Reinholds Millers
ATSPIRDZINĀŠANAS BROKASTIS
„Bet es viņam apsolīju jau pirms mēnešiem, ka iešu ar viņu uz Jaungada balli!” Veronika raudulīgā balsī runāja telefonā.
„Vai tad tāpēc mēs esam pusgadu sagājušies, lai tu sarunātu ar citu uz Jaungadu?” Andŗa balss bija nikna, bet arī dziļš rūgtums tanī slēpās. „Kas tad vispār ir svarīgāka iziešana par Jaungadu? Veronika - es prasu - ar kuŗu galu galā tad tu gribi būt - ar mani vai viņu?”
„Ar tevi, ar tevi, Andri, bet es viņam esmu apsolījusies. Starp viņa un maniem paziņām tas būs skandāls, ja es priekšvakarā neturēšu solījumu. Un bez tam man ir draudzenes, kas tā reiz darījušas. Beigās viņas pazaudējušas abus zēnus.”
„Jā? Tad viņa paturēšana tev tomēr ir nozīmīga. Nu, Veronika, es zinu tikai to - ja mana meitene man nebūs Jaungadā līdzi, tad es šaubos, ka gribēšu viņu nākamā gadā vispār redzēt. Un to tu vari līdz rītvakara ballei pārdomāt. Beidzu,” Andris jau ņēma klausuli prom no auss, bet tomēr viņa pasteidzās vēl ierunāties - vai, pareizāk, ieraudāties. „Bet Andri, taču saproti! Nav nekā, ko es vēl varētu darīt.”
„Tev par to vajadzēja padomāt tad, kad tu viņa aicinājumu pieņēmi, Veronika. Es domāju, man bija tiesības zināt, ka tev tāds ir. Un es domāju, ka tu no manis varēji sagaidīt līdzīgu piedāvājumu. Ja tu ej ar viņu, tad es to sapratīšu kā apstiprinājumu tam, ka labā sabiedrībā tu uz mani nepaļaujies un ka būtu priecīgāka ar citu eskortu būt lielajā ballē.” Viņa nopūtās. „Nu jā, tad jau man vairs nav ko sacīt.”
„Arī man ne,” Andris nolika klausuli, izjuzdams rūgtumu. Taču viņš šo meiteni bija pusgadu vadājis līdz: uz kalniem, uz jūrmalu, uz viesībām. Visu laiku viņš sevī bija domājis, ka tagad viņam vismaz ir kāda meitene visiem tiem gadījumiem, kādos citus gadus viņš bija izjutis tukšumu, kamēr citi līksmojās. Tā viņš ar Veroniku šogad skaisti pavadīja Jāņus, un, saprotams, pieņēma, ka arī sagaidīs Jaungadu. Nu - viņš sakoda zobus - lai viņa tagad pārdomā izteikto ultimātu. Ja uz Jaungadu ar viņu ne, tad varbūt citur arī ne.
Nākamā vakarā - Jaungada priekšvakarā - viņa tomēr zvanīja. Balss lika Andrim saprast, ka nakts bija pavadīta vienā raudāšanā.
„Nu redzi,” viņa iesāka, „tomēr tev zvanu, lai gan zinu, ka tu man nebūtu zvanījis.”
Taisnība bija, Andris jau pāris reizes bija pacēlis klausuli, bet nu - tas Veronikai nebija jāzina. „Es tev nezvanīju,” viņš atbildēja, „jo man nebūtu bijis ko teikt. Tā kā tu zvani, tad pieņemu, ka kaut kas ir mainījies,”
„Nē - tomēr ne,” viņa lēni atbildēja. „Man tagad jāsāk posties uz balli.” Viņas vārdi Andra sirdī iedvesa smeldzīgu iesāpēšanos. Viņa meitene! Pošas uz balli ar citu, kamēr viņš te sēž vientulīgs mājā Jaungada vakarā!
„Ak tā-” viņš iesāka.
„Es tev zvanu ar piedāvājumu. Man šovakar jāiet. Es tur neko nevaru darīt. Bet rīt, kad visi būs izgulējušies, mani draugi rīko atspirdzināšanas brokastis. Tur būs labākā sabiedrība, ko es pazīstu.” Veronikas balss atkal aizlūza, it kā asarās. „Būs pat daži, kas ielido no citurienes. Ja tu gribi, Andri, tad es tevi uz šīm brokastīm aicinu.” Andris visu to noklausījās klusēdams un vēl labu laiciņu pēc tam neko neteica. Tad –
„Es nezinu, Veronika. Es tiešām nezinu.” Viņš runāja lēni un nosvērti. „Par balli tad tu esi izlēmusi?”
