KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

JAUNSTRĀVNIEKI SAVOS PUIKAS GADOS

 

Pagājušā gadsimteņa astoņdesmito gadu otrā pusē – cara laikos – Liepājas vāciskajā Nikolaja ģimnazijā, kas bija vienīgā tāda tipa mācības iestāde visā Liepājā un apriņķī, latviešu valodu nemaz nemācīja. 1888. gada pavasarī desmit latviešu skolnieki iesniedza skolas direktoram vācietim šādu rakstu.

VISPADEVĪGS LŪGUMS

Viņa Augstdzimtībai Liepājas Nikolaja ģimnāzijas direktoram kollēģiju padomniekam un bruņiniekam A. Volgemūta kungam:

Tā kā mēs apakšā parakstījušies Nikolaja ģimnāzijas skolnieki esam caur to izglītību, ko esam šinī ģimnāzijā iemantojuši, pie tās atziņas nonākuši, ka tūliņ pēc pienākuma pret Dievu ikvienam nākošais augstākais pienākums ir pret to tautu, kuŗā viņu Dieva labvēlīgā roka ir iestādījusi, un tā kā mēs domājam – to varēsim labāk pildīt, ja pratīsim pilnīgāk viņas valodu, mēs atļaujamies vispadevīgi no Jums izlūgties atvēli reizi nedēļā sapulcēties, lai mēs varētu viens otru atbalstīt latviešu valodas studijās.

Augstu cienīdami ģimnāzijas skolnieki K. Zumbergs, Jansons, F. Roziņš, Alksne, Freijmanis, Tonbergs, Sprūde, Ekšteins, A. Hertelis, Frīdrichs Tīfenbachs.

Liepājā 1888. gada 8. martā.

Oriģinālā vāciski lūgums skan tā:

Sr. Hochwohlgeboren dem Herren Director des Libauschen Nicolai-Gymnasiums Collegienrath und Ritter, A. Wohlgemuth

ERGEBENSTES GESUCH:

Da wir, Endesunterzeichnete, Schueler des Nicolai-Gymnasiums, durch die in diesem Gymnasium uns zu Theil gewordene Bildung zu der Erkenntniss gelangt sind, dass die nach der Pflicht gegen Gott fuer einen Jeden naechst hoehere, die Pflicht gegen das Volk ist, unter welches ihn die guetige Vorsehung Gottes gestellt hat, und wir letzterer besser nachkommen zu koennen glauben, wenn wir die Sprache desselben vollstaendiger kennen, eo erlauben wir uns Sie ergebenst zu bitten, gestatten zu wollen, uns einmal woechentlich versammeln zu duerfen, damit wir in den Studien der lettischen Sprache einander unterstuetzen koennen.

Hochachtungsvoll Schueler des Gymnaziums K. Sumberg, Janson, F. Rozin, Alksne, Freijmann, Thonberg, Spruhde, Ekstein A. Hertel, Friedrich Tieffenbach.

Libau den 8-ten Maerz 1888.

Šis ir minētā dokumenta pirmpublicējums.

Pirmajam un laikam vecākajam lūguma parakstītājam Kristapam Zumbergam toreiz bija 20 gadi. Pēc Maskavas universitātes beigšanas par advokātu kļuvis, viņš ieguva ievērojamu slavu, aizstāvēdams 1905. gada revolucionārus Tukumā, Jelgavā un Rīgā cariskās kara tiesas priekšā. Neatkarīgajā Latvijā bija tiesu amatos, Jānis Jansons ar 16 gadiem bija viens no jaunākajiem; viņš studēja Maskavā valodniecību un Tērbatā tieslietas; pazīstams literāts un polītisks darbinieks, 18 gadi vecais Fricis Roziņš vēlāk Tērbatā studēja medicīnu, pēc tam tieslietas; žurnālists un partijas darbinieks. Jēkabs Alksnis tikpat vecs kā Roziņš; Tērbatā izstudē medicīnu, Latvijas universitātes profesors Rīgā; miris trimdā – Anglijā, Kas par viņu grib vairāk zināt, tiem ieteicama nupat Zviedrijā „Ziemeļblāzmas” apgādā izdotā grāmata Jēkabs Alksnis, kur viņa autobiogrāfija, atmiņas par viņu un viņa rakstu izlase. Tērbatā studēja arī Arturs Sprūde un Ādolfs Hertelis. No viena iznāca jaunstrāvnieku žurnālists; no otra veterinārārsts un revolucionārs, ko, 1905. gada nemierus asiņaini apspiežot, nošāva.

