JAUNĀS GAITAS AUTORI

 

Reinholds Millers stāsta par sevi:

„Tie, kas redzēja ALA-s filmu ‘Latvijas 50 gadi’, jau zina visu, ko, liekas, vērts zināt par manas dzīves sākumu Vācijas bēgļu nometnēs. Manu vecāku kopīgā dzīve iesākās ar tēva lugas uzrakstīšanu. To viņš paveicis kādās 30 intensīva darba stundās – esot gan bijis bāls un nervozs, taču ar to laimējās nopelnīt drusku naudas dzīves vajadzībām. Tēvs vēlāk kļuva inženieris.

Mani izglāba no citiem arodiem agrā iemīlēšanās grāmatās; kad pienāca augstskolas vecums, citas intereses bija tikai intereses, bet grāmatas – pati par sevi saprotama dzīves sastāvdaļa.

Strādāju laikraksta New York Times redakcijā. Priecājos, ka maizes darbs drīzāk tuvinājis nekā attālinājis rakstīšanas mērķus. Šoruden ceru redzēt publicētu savu romānu Teen Angel angļu valodā.

Maz trūka, ka, lugu Sekretāre rakstot, vēsture būtu atkārtojusies, jo intensīvi rakstīju arī es, un – ne vairāk kā 35 darba stundās luga bija uzrakstīta. Žēl tikai, ka šais dienās latviešu meitenes dzīvi negrib uzsākt ar vienas ludziņas panākumiem.

Ko domāju par trimdas un dzimtenes literatūru? Vērtīga ir katra neatkarīgi latviska gara parādība, kas uzdīgst arī nelabvēlīgos apstākļos.

Liekas, trimdas nelaime ir tā, ka trūkst visa, kas izaicina dziļākas, radošas emocijas – par daudz raudāšanas svētkos uz atmiņu rēķina. Svarīgie notikumi, dzīvība, nāve, bruņotie spēki – saistīti ar sveštautām. Tikai gara un emociju pasaule var palikt neskarta. Trimdas rakstnieku uzdevums nav sacensties ar dzimtenes rakstniekiem, bet gan mēģināt noturēt latviskumu, lai nenogrimtu ‘immigrantu’ mazvērtības kompleksos.”

 

 

Eduards Freimanis ir Kurzemes jaunsaimnieka dēls, kas trimdas apstākļos nespēj iedzīvoties. Kaut arī viņš daudzus gadus nostrādājis par angļu valodas un literatūras skolotāju Edmontonā, Kanadā, viņš ne mazākā mērā nav asimilējies. Joprojām viņš savai dzejai un prozai ierosinājumus gūst no savas tautas un zemes. Viņa darbos manāma sinteze starp amerikānisko un latvisko dzīvi. Dažreiz viņš neatkarības laika Latviju un mūsdienu Ameriku rāda pretstatos.

Eduards Freimanis ir publicējis divus dzejoļu krājumus – Zemdegas un Dumpju dūdas, vienu stāstu krājumu Daigās rotaļas un romānu Apsēstie. Izdošanu gaida pusducis grāmatu manuskriptu.

Vaicāts par jaunāko latviešu literatūru trimdā un dzimtenē un tās augšanas iespējām, Eduards Freimanis izsakās:

„Mūsu literatūra trimdā ir strupceļā. Galvenais iemesls ir strauja lasītāju skaita samazināšanās. Atskaitot izņēmumus, mūsu jaunā paaudze latviešu grāmatas vairs nelasa.

Daudz labākā situācijā latviešu grāmata ir dzimtenē. Kaut arī tur krievu immigrācija ir ļoti nevēlama latviešu kultūras interesēm, tomēr latvieši kā tauta tur pastāvēs gadu simteņus. To nodrošina augsti izveidotā nacionālā kultūras dzīve par spīti politiskajiem ierobežojumiem. Ir iemesls ticēt Padomju Savienības politiskajai evolūcijai, kuŗas gaitā latviešu literatūra mūsu zemē turpinās uzplaukt.

Kaut arī Latvijas literātiem jāmaksā mesli komūnistiskajai demagoģijai, literatūra uzrāda vitalitāti. Tā kā dzimtenē vēl pastāv latviešu skolas ar latviskām programmām, nav iemesla domāt, ka samazināsies latviešu grāmatu lasītāju skaits. Ir pat iemesls ticēt, ka lasītāju skaits pavairosies reizē ar dzīves standarta uzlabošanos.”