„To jau es tev teicu. Tur es nevaru atkāpties. Bet es ar prieku tev piedāvāju šīs brokastis.”
„Nezinu, Veronika, Šaubos. Saprotu tikai, ka mana meitene iet uz balli, kuŗā es gribēju būt ar viņu.”
„Vai tad es to varēju uzminēt, ka tu gribēji iet ar mani!” viņa atbildēja ar izjūtu. „Viss, ko tu kādreiz minēji, bija - tu prasīji, vai man kādi plāni Jaungadam. Es to sapratu kā tādu vispārēju pārrunu,”
„Vispārēju pārrunu! Es to nezināju, ka mēs esam tik vispārēji paziņas. Domāju, ka te kas drusku dziļāks, kur cits nemaz tik viegli nevar iejaukties.”
Veronika dziļi nopūtās. „Andri, man vairs nav laika strīdēties. Tu varētu arī viens iet uz šo balli - es jau ar citiem arī dejošu -”
„Ko, es viņam prasīšu atļauju, lai ar tevi dejotu?”
„-un katrā gadījumā es piedāvāju labāko, ko varu. Šīs brokastis un kuŗu katru citu balli, ko tu izvēlies,”
„Nu, tad es nedomāju, ka šis citas lietas būs nepieciešamas!”
„Ai dieniņ – nu - es būšu izgulējusies tā, - ap divpadsmitiem.”
„Viena pati, vai?” Andŗa jūtas kļuva karstākas, jo vairāk attālinājās iespēja iet uz balli ar Veroniku. Bet viņa izlikās viņa vārdus nedzirdam.
„Tu vari man zvanīt. Es ceru, ka tu to darīsi. Bet izvēle ir tava. Sveiki, man jāsteidzas!” Viņas pēdējie vārdi bija neskaidri, bet ne vairāk kā Andra dzirdēšanas spēja.
Tajā naktī, sakodis zobus, Andris brauca uz Longailendu pie savas ģimenes - mātes, tēva un jaunās māsas. Visi četri devās uz baznīcu sagaidīt Jaungadu ar dievkalpojumu. Bija jau skaisti, jo Ziemsvētku eglīte - vēl mirdzēja daudzās krāsās pie altāra, un koris dziedāja gandrīz vai eņģeļu balsīs. Lēnām Andŗa sasprindzinātās jūtas nomierinājās. Lai gan pārņēma miers, tas neaizstāja prieku. Un pirmo reizi Andris sajēdza, ja Veronika negādāja prieku, tad viņa gādāja rūgtumu. Kādreizējā vienaldzība, ar kādu Andris uzskatīja iziešanas ar Veroniku, bija kaut kur aizslīdējusi šī vakara jūtu straumē.
Nākamā rītā ap desmitiem Andris bija jau izgulējies un pēc vieglām brokastīm mēģināja lasīt kādu grāmatu. Tā likās gaužām banāla. Viņš uzgrieza radio. Spēlēja korāļus, kas atgādināja pavadīto laiku baznīcā, un tas, lai gan neapšaubāmi derīgs dvēselei, neatbilda jaunatnes uzbudinātajām jūtām. Staigādams šurp un turp - pa savu gaŗo istabu, Andris nosmēķēja puspaciņu cigarešu, nodzēra pusotras kannas alus, tad pārģērbās un sagaidīja pusdienas stundu. „Patiesību sakot, Veronika, tu būtu pelnījusi, ka es tev nezvanu,” viņš pie sevis runāja, klausuli jau turēdams rokā. Bet – maza un auksta baiļu sajūtiņa ķērās pie sirds - ko darīt tai vietā? Iešana pie Veronikas bija pusgada laikā kļuvusi par patīkamu paražu; tā aizstāja daudzus vakarus, kas agrākos gados būtu bijuši tukši. Andris nogaidīja divas minūtes pāri divpadsmitiem, lai arī Veronika dabūtu drusku nobīties, tad uzgrieza viņas numuru.
„Veronika? Andris. Laimīgu Jauno gadu.”
„Tev arī,” Viņas balss nelikās nemaz miegaina - labi gulējusi tātad viņa nebija.