Liepājas ģimnāzija nebija vienīgā skola, kur, tanīs laikos nelatviskā garā audzināti, latviešu skolnieki ņēma nacionālās audzināšanas lietu paši savās rokās, nodibinādami tam nolūkam slepenus vai – kā Liepājas gadījumā – skolas vadības atļautus pulciņus. Pagājušā gadsimteņa sešdesmito gadu otrā pusē tāda organizācija pastāvēja Jelgavas ģimnāzijā bez skolas vadības atļaujas; kā Kārlis Kundziņš savā autobiogrāfijā saka, skolotāji tomēr zinājuši par šī pulciņa darbību, un, viņam ģimnāziju beidzot, tur bijuši 14 dalībnieki.

Latvija šo skolēnu pulciņu dibināšanas laikā bija cariskās Krievijas sastāvdaļa. Liepāja bija pazīstama visā Krievijā kā galvenā izceļošanas osta, no kuŗas devās Liepājas un Amerikas līnijas tvaikoņi uz ārzemēm ar emigrantiem. To izmantoja tūkstošiem latviešu un simtiem tūkstošiem lietuvju, žīdu un ukraiņu. Arī Jansons un Roziņš vēlāk emigrēja.

Arturs Baumanis

 

 

 

 

DAŽAS 1970./71. GADA ZIEMAS ZVIEDRU PROZAS GRĀMATAS

 

Tā tas iegājies: lielākā daļa grāmatu Zviedrijā nāk klajā rudens un ziemas mēnešos.

Ar diviem neliela apjoma romāniem 1970./71. gada ziemas pusgadā autoru plejadas priekšplānā izvirzījies Pērs Gunārs Evanders (Per Gunnar Evander). Ķieģeļmeistars Lundīns un lielā pasaule (Tegelmästare Lundin och den stora världen, Bonniers) ir savdabīgi veidots stāsts par cilvēkiem ciematā, kuŗa būt vai nebūt nosaka ķieģeļu ceplis. Cepļi un ķieģeļi viens pēc otra nozūd no skatuves, to vietā stājas lētāki un izturīgāki būvmateriāli. Romānā autors vēlējies dokumentēt dažas no cilvēku dzīvēm, kas savā laikā bijušas saistītas ar šīm ķieģeļnīcām. Ciemati ap tām ir norobežota pasaule par sevi, cilvēki tajos – šīs pasaules veidoti un tās tālākveidotāji. Evandera romāns ir ilga kāda amatierfotografa albuma šķirstīšana: katram attēlam ir savs stāsts, katram – kaut kāda dziļuma dimensija, kas ir cilvēciska, neatkārtojama. Autora stils ir skops, sauss, „technisks”: viņš sīki atzīmē, cik ilgi fotogrāfs apgaismojis filmu, kāda kamera lietota, pieminēti objektīva atvēruma izmēri. Šādā veidā panākts daudz: cilvēku dzīves kontūras iezīmējas asi, uzskatāmi, to dažādība veido šķautnes, kas ietriecas viena otrā un arī atspoguļo viena otru. Pavasaŗa pusgadā iznākušajā īsromānā Valles Hedmaņa dzīves beidzamā diena (Sista dagen i Valle Hedmans liv, Författarförlaget) Evanders lūkojis vēl tālāk izkopt šo „stila sausumu”, rakstot it kā protokolu, kuŗā – ar divu Hedmaņa nāves brīdī klāt bijušo darba biedru liecībām (viņš ir skārdnieks un nokrīt no jumta) – izgaismota pēdējo brīžu norise, stundu pēc stundas tuvojoties brīdim, kad izbeidzas Valles Hedmaņa dzīve. Notikumi, par kuŗiem šajās liecībās stāstīts, ir nenozīmīgi, un šajā nenozīmīgo, sīko notikumu virknē par tādu pašu beznozīmes notikumu izvēršas arī skārdniekmeistara Hedmaņa aiziešana aizsaulē. Tas tā vienreiz notiek. Un tas arī ir viss. Viens otrs no grāmatas zviedru recenzentiem lūkojis Evandera īsromānā saskatīt pastāvošās, kapitālistiskās Zviedrijas iekārtas kritiku, taču grūti ko tādu saskatīt, ja īpaši nepārcenšas. Tāpat, un tikpat necili, cilvēki aiziet visās iekārtas.

