Gunars Irbe

TĀ BIJA SPĪTĒŠANA LIKTENIM, TĀ BIJA AIZIEŠANA PROJĀM

• Filma: Utvandrarna (Izceļotāji).

• Režisors: Jan Troell

• Scenārijs (pēc Vilhelma Mūberga romāniem):

• Jan Troell, Bengt Forslund.

• Producents: Svensk Filmindustri.

1868.-69.g. no Zviedrijas uz Ziemeļameriku izceļoja vairāk nekā 50,000 zviedru, bet tas bija tikai sākums. No Smolandes apgabala, kas ir pazīstamā zviedru rakstnieka Vilhelma Mūberga (Vilhelm Moberg) dzimtene, vien izceļojuši pāri par 200.000 zviedru, taču šis nav vienīgais apgabals, no kurienes ļaudis bariem vien devušies uz kuģiem, lai – izceļodami uz Ameriku – glābtos no bada un posta pašu zemē.

Šī masveida zviedru izceļošana nebūt nav vērtējama kā tikai „labākas dzīves” kārošana. Ir vietā runāt par darbos pārvērstu protestu pret sabiedrisko iekārtu, kas tolaik valdījusi Zviedrijā: blakus badam un nabadzībai, bada nāvē mirušiem bērniem un sirmgalvjiem – galms un turīgās aprindas, blakus sava veida dzimtniecībai – pilnīga turīgo saimnieku patvarība un nekontrolējama izrīkošanās ar beztiesīgiem algādžiem.

Šī masveida izceļošana, par ko četru sējumu plašā romānu ciklā rakstījis Vilhelms Mūbergs (visi šie romāni tulkoti arī latviski), tagad nonākusi uz ekrāna režisora Jāna Troela (Jan Troell) iejūtīgā interpretējumā. 1971.gada martā Zviedrijā uz ekrāna parādījusies pirmā daļa Utvandrarna (Izceļotāji), kam sekos otra daļa Nybyggarna (Līdumnieki). Pirmās daļas izrāde ilgst apm. trīs ar pus stundas; tā ir it kā ar liriķa otu krāsās izzīmēts izceļotāju stāsts, kam cauri vijas ar jūtīgu, nianšu izjutēju roku ieskicēts izceļojošo cilvēku emocionālais pavediens.

Jāns Troels ir liriķis zviedru filmas novadā, bet šķiet – neviens cits nebūtu spējis tik iejūtīgi rādīt uz ekrāna Vilhelma Mūberga izceļotāju eposu. Mūberga romānos cilvēciskais vienmēr ir centrā: sociālo pretišķību meti un audi viņa prozā atšķetinās un atkailinās, īstenība un patiesība atsedzas bez maskas, bet – vienmēr cilvēks, vienmēr individuālais cilvēks ir tas, kas ir ass un pavediens Mūberga darbos; arī četru sējumu romānu ciklā par izceļotājiem. Troels palicis uzticīgs šai mūbergiskajai īpatnībai, bet viņa atainojumā daļa Mūberga robustā tiešuma atbirusi nost un aizstāta ar dziesmu par to, kā cilvēks savā zemē ir tās daļa; un nav tā, ka visapkārt ir cita, sveša zeme, lai kāds pēdējai „labo cerību” aureols ap galvu. Šī „dziesma” Troela „atskaņojumā” skan bez patētikas un sentimenta, tā ir kaut kur aiz ainām un notikumiem, bet tā spēcīgi pārliecina un ar savu skanējumu izgaismo izceļošanas notikumu patieso ainu: tā bija spītēšana liktenim, ne labas dzīves meklēšana, tā bija aiziešana projām bez cerībām uz atgriešanos, un tā bija arī – daudziem – turpat vai vienīgā iespēja pašam veidot savu likteni un lemt par savu dzīvi.