„Es -” viņš ievilka elpu -” es pārdomāju mūsu vakardienas - pagājušā gada - sarunu.” Vēl mirkli viņš pauzēja, un arī viņa klusēja, bet tad noteiktā balsī nobeidza: „Domāju būt pie tevis pēc pusstundas.”
„Viesības jau tikai piecos,” viņa atbildēja, „Bet nāc vien.” Rūgtums cīnījās ar prieku arī viņas balsī.
Veronikas dzīvoklī Andris pavadīja četras gluži laimīgas stundas. Ja no vakarnakts bija palikusi sāpīte, to varēja te dziedināt. Tik labi viņš pēc laiciņa jutās - vismaz tik vienots jutās ar Veroniku, lai kādas kuŗo brīdi nu tās jūtas būtu, kas visu laiku svārstījās, mainījās un citādi ļāva zināt, ka ir dzīvas - ka varbūt viņam vajadzēja ar to visu būt pilnīgi mierā un nekustēties ārā uz solītajām viesībām. Ja kaut kur klājas labi, nav vienmēr prātīgi situāciju mainīt. Bet nu - atspirdzināšanas brokastīm jau nu jābūt jautrai un patīkamai lietai. Lai gan Andrim neko nepatika šīs stundas pārtraukt, viņš tomēr bija sagatavojies iešanai pat brīdi pirms Veronikas. Atspirdzināšanas brokastis - īpatnēji nosauktas viesības, kas sākās, kad austrumos debesis jau bija krietni satumsušas - notika elegantā dzīvoklī, liela nama desmitajā stāvā. Kad Veronika un Andris ieradās, tur jau bija trīs pāri, divi vieninieki, vieniniece un vairāku boles glāžu uzdzīts labsajūtas gars. Pēc Andŗa saprašanas, ķibele, ka labsajūta šobrīd bija saistīta ar Veroniku, un šeit pēkšņi viņu abu domu un jūtu izmaiņa tika pārtraukta. Ar citiem cilvēkiem taču bija jārunā; nevarēja viņi abi sēdēt kaktā un skatīties viens otram acīs. Ar drusku saspīlētu smaidu un drusku mākslotu entuziasmu Andris iepazinās ar citiem. Pēc brīža vieniniece - vārdā Širleja - bija paķērusi Andri aiz rokas, iestūmusi stūrī un sākusi pratināt par viņa topošo mākslas darbu, jo gleznošana bija Andŗa stiprais punkts vai vājība, kā Veronika to dažreiz nodēvēja. Veroniku pa to laiku ielenca abi vieninieki, un tā kā viņa bija uzvilkusi kleitu tik īsu, ka pirms atstāšanas Andris tai piekodināja - tik neliecies uz leju - tad abu jaunkungu sarunas spēja likās ļoti inspirēta.
Ārā pavisam bija satumsis, bet dienasgaismas izzušana saistījās ar vairākkārtīgu zvanīšanu pie durvīm un jaunu viesu ierašanos. Divas no meitenēm bija Veronikas draudzenes - vismaz tika uzskatītas par tādām. Vienai līdzi bija sveštautas ārsts – psīchiatrs - ar neizrunājamu uzvārdu. Viņš ļoti īsi sasveicinājās ar Andri, noskatīdams to no galvas līdz kājām, tad uzmeta acis Veronikai, kuŗu viņas draudzene minēja kā meiteni, ar ko Andris saietas. Likās, ka maza ēna pārlaidās psīchiatra sejai, jo Veronika bija drusku glītāka un viņas kleitiņa drusku īsāka nekā viņas draudzenēm. Viesības tomēr turpinājās un pieņēmās jautrībā. Pēc uzkošanas, kad katram bija glāze rokā un visi sēdēja, dažs uz spilvena, dažs uz dīvāna vai krēsla, Andris bija atpakaļ blakus Veronikai. Arī viņš pievienojās mainīgajai, plūstošajai dažādu tematu pārrunāšanai. Grupas sarunā ievirzījās māksla, bet par šo tematu Andris klusēja, jo vēl nebija neko manāmu sasniedzis, tāpēc neuzdrošinājās izturēties kā autoritāte. No mākslas nebija tāls solis uz psīchiatriju, jo, kā viena viešņa teica, māksliniekiem viņu māksla aizstāj psīchiatru. Te nu vairs Andris nevarēja nociesties un, sākdams runāt tādā brīdī, kad citi bija apklusuši, viņš skaidrā balsī pateica, ka tiem, kas domā, ka visiem māksliniekiem vajag psīchiatru - pašiem tāds derētu.
