Divas baltas papīra lapas

no mājām

plaukstām apklājot

laiks apstājās,

nē, atgriezās un bija –

rudens zem vecajiem kļaviem

saules zaigošanā klāja

paldenas lapu kupenas zem kājām –

veļu migla vēlu nolija –

tīmekļi stīgoja rugājos –

rasā sirmā un smagā

aiz manis atālā sliede –

kartupeļi baltoja atartās vagās –

norās virši ziedēja –

no apsūbējušām, palsām

un rudām lapām

spraucās bērzlapītes –

un atūjoja atbalsī

tāla tava balss

no mājām -

bet varbūt šalca apse

no kā šis papīrs tapis?

apse vienmēr trīcošā

sudrabaini sīca?

es meklēju koku vārdus,

lai apsi atburtu -

lai uz papīra parādītos burti

ar tavu vārdu -

meža cirtēju ugunskurs -

dūmu un skaidu smārds -

bet apsūbējušās, palsās

un rudās lapas šalc

un balto atbalsī

tāla tava balss

no mājām.

lerosme: Puto jūŗa sarkanzila,

lepras nolādēta;

1.

Saulei līdzi aiz nedzīvā apvāršņa

Nogrimst ik nakti mirušā gars;

Līksmo, kad spīdeklis dievišķais

Pazemei ausmu un dienvidu dāvā.

Saulei līdzi atgriežas virszemē –

Klinšu mājoklī rietumu smiltīs;

Dzērienus, ēdienus, dejas bauda,

Sievas skārienu jūt kā toreiz.

Tumsu piestaro Rē gaisma.

Nīla pārplūst un tuksnesi dzirdī.

2.

Neaizmirsti.

Neizirsti.

Neaizmiedz.

Atjaunojies no visa,

Kas tevī vēl dzīvo

Pie Ozirisa.

3.

Tu, kas drīz redzēsi pazemes sauli;

Kas izsekoji samēriem, veidiem

Freskās, lappusēs, ielās,

Zālē, palagos,-

Atceries astoņgadīgās vaibstus,

Kas skaistumu

Darīja tuvu un dzīvu.

(Šī nerātnā sejiņa

Protams, pārvērtusies,

Novalkāta -

Vai varbūt tālu Ziemeļos

Sasalusi pēdējā snaudā?

Bet vēl aizvien tā neļauj

Skaistulēm tevi saldēt.)

4.

Vispirms tikai spuldze, kas iešķiļas,

Kad ieliņas tumsā skan soļi;

Vēlāk jau putni un lapotnes zaļums.

Spožums un sārtums, kas debesīs viešas...

Stāvs, kas negaidot kļāvās kā ūdens,

Vārsma, ko citam aizmirst jau rītu...

Nenovērsies.

5.

Busiem aizslīdot siltā rītā,

Studente droša sēdās blakus.

Lasīja piezīmes - rokrakstā stingrā,

Bet apaļotā kā pašas krūtis.

(Gan lietišķība, gan maigums un spars?)

Formulas. Zaļgani pelēkas acis.

Gaišmates pūkas uz spēcīgām kājām -

Kājām, kas aizrauties lika elpai,

Tad žigli ienira skudrainā drūzmā...

Bareljefs

Manā tuksneša namā.

6.

Es dzīroju nekropolē.

Es dziedu saules kuģī.

RAKSTNIECEI UN

KRITIĶEI, KAS

GRIB ATZĪT

VIENĪGI SMIEKLUS

UN SATIRU

... Nē, neatļauj sniegputenim

Aizkārt nesegtu ādu -

Jautrības kažokā būs tik labi;

Zobgalību cepure siltā

Pasargās pieri no sāpēm...

Un nedomā daudz par gaišzaļām lapām

Vai par irstošām brīnumkrāsām;

Salā un pustumsā vīpsnāt vai smieties

Būs - cerams - it paciešami.

