piedalās vairāki citi autori (Edmund Dahlström, Tomas Cramér, Vilhelm Aubert, Per Idivuoma, Nils Jernsletten). Grāmatas apakštituls vaicā: Nāvējoša labklājība vai kultūrāls genocids?
Skandinavijas pussalas (Zviedrijas un Norvēģijas) un Somijas ziemeļos dzīvo apm. 47.000 sāmu (kādi pāris tūkstoši atrodoties arī Padomju Savienībā, Kolas pussalā). Norvēģijā sāmu skaitu lēš uz 35.000, Zviedrijā to ir ap 10.000, pārējie Somijā. To valoda - kuŗai vairāki dialekti - pieder somugru valodu grupai, un sāmus var uzskatīt par Ziemeļskandinavijas pirmiedzīvotājiem. Viņu territoriju vēstures gaitā pakāpeniski kolonizējuši zviedri un norvēģi, kas "ieceļojuši" sāmu zemē un tur izveidojuši savu lauksaimniecību un rūpniecību, sāmus pakāpeniski atspiežot dziļāk "mežā", jo sāmi visu laiku bijuši nomadi - mednieki, zvejnieki un ziemeļbriežu "gani". Pārlaižot skatu šai koloniālajai skandinavu vēsturei, jāsecina, ka sāmiem acīmredzot piemitis kāds rakstura vilciens, kas viņos nekad nav īsti izraisījis pretošanās kustību šai kolonizācijai. Viņi vienmēr atkāpušies pārspēka priekšā. No otras puses - laikam taču arī šīs pasīvitātes rezultātā sāmi nav arī līdz šim tik lielā mērā iekļāvušies -pārtautojoties - zviedru un norvēģu sabiedrībā, lai viņu nacionālās īpatnības un "sāmiskums" būtu paguvis izzust. Rezultātā viņi kļuvuši par "kuriozu" Skandinavijā, par tūristu atrakciju bez tiesībām uz kaut ko vairāk par "briežu ganīšanu" norādītā territorijā, kas, rūpniecībai izvēršoties, kļūst arvien mazāka: spēkstaciju izbūve un ieleju appludināšana automatiski nozīmē, ka sāmu "nacionālajām" briežu ganībām atliek mazāk telpas; un faunas pārvērtības ezeros un upēs, tūrisma un sporta zvejas ietiekšanās sāmu zemē velk strīpu pāri arī sāmu zvejnieku arodam.
Kinga grāmatā atrodam daudz materiāla, kas izgaismo zviedru un norvēģu koloniālisma izpausmes sāmu zemē. Kā izcils pārkāpums pret cilvēka tiesību chartu jāuzskata, piemēram, ka Zviedrijā sāmu tiesības pārstāv un "aizstāv" zviedru pārvaldes (valsts) organs kammarkollegiet un nevis pašu sāmu organizācijas vai parlamentāra pārstāvniecība. Grāmatā Varu sāmiem! vairākkārt norādīts uz kuriozo faktu, ka šis pārvaldes organs, "aizstāvēdams sāmus", tiesājas ar kādu citu Zviedrijas valdības iestādi - joprojām bez sāmu pašu iejaukšanas. Sākumā citētais intervijas izvilkums illustrē, kāda nostāja joprojām valda attieksmē pret tiesu sāmu pašu pārstāvniecību kā interešu aizstāvi.
Šodien nomadisms vairs nav sāmiem raksturīgs, arī "briežu ganīšana" kļuvusi par sava veida "industriju"; un sāmiem spiežas virsū zviedru un norvēģu labklājības idejas ietekmē radušās prasības visu racionālizēt. Tur ietilpst, piemēram, "spiediens" samazināt ziemeļbriežu barus un vispār pamest sāmisko un pāriet zviedru resp. norvēģu sabiedrībā, kā konsekvencē sāmiem kā atsevišķai tautai ar savu valodu un kultūru draudētu iznīkšana. Tieši pret šo nekur skaļi neizteikto "kultūrālo genocidu" vēršas Kinga grāmata. Un arī sāmu sabiedrībā pašā arvien skaļākas kļūst prasības respektēt viņus kā līdztiesīgus citu tautu saimē. Sāmi vairs nevēlas samierināties ar to, ka "vēsture spriedīs bargu tiesu" zviedriem un norvēģiem par sāmu tautas izpostīšanu, jo - kā grāmatā izsakās Norvēģijas sāms, skolotāju augstskolas lektors Tromsē (Tromsų) Nilss Jernslettens - šīs tiesas spriedums nebūs bargs tāpēc, ka "vēstures tiesā" izlemj majoritāte, kas tiesā pati sevi par saviem nodarījumiem. Bez tam, saka Jernslettens, "vēstures spriedums" ir tik tālu nākotnē, ka tas nespēj atrisināt nekādas sāmu tautas problēmas tagad.
Spriežot no aptaujas, ko Zviedrijas radiofons izdarījis 1967.gadā, 96 proc. sāmu ir vienisprātis ar uzskatu, ka sāmu kultūra sargājama un aizstāvama un 74 proc. uzskata par pareizu, ka "sāmam nav jāspēlē zviedrs". Arī vairāki citi skaitļi aptaujas rezultātā norāda uz joprojām eksistējošu "sāmiskumu"; un procenti, kas norāda uz pretējas ievirzes eksistenci sāmu starpā, jāizvērtē, neaizmirstot apstākli, cik beztiesīgi sāmi īstenībā ir mūsu dienu demokratiskajā Skandinavijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Krāsaināk izsakoties, jākonstatē, ka zviedri un norvēģi respektē sāmu kā sāmu tikai tik ilgi, kamēr viņš paliek pie saviem ziemeļbriežiem mežā un kalnu ganībās. Ceļa uz sāmisku modernu kultūras attīstību nav, nav arī ceļa uz sāmisku labklājību, jo "šie meži, šie kalni" ir valsts īpašums, un valsts (tātad zviedru vai norvēģu) īpašums ir arī milzīgās rūdas bagātības sāmu zemē. Sāmiem no tām nekas liels neatbirst.
