Eduards Freimanis
BLĒŅU STĀSTI
I
Neldis Vajadzība ir mans tuvākais draugs. Sadraudzējos ar viņu tāpēc, ka esmu mazrunīgs, bet Neldim ir žigla mēle. Ceļojumos Neldis ir neaizstājams, jo saīsina vienmuļos braucienus; viesībās viņš aizķer tematus, lai negaŗlaikojas tie, kas par veciem dejām un par rāmiem raitām sarunām. Gadās, ka Neldi nosauc par muldētāju, tomēr māju viesībās viņu aizvien ieaicina. Es viņu saucu par klaunu - modernu mēļotāju, kam vairāk zināšanu psīcholoģijā un filozofijā nekā kumēdiņu taisīšanā.
Neticami, cik daudz Neldis var novērot un izdomāt. Ikvienu kustību viņš iztulko; aiz katra novērojuma viņš saskata stāstu.
Ieejam tukšā kafejnīcā. Pretim nāk ķīnietis ar ēdienu karti. Pasniedz to smaidīdams un locīdamies. Pasūtinām kafiju un ķiršu saldējumu.
„Tas ķīnietis smaida vienmēr,” Neldis saka. „Tāpēc viņa smaids vairs neko nenozīmē. Viņš izbēdzis no Sarkanās Ķīnas un Kanādā grib iedzīvoties.”
Neldim stundu ko stāstīt par ķīnieša izbēgšanu no Pekingas uz Hongkongu, par kuģošanu uz Kanādu, ceļojumu uz mūsu pilsētu, darbiem un kafejnīcas atvēršanu. Varētu vaicāt, kā Neldis visu to zina. Vai ķīnietis viņam visu izstāstījis? Kad? Kāpēc? Tuvi draugi viņi neliekas, bet dažkārt pļāpāt gadās ari svešiniekiem. Neldim visu izvaicāt nebūtu smalkjūtīgi; man arī neinteresē, kā stāsts radies. Vai nav vienalga? Galvenais: tēlojums bijis dzīvs, spraigs, atjautīgs.
Ieejam rakstāmlietu veikalā. Prasu pēc vēstuļu papīra. Kamēr pārbaudu papīra kvalitāti, Neldis aprunājas ar pārdevēju. Viņi pļāpā kā draugi; pārdevēja pat žestikulē rokām. Mirkli pabrīnos: vai viņi sen pazīstami?
Kad izejam uz ielas, Neldis stāsta, ka pārdevējai vīrs nomiris, bet viņai jāapgādā dēls, kas studē par skolotāju. Tā kā Kanādā bezdarbs, tad dēls arī vasaras brīvdienu laikā klausās pāris priekšmetus universitātē. Neldis stāsta par pārdevējas dēla interesēm, sekmēm studijās. Māte gremžoties, ka dēls draudzējas ar kādu nēģerieti.
Laiks paiet nemanot. Neldis, stāstu pabeidzis, aicina mani uz pēcpusdienas kino izrādi. Viņam kino apmeklēšana ir kaislība. Varu sacīt, ka Neldim dzīvošana sastāv no trim nodarbībām: darba, pļāpāšanas un kino izrādēm. Viņš neizlaiž nevienas izrādes, sākot ar Šekspīra traģēdijām un beidzot ar govju puišu gabaliem.
Ieejot kino zālē, Neldim izdodas pārmainīt pāris teikumu ar vietu ierādītāju. Filmu Neldis skatās uzmanīgi; dzīvo līdz varoņiem. Vairāk reižu viņš sāk kaut ko stāstīt, bet apraujas: grib būt pieklājīgs un negrib no filmas nekā zaudēt.
Kad iznākam no izrādes, Neldim gaŗš stāsts par vietu ierādītajās likteni. Meitenei bijis līgavainis, kas dažas dienas pirms kāzām nosities auto nelaimes gadījumā. Vēlāk viņai piedzimis bērns, ko viņa nav gribējusi nodot adoptēšanai. Pagaidām viņa par precēšanos nedomājot - gribot pati vien savu mazuli izaudzināt.
Neldis ir šķirtenis. Reiz vaicāju viņam, kāpēc no sievas šķīries.
„Es nešķīros. Sieva aizbēga ceturtajā dienā pēc kāzām,” Neldis smējās.
„Kāpēc?”
„Aiz prieka, ka man sieva, trīs dienas runāju bez pārtraukuma. Pirmajā dienā sieva smaidīja. Otrā - sāka zoboties. Trešajā - dusmojās un sauca mani par leijerkasti. Bet kā lai cilvēks apklust, kad priecīgs par sievu? Ceturtajā dienā viņa paķēra savas drēbes, rotas, šūšanas piederumus un aizbēga. Teica, ka iešot uz tuksnesi meklēt mieru un klusumu. Taisījos sievai līdz, bet viņa sāka kliegt un raudāt, ka es esot lietuvēns. Viņa lūdzot Dievu, lai no manis atpestī. Ja viņa bēga ar Dieva ziņu, tad ļāvu lai bēg un paliku mājās. Cerēju, ka viņa drīz atgriezīsies izslāpusi, izsalkusi un odu sakosta. Pievīlos. Viņa kā gāja, tā pazuda; neesmu viņu vairs redzējis; neesmu pat par viņu dzirdējis.”
„Tagad esi samierinājies un vari smieties?”
„Es par visu spēju smieties - tāpēc man bēdu nav. Vai esmu pirmais vai pēdējais, ko sieva pamet? Žēl vienīgi, ka tagad nav uzticīga klausītāja, un man jāpļāpā atkal ar svešiniekiem. Runāšana cilvēku atslogo, nomierina - ir labākās nervu zāles. Atomu laikmetā nekas tā nepalīdz dvēselei un smadzenēm kā izpļāpāšanās!”
„Bet ja gadās draugos tāds, kas tev netic? Vai domā, ka tavai pasakai par sievas aizbēgšanu es ticu?”
„Nebēdāju, vai tici vai ne. Ja klausītājs pretī nerunā, tad pieņemu, ka viņš tic. Neticīgie manās projām, vai arī pats viņus pametu, meklēdams citus. Ja kādreiz nevaru atrast neviena, kas uzklausītu, tad pļāpāju pats ar sevi.”
„Ko tad, ja gadās otrs pasaku meistars pretī?”
„Tad runājam abi, un abi klausāmies. Divus darbus var darīt reizē. Var vienlaikus turēt ausis vaļā un kustināt mēli.”
„Vai negadās, ka, abiem runājot, aizmirstas klausīšanās?”
„Varbūt notiek arī tā, bet no šādām kļūmēm nav ko baidīties. Necieš ne viens, ne otrs. Beigās abi apmierināti – abiem garšo ēdiens; abiem nāk veselīgs miegs.”
II
Esam ciemos pie Anatola Grīšļa viņa mājas iesvētībās. Pēc vakariņām ar tītaru un augļu cepumiem, mani noķer Neldis. Pienāk arī nama tēvs un tīši vai netīši nosēžas Neldim blakus. Mums priekšā ir Mārtini pudele un glāzes, ko Anatols un es reižu reizēm pacilājam. Neldis ir atturībnieks, tāpēc viņam pa tvērienam ir augļu sula un sukrenes.
„Vakar biju pašnāvnieka bērēs,” Neldis steidzas stāstīt. „Apbedījām cilvēku, kas vairs negribēja dzīvot, jo viņam bija neārstējama kaite. Joriku viņu sauca; Joriku Dābolu. Pazinu Joriku - ar viņu dažkārt pļāpājām, kad viņš vēl bija vesels. Draudzībā ar viņu varēju atbrīvoties no dienas augstsprieguma.”
„Kas par slimību Jorikam gadījās?” Anatols paspēj pavaicāt.