Tu, kas pazini siltas nakts viļņus,

Nestaigā kaila pa ledu!

Bez malu klajums, mīksts un blīvs

nakts zilganums skalojas pāri –

     pēkšņi

          visapkārt,

              tepat jau -

                   pirkstgalu tuvumā

uzdzirkstī zvaigznes,

saveldamas, pierietēdamas

līdz pēdējo robežu dzīslām

ar žilbīgu gaismu

sprāgst –

un pār sagāztām pilsētām,

pār atlupu šiem laukiem un pļavām

šļācas,

staraini strūklojot,

balta un bieza gaisma

kā piens-

ne gultnes, ne takas,

ne zemes vairs, ne gaisa -

bet paceļ mūs un nes –

ai!-pulsi dziļi un smagi

smeļ,

ļimstot smeļ.

Jūŗas migla. Dūmaka.

- Dažiem tur rādījās

drebošs miesas kailums

un krūšgalu spēja sacelšanās

zem kādiem pirkstiem –

          Bet viņa glabājās ilgi, sāls graudu,

          sālsūdens vizošās jostās

turēja spīvi

bada dienas

atspirgšanu -

tad kādā dienā

            negaidot,

asakām sabirztot saujā,

pajuka zvīņas

ne dāldeŗu, ne asaru spožumā –

vienaldzības baltajā,

visu izgaismotajā

                   dūrē -

un pēkšņi viņa zināja -

viss bijis aplam -

izgāzusies jūŗa,

laiva uz mutes,

tīklā starp aļģēm

uz krūtīm zivju acis -

bet no krasta līdz krastam

miers

     kā septītā

               vai

pastarā dienā.

Ar apgaismotiem logiem,

ar dūmu svītrām

savēdinājušies,

uz brīdi ar viļņu mēlēm

saskārušies,

tie atkal atgrūžas

un attālinās,

bet nenostāj trīsēt

miglas nakts alkās,

kad brīdinājuma taure

ievaimanāsies dažus mirkļus

par vēlu,

un glābšanas laivas,

ietriekušās viena otrā,

izcīnīs pēdējo kauju.

Tītavās mezgli.

Istabās dūmi.

Durvis bez dēļiem.

Prāts bez saprāta,

mīlestība sajukusi,

auž un nenoauž,

dedzina un nesadedzina,

ienāk un nepaliek -

- Atpestī mani no ļauna

un ieved mani kārdināšanā!

*

Staigāts

pa virvi

pār bezdibeni

pa viļņa vīli

virs atvara

pa jumta kori

nakts tumsā

caur taviem pirkstiem

mīlestībā

tagad es protu

lidot.

Gadu simteņus vecos

vārtos, velvēs un mūŗos,

pretim mierīgas raugās

ķieģeļu, radžu un akmeņu sejas.

Laikam jau Daugavas radzes,

Vidzemes laukakmeņi,

Zemgales māls?

Laikam jau pašu puiši

svešiem mīcīja, lauza un cēla?

Laikam tā bija vieglāk,

nekā ar spriguli nosargāt

savas rijas un piedarba tiesu?

Šaurajā ieliņā, trešajā stāvā,

kāds sašķiebies logs mežonīgi auro:

            Un tik vālē,

            un tik vālē,

            un tik vālē,

            un tik vālē,

jo mums mūži jānovālē šā vai tā!

Kas var saskaitīt, cik dziesmas,

kādās valodās aurojis šis logs?

Noglāstu skrādaino ķieģeli,

pelēko radzi un akmeni.

Paldies, ka jūs esat klusi,

ka mierīgi turat šos vārtus, velves un mūŗus,

lai arī: vienu ar lāpstu atšķēla zemei, -

iemeta ceplī.

Citu plēsa un vēla projām

no mūžībai nolemtās vietas,

            no Mājām...

Vecrīgas seja ķieģeļos, radzēs un akmeņos,

mierīga, veca un skaista.

Tikai tas šķībais logs vaimanā.