Šoreiz Andri noskatīja no galvas līdz kājām ne tikai sveštautas ārsts, bet arī jaunkundze, kuŗu Andris ņēmās apstrīdēt. Mājasmāte steidzās tad ar jauna temata piedāvājumu, - un tā neveiklais brīdis neitralizējās. Vēl laiciņu Andris pačaloja ar tuvākiem viesiem, bet tad, juzdamies noguris no vakarnakts pārdzīvojumiem, zaudējis interesi nenozīmīgos tematos, un ievērojis, ka viena bārdaina jaunieša acis raudzījās ik brīdi uz Veronikas stilbiem, viņš piecēlās, savaldīdams žāvas, un, pieiedams pie mājasmātes, paziņoja, ka viņam un Veronikai būtu laiks atstāt - rīt agri jāceļas.
Vai Andrim esot mašīna? Esot gan. Nu, vai tad nevarētu psīchiatra draugu pāri, kas dzīvo tālu, aizvest līdz kādam vilcienam? Varētu gan.
Līdz vilcienam arī šo pāri Andris aizveda, un pēc laiciņa atvadījās no Veronikas. Ar pārsteigumu viņš izjuta, ka tā drusku negribīgi sniedza savu vaigu.
„Kas nu?”
„Andri, tev vajadzēja to pāri aizvest uz viņu viesnīcu. Nebija jau tik tālu.”
„Viņu viesnīcu! Viņi prasīja vilcienu un to dabūja. Es neko par viesnīcu nedzirdēju. Bez tam man mašīnā maz benzīna un šinī stundā grūti to dabūt.”
„Tu nekad nepadomā iepriekš par tādām lietām. Ja es būtu ar tevi gājusi uz to Jaungadu, tad jautājums, vai tu būtu sarunājis galdu, kur ar labsajūtu varētu apmesties.”
„Veronika - ko tu sāc runāt muļķības!” Andris bija apmulsis par izturēšanos, kas likās neprovocēta un pēkšņa.
„Alīses draugs - tas psīchiatrs - prasīja viņai, vai tu esot latviešu hipijs.”
„Tu pasaki Alīsei un viņas dārgajiem draugiem, lai iet uz - lai iet!”
„Nu, neuztraucies. Labi, pateikšu. Es tikai saku, ko citi domā.”
„Ak tā? Un man laikam liela vajadzība pēc draugiem, kas tā domā.”
„Es gan cerētu viņus visus turpmāk satikt un būt viesībās ar viņiem! Ai - Andri, esam jau noguruši. Nervi saspīlēti. Teiksim ar labu nakti un runāsim tālāk citreiz.”
„Kas tur ko runāt - vilks ar šiem visiem,” Andris teica viņai, un vēlāk, mājās, pats sev. Bet tālākā sarunā aiznākamā dienā Veronika viņam lika noprast, ka vairāku iemeslu dēļ - galvenokārt, ka neaizveda to pāri līdz viesnīcai - viņš uz turpmākām viesībām netikšot aicināts. Šī telefona saruna bija pavisam īsa, un abi palika neapmierināti, juzdami nepieciešamību tiešāk izrunāties. Nākamā saruna bija gaŗāka un beidzās ar priecīgiem plāniem pēc divām nedēļām iet uz masku balli. Starplaikā kāds Andŗa draugs tā lēnām un negribīgi ievaicājās, vai Andris tiešām esot ar mieru ļaut Veronikai rīkot mājas viesības, kuŗās pats nepiedalās. Andris ievilka ļoti dziļu elpu un ar pāris jautājumiem uzzināja, kas par izmeklētiem ļaudīm bijuši šajās viesībās. Acīmredzot tādi, kas atļāvās Andri saukt par latviešu hipiju. Un Veronika vēl ar tiem turējās.
Andris uz masku balli aizgāja viens un tur satika jaunu amerikānieti, kas likās gluži interesanta. Un jo vairāk dienas pagāja, jo vairāk citas balsis atskanēja Veronikas un Andŗa telefonos, jo mazāk un mazāk vajadzības abi izjuta pēc gaŗās izrunāšanās, kas arī likās arvien komplicētāka. Beigās palika tikai maza iesāpēšanās, kad telefons iezvanījās, un atbildēja nepierastāka balss... maza iesāpēšanās, kad kādai pazītai vietai pagāja gaŗām, turot mazāk pazītu roku. Bet ar jaunām balsīm jau varēja runāt jaunas un interesantas lietas, un vietu kur iet bija daudz.