Literātūras un Mākslas 3. jūlija. numurā atrodam konspektīvu ieskatu par 1973. g. dziesmu svētkiem Rīgā. Daumanta Reitera rakstā „Dziesmu svētku simtgadei” lasām:

Paredzēts, ka 1973. gada Dziesmu svētki izskanēs trijās dienās, neskaitot vēl daudzus citus pasākumus, kas arī notiks šajā laikā. Svētki sāksies ar Tautu draudzības koncertu, kurā līdzās mūsu republikas koriem piedalīsies savienoto republiku un sociālistisko valstu koru kolektīvi ar individuālu un arī apvienotu repertuāru, līdzīgi kā tas bija Igaunijas PSR 1969. gada jubilejas Dziesmu svētkos. Pateicoties mūsu republikas koru plašajiem draudzīgajiem sakariem ar kaimiņu republiku un sociālistisko valstu koru kolektīviem. 1973. gada Dziesmu svētkos sagaidāms kupls viesu skaits, kuru parāde tātad –sastādīs veselu koncertprogrammu. Otrajā svētku dienā mūsu republikas jauktie, sieviešu un vīru kori sniegs koncertprogrammu, kura hronoloģiski apkopos visu līdzšinējo Dziesmu svētku labākās dziesmas. Te izskanēs latviešu klasikas zelta fonds – Emīla Dārziņa „Lauztās priedes” un „Mēness starus stīgo”, Jāzepa Vītola „Gaismas pils” un „Rīgā pirku sirmu zirgu”, Emīla Melngaiļa „Jāņuvakars”, kā arī liels skaits tautasdziesmu: „Pūt, vējiņi!” (A. Jurjāna apdarē), „Trīcēj’ kalni, skanēj’ meži” (J. Graubiņa apdarē) un citas. Plaši pārstāvēts agrākajos svētkos atskaņotais citu tautu repertuārs: atkārtoti tiksimies ar krievu tautasdziesmu „Baltā ieva” (A. Svešnikova apdarē) un J. Sveda apdarināto lietuviešu tautasdziesmu „Klusajā vakarā”. Vīru kopkorī skanēs Mariana Kovala „Ilmeņezers”, Emīla Dārziņa, Marģera Zariņa, Ādolfa Skultes dziesmas, bet sieviešu kopkorī – ungāru komponista Zoltana Kodaī veidotā apdare „Brinzu rītā čigāns ēd” un daudzi citi izteiksmīgi kora skaņdarbi.

Noslēguma koncertā līdzās visiemīļotākajām latviešu klasiķu dziesmām izskanēs padomju tautu devums: kora skaņdarbi, kas atspoguļo V.I. Ļeņina tēlu mūzikā, kā arī dziesmas ar revolucionāru, dzimtenes mīlestības un tautu draudzības tematiku.

Šo rindu rakstīšanas momentā, t.i. 5. augustā, vēl nav oficiāli zināms ne ASV, ne Eiropas latviešu dziesmu svētku repertuārs. Mazākais tas nav izsludināts Amerikas latviešu presē. Citādi tas jau izskatās Austrālijā, kur Austrālijas Latvieša 28. maija numurā redzams raksts ar nosaukumu „Vienādas dziesmas triju kontinentu svētkos”. Tā saturā LAA skaņu mākslas nozares vadītāja E. Biezaiša sarakste ar Amerikas latviešu 5. dziesmu svētku mūzikas nozares vadītāju J. Ūdri, Klīvlendā. Runa ir par Latviešu apvienības Austrālijā piedalīšanos kopējā koŗa dziesmu krājumā. Raksta nobeigumā šādas rindas:

J. Ūdris piesūtījis arī sarakstu ar dziesmām, kādas būs jaunajā krājumā. Jaundarbus, kas sarakstā vēl trūkst sieviešu un vīru koŗiem, J. Ūdris solās piesūtīt vēlāk. Dziesmu saraksts, kuŗā pavisam paredzētas 24 dziesmas, ir šāds:

jauktam korim – Dievs, sargi mūsu tēvu zemi (A. Kalnājs), Gaismas pils (J. Vītols), Saules svētki (J. Vītols) Pavasaŗa dziesma (J. Poruks), Senatne (E. Dārziņš), Brīvībiņa (Brīvība) (A. Kalniņš), Ceļš uz dzimteni (J. Zālītis), Div’ pļaviņas es nopļāvu ( A. Feils), Aiz upītes es uzaugu (A. Jurjāns), Dziedot dzimu, dziedot augu (A. Kalniņš), Tek saulīte (J. Graubiņš), Zīles vēsts (J. Norvilis), Rīga dimd (J. Cimze), Aiz upītes meitas dzied (Ā. Ābele), Bārenītes slavināšana (E. Melngailis) un Līgo dziesma (J. Kalniņš). Sieviešu korim – Noriet saule vakarā (V. Bērzkalns) un vēl viena dziesma, kuŗu raksta jaunākās paaudzes komponists. Vīriešu korim – Rozes, ai rozes (V. Ozoliņš), 2 jaundarbi un viena B. Skultes dziesma, kuŗai vēl nav izraudzīts nosaukums. Kantātes jauktam korim – Tēvijai (A. Jurjāns) un Dziesmu svētku jubilejas kantāte.

Tātad trūkst viena sieviešu koŗa dziesma, kuŗu raksta jaunākās paaudzes komponists. Arī divi jaundarbi „vīriešu” (jaunvārds?) korim vēl joprojām anonimi. Kas raksta dziesmu svētku jubilejas kantāti, nemaz nav pieminēts. Un B. Skulte nevar izdomāt savai dziesmai nosaukumu!

Ja nu gribat zināt kaut ko vairāk par nākošajiem Amerikas latviešu dziesmu svētkiem, lasait Austrālijas Latvieti.

 

*

Ne sevišķi veselīga parādība mūzikas recenziju laukā atklājusies žurnāla Latvju Mūzika 4. numurā. Recenzijā „Izlases un koŗu koncerts Losandželosā” Arvīds Berķis, pats, būdams kopkoŗa diriģents, apraksta arī savu sniegumu dziesmās A. Feila „Kas man bija nedzīvot” un P. Jurjāna „Līgo dziesmu 2. vija”.

Nu jau iet kā vecā dziesmā: „Torņakalnā vēlē ‘Miss’” utt.

 

*

Lasot Laika 28. jūlija (Nr. 60) numuru, rodas dažas piebildes. Piemēram, rakstā „Ieteikumi birst kā no pilnības raga”:

„... arī T. Zieriņš izteicās, ka vairāk jāuzsveŗ kristiānisms, jo ‘ar latviskumu vien aiziesim uz elli’.”

Nezin’ vai nu tā būs. Tieši kristiānisms, taču ieveda „elles” jēdzienu latviešu valodā. Konsekventi sekojot Zieriņa ieteikumam, mums vajadzētu ierobežoties tikai ar garīgās mūzikas radīšanu un kopšanu. Padomājiet vien, kas notiktu, ja šis Zieriņa kungs kādreiz tiktu pie kādas „laicīgas” varas. Arī tālākās rindas skan visai draudīgi.

„... Dziesmu svētki būtu jāizmanto arī polītiskā plāksnē.” (V. Vīksniņš)

Varētu teikt, ka tā vienkārša lieta, jo jāiestājas tikai latviešu korī un kā dziedātājam tas demokrātiskā veidā jāieteic vai jāpieprasa. Jautājums tomēr paliek: „Kādā polītiskā plāksnē?”

Atceros kādu niecīgu atgadījumu 1968. g. Klīvlendas dziesmu svētku kopkoŗa koncertā. Atklāšanas runu laikā centos vērot kopkori un saskaitīt zināmu dziedātāju nogrupējumu, līdz ar ko biju aizmirsis piedalīties „aplausu vētrās”. Manu nodarbību pārtrauca dunka sānos un ass jautājums: „Vai jūs esat republikānis vai demokrats?” –

„Cienījamā kundze, es esmu Kanadietis.”

„A! To jau varēja domāt!”

Lieki pieminēt, ka, polītiskai plāksnei pastiprinoties, 1973. g. Klīvlendas dziesmu svētkos, Kanadas dziedātāji un svētku viesi var nonākt „neērtā stāvoklī”.

Gaišākas domas izraisa tālākās slejās ALA-s priekšsēža U. Gravas vārdi: „... ka latviešu nacionālā, kultūras un sabiedriskā rosība 25 gados svešumā nav apsīkusi, bet vairākos virzienos šodien ir stiprāka nekā jebkad.”

Protams, pēc Zieriņa domām, tā ir tikai „iešana uz elli”.

Jādomā, ka dzīvu interesi laikraksta lasītājos modina arī Paulas Jēger-Freimanes fragments no dzīves romāna trešā posma, šoreiz runājot par Annas Brigaderes pasauli. Raksturīgas ir rindas par Annas Brigaderes prēmijas, laureātu Jāni Medeni un viņa dziedāšanu: „... paklusi ducinādams savu tumšo basu.”

Jāpiemin, ka Medenis tiešām vairākiem saviem dzejoļiem piedomāja arī meldijas, un dažas no tām kļuva pat populāras, piemēram, „Serenāde” (Tavos augstos logos). Blakus šim tematam autore pieskaŗas arī kādam citam, piemēram, „... Kundze nebija skaista, tikai patīkama sieviete un dziedot viņas lūpās drebēja mīlestība. Vai viņai kādreiz grūti mīlēt šo izteikti stipru dziņu vīru? ...”

Medenis pats gan zināmas dziņas apzīmējis diezgan pozitīvi, piemēram, dzejolī „Nakts”:

Negrib nakts remdēt miesas krāšņās dziņas,
sajūt tavas asins šūpas
rasā – kā vālodze – zīdušas lūpas.

