ALEKSANDRS ČAKS
27.10.1901-8.2.1950
Ulža Zemzara zīmējums.
„Jaunākā latviešu dzeja ir pesimistiska un paliks arī tāda
joprojām, kamēr sabiedrībā būs tikpat daