JG86 Intervija ar Brūno Kalniņu

Pēdējā dekadā Dr. Brūno Kalniņš arvien redzamāk izvirzījies vadītājā pozicijā mūsu polītiskā cīņā par demokratiskas iekārtas atjaunošanu Latvijā. Pārlasot Brīvības gadagājumus un iepazīstoties ar viņa plašo publicistisko un zinātnisko darbību, augšminētais fakts nesagādā pārsteigumu.

Brūno Kalniņš pulcina ap sevi arvien lielākā mērā trimdas aktīvo, uz polītisko cīņu gatavo jaunatni, kas prasa mērķtiecīgu un aktīvu darbību Latvijas labā. Pie tam viņam izdevies salauzt ne tikai paaudžu, bet arī savas partijas barjeru, pulcinot polītiskā cīņā arī liberāli un pat konservatīvi noskaņotus cilvēkus. Visa viņa darbība vērsta uz Latviju – „Cits nekas jau neattaisnotu mūsu atrašanos trimdā!” Ar ideālismu, bet vienlaicīgi reālu un nesentimentālu skatu viņš raugās uz Latviju un tās nākotni.

Jauna LSDSP programma publicēta 1970. gada oktobrī un kommentēta Brīvības 1970. gada 8. nr. Kādi apsvērumi pamudinājuši LSDSP vadību pārstrādāt un publicēt jaunu programmu tieši tagad?

Izstrādāt jaunu programmu pamudināja vairāki apstākļi. Pirmkārt – 1950. gada programma bija domāta galvenokārt trimdas latviešiem. Tagad mums nepieciešama programma, kas izteiktu latviešu tautas centienus Latvijā. Otrkārt, 1950. gada programma bija pa daļai novecojusi, jo tā tika pieņemta Staļina terrora laikā, un tagad apstākļi ir Latvijā grozījušies. Treškārt, programmu pārstrādāt un papildināt mudināja aicinājumi no Latvijas, kas vēlējās, lai LSDSP izstrādātu skaidru un konkrētu programmu, kuŗa formulētu mūsdienu latviešu prasības. Sevišķi to prasa dzimtenes jaunā paaudze, kas uzaugusi padomju laikā un meklē konstruktīvu alternatīvu, ko stādīt pretim krievu ideoloģijai. Beidzot, jaunā programma bija nepieciešama arī trimdai, sevišķi jaunatnei, kas meklē jaunus, radikālus ceļus un nav apmierināta ar trimdas organizāciju patriotiskajiem saukļiem. Šādu programmu varēja sniegt vienīgi Latvijas sociāldemokratija, kas veidojusi sakarus ar dzimteni, pētījusi turienes apstākļus un ideoloģiski ir tuvu Latvijas jaunai, nacionālai, bet sociālistiski noskaņotai paaudzei.

Kādos apstākļos un kādā veidā varētu rasties priekšnoteikumi, kas būtu labvēlīgi šīs programmas realizēšanai?

Programmas realizēšanai labvēlīgi apstākļi var rasties divējādā veidā, un tie cieši saistīti ar Padomju Savienības turpmāko attīstību. Tai ir divas dažādas iespējas: evolūcija vai revolūcija, kā to jau norādīju savā 1957. gadā izdotā grāmatā (Evolūcija vai revolūcija, Stokholmā). Raugoties nākotnē bez illūzijām un pārspīlēta optimisma, jāapzinās, ka radikālas pārmaiņas tuvākos gados nav gaidāmas. Evolūcija ir patlaban apturēta, bet revolūcija varētu izcelties vienīgi, ja PSRS ciestu neveiksmes kaŗā ar Ķīnu, kā to paredzējis krievu demokrats Andrejs Amalriks savā grāmatā Vai Padomju Savienība piedzīvos 1984. gadu? Šī iespēja var kļūt aktuāla vienīgi astoņdesmitajos gados. Taču demokratiskā opozīcija Krievijā, Ukrainā un Baltijā ir sakustējusies. Čechoslovakijas pavasaris un strādnieku sacelšanās Polijā liecina to pašu. LSDSP jaunās programmas uzdevums ir veicināt šo nākamo pārmaiņu iestāšanos, cik tālu tas ir mūsu spēkos, un dot dzimtenes jaunatnei demokratisku ceļa rādītāju.

Vai Jaunā LSDSP programma ir pazīstama Latvijā un kādas ir atsauksmes par to?

Jaunā LSDSP programma ir Latvijā nonākusi, un tā dzirdēta arī radiopārraidē. Programma uzņemta atzinīgi, sevišķi tāpēc, ka tā satur virkni konkrētu prasību, par kuŗām iespējams iestāties šāsdienas apstākļos. Toties LKP varas vīriem tā sagādāja lielas galvas sāpes, izsauca visādas apspriedes un tad pēc ilgas sagatavošanās uzbrukumus Rīgas radiofonā.

Spriežot pēc informācijas no Latvijas, izpratne par demokratiju un vispār polītiskā izglītība tur ir vāji attīstīta, Kā jūs skatāties uz šo faktoru un vai tas neapgrūtinās demokratiskas iekārtas izveidošanos un pastāvēšanu?

27 gadi ilgā Latvijas izolācija no Rietumu demokratijām un polītiskas informācijas trūkums apgrūtinās demokratiskas iekārtas izveidošanos. Taču neapmierinātība ar tagadējo spaidu un nebrīvības režīmu spiedīs latviešu tautu tiekties pēc brīvības, ko var vienīgi garantēt demokratija. Par to liecina demokratiskās kustības rašanās Krievijā un Baltijā, kā arī tās polītiskā programma.

Režīma žņaugiem atslābstot, apspiestais antagonisms tautā var viegli izvērsties vispārējā „rēķinu nokārtošanā”. Kā jūs raugāties uz šo varbūtību?

Naids pret apspiedējiem, sevišķi KGB vīriem, var režīma sabrukšanas brīdī izsaukt atriebību un izrēķināšanos. Tā būtu ļoti krasa revolūcijas gadījumā un mazāka, ja pārmaiņas notiktu pakāpeniski evolūcijas ceļā. Iespējamību robežās tā tomēr būtu aizkavējama, jo tie, kas noziegušies pret Latvijas valsti un tautu ir jāsoda likumīgā ceļā pēc Latvijas valsts likumiem.

Kā jūs vērtējat demokratiskā sociālisma ideju popularitāti un varbūtējo piekritēju procentu Latvijā pašreiz?

Latvijas tautas vairumam, sevišķi tās jaunajai paaudzei, patlaban vēl nav skaidri izveidotu polītisku uzskatu. Ir tikai naids pret svešo krievu varu un partijas turīgās virsšķiras uzkundzēšanos. Taču latvieši ir kritiski pret tādu privātkapitālistisku iekārtu kā ASV un noraidītu tās ievešanu. Viņi tiecas pēc brīvības un patiesas sociālas taisnības. Tādēļ šobrīd var sekmīgi apkaŗot krievu komūnisma propagandu Latvijā vienīgi ar demokratiskā sociālisma idejām.

Kādas atsauksmes par programmu ir trimdas latviešu sabiedrībā un par cik tā kļuvusi pazīstama nelatviešiem?

LSDSP jaunā programma ir guvusi atzinīgas atsauksmes trimdas sabiedrības demokratiskajā daļā, sevišķi tās jaunatnē. Tā ir vērtēta kā vienīgā aktuālā un konkrētā programma, kas dod nevien tālas nākotnes vīziju, bet sedz arī pašreizējās prasības.

Programma ir jau tulkota angliski un šī gada beigās iznāks līdz ar īsu ievadu angļu izdevumā. Programmas tulkojums iesniegts Sociālistiskai Internacionālei un šoruden to iztirzās Internacionāles Austrumeiropas lietu studiju grupa. Zviedru valodā programmu popularizējis igauņu cilmes redaktors Andress Kings (Küng) savā populārajā grāmatā par Igauniju (Estland – en studie i imperialism, izdevniecība Aldus/Bonniers, Stockholm 1971). Šī grāmata drīzumā parādīsies arī angļu valodā.

Kādus polītiskos novirzienus var saskatīt trimdas sabiedrībā un kā jūs tos vērtējat?

Trimdas sabiedrībā tagad ir vairs tikai divi virzieni, jo polītiskās partijas, atskaitot LSDSP, ir faktiski izbeigušas darbību. Viens virziens pulcē Ulmaņa diktatūras un vācu laika vīrus, kas joprojām aizstāv šo nebūtībā aizgājušo laikmetu idejas, bet mūsdienu polītika aprobežojas ar patriotiskiem saukļiem un naivām cerībām uz rietumvalstu palīdzību.

Otrs virziens ir trimdas demokratiskā daļa, it sevišķi Rietumu demokratijās uzaugusī un skolotā jaunatne. Šī virziena uzskatus pauž vienīgais trimdas polītiskais mēnešraksts Brīvība un LSDSP. Mūsu jaunā programma faktiski izsaka ne vien vienas partijas, bet visas trimdas demokratiskās sabiedrības uzskatus. Gadiem ejot un demokratiskajā vidē dzīvojot un trimdas jaunatnei pārņemot vecās paaudzes vietu, mazinās autoritārā virziena ietekme un pieaug demokratiskā virziena nozīme.

Jāpiezīmē, ka autoritārā virziena uzskati nevar gūt jebkādu atbalstu Latvijā. Komūnistisko iekārtu nevar sekmīgi kritizēt ar autoritāriem ieskatiem, bet vienīgi demokratiskiem un sociālistiskiem argumentiem. Dzimtenes jaunā paaudze nevēlas krievu varu aizstāt ar kādu tautisku diktatūru.

Kāds ir jūsu uzskats par trimdas jaunatnes polītisko briedumu, sevišķi salīdzinājumā ar jauniešiem Latvijā?

Trimdas un dzimtenes polītisko briedumu grūti salīdzināt, jo dzimtenes jaunatnei laupīta iespēja gūt brīvu polītisku izglītību. Trimdas jaunatnei šāda iespēja ir dota un varētu tikai vēlēties, lai jaunatnes organizācijas to vairāk izmantotu. Trimdas jaunatnes nacionālajam uzdevumam būtu vispirms jābūt polītiska rakstura darbam. Diemžēl, līdz šim tas tā nav bijis.

Kā jūs vērtējat „jaunā kreisuma” kustību Rietumos? Kāda tai ir nozīme mūsu cīņā par Latvijas neatkarību?

Jaunā kreisuma kustība Rietumos vērtējama kā šejienes jaunatnes vienas daļas nemiera izpaudums pret kapitālistiskās sabiedrības sociālo netaisnību un valdību konservatīvo garu. Taču jaunajiem kreisajiem trūkst pozitīvas programmas. Ar neskaidrajiem saukļiem par padomju varu un sarkano fronti, ar Trocka un Mao slavināšanu netiek sniegta kāda pozitīva alternatīva. Tādēļ arī jauno kreiso ietekme, kas 1968. gadā bija visstiprākā, pēdējos gados mazinās un viņi sašķēlušies vairākās grupās, kas savā starpā apkaŗojas.

Cīņā par Latvijas neatkarību jaunie kreisie nav aktīvi piedalījušies. Viņi gan norobežojas no krievu komūnisma, bet visu savu ārpolītisko enerģiju pielieto gandrīz vienīgi cīņai pret ASV kaŗu Vietnamā.

Vai LSDSP ideoloģiski jūtas sevišķi saistīta ar kādu Rietumeiropas sociāldemokratu partiju?