Jā – te nav joki. Arī savos iepriekšējos dzīves romāna fragmentos Paula Jēger-Freimane ir aprakstījusi latviešu kultūras darbinieku līdzīgu agresivitāti, un, iespējams, sava taisnība viņai bijusi. Ir kāds piemērs Jāņa Cīruļa Muzikanta piezīmēs, kur 161. lp. lasām par Em. Melngaiļa jubileju:

„Vai jums (skaņražu kopai – red.) nav kauna rīkot netiklas orģijas un aicināt uz tām arī mani, godīgu sievieti! Vēl vairāk – jūs kaŗat Melngailim kaklā arī kādu melnu m...., labi zinādami, kāds viņš nesavaldīgs kuilis,” – histērijā kliedza jubilāra kundze.

Šķiet, ka arī šeit sievietei – mīlētājai un cietējai – vienīgo glābiņu sniegs folklora, piem., t. dz. „Apsegloju melnu kuili”, kaut riskēju kļūt par apsmējēju „Sievu sapņiem tīriem” (J. Medeņa citāts).

 

*

Es ļoti pateicos par interesantām domām un izveicīgu kritiku, kuŗas savā lasītāja vēstulē JG iepriekšējā numurā ietvēris J. Mazutis Montrealā. Katrā ziņā es atzīstu par pārspīlētu savu teicienu, ka „līdzīgi ansambļi vairojas kā sēnes pēc lietus”, tāpat pievienojos manam oponentam, ka tie tiešām ir vairāk uz rock pusi un ka ievērojamu latviešu deju orķestru vēl nav. Taču par izteicieniem „nelatviski” un „jēli” varētu arī diskutēt, jo biju domājis (un tā arī rakstījis) šo dziesmu izpildījumus, ne pašu mūziku. Raimonda Paula mūzikas interpretācija, t.i. solistu dziedāšanas veids man šķiet pārāk „skaists”, nedabisks, samākslots. Tā parasti dzied čigānu romances vai itāliešu serenādes. Vēlreiz atkārtoju – mani vārdi par nelatviskumu un jēlumu attiecas uz vokālo priekšnesumu un, it sevišķi, par pārāk „plašo” un „izskaistināto” dikciju.

Tālāk – es domāju, ka klasiskā stila mūzika joprojām sasniedz diezgan plašu publiku (piem., Mocarts), Vai J.S. Bachs nav arī mūsdienu mūzika, uzdrīkstoties riskēt pat vārdus „nākotnes mūzikā”. Tā daudzi klasiķi nepieder pagātnei vien, bet arī šaidienai un, varbūt, rītdienai.

Mani aizkustināja oponenta vārdi par darba tautu. Tā ir latviešu tauta Latvijas zemē, un tai pieder visas mūsu sāpes un cerības. Trimdā vārdi „darba tauta” nav sevišķi populāri. Laiku pa laikam mūs te ir pavadījusi un vēl pavada zināma divkosība. Latvijas laikā dzirdēju par strādnieku vadoņiem, kas dzīvoja lepnās mājās Māras dīķa apkaimē Torņakalnā, bet attiecīgos mītiņos pārģērbās „zilā blūzē” ar „žokejmici”. Kad kādam Eiropas zemes strādnieku partijas simpatizētajam apjautājos par savu studiju biedru, viņš visai nicinoši atbildēja: „Tas galīgi paklīdis, ir tikai vienkāršs strādnieks.” Tāpat esmu vērojis dažus intellektuālos strādnieku partijas darbiniekus šajā zemē, kam par darba tautas kulturālām vajadzībām pavisam maz intereses. Ko tad darīsim ar darba tautu svešumā un tēvzemē? Vai šī ir tā cilvēku šķira, kas „klasiku” nekad nesapratīs savas „zilās blūzes” dēļ? Vai tiešām viņi nav augstākas kultūras spējīgi?

Es neesmu teicis, ka kaut kas īsti „latvisks” būtu atrodams klasiskā vai semiklasiskā mūzikā.

Bet kā ir ar tautasdziesmām? Arī Raimondam Paulam ir dziesma „Dziesma nenosalst” (A. Krūklis), kur runā par mātes šūpļa dziesmu. Šūpļa dziesma – tautasdziesma – tiešām nekad nenosalst. Arī darba tautas bērniem! „Iebalzamēšanās” šinī ziņā nebūtu nemaz tik bezcerīga. Galu galā balzāms „dziedē un velk”. Vēlreiz paldies J. Mazutim par ierosinošo vēstuli. Pārrunas par šo tematu ir ļoti veselīgas, un manas zināšanas un pieredze šajā mūzikas žanrā, ko reprezentē R. Pauls nav sevišķi lielas, ko arī pazemīgi atzīstu.

 

*

DV globālo dienu apjomā Toronto, 1971. g. jūlija sākumā, muzikāli pārliecinoši izcēlās Dainas koris ar savu spējīgo diriģenti Almu Skudru-Kārkliņu. Jāņa Norviļa darbu koncertā sekmīgi debitēja arī viņas meita Dace Kārkliņa, kuŗu šobrīd jau varam uzskatīt par vienu no pirmajām latviešu dziedātājām svešumā. Cerams, ka trimdas sabiedrība neliegs savu atsaucību un ievērību viņas turpmākām muzikālām gaitām.

Imants Sakss