Nesadzirdēto sauciens (De ohördas rop, Söderströms) ir Somijas zviedru minoritātes prozista Hansa Forša (Hans Fors) jaunākais prozas krājums, kuŗa saturā ar izteikti spēcīgu rakstnieka roku veidoti noveļu nokalumi. Vietumis šīs noveles – pat ar tematiku! – atgādina nesen mirušā norvēģa Tarjeja Vēsosa (Tarjei Vesaas) labākos īsprozas darbus. Arī Foršam cilvēku dzīvēs, vienkāršās un ikdienišķās, iejaucas kaut kas neaptveŗams, kas savirpuļo gaisu ap cilvēku, vai nojauc tā soļus pasaulē. Tas nav nekas mistisks, tikai – kaut kas tai brīdī vai tam cilvēkam nezināms, neaptveŗams, kas nepadodas racionālam iztulkojumam. Forša noveles uzrakstītas ar ziemeļnieka spalvu, jūtama somiskā ietekme un vietām autors panācis tik raksturīgu vides izgaismojumu, ka liekas – uz kokiem, sakārņiem vai dēļu kaudzes sakritušais sniegs smaržo.

Otrs novelists, kam dzimtene tajā pašā debess pusē, ir Ralfs Parlands (Ralf Parland). Viņa 1970. g. rudenī iznākušajā krājumā Varvīksnes nāve (Regnbågens död, LTs Förlag) trīs daļas. Pirmajā – noveles ar science-fiction raksturu. Šis paņēmiens literatūrā ļoti bieži lietots nevis nākotnes un techniskas fantastikas mērķim, bet lai ironiski kommentētu mūsdienu dzīves parādības. Novelē „T.s. cilvēcība” Parlands koncentrēti un trāpīgi apraksta smadzeņu mazgāšanas procesu, kuŗa rezultātā – pašiem neapjaušot – okupētas zemes iedzīvotāji pieņem par savām okupantu vērtību mērauklas, paražas un uzvedības normas.

Parlanda atstāstījumā izplatījuma tauta helioloti okupē Angliju. Viņu uztverē cilvēki, kā jau dzīvnieki, labi noder pusdienu galdam, un kad noveles galvenā persona tiek ielūgta notiesāt sievu un meitas, nāk atklājums: „Pār mani nāca it kā violeta migla, un pēkšņi es sapratu, ka sen jau esmu vēlējies apēst Zaīdu, un īstenībā – arī meitenes...” Krājuma otra daļa turpina science-fiction tematus, ne vienmēr ar pilnīgi pārliecinošu nostrādājumu. Trešā noveļu daļa aizved mūs apgabalā, kur sastopas krieviskais un somiskais – Karelijā (Karelska näset): nojaušam īpatnējo, kas veidojas no kultūru saskarsmes un bagātina pasaules ainu – ja vien šo saskarsmi nepiespraudītu ar robežstabiem un neizvagotu ar nepārkāpjamiem, ar mašīnpistolēm apsargātiem robežgrāvjiem.

Ar romānu Vaskadrānas galdauts (Vaxduken, Wahlström & Widstrand) debitējušais Oke Leijonhuvuds (Åke Leijonhufvud) pieskaŗas savā prozas darbā masu informācijas līdzekļu izraisītajam informācijas pārsātinātības fainomenam. Viņa „varonis”, deviņus gadus vecs Dienvidzviedrijas zēns, pavada vakarus virtuvē zem galda, līdz grīdai novilcis vaska galdautu, un izfantazē visbriesmīgākos notikumus, kuŗos viņš pats „piedalās” – Īrijā. Zēna fantāzija ir jūtami nesagremotas informācijas (vai indoktrinācijas) plūsmas pārkarsēta, tajā ir detaļas, ar kuŗām zēnam nekad nav iznācis īstenībā saskarties, bet kas patapinātas no televizora ekrānā saskatītā. Fantazēšanas apsēstība zēnu nelaiž vaļā un savu „pēdējo cīņu” viņš izcīna, pa nakti ielavījies klasē un paslēpies zem skolotāja galda. Autora stāstījumā sava loma ir arī kādam ieceļojušam polim, diemžēl – viņa atainojumā tas vairāk atgādina illustrāciju socioloģijas grāmatās atrodamajam par cittautiešu negatīva rakstura lomu literāros darbos.