Rietumeiropas sociāldemokratiskās partijas darbojas brīvos apstākļos, kādu nav Latvijā. Viņu ārpolītiku nosaka atsevišķo Eiropas valstu nacionālās intereses, kas dažkārt neatbilst Latvijas interesēm. Šīs partijas par visu augstāk tagad stāda miera uzturēšanu un tāpēc nevēlas aktīvi atbalstīt demokratisko opozīciju Padomju Savienībā. Šajos punktos LSDSP, izejot no Latvijas interesēm, pauž citādus uzskatus. Taču Latvijas sociāldemokratijai ir un paliek kopīgi ideoloģiski principi ar šīm brīvo valstu partijām: demokratija un sociālā taisnība. Vistuvāk, tāpat kā agrākos gados, mums ir Austrijas sociāldemokratu partija.

LSDSP programmas 3. nod. 11. pants skan: „Pēc 1944. gada Latvijā iepludinātiem krieviem, kas ieradušies lielkrievu koloniālisma un imperiālisma ietvaros, jāatstāj Latvija.” Kā to piemērot visai izplatīto jaukto laulību gadījumos, kā attiecināt uz puslatviešiem un tiem krieviem, kas Latvijā dzimuši un auguši un pārvalda latviešu valodu? Kā izturēties pret nekrievu ieceļotājiem?

Izraidot no Latvijas tur iepludinātos 500.000 krievus, būtu jātaisa izņēmumi jaukto laulību gadījumos. Tāpat tas būtu darāms ar krieviem, kas dzimuši Latvijā un pārvalda latviešu valodu. Tas pats, manuprāt, būtu attiecināms uz nekrievu ieceļotājiem. Priekšnoteikumam tomēr jābūt lojalitātei pret Latvijas valsti un gribai iekļauties vietējā sabiedrībā. Igauņiem un lietuviešiem garantējamas tādas pašas tiesības kā latviešiem.

Programmā ir runa par Latvijas iesaistīšanos Eiropas Savienotajās Valstīs un atsevišķi – par Baltijas savienības izveidošanu. Kādas būtu to savstarpējās attieksmes? Vai brīva iedzīvotāju un darbaspēka kustība neapdraudētu latviešu tautas eksistenci? Zviedrija baidās iesaistīties EEC tādēļ, ka tas varētu apdraudēt tās neitralitāti, sociālo likumdošanu un nelabvēlīgi ietekmēt darba tirgu. Vai latviešu sociāldemokratija nebaidās no šādas attīstības?

Izvērtējot Baltijas valstu kopīgās intereses, Baltijas savienības dibināšana uzskatāma par nepieciešamību. Tā varētu ietilpt Eiropas Savienotajās Valstīs, ja tādas nākotnē nodibinātos. Kamēr tādu nav, Latvijai, Igaunijai un Lietuvai vajadzētu saistīties ar Eiropas koptirgu, kas pakāpeniski varētu izveidoties par Eiropas Savienotajām Valstīm polītiskas un muitas ūnijas veidā.

Grūti saskatīt, ka brīva darba spēka kustība ESV varētu apdraudēt latviešu tautas eksistenci. Šāda brīva kustība jau pastāv četrās Skandināvijas valstīs bez šādiem draudiem.

Tāpat nav domājams, ka Eiropas valstu integrācija varētu apdraudēt nākotnes Latvijas sociālo likumdošanu. Tas nav noticis ar Vācijas sociālajiem likumiem, kaut arī Vācija jau ilgāku laiku ietilpst Eiropas koptirgū. Zviedru sociāldemokratijas negatīvo nostāju pret Eiropas valstu integrāciju latviešu sociāldemokrati neakceptē.

Kā jūs vērtējat Rietumvācijas kanclera Branta austrumu polītiku un kādas konsekvences no tās varētu celties Latvijai?