„Sākumā nekas ārīgi redzams. Tikai dvēseles kaite, ko sauc par nospiestību. Jorikam bija piecdesmit gadu. Viņš gribēja būt jauns un spēcīgs, priecīgs un darbīgs. Piecdesmit gadu! Tas tikai labs pusmūžs! Tādā vecumā nedrīkst justies laisks un gurdens. Novecošanās divdesmit gadu par agru. Joriks bija gleznotājs. Senāk radīja glītus darbus, ko cilvēki pirka. Ainavas ar rudzu statiem, pļavas ar lopu bariem, pilsētas ar ķieģeļu namiem, dīķus ar grīsli un vālītēm. Pirms trīsdesmit gadiem tādas gleznas patika, bet tagad ļaudis smejas par dabas skatiem, gluži tāpat kā par dabas dzeju. Jārāda mūsu laikmets; jāglezno psīcholoģiski, psīchedeliski, abstrakti. Jorikam tāda māksla derdzās, tāpat kā gaŗmataini puiši un meitenes pārliecīgi īsās kleitās. Joriks saņēmās un sāka gleznot moderni, bet tālāk par pirmajiem triepieniem netika. Saplēsa audeklu un paņēma citu. Uzgleznoja glītu, skaidru meža ainavu ar priedēm, eglēm un bērziem. Nebija apmierināts, jo glezna lieku reizi pierādīja, ka mākslinieks ir novecojis meistars.
It kā cīnīdamies par padzītajām vērtībām, Joriks sasparojās un sarīkoja savu gleznu izstādi. Atnāca daži vecās paaudzes mākslās mīļotāji. Jauno ļaužu nemanīja. Pāris māmuļu nopirka pa gleznai. Bet visvairāk Jorikam sāpēja kritika latviešu laikrakstā. Kāds pārgudrelis bija izrakstījies par tēmu: veca māksla jaunā laikmetā. Viņš gleznotāju ne tikai nopēra, bet arī izzoboja. Ja nebija neviena atzinīga vārda, ko sacīt, lai klusē. Tā darīja pilsētas dienas avīze.
Jorikam nu pazuda pēdējās darba prieka un dzīves jēgas paliekas. Viņš vairs nespēja atveseļoties. Ja gleznoja, tad tikai pabeigtā darba iznīcināšanai. Pāris reižu biju klāt, kad Joriks dedzināja savus darbus. Viņš bija izmisis un to neslēpa. Runāja bez pārtraukuma, bet es apklusu aiz bijības pret gleznotāju. „Ja tu, Neldi, klusē, tad stāvoklim jābūt baigam,” Anatols netīši iedzēla.
Tomēr Neldi tas netraucēja, un viņš steidzās ar stāstu tālāk: „Reiz Joriks man atklāja noslēpumu: viņš domājot par pašnāvību. Atliekot to no dienas uz dienu - trūkstot uzņēmības ar sevi tik brutāli izdarīties. Laikam Dievs iežēlojās par mākslinieku un uzsūtīja viņam vēzi.
Kad Joriks atklāja šo slimību, viņš saprata, ka ilgi Dievs viņam neļaus šai pasaulē mājas vietu īrēt. Tas Joriku neuztrauca - gandrīz nomierināja, jo viņš ticēja dvēseļu nemirstībai. Nožēloja mani, jo man būšot jānonīkst gaŗi vecuma gadi, turpretī viņš, Joriks, jau nākamajā dienā pārdzimšot zīdainī. Vairākus gadus viņš varēšot pavadīt bezrūpīgā bērnībā. Tad nākšot jaunekļa jūsmošanas laiks ar Jāņu un Mārtiņu svinēšanām, meiteņu apbrīnošanu, skolām, mākslas akadēmiju un gleznotāja diplomu. Varbūt gadīšoties saderināšanās un kāzas - kāds gads vai pāris īstā noreibumā. Bet visvairāk viņš priecājās par to, ka varēs apgūt psīchedelisko mākslu, ka viņam veikšoties modernā glezniecībā, jo viņš nešaubījās, ka būšot atdzimis ar jaunām idejām, gaumi un veiksmi -”
„Viņš izdarīja pašnāvību?” Anatols pasteidzās, bet Neldis turpināja it kā netraucēts:
„Par aizmūža dzīvi un atdzimšanu biju ar Joriku vienisprātis. Man arī šķiet, ka pēc miesas nāves dvēseli nevaram ierakt zemē. Tāpēc arī man nav bailes no nāvēs, Drīzāk gan bailes no dzīves - sevišķi no klusēšanas - kad cilvēki man vairs neticēs un par maniem stāstiem smiesies.”
„Neldi, tu teici, ka par visu spējot smieties,” es atgādināju, bet Neldim nebija laika mani uzklausīt. Viņš turpināja:
„Joriks ieņēma vairākas miega zāļu tabletes, ieslēdzās garāžā, iedarbināja motoru un izlaidās garšļaukus uz spēkratu sēdekļa. Pēc pāris dienām piena vīram radušās aizdomas, jo pie durvīm nesavāktas krājušās pudeles un avīzes. Viņš piezvanījis policijai, kas uzlauzusi garāžu un atradusi Jorika līķi -”
Anatols iedzer malku Mārtini un varmācīgi ielaužas Nelža stāstā:
„Es tāda gleznotāja mūsu pilsētā nezinu - neesmu arī dzirdējis par viņa gleznu izstādi -”
Neldis: „Joriks nebija sabiedriskas dabas. Reti kad rādījās izrīkojumos. Cīnījās ar mazvērtības kompleksu – sevišķi pēdējā laikā.”
Anatols: „Kādam mūsu pulkā vajadzētu par viņu zināt.”
Neldis: „Mūsu pilsētā ir četri tūkstoš latviešu, un Joriks uz šejieni pārcēlās tikai pirms pusgada.”
Anatols: „Arī avīzē netiku nekā manījis par tāda Jorika izstādi.”
Neldis: „Kas visus avīzes sīkumus var ievērot?”
Anatols pieceļas un apstaigā viesus. Acīmredzot, kaut ko vaicā. Neldis apklust un novēro nama tēvu. Es arī nesaku nekā. Mums abiem vienas domas. Pēc laiciņa Anatols atmet ar roku un nosmejas. Redzu, ka Neldis nosarkst. Jūtos neērti, jo Neldis ir mans draugs. Visu vakaru Neldis klusē, un pirmais aiziet mājās.
III
Pēc viesībām neredzu Neldi vairākas dienas. Laikam viņam kauns, ka pieķerts blēņu stāstos. Kas tur ko kaunēties? Svētki ar iedzeršanu. Tad visādas valodas gadās - jau nākošajā dienā tās aizmirstas. Kāpēc viņš vairs nerādās? Iepriekš izrunājās, ka viņam vienalga, vai stāstiem kāds tic vai netic; vienalga, ko par viņu domā.
Saņemos un eju pats pie drauga. Jādod viņam iespēja izpļāpāties - nervus atslogot.
Pilsētā agrīna pavasara elpa: spirgts, svaigs gaiss. Mauri tikko iesākuši zaļot. Eju svilpodams. Apstājos pie augsta ķieģeļu nama. Šeit mīt Neldis - divdesmit sestajā vieninieku dzīvoklī.
Kāpēc viņš nedzīvo savrupmājā? Naudas viņam pietiktu, lai tādu aizpirktu. Māja būtu pašam jākopj: zāle jāpļauj vasarā, celiņi jātīra ziemā. Puķu dobes būtu jāravē un skaistumu krūmi jāapgriež. Bet vieglie darbiņi izklaidē un nomierina. Nebūtu apkārt jāstaigā un izdomu stāsti jāmelš.
Nolemju, ka ierosināšu savrupmājas pirkšanu, tikko Neldis uz mirkli apklusīs.
Pa izvalkātām trepēm uzkāpju nama trešajā stāvā. Piedauzu pie Nelža durvīm. Vienu reizi, otru, trešo. Nedomādams pagriežu rokturi. Durvis nav aizslēgtas. Eju iekšā.
Dzīvojamā telpa teicamā kārtībā. Grāmatas plauktos; laikraksti glītā kaudzītē uz kafijas galdiņa. Virtuvē trauki nomazgāti, izlietne tīra. Aizkari atvilkti, un vakara gaisma rotaļājas uz grīdas. Vai Neldis iegājis guļamistabā atpūsties? Vai varbūt saslimis?
Eju uz guļamistabu. Ieraugu Neldi gultā virs segām. Viņš apģērbies jaunā uzvalkā, uzvilcis baltu kreklu un aizsējis kravati. Pakāpju soli tuvāk un saraujos: Nelža seja ir bāli pelēka. Acumirklī saprotu, kas noticis. Uz naktsgaldiņa ir tukša zāļu turziņa un īsa vēstule:
„Es biju Jorika brālis. Pasveicini Anatolu. Pasaki, ka viņam vairs nevajadzēs manus blēņu stāstus pārbaudīt.”