Zviedrijas un Norvēģijas imperiālisms Skandinavijas ziemeļos ir konsekvents un apvienojams sentencē: Ja gribi tikt pie labklājības mirsti kā sāms, pārtopi par zviedru vai norvēģi!
Nav turpretī - un uz to pasvītrāti norāda arī Kings ievadvārdos - jādomā, ka sāmi nebūtu guvuši nekā no abu zemju vispārējās labklājības. Sāma cilvēka tiesības neierobežo viņa "ādas krāsa", un valsts budžets neiet gaŗām sāmam: daudz ir darīts izglītības veicināšanai, sāmi saņem to pašu sociālās labklājības devu, ko jebkuŗš cits Zviedrijas vai Norvēģijas pavalstnieks. Jautājums ir tātad - kā arī formulēts grāmatas apakštitulā - par sāmu tiesībām un iespējām palikt sāmam un attīstīties savas valodas un kultūras ietvaros, un tas ir nozīmīgs jautājums. Akceptējot savas nacionālitātes kultūrālogenocidu, sāmiem ceļš paveŗas zviedru un norvēģu sabiedrībā, neakceptējot šo genocidu un tam pretojoties - pagaidām šādu iespēju nav tādā apjomā, lai būtu garantēta sāmu tautas kultūrālā attīstība modernā laikā. Bet - "sāmi ir modušies".
Liecības, kas atrodamas Kinga rediģētajā Varu sāmiem!, nenoliedzami ir "traipi" uz Zviedrijas un Norvēģijas demokratijas izpratnes deklarācijām, uz - īpaši zviedru - vismaz pusoficiālās "mazāko tautu aizstāvēšanas" principiem. Latviskais teiciens par skabargu un baļķi varbūt nav vietā, bet vismaz skabargas zviedru un norvēģu acīs ir - sāmu jautājumā. Un nacionālo minoritāšu tiesību jautājumā vispār. Minoritātes ir vairākas. Vai nebūtu laiks šīm minoritātēm apvienoties vienā organizācijā, kas būtu pietiekami spēcīga, lai runātu plašāk un skaļāk? Minoritāšu apvienība (Nationella Minoriters Riksforbund i Sverige) varētu būt organizātorisks mērķis visām Zviedrijas (un Norvēģijas) minoritātēm; un nebūs tāda likuma, kas šādas apvienības tapšanu spētu aizkavēt.
Sāmu "gadījums" ir arī izgaismojošs: pasīvitāte ir viena no sāmu "vēsturiskām nelaimēm". Viņi ir tikai atkāpušies, kad zviedrs nāca ar arklu, ar lauzni, kas uzlauž kalna sānu un atveŗ ceļu uz bagātībām. Grāmatas virsraksts Varu sāmiem! nav jāizprot kā sauklis uz bruņotu sacelšanos, bet aiz tā slēpjas pilnīgi legāla, Apvienoto Nāciju chartai par cilvēka tiesībām atbilstoša un dziļākā nozīmē demokratiska aktīva prasība - ka nevienā zemē skaitlisks mazākums nenozīmē atļauju majoritātei iznīcināt šī mazākuma tiesības un iespējas palikt tam, kas tas ir - nacionālā un kultūrālā nozīmē.
Grāmatu Jordens förtryckta-etniska minoriteter i världen Kings sarakstījis kopā ar zviedru kollēgu Ulofu Tandbergu, tajā aplūkota apspiesto etnisko minoritāšu situācija dažādās pasaules valstīs, to starpā - Baltijā. Padomju Savienības mērogā igauņi, latvieši un lietuvieši ir minoritātes milzīgās krievu dominances priekšā, turklāt tautas, kam ar krievisko - teikts grāmatā - nav daudz kā cita kopīga kā vienīgi "krievu jūgs". Minēts, ka krievu ieceļošanu Baltijas territorijā motīvējot ar straujo ekonomisko un industriālo attīstību, kas rada prasības pēc darba spēka, bet - raksta autors norāda - krievu valoda gan ir obligāta "iedzimtajiem" viņu skolās, bet igauņu, latviešu un lietuviešu valoda nav obligāta krievu skolās, kā tam īstenībā vajadzētu būt, ja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas padomju republikas tiešām būtu līdztiesīgas locekles Padomju Savienībā. Kommentējot jāatzīst, ka šis uzskatāmais vienlīdzības trūkums vairāk par daudz ko citu, ja ne visu, parāda, ka ir pamats runāt par krievu koloniālismu savienības Baltijas republikās. Protams, krievi nav izņēmums uz zemes lodes, bet tas neko negroza konkrētajā laikā un vietā.
Pasaules vēsture ir ceļš, bruģēts ar noziegumu akmeņiem. Un jo lielāks noziedznieks, jo biežāk sastopamies ar aizbildinājumiem, kam ideoloģisks raksturs. Skandinavu imperiālisms Skandinavijā - sāmu tautas kultūrālā un etniskā ignorēšana - varbūt sver viegli citu noziegumu starpā, bet savs svars ir arī tam. Vajadzētu citas pasaules, tādas, kuŗā nebūtu paštaisno majoritāšu un apspiesto minoritāšu. Beigu beigās - kas tad mūs tik ļoti šķiŗ, ka līdztiesības vienmēr jāiegūst, nonāvējot sevī kaut ko būtisku?
Gunars Irbe