Troels filmas sākuma daļā izvadā mūs pa pretrunām un pretišķībām bagāto smolandiešu dzīvi pagājušā gadsimta vidū. Nepārspīlēdams, bet ar raupju tiešumu viņš parāda būdinieku un kalpu bezcerīgo dzīvi un turīga saimnieka neierobežoto varu pār algādžiem. Viņš izgaismo pretrunas reliģiskajā dzīvē – meklēt pašam Dievu ir aizliegts, to drīkst darīt tikai karaļa varu pārstāvētājs mācītājs... Šeit būtu vielas gana temata „pacelšanai šķiru cīņas pakāpē”, bet Troelam ne tā bijusi uzmanības centrā, bet gan cilvēki paši. Kontrastā filmas nobeiguma daļas cilvēkiem svešajā Amerikas vidē, redzam Smolandes zemnieku saplūstam kopā ar savu vidi: viņš ir daļa no tās, viņš ir piesūcies ar Smolandes mežu sveķu smaržu, viņš pat nelaimē ir kādā vietā, kur tas nav svešinieks, un ir viņš pats starp tādiem, kas viņu saprot. Cilvēka nelaime dzimtenē vajā viņu it kā pati ar savām „tiesībām”, kas nešķiet svešas – lai kā, tā ir daļa cilvēkā, nevis no ārpuses nākošais svešais un brutālais. Filmas Utvandrarna pirmās pāris stundas izskan ar dziļu un pilnskanīgu izceļošanas kustības fona izgaismojumu: te, no šīs vietas, no šādas vietas, no šādas dzīves viņi devās prom. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens no tiem ceļiem, ko Smolande toreiz piedāvāja saviem būdiniekiem, sīkzemniekiem un kalpiem, nebija tāds, kuru nešķērsotu nelaikā mirušu cilvēku apglabāšanas zvanu skaņas un beztiesīgā kunkstēšana, sitienus saņemot. Bet zeme ir un paliek – ar saviem mežiem, sveķiem, pavasara plūdiem un cilvēkiem. Aiziet no tās nozīmē – aiziet. Un neko citu. Šis plaši izvērstais fons ļauj mums, kas skatās filmu, izprast, cik dziļi pārdzīvota nepieciešamība motivējusi šos ļaudis meklēt sev jaunu mājvietu uz zemes; tā nebija vienas dienas izšķiršanās, tas bija nepieciešamības un bezizejas izraisīts protests: robeža ir aizsniegta, tagad mēs izceļojam, jo vienīgi tā...

Filmas otrā pusē redzam izceļotāju grupiņu ceļā uz savu jauno dzīves vietu. Sāpe ir pārsāpēta, bet jaunā zeme slīd gaŗām vagona logam un aiz kuģa reliņa sveša un neparasta – komūnikācijas ar to nav. Pa sliedēm, pa varenu upi plūst uz priekšu – svešķermeņi. To vienīgais morālais spēks ir – ka viņiem nebija citas izejas. Viņu reakcijas, šo cilvēku, ir dažādas – spontāna dēku kāre (Amerika taču ir visu iespēju zeme, par to lasīts, dzirdēts!), nopietnība, ikdienas rūpes un rožainas cerības, bet – lai kā viņi reaģētu uz visu jauno – Troela atainojums ir nepārprotams: te vairs nav Smolande, te vairs nav viņu Smolande.

Troela liriski emocionālā pieeja ekranizējuma darbā nav tomēr gluži bez trūkumiem. Pats galvenais: trīs ar pus stundu gaŗajai filmai pietrūkst to dramatisko puanšu, kas notur skatītāja interesi uz daudzmaz vienāda līmeņa. Filmas vidus daļa, burājums uz Ameriku, pieviļ visvairāk: dramatiskie epizodi, kam Mūberga romānā dots to literārais noveidojums, filmā kļūst „plakani” un sterili – tieši šeit atkal jāsaskaŗas ar literāru darbu ekranizējumu „tradicionālo” illustrātīvismu: epizodi filmā ir romāna illustrācijas, varbūt nedaudz vairāk, tiem pietrūkst iekšējas dabiskas izaugsmes, un šķiet, cilvēki izdara kaut kādas rituālkustības bez pārdzīvojuma, piemēram – uz kuģa mirušo apbedīšanas ainās. Daļēji ar līdzīga rakstura illustrātīvisma iezīmēm vārguļo ari tā filmas daļa, kuŗā stāstīts par ieceļojušo zviedru ceļojumu uz nomešanās vietu Minnesotā: stāstījums „salūzt” epizodes, kas ir „pieturas punkti”, situācijas izgaismotāji, bet tomēr – tikai detaļas nesaistītā epizodu virknē. Šķiet, ka milzīgā romānu cikla ietveršana filmā pat tik labam režisoram kā Troelam ir uzdevums, kas nav īstenojams līdz pilnīgas gatavības pakāpei. Materiāls pārvar vislabākos filmiskos nodomus; un šādas filmas redzot, vienmēr uzmācas jautājums, kāpēc literāru darbu dramatizēšanā vai filmēšanā joprojām turas pie ierastās schēmas – ka viss jāizstāsta. Kāpēc nevarētu izmantot mazāku daļu tās vielas, ko literārais darbs noliek priekšā, lai koncentrējot panāktu vairāk tāda efekta, kas pats par sevi vien dotu veseluma izjūtu epizodu virknējumu vietā? Laikam taču šeit iejaucas kaut kādi ekonomiski un publiku pievilinātāji apsvērumi – rindas pie filmas Utvandrarna kases martā bija patiesi gaŗas.

Jāpiezīmē, ka galveno Kārļa Oskara lomu spēlē Maksis fon Sīdovs (Max von Sydow). Viņa sievas Kristīnas lomā norvēģiete Līva Ulmane (Liv Ullmann), bet filmas „ugunsdvēseli”, sektantu mācītāju Danjelu tēlo Alans Edvals (Allan (Edwall), kuŗa tēlojums pārliecina; tas izgaismo izceļotāju stāstā protesta gara zemdegu.