Norlande, Zviedrijas ziemeļu novads, mirst. No tā viens pēc otra pazūd iedzīvotāji, gados jaunākie aiziet uz pilsētām un pamet meža ciematos vecos ļaudis, kas tur dzīvo samērā labi pārtikuši, bet šā vai tā it kā pārvērtuši savus ciematus par kapsētām. Šie ciemati palikuši arī ārpus sabiedrisko plānotāju plāniem, tie ir it kā neeksistējoši, nekuriene. Šim tematam – un arī privātās iniciatīvas „neiespējamībai” modernajā Zviedrijā – veltīts Bjerna Rūneborga (Björn Runeborg) romāns Cirtiens akmenī (Stenhugg, Författarförlaget). Romāna oriģināltituls saprotams divējādi –neveiksme un akmeņlauztuve, īstenībā tas beidzas ar īpatu neveiksmi: cilvēku, kas ieradies kādā Norlandes ciematā, lai ar vietējo iedzīvotāju (bet tiesa – visi tie ir pensionāru gados, veči un večiņas) palīdzību atjaunotu pamestu akmeņlauztuvi (ar ļoti vērtīgām skaista granīta atradnēm), bet viņu no turienes padzen uz pilsētām pārcēlušies cieminieku bērni (paši jau pusmūžā), jo tiem katra doma par privātu iniciatīvu saistās ar noziedzīgu rīcību.

Milzīgi garš feļetons ir Rūnes Pēra Olofsona (Rune Pär Olofsson) romāns Ļoti sīks kaŗiņš (Eli myckct litet krig, Norstedts), Tas ir sava veida Romeo un Džuljetas stāsts Dienvidzviedrijas lielsaimniecību perspektīvā: gadsimtu ilgs naids starp divām dzimtām divu „atvašu” samīlēšanās rezultātā pārvēršas kaŗā, kuŗā tiek lietoti pat helikopteri un degbumbas.

Totalitāras iekārtas izveidošanās procesi, turpretī, izgaismoti „vēsturiskajā” Helmera Linderholma (Helmer Linderholm) romānā Vraku izlaupītājs (Vrakplundraren, Tidens Förlag).

Starp izcilākajām šā izlaiduma posma grāmatām būtu jāuzskata Artura Lundkvista (Artur Lundkvist) Debesu griba (Himlens villa, En berättelse om Djingis Khan, Bonniers) un Svena Dēlblanka (Sven Delblanc) romāns ar grūti pārtulkojamu titulu Åminne (piemiņa, bet autors, šķiet, spēlējas arī ar iespējamību å-minne, upītes atcere). Lundkvista darbs ir plaša epopeja par Čingischanu, un tā centrā mūžīgais un interesantais jautājums – kādi ir iekaŗotāju un despotu cilvēciskie vaibsti. Dēlblanka darba temats turpretī Sērmlandes (Sörmland, novads tūdaļ dienvidos no Stokholmas) ļaudis, uz robežas starp bijušo un jauno laiku 30. g. vidū. Tajā krāsaini tipi, un to izdarības veido stāstījumu ar vietumis stipri nostalģisku raksturu. Tas šķiet visai neparasti, jo autors, angažējies zviedru polītisko debašu novadā, nesen bija aplam dusmīgs, ka kritiķi no viņa gribot iztaisīt rakstnieku...

Ingeres Alfēnas (Inger Alfvén) romāns Lena Bell (Bonniers) ir savukārt tiešs un izgaismojošs stāsts par divu Stokholmas priekšpilsētas meiteņu Anabellas un Lenas draudzību. Viņas vieno, cita starpā, kopēja sapņošana par to, ka viņas izvaro jūras laupītāji... īstenībā tas ir romāns par meliem un dzīves, arī draudzības, būvēšanu uz melu pamata. Meliem sabrūkot, sabrūk arī draudzība, bet veco melu vietā nāk jauni – un lielāki: Lena iedzen Annabellu nāvē uz izburbējuša ezera ledus, bet vēlāk pārvērš notikumu varoņstāstā – par to, cik varonīgi viņa mēģinājusi glābt draudzeni, ko patiesībā nicinājusi. Ar šiem meliem Lena aiziet dzīvē kā visu mīlēta un cienīta. Autore savā darbā zīmē priekšpilsētas pusaudžu dzīvi kā pasauli, kuŗā notiek visu kaŗš pret visiem; un ir vērts šajā pasaulē ielūkoties, jo tā mums mēdz būt nepazīstama, nereti ietīta neeksistējošas romantikas mākonī, īstenībā tā ir skarbuma pilna, nesaudzīga un neiecietīga – „lielās dzīves” minipasaule.

Gunars Irbe