JG86 Irēne Avena. Par Dainu Dagniju

Irēne Avena

PAR DAINU DAGNIJU

Ilgi glabātām, labākām drēbēm mugurā, pauniņu padusē, bērnu pie rokas, tikko apsolītās zemes krastā izkāpuši, vienu īsu mirkli pārakmeņojušies it kā kādā neitrālā neesamībā starp bijušo un nākamo – tādi mēs – latviešu tekuļi un bēguļi – esam iekāpuši un palikuši Dainas Dagnijas gleznā „Bēgļi”. Gleznā, kuŗas tēlotā notikuma brīdī Daina pati bija „maza, maza meitenīte”.

Daina Dagnija ir gleznotāja, kādas mums vēl nav bijis. Viņas pasaulē ieejot, mēs sākumā maldāmies kā milzīgā bilžu grāmatā, jo Dainas dimensijas nav ikdienišķas. Vairums cilvēku (un Daina glezno tikai cilvēkus) ir „pārcilvēki”, jo lielāki par dabisko lielumu, kā zem palielināmā stikla palikti. Tikai Dainas palielinājumiem savi likumi, jo sīkumi izdzēsti, tikai nemaldīgi raksturīgais palicis. Tādēļ viņas cilvēku mežā mēs nemaldīgi pazīstam pāvestus un prostitūtas, mūķenes un matronas, klaunus un karaļus, kuŗi sastinguši kādā pozē, it kā uz Godo gaidot. Krāsas uzliktas mānīgā vienkāršībā, it kā to būtu darījis bērns, lielā centībā un cītībā noklādams plašus laukumus ar kādu pamatkrāsu; kā bērns, kas nemeklē, nezina krāsu saskaņas likumus, kas gluži dievišķā skaidrībā atklāj un izklāj krāsu pēc krāsas, nebēdādams par lielo, kuŗš nāks un brīnīsies, un jautās, un pārmetīs: kā tā var, kā tā var iedrošināties... Tomēr Dainas krāsu kaprisēs nekam nav gadījuma raksturs. Katra krāsa ir Dainas intellekta izvētīta, katra no tām nes līdz to, ko Gundars Pļavkalns sauktu par „konnotāciju”. Piemēram, gleznā „Latviešu meitene 1947” maza tautu meita, gluži kā Ziemsvētku eglīte viņai blakus, izrotāta un izrakstīta zaļsarkandzeltenās krāsās, bet tai aizmugurē pilnīgi melns četrstūris – logs. Un šajā logā mēs varam iedzejot visus mūsu septiņsimt gadus, mūsu Baigo gadu, mūsu liesos gadus, mūsu pazudušos un pazušanas gadus, visu, kas mūsos melns, tumšs un akls.

Interesanta krāsu asociācija arī gleznā „Pāvests un kardinālis”, kur, pretēji visiem eklesiastiskiem likumiem, aizmugure noklāta ar emociju piesātināto kadmija sarkano, kamēr kardināla viltīgās vijolīšu krāsas acis kontrastē ar dzelteno seju un gaišziliem matiem.

Savu krāšņo krāsu izjūtu pati Daina sakās izrakuši no latviešu rakstiem, kur blakus pazemīgajam zemes zaļajam un brūnajam sastopama liela pārgalvība un uzdrīkstēšanās, piemēram, violeti brunči likti kopā ar sarkanām un zaļām zeķēm. Daina pastāv, ka latvieši mīlējuši tīras, dzidras krāsas un nav baidījušies košu, kādreiz pat pārdrošu, pretmetu.

Tad vēl kas. Dainas gleznotos cilvēkus no savas apkārtnes, vides, citu no cita norobežo precīza, nepārtraukta, šaura līnija kā mūžīgās vienpatības simbols. Gandrīz nekur nenotiek saskaršanās, krustošanās. Tā gleznā „Miss America ‘22” izvēlētās skaistumkaralienes kā bandrolēm aptīti cigāri ir vienas, pret savu skaudīgi dzelteno aizmuguri. Pat bērni gleznā „Pie fotogrāfa”, uz kādu nezināmu Notikumu vērstām sejām, ir jau izolēti ar savu elpu savā telpā. Un ja kāda saskaršanās notiek, tad tā ir traģiska kā gleznā „Siāmas dvīņi”, triviāla kā gleznā „Hair”, vai kalkulēta kā jau pieminētajā gleznā „Pāvests un kardinālis”.

Daina savus cilvēkus vēro asi, palaikam nesaudzīgi, dažreiz līdzjūtīgi, vienmēr intensīvi identificējoties ar savu pēdējo gleznu. Ir sajūta, ka māksliniece pati var it kā brīvi ieiet un iziet no savām gleznām. Taisni bailes, ka viņa varētu apmainīties ar kādu no savu gleznu iedzīvotājiem un sastingt kādā pieņemtā pozē uz visiem laikiem.

Dainas radītājas spējas neapstājas pie viņas audekliem. No pogām, pērlēm un lupatām Daina darina smalkus, pie sienas kaŗamus izšuvumus. Un atkal tie ir cilvēki, krāšņi „pārcilvēki”, pasaules varenie, bagātie un skaistie. Karaliene Elizabete I it kā dzīva iemūrēta pērlēs, krustu un dārgakmeņu rotāts pāvests, vizoša, spīguļaina ķīniešu princese, dzīparaini izrakstīta latviešu tautu meita – viņi visi mirdz pārlaicīgā spožumā un greznībā, visi it kā bēgtin bēg no pelēkā, vienkāršā, ikdienišķā. Šie neikdienišķie, nevienkāršie, nepelēkie izšuvumi varbūt vairāk par visu liecina par Dainas tīri aistētisko prieku, kam izskaidrojumi lieki.

Dainas gleznas pavisam daimoniski saradojas ar dzīviem cilvēkiem Dainas mājā rīkotajās mākslinieku ķekatās. Oranžais, sarkanais, violetais, vēl pirms mirkļa sastindzis uz sienām, jau iejuka pūlī un grieza traku danci. Gleznotājs Vīdzirkste atnāca ar zeltu nolijis kā pasaku bārenīte (vai „Zelta Ābeles” pārstāvis?). Annus Jāni lauvas masku galvā zelta pavadā atveda viņa caurspīdīgi blondā sicīliete Frančeska. Dzejnieks Saliņš bija aizslēpies aiz dēla darināta zaļa viepļa, bet pati Daina 150 gadus vecā, izrakstītā ķīniešu tautas tērpā bija pārvērtusies porcelāna graciozā geišā, kuŗu grasīt grasījās nolikt uz melni lakotām klavierēm.

Lai šīs krāsainās ķekatas nobeidz Baibas Bičoles šim vakaram veltītas vārsmas:

MĀKSLINIEKU ĶEKATAS

Lauvas galvas un zelta vīrs,
balts gaŗmatis sarkani svētais,
dzejnieks ar rokās turamu seju,
un gleznotājs ar ģitaras pirkstiem,
slepeni izcīnīto kauju ģenerālis,
lielcepures stepju gans,
lunkanais apelsīnīgais dejotājs,
un vēl kādi, kas tikai rādās būt paši –
un viņiem apkārt, pa vidu,
pa rokām, saujās
tveŗamas šmaugas meitenes,
hetēras
    iemīlamas un
             neizmīlamas –
       jo šī ķekatu nakts,
             dejas soļu un mūzikas rakstam
             neapturami
             uz rīta pusi
             satekot,
              sasalstot
              konfektē zvīļā un saldā,
              ko zelēt vientuļās stundās,
              bet nekad, nekad vairs
              neatkausēt dzīvu.