Jaunā Gaita nr. 85, 1971

 

Rakstos un debatēs par mākslu arī šinīs laikos glezniecības un literatūras pētīšanā lieto akadēmiskās darba metodes. Vizuālās mākslas izpausmes sistemātiski integrē valodnieciskās teorijās, aistētiku un ētiku reducē līdz tīri valodnieciskai struktūrai. Mākslas filozofiju pielīdzina lingvistiskajai filozofijai, kā to jau 1902. gadā skaidroja itāliešu rakstnieks Benedets Kroče. (Estetika come scienza dell’espressione e linguistica generale.) Kročes uztverē nav nekādas atšķirības starp aistētiku un lingvistiku. Propozicijas ir vienīgā lingvistiskā realitāte. – Tas, kas strādā ar vispārējo lingvistiku vai filozofisko lingvistiku, nodarbojas ar aistētiskām problēmām un otrādi, saka autors. (Vizuālā māksla kā tīra zīmju sistēma ārpus valodas tiek lielāko tiesu noraidīta.) Mākslas teorētiķi cenšas mākslu izskaidrot, tuvoties tai no loģiskā un aistētiskā viedokļa. Iespaids tiek pielīdzināts izpausmei, top analogi. – Valodnieciskā realitāte ir pieņēmums. Tās definīcijas izpaužas vērtības spriedumā (izlietojamās vērtības vienībā). Mākslas darba aistētisko līmeni mērījot būtu nozīmīgi atzīmēt, ka pieņēmums pats par sevi nevar būt ne patiess, nedz arī maldīgs. Pieņēmumi vai atziņas būs vienmēr vērtības pieņēmumi (ar šķietamu jēdziena kodolu). Bet vērtības ir mīti (vārdi), un vērtību spriedumi tukša pļāpāšana, saka dāņu filozofs Teodors Geigers. Katrs pieņēmums ir mēģinājums noteikt vērtību, precizēt vērtības kodolu. Katra neizsvērta doma no līdzšinējās, dogmatiskās teorijas viedokļa ir nepieņemama; tās gaismā mākslinieciskā izziņa un jaunrade pārvēršas par illegālu uzdrošināšanos, par absurdu pārdrošību. Jau sākot ar pagājušā gadsimta vidu progresīvās mākslas stāvoklis, salīdzinot ar oficiāli sankcionēto bezproblēmu glezniecību ir illegāls un diskutējams. Ir notikušas neskaitāmas sadursmes uzskatu ziņā, prasības māksliniecisko izteiksmi atbrīvot no sociālās un intellektuālās kontroles, ir runāts, ka nepieciešama jauna dialektika. Modernā māksla ir izvērtusies par kritisku reakciju pret vienpusīgu, monopolītisku uzskatu uzspiešanu dzīves parādību skatījumam. Dažs labs talants šajā cīņā ir iznīcināts, saspiests zem šovinisma un politisko tendenču spēkrata.