Branta austrumpolītikas mērķis ir izlīdzinājuma meklēšana un līgumu slēgšana ar austrumbloka valstīm, lai mazinātu saspīlējumu abu polītisko bloku starpā. Ar to tiktu atvieglināts šo zemju, sevišķi Austrumvācijas iedzīvotāju stāvoklis, veicināta Rietumu kultūras un ideju ieplūšana Austrumeiropā un pieaugtu Rietumvācijas saimnieciskā un polītiskā ietekme. Ir vēl pāragri spriest par viņa polītikas panākumiem, bet iztulkot Vācijas austrumu robežu atzīšanu par lielu koncesiju došanu ir nepareizi, jo šo robežu akceptēšana ir priekšnoteikums jebkādām normālām attieksmēm ar Poliju – vienalga vai tā būtu komūnistiska vai demokratiska, un būtu tuvākos gados notikusi tāpat.

Šie līgumi tieši neskaŗ Baltijas valstis, un to juridiskais stāvoklis Rietumvācijas valdības uztverē netiek grozīts. Netieši tam tomēr var būt nozīme nākotnē, jo Baltijai tad vairs nav tiešas robežas ar Vāciju, un Vācija līgumā atsakās no Austrumprūsijas.

Kā jūs iedomājaties polītisko attīstību pašreizējā Padomju Savienībā pēc diktatūras krišanas? Vai Latvijai nākotnē būtu saimnieciski un polītiski pilnīgi jāpieslienas Rietumeiropai un jānorobežojas no Krievijas?

Ja padomju diktatūra sabruks revolucionāras sacelšanās ceļā, tad Padomju Savienības nacionālās sastāvdaļas atdalīsies no Krievijas un to darīs arī Latvija. Ja turpretim tas notiks pakāpeniskas evolūcijas ceļā, tad iespējams, ka Padomju Savienība pārveidojas par demokratisku federāciju ar Latviju kā vienu no federatīvām pavalstīm ar reālu polītisku un nacionālu autonomiju. Brīvai Latvijai nebūtu saimnieciski jānorobežojas no Krievijas, bet jāturpina tirdznieciski sakari, kas atbilst Latvijas iedzīvotāju un rūpniecības vajadzībām. Ar Poliju, Baltkrieviju un Ukrainu brīvai Latvijai būtu jāveido draudzīgas polītiskas un saimnieciskas attieksmes.

Kādas attīstības perspektīvas jūs redzat trimdas sabiedrībai? Kas ir tās svarīgākais uzdevums pašreiz?

Trimdas sabiedrības attīstībai saskatu ierobežotas iespējas. Diemžēl, jaunās paaudzes liela daļa atstāj latvietību un asimilējas. Trimdas latviešu nacionālā eksistence ir vairāk apdraudēta nekā latviešu tautai dzimtenē. Nākamos 20 gados latviešu grāmatu un laikrakstu lasītāju skaits strauji samazināsies, un tas pats notiks ar latviešu biedrībām.

Tomēr tai ārzemju latviešu daļai, kas neasimilēsies, paliek uzdevums veidot un veikt polītisku darbu Latvijas labā. Tas būtu svarīgākais uzdevums, tā ir latviešu trimdas jēga. Visāda veida sanāksmēm, biedrībām, svētkiem un atcerēm ir tikai vietēja nozīme. Tie ir pasākumi, kas neko nedod latviešiem dzimtenē. Rīgā cilvēki maz interesējas par šāda veida darbību trimdā, viņi gaida polītiskas akcijas. Konkrēti runājot, tādas var būt nozīmīgas vienīgi, ja tās saistītas ar aktuāliem notikumiem Latvijā. Tādā gadījumā iespējams ietekmēt ārvalstu sabiedrisko domu. Kā piemērs šinī ziņā var noderēt tā plašā akcija, kādu izveidojām Dr. Fr. Mendera labā. Nav lielas nozīmes atkārtot vecas lietas par Baltijas valstu okupāciju pirms vairāk nekā 30 gadiem, jo pagātnes lietas ārzemnieku plašo masu vairs neinteresē.

Būtu jāmaina arī metodes. Ir laiks atmest lūgumu, sūdzību un garu iesniegumu rakstīšanu ārvalstu iestādēm, uz kuŗām tās nereaģē. Toties vietā izmantot jaunus darba paņēmienus, pie kuŗiem pieder demonstrāciju rīkošana ar karogiem un plakātiem. Bet arī tām būs lielāki panākumi, ja rīkosim tās sakarā ar kādu konkrētu notikumu Latvijā vai ārzemēs. Par demonstrācijām, ja tās būs iespaidīgas, rakstīs prese un tās zināmā mērā ietekmēs ārvalstu sabiedrību. Kā piemēru varu minēt baltiešu lielo demonstrāciju Stokholmā 1967. gadā sakarā ar PSRS piecdesmito gada dienu. Svarīgi būtu, lai par mūsu polītiskajām akcijām ziņotu „Amerikas Balss” savos latviešu raidījumos, tad akcijām rastos atbalss arī dzimtenē.

Trimdas latviešiem arī vairāk jāizmanto sakari ar Latviju. Kas var, lai apmeklē dzimteni un stāsta saviem tuviniekiem par brīvo pasauli un latviešu darbu ārzemēs. Šiem dzīvajiem sakariem ir liela polītiska nozīme.

Trimdā, sevišķi sākuma gados, pret jums tika vērsti tieši, personīgi uzbrukumi. Kā jūs tos vērtējat pašreiz? Kur jūs saskatāt iemeslu šiem uzbrukumiem? Ko jūs varat teikt par savu darbību krievu pirmās okupācijas laikā?

Uzbrukumi, kādus vērsa pret mani daļa trimdinieku, sevišķi sākuma gados, saistās ar to, ka 1940. gada jūlijā un augustā es 6 nedēļas biju Latvijas armijas polītiskais vadītājs. Šo amatu uzņēmos, sekojot armijas komandieŗa ģen. R. Kļaviņa, bij. virspavēlnieka ģen. Baloža un pēdējās demokratiskās valdības ministru prezidenta A. Bļodnieka aicinājumam. Darīju to ļoti neskaidrajā situācijā, kad krievu okupantu nolūki nebija vēl noteikti zināmi un kad pastāvēja illūzijas par neatkarības un nacionālās armijas saglabāšanas iespējām. Piezīmēšu, ka pie tādām toreiz turējās arī K. Ulmanis, kas cerēja sadarboties ar krievu okupantiem un palikt prezidenta amatā. Komūnistu partija bija pret manu iecelšanu, un, kad Latviju 1940. gada augustā pārveidoja par territoriālo korpusu sarkanā armijā, mani atvaļināja kopā ar 700 citiem latviešu virsniekiem.

Personīgie uzbrukumi, kas šinī sakarībā tika vērsti pret mani, nāca no autoritāristu aprindām un visbiežāk no cilvēkiem, kas paši bija 1941.-1945. g. sadarbojušies ar vācu okupantiem. Tā bija atbilde par viņu polītikas kritiku, ar kādu uzstājos latviešu pretestības kustībā vācu okupācijas laikā un vēlāk trimdas gados.

Taču nevar vērtēt 1940. gada lietas dibinoties uz mūsdienu apstākļiem. Tādā vērtējumā mana toreizējā rīcība bija kļūda. Taču manai darbībai pirmās krievu okupācijas sākumā bija arī savas pozitīvas puses. Svarīgākais sasniegums bija, ka Latvijas armiju nepārcēla uz Turkestānu, kā tas bija paredzēts, bet paturēja Latvijā.

Ieskatu, ka tiem, kas vēl tagad pēc 30 gadiem atgādina man 1940. gadu, vajadzētu pašiem atzīt savas kļūdas – Ulmaņa apvērsuma atbalstīšanu un 4 gadu ilgo sadarbību ar vācu okupantiem. Tas līdz šim nav darīts!

Beidzot derētu arī šinī sakarībā saskatīt nemitīgos latviešu komūnistu preses un radiofona uzbrukumus man, kas tālu pārsniedz visu, kas Rīgā teikts par citiem trimdas darbiniekiem. Tie, kas vēl šodien nāk ar uzbrukumiem par manu visai īslaicīgo darbību 1940. gadā, faktiski paši to neapzinādamies, no otras puses piedalās komūnistu neatlaidīgajā kampaņā pret mani. Vai nebūtu pēdējais laiks to izprast?

Pie kādām plašākām apcerēm vai pētījumiem jūs pašreiz strādājat?

Patlaban līdzās savam polītiskajam darbam rakstu atmiņas, kuŗas šogad ceru pabeigt.

Pēdējos gados esmu uzrakstījis divus pētījumus par Latvijas valsts tapšanu vācu valodā un par sociāldemokratisko kustību Latvijā, sevišķi mazinieku cīņu ar lieliniekiem, angļu valodā. Pirmais darbs ir iespiešanā un šoruden iznāks vācu vēsturnieku rakstu krājumā, bet otru angļu valodā iespiež Indiānas universitātes apgāds ASV.

Kādas ir jūsu domas par LSDSP mēnešrakstu Brīvība, tā izveidi un nozīmi?

Brīvība ir vienīgais polītiskais mēnešraksts trimdā. Tā galvenais svars ir likts uz plašo, tiešo un autentisko informāciju no Latvijas, kādas citiem trimdas izdevumiem šādā apmērā trūkst. Brīvība sistemātiski atspoguļo LSDSP starptautiskos sakarus, kam liela nacionālpolītiska nozīme. Tā arī iespējamību robežās cenšas rādīt latviešiem dzimtenē ceļu uz nacionālu brīvību un demokratisku sociālismu. Trimdā Brīvība piekopj trimdas centrālo organizāciju konstruktīvu kritiku, vēršoties pret to darbības polītiskām kļūdām, novecojušām metodēm un bieži neracionālo darbību. Brīvība pēdējos gados kļuvusi ne vien par sociāldemokratu, bet arī par trimdas demokratiskās intelliģences un jaunās paaudzes uzskatu paudēju. Daudzi Brīvības līdzstrādnieki nāk no šīm aprindām.

Kādas ir iespējas konstruktīvai sadarbībai sociāldemokratu un citu trimdas polītisko novirzienu starpā?

LSDSP ir gatava sadarboties konkrēta, kopīga nacionālpolītiska darba veikšanai ar citām trimdas organizācijām un polītiskiem novirzieniem, ja viņi ir par demokratisku Latviju. Šo sadarbību traucē trimdas organizāciju lielas daļas noraidošā nostāja pret Latvijas apmeklējumiem, ko LSDSP uzskata par galveno propagandas līdzekli apspiestajā Latvijā. LSDSP koncentrē savus spēkus sakariem ar Latviju un ar Sociālistisko Internacionāli, bet uzskata par mazāk svarīgu piedalīšanos trimdas organizācijās, kuŗu darbībai trūkst mērķtiecības un konsekvences.

Kādi ir Baltijas institūta darbības plāni nākotnē?

Baltijas institūts turpinās savu zinātnisko darbību. Rudenī iznāks zviedru valodā pirmā simpozija referātu krājums. 1972. gadā rīkosim nākamo simpoziju par baltiešu archīvu lietām, kā arī piedalīsimies 3. baltiešu zinātnieku konferencē Toronto.

Baltiešu zinātnieku konferencēm un ārzemju zinātniskos žurnālos iespiestiem darbiem ir liela nozīme. Par tiem interesējas ārzemju zinātnieki, un tā mēs varam objektīvi pētīt problēmas, ko nedrīkst darīt mūsu kollēgas dzimtenē.

Turpinu arī jau četrpadsmito gadu lekcijas sovjetoloģijā Stokholmas universitātē.

Pagājušo rudeni jums bija jāatliek ceļojums uz ASV. Vai gribat to īstenot nākotnē?

Slimības dēļ pagājušā gadā atlikto ceļojumu uz Ameriku ceru īstenot nākošā gadā, piedaloties baltiešu zinātnieku konferencē Toronto un pirms tam nolasot priekšlasījumus vairākās ASV pilsētās.

Intervēja Pēteris Lapiņš