BALTIEŠU RAKSTNIEKI TRIMDĀ
Rimvydas Šilbajoris, Perfection of Exile, 14 Contemporary Lithuanian Writers. Norman: University of Oklahoma Press, 1970, 322 lp.
Literātūras kritiķis R. Šilbajoris iepazīstina angļu valodā lasītājus ar 14 lietuvju dzejniekiem un rakstniekiem trimdā. Ikviens mēģinājums sniegt sveštautiešiem Baltijas valstu rakstniecības sasniegumus apsveicams. Līdzīgs pasākums zviedru valodā notika arī pērn, kad zviedru literārā laikraksta Horisont viss 1970.g. 3.numurs tika veltīts baltiešu rakstniecībai trimdā un "aiz dzelzs aizkara". Šai baltiešu kopējā reprezentācijas numurā Lietuva bija pārstāvēta tikai ar īsu Šilbajoŗa kritisku apcerējumu, kuŗā viņš ietilpināja dažu dzejoļu izvilkumu tulkojumus zviedriski, bet aprobežojās ar prozas darbu satura atstāstījumu. "Turpretim igauņu un latviešu autoru dzejoļi un stāsti bija pārtulkoti pilnīgi. Arī šai grāmatā autors aprobežojas ar izvērtējamo darbu atstāstīšanu, pievienojot raksturīgu izvilkumu tulkojumus kā literāras illustrācijas. Šai grāmatā, kā arī nupatminētajā apcerējumā zviedru valodā, Šilbajoris raksta tikai par rakstniekiem trimdā, atstājot apceri par Lietuvā dzīvojošiem autoriem citai izdevībai.
Grāmatas pirmā nodaļā ir koncentrēts lietuvju literātūras pārskats. Tālāk ik autoram veltītā nodaļā Šilbajoris pāris vārdos raksturo iztirzājamo autoru un lietpratīgi, skaidrā, viegli plūstošā valodā norāda uz attiecīgā autora stila īpatnībām un dzīves filozofiju. Rūpīgi apsvērti un iztulkoti ik autora iemīļotākie simboli un metaforas. Šilbajoŗa secinājumi labi pamatoti ar atbilstošu izvilkumu tulkojumiem. Salīdzinot lietuviešu rakstniekus ar cittautiešiem, Šilbajoris atsaucas visvairāk uz krievu autoriem. Krievu atsauksmju skaits līdzinās angļu, franču, italiešu, spāņu un vācu kopskaitam. Ievadā uz apvāka izdevējs norādījis, ka Šilbajoris ir eksperts slavu valodās. Šim apstāklim, varbūt, nebūtu piešķiŗama vērība, ja nepastāvētu dažu valodnieku maldīgais uzskats, it kā baltu valodas un slavu valodas būtu ievietojamas vienā kopīgā baltu-slavu nozarojumā. (Webster's New World Dictionary of the American Language, College Edition. Cleveland and New York: The World Publishing Company, 1956, pēdējais vāks.)
Slavisko salīdzinājumu daudzums slavu valodu speciālista grāmatā par vienas baltu tautas literātūru varētu tikt nevēlami izlietots kā arguments minētam nepamatotam uzskatam par baltu un slavu valodu ciešo radniecību. Jāievēro, ka pie plašās indoeiropiešu grupas pieder baltu, slavu, ģermāņu, grieķu, latīņu, albāņu un vēl citas pastāvošas, kā arī jau sen izmirušas valodas: Tām visām piemīt kopējas radnieciskas īpašības, kā arī īpatnējas atšķirības. Ir pietiekami daudz atšķirību starp baltu un slavu valodu grupām, lai neliktu tām vienu kopēju virsrakstu "baltu-slavu".
Lietuviešu rakstniekiem ir cieša saskare ar reliģiju. Dievs, dievība un cilvēka attieksme pret to bieži parādās dažādās variācijās dzejā un prozā. Šie autori ir Dieva meklētāji, kaut daži novēršas no baznīcas tradicionālisma un pievēršas pat seno lietuvju dabas un dievības kultam (K. Bradūns, 241). Pēdējo apstākli gan arī varētu izskaidrot ar trimdas apstākļos pastiprināti izjusto vajadzību pēc nacionālas pašizteiksmes. Pētījot individa attieksmi pret Dievu un dabu, daži rakstnieki darbojas eksistenciālisma (A.Škema, 95; K.Ostrausks, 115; A.Landsberģis, 160), misticisma (A.Vaičulaitis, 59; J.Aistis, 81) un arī sirreālisma (H. Radausks, 46) ietekmē, jo mūsu gadu simta sākumā ekspresionistu pasvītrotai problēmai par individa vietu un lomu absurdā pasaulē nav vienkārša atrisinājuma. Mākslinieks-meklētājs rada jaunu, vēl nebijušu pasauli pēc savu iedomu un iedvesmas plāna. Viņa radītā pasaule nav mazāk reāla par irracionālo "dzīves īstenību", piem., pasakās un mistiķu tēlojumos. Šī mākslinieka radītā pasaule izjūtama tikpat tieši, ja ne tiešāk par cilvēku aptveŗošo reālitāti. Tādēļ mākslinieks uzlūkojams kā radītājs, kā svētais, kas nemitīgi atrodas tapšanas procesā, meklējot augstāko piepildījumu (150). Šilbajoris izklāsta šeit mākslas teoriju, kas uzlūko mākslinieku kā tiešu radītāju, nevis atdarinātāju, tādējādi atmetot klasisko sengrieķu uzskatu, ka māksliniekam iespējams tikai atdarināt dabu, reālitāti.