Ir pierādījies, ka progresīvie mākslas periodi ir īslaicīgi, mākslas emancipācijas un uzplaukuma laikiem seko atplūdi. Šolaiku tēlotājas mākslas grib iegūto brīvību paturēt, līdzsvaroties, turpināt iesākto organizēšanos un izpēti. Gleznotājs dzīvo savas pasaules gliemežvākā, kuŗā viņš rada mākslas darbu. Māksla nav metafizisku ideju pierādījums, tā ir sociāla funkcija, organiska sabiedrības sastāvdaļa un svarīgs kultūras dzīves elements. Agrāko laikmetu mākslas ideālizēšanas vietā mūsdienās stājas skeptiska pieeja, tendence uzskatīt mākslu par patērētāja laikmeta atkrituma produktu. Radītājs mākslinieks stāv ārpus sabiedrības, kuŗas intereses galvenokārt meklējamas citā – materiālā plānā, darbojas savrup, iestieg izolācijā vai pilnīgā neatkarībā. Tāds stāvoklis varētu īsu laiku likties pievilcīgs, bet no mākslinieka viedokļa tas ir aplams un nepieņemams. Brīvās iniciatīvas konkurences formas un radošie eksperimenti prasa jaunus produkcijas līdzekļus mākslā – to struktūra kļūst aizvien komplicētāka un atsevišķam māksliniekam ekonomiski bieži nepieejama. Mākslinieka nozīmīgākais uzdevums ir veidot savu mākslu – mākslu, kas tiek izlietota, uzklausīta un novērtēta. Radītājas mākslas galvenais noteikums ir apkārtējās vides dzīva interese un līdzdalība. Izolētajam māksliniekam nākas izšķiest daudz liekas enerģijas, lai pierādītu savu māksliniecisko eksistenci un spēju dzīvot. Masu produkcijas, kvantitātes un pielāgošanās filozofijas laikmetā cilvēks tiek reducēts par pārprodukcijas patērētāju un apmierinātu robotu. Radītājs mākslinieks ir vienīgais individs, kam nozīmīgākā ir mākslinieciskā kvalitāte un pašizvēle. Tas spēj atbrīvot, pārkārtot, radīt un kritizēt mūsu neorganisko, technisko un chaotisko vidi. Emancipācijas procesā nedrīkstam aizmirst, ka mākslinieks un mākslinieciskā darbība ir nozīmīgāka par materiāliem panākumiem un kulturālo prestižu.

Starp neapstrādāto īstenību un īstenības atgūšanu ir gaŗš ceļa sprīdis. Intellektuālā konsekvence tiecas izzīmēt mākslas darba uzbūves jēgu, iedala mākslu saprotamā (t.i. naturāli illuzorā) un abstraktā, mēģinot metodiski vienu ar otras palīdzību izgaismot. Tā ir mākslas vērtību diskreditēšana, konvencijas, kas vēršas pret mūsdienu pasaules uztveri. Zviedru profesors Ingemans Hedeniuss savā grāmatā Par taisnību un morāli deklarē: „Cik kādai patiesībai ir vērtība, nosaka vienīgi tas, kāda šī patiesība ir.”

Līdzšinējā sistemātika mākslā ir vienpusīga un bez universāla vēriena. Mākslinieciskā interpretācija neeksistē vienīgi kontrolētu formu jautājumā, bet ietveŗ daudz plašākas dimensijas.

Gleznieciskā izpausme ir patstāvīga, no valodnieciskās informācijas un kontrolsistēmas atraisīta, neatkarīga sistēma. Tās garīgo iedirbi uz skatītāju var tikai aptuveni ietērpt vārdos, jo skatītāja apziņas un attēlotā objekta attieksmes ir meklējamas abstraktā plānā.

Slavenā holandiešu gleznotāja Karela Apela (Karel Appel, dzim. 1921.g.) komponentu izkārtojums plāksnē pamatojas uz iedarbīgiem krāsaino laukumu un formu spriegumiem. Spēcīgi notonētā virsma rada dinamiska veseluma iespaidu gleznā. (Apels ir apbalvots ar UNESCO balvu, izstādījis pasaules skatē Briselē).

Lidija Dombrovska, Krāsainais reljefs. Autore izteicās: „Manā izpratnē māksla ir integrēta krāsu mijiedirbe, nemitīga cīņa ar vielu, jaunu kompozicionālu problēmu risināšana. Darbojos glezniecībā ar polichromiem reljefiem un skulptūrā.”

Visjaunākie dzejnieki un rakstnieki nodarbojas ar semantisku problēmu pētīšanu, jaunas aistētikas formulēšanu. Šādas tendences skaidri atplaiksnī šolaiku franču literatūrā. Mišela Fukolta Les mots et les choses norāda uz šādu pārorientēšanos. Žaks Garelli un Mišels Deguī mēģina fainomenoloģiskai atziņai tuvoties, izejot no cilvēka attieksmēm ar moderno pasauli. Izveidojas jauna simbolika, poētiskā loģika. Poētiskais mākslas darbs nav īstenības kopija, tas ir atkarīgs no valodas, ir pati valoda, īstenības atziņa un priekšstati par pasaules būtību nav šķirami. Poētiskā ieskaņa ir saistīta ar valodu, izturas pret to kritiski. Valodas cilme, tās primārā konfrontācija ar priekšmetiem nav mēma, pasvītrā Garelli. Tāds kontakts, kas daudzkārt ir pilnīgi neapzināts, rodas ārpus valodas un ir mākslinieciski reģistrējams vienīgi ar poēzijas palīdzību, jo poētiskā valoda nav tulkojums, bet cita inskripcija.