Istabā, kuŗu viņš gaismo,

pārāk bieži īrnieki mainās -

tikko kādu sāc aprast,

tam - jāmūk...

          Un tik vālē,

          un tik vālē,

          un tik vālē,

          un tik vālē,

jo mums mūži jānovālē šā vai tā!

Rīgā, 1970.g. jūnijā

SEŠĀS

DIENNAKTĪS

Gaismas riekstiem saujā

piezagās pirmā diena –

nokāpa pa miglas kāpnēm

zem lietiem.

Aijā, aijā,

Klausies nu klausies,

zem sausajām skujām

zeme dzied,

     - Tad otrā dienā viņi atklāja smiltis.

     Tā vējos sacēlās un ieslēdza viņus

     viņu pašu nepilnībā.

     Viņi ilgi gudroja, sprieda par pastaro tiesu

     un vispasaules netaisnību.

     Aijā, aijā,

     veries smilts pati

          savā sejā.

Tad trešajā dienā tie atrada gaismu -

tā nošķēlas jūŗai no acīm.

Gurdajā smiltī tik viepļi un salauzti krusti.

Bet zālēs tumšas ēnas.

Aijā, aijā.

Grimsti. Dzimsti?

Raugies, jel raugies,

šīs ēnu rotaļas

tu labi zini.

Bet ceturtā dienā tie uzgāja ūdeni –

tiecās to satvert kā zāli vai smilti,

bet ūdens tiem nedevās lēti rokā,

paslēpa bēdas viļņu krokās.

No austrumiem atklīda piektā nakts.

Šajā naktī, ja kāds tos meklētu,

tad neatrastu pat pēdas uz ceļa.

Jo nakts tos pārvērta baltā akmenī.

Aijā, aijā, mēmā akmenī.

Sestajā dienā zem mūžīgo sniegu virsotnēm

     raud klints.

Lūk mocekļi soļo, vesels bars ģindeņu –

labā kāja uz priekšu, kreisā atpakaļ.

- Iet uz priekšu un atpakaļ.

Sirds ieslīd plaukstu piramidā, lūdz.

Domu putni šaudās augšup un lejā.

Prāta četrstūri ģindeņi. -

Balti skeleti uz priekšu un atpakaļ.

Mondo cane. Ai, nezvēru pasaule.

Iznīcība auro un sit ar asti.

Kļūs ugunsdzēsēju zvani.

Deg rāvainie purvi. -

Tad pēkšņi

tāds klusums –

it kā pēc pēdējās bumbas –

  tad viss jau galā!

Aiz dzeloņstieplēm līkloču stīga.

- Nu zinu, kurp jāiet,

jo -

ceļš šis nedzisīs

pat sasniedzot galu.

Dzirkst logu acis. Līst gaisma.

Krīt vakara plūme zālēs,

un kazas aiz priekiem lec debesīs.

Pār tvanīgiem laukiem nāk ēnas,

Slīd uz priekšu un atpakaļ...

Stundu atsvirās šūpojas cilvēku sapņi.

Nakts ciklops paveŗ plaukstas, klausās,

dzied zvaigžņu koŗi,

un sili sit takti.

Zeme ir debess, bet debesis jūŗa. -

Nav uz pirkstgaliem jāstāv,

lai noviestu laimi un dūdas.

Pirkstu stigās skan senas dziesmas.

Dienas šķeļas kā sulīgi augļi. -

Pār palodzi ieslīd un aizslīd dzīve...

Viss šķiet tik zināms un izprotams.

- Divi soļi uz priekšu - viens atpakaļ!

Tad ieskaties -

uz apvāršņa sērst mocekļi –

tiem acīs rieta zibšņi. –

Vīst rokās saules stari.

Raud zeme zaudētā,

un soļi stājas.

Drīz uzdīgs atomsēnes. –

Atdzimšana ir neizbēgama.

Tik zeme sprauslo un griežas,

                 griežas un vaid.