Zīmīgi, ka gandrīz visi grāmatā aplūkotie trimdas autori aizraujas ar iznīcības, resp. nāves problēmu. Saskaņā ar eksistenciālistu uztveri individs ir nevarīgs pret irracionālo reālitāti un cilvēka dzīvē vienīgā, nemainīgā un nemaināmā reālitāte ir nāve (126,225), bet nāves pastāvīgā klātiene padara absurdu visu, ko sauc par eksistenci (123). Savā laikā filozofs Dekarts (Descarte) pamatoja savu filozofisko sistēmu aksiomā: "domāju, tātad esmu" (cogito, ergo sum). Tagad, šīs jaunās filozofijas pamatā ir cita aksioma: nāve (184). Šī nāve nav vairs sengrieķu mierinošais jauneklis ar izdzēsto lāpu, nedz vidus laiku biedinošais bezacainais ģindenis, bet ir iznīcība, galīga un nenovēršama. Eksistences absurds var likties komisks, ja tas parādās groteskā veidā. Atrast šādas situācijas un smieties caur asarām prot spējīgais drāmaturgs K. Ostrausks (123). Nāve un māksla šķiet saplūstam vienā nešķiramā vienībā H.Radauska mistiskā dzejā (54). Citādi, šī dzejnieka daiļskanīgā valoda ir dzidru metaforu un izjūtu bagāta, piem., "Viscauri dārzā tekā lietutiņš / Uz smalkām, trauslām stikla kājiņām" (All through the garden runs the rain. / On thin and brittle legs of glass, 27).
Visinteresantākais grāmatā ir trimdas ietekmes izvērtējums. Daži aplūkotie rakstnieki dzimuši trimdā, daži devušies trimdā jaunībā, citi kā pieauguši cilvēki. No pēdējiem, piemēram, B. Brazdžonis un J. Meks dzīvo romantiska nacionālisma atmiņās, sapņo par atgriešanos tādā dzimtenē, kāda tā bija aizbraucot, un pārmet Dievam un cilvēkiem vienaldzību pret apspiestās dzimtenes ciešanām (315). Mistiķis K. Bradūns turpretim ilgojas atjaunot zaudētās tēvijas dzejisko būtību, lai varētu dzīvot un atgriezties garīgā dzimtenē, labākā, nekā tā bija, kad to atstāja (251). Jaunākās paaudzes pārstāvji bieži izjūt trimdu kā īstu, neatvairāmu reālitāti (J. Meks, 274) un pielīdzina polītisko, ārējo trimdu iekšējai trimdai - personīgai atsvešināšanai. Šādu iekšējo trimdu, atsvešināšanos, kas iestājas pēc atgriešanās dzimtenē no Rietumiem vai no izsūtījuma Sibirijā, attēlo A. Barons (276). Tiem, kas atgriežas šādos apstākļos, jācenšas nezaudēt trimdas laikā vispārcilvēciskas jūtas, jo vienīgi cilvēciskums atvieglos iejušanos un saprašanos pēc atgriešanās mājās (A.Barons, 289). Trimdas pārbaudījumi un ciešanas tiek arī uzlūkoti kā Dieva sods par dzimtenes atstāšanu grūtā brīdi (A.M. Katiliškis, 269).
K. Bradūna dzejā skan ilgas atgriezties tēvzemē, nekas viņu nespēj iepriecināt trimdā (235). Turpretim A.Mackus noliedz sirds patvēruma meklēšanu dzimtenē un atzīst, ka ar trimdu jāsamierinās tāpat kā ar individuālo vientulību, kas būtībā ir cilvēka dzīvē neatvairāms fakts. Viņš atzīst nāves, iznīcības nenovēršamību par vienīgo, nenoliedzamo patiesību un netic dzīves illūzijām (184). Vidēja nostāja ir A. Nikam-Niļunam, kas mazāk ilgojas sasniegt laicīgo dzimteni, bet gan garīgo, kas atrodama tikai pašam sevī, savā vientulībā. Viņš izmeklējies un izklejojies illūziju pasaulē, kas ir mūsu dzīve, un nojauš, ka visu ilgu tēvija var būt vienīgi visiem nezināmā, bet neizbēgamā nāves valstība, kur neviens vēl nav bijis (176). H. Nagis uzlūko nāvi kā vienīgo reālitāti un atzīst tā saucamo dzīves īstenību tikai par sapni (225, 230). Dzimteni viņš atceras vienīgi kā bērnības sapni, tomēr nejūtas trimdā vientuļš un pamests, jo tic cilvēku draudzībai un mīlestībai (220/221).
Trimda un piespiedu izsūtīšana rada atšķeltības, vientulības un nevarības izjūtas. Tās pavājina spēju ticēt dzīves illūzijām un izceļ nāves nozīmīgumu. Dzīvojot nemitīgā nāvēs ēnā, cilvēks tomēr grib cerēt uz kaut ko labu un meklēt izeju, tik nezina kur un kā. Lietuvas trimdas dzejnieki meklē to Dievā, misticismā, eksistenciālismā, kā arī cilvēciskā draudzībā un mīlestībā. Viņi ir aktīvi meklētāji, kas asi redz un uztveŗ dzīves absurdu un arī illūzijas, Viņi cenšas tās aptvert un formulēt savu iedomu un izjūtu veidojumā.
Šī grāmata ir vērtīgs sniegums valodniekiem un katram, kas interesējas par lietuvju moderno rakstniecību vai arī vispār par rakstniecību trimdas apstākļos. Kaut arī grāmata nesatur pilnīgus oriģināldarbu tulkojumus, bet ir literāri kritisku apcerējumu kopojums, tā ir interesanta un lasās viegli, jo sarakstīta aizraujoši izjustā valodā. Skaidri jūtams, ka autors to rakstījis rūpīgi, cenzdamies iedziļināties trimdas un mūslaiku dzejnieku problēmās un tās izprast.
Hamilkars Lejiņš