Dzejiskā valoda izvairās no visiem pieņēmumiem un programmatiskām doktrīnām. Tā neideālizē, nenogludina, neieslēdz, tās uzdevumi ir nebeidzami. Poētiskā atziņa ir primārā atziņa par „kaut ko”, kas ir noticis un eksistē. Tā nav pirmpasaules atplaiksnījums vai pasaule pati par sevi, bet mūsu pasaules kopības vēstījums, mūsu sakušana ar valodu. Bet tāda komplementāritāte ir tanī pašā laikā arī attālināšanās, krāsaina pasaules vīzija, apdvesmots vēstījums un pārlaicības izjūta.–Jaunais skatījums tuvojas jēdziena zīmei–burtos rādītam vārdam no lielāka izpētes un novērošanas leņķa. Mākslinieks top, pretēji līdzšinējai pozitīvistiski orientētai lingvistiskai metodei, kas zīmju sistēmu –valodu pārvērta abstrakcijā, par daļu no sistēmas, kuŗu tas apraksta.

Pieņem, ka valoda ir līdzeklis abstrakcijai, apkārtējās vides novērošanai un aprakstīšanai. Tā ir konkrēta realitāte, tāpat kā mēs, un tomēr jau radies atstatums un abstrakcija. Šīs divkosības atsegšana un ielenkšana ir poēzijas nolūks, lai to vēstījumā netieši izteiktu. Jaunais strāvojums nav vienpusīga jūtu poētizācija vai salkans romantisms, bet dzejisks reālisms, skatīts caur mūsdienu analītiskām acenēm. Tas ir neuzticības apliecinājums līdzšinējo humānistisko terminu formulējumiem. Arī mūzikā ir radušies līdzīgi apsvērumi. Konkrētās mūzikas teorētiķis Pjers Šēfers (Pierre Schaeffer) savā darbā Traité des objets musicaux, reflektē par muzikāliem objektiem un to dubultību, kas, līdzīgi mūzikai, atplaiksnījas arī citās augsti attīstītās zīmju sistēmās, kā vizuālās mākslās un valodā. Rodas mēģinājumi noārdīt robežas starp pastāvošām mākslinieciskām izpausmēm, jaunu impulsu iesaistīšana, māksliniecisko izteiksmju un pasaules uztveres simbioze.

Vizuālās mākslas turpina savu garīgo iedirbi, izvēlas komunikācijai nepieciešamos līdzekļus. Rok ceļu jaunai domai, atšķirīgai aistētiskai uztverei.

Kaut kur kosmā dzimst neredzēti krāsu un formu veidoli, jaunas varbūtības. Var viedēt nemitīgu veidošanos un pārformēšanos. Turpmākie atzinumi atplaiksnīsies vizuālās poēzijas un jaunrades plānā. To rezultāti mums pašreiz ir nesaprasti un nenojausti.

Jaunā Padomju Latvijas gleznotajā R. Bērna (dz. 1929. g.) pieeja darbā „Ainava ar tiltu” atplaiksnī ģeometriski vienkāršotu formu abstrakciju. Melnā tilta siluets kļūst par zīmīgāko kompozicijas elementu gleznā, par simbolu. Nākošā attīstības fāze būtu tīra bezpriekšmetība.

Rīgas gleznotāja un grafiķa Zigurda Zuzes (dz. 1929. g.) ainavā „Petrosa virsotne” pavīd iejūtība un gleznieciski ekspresīva izjūta. Abu mākslinieku skatījums atklāj tradicionālu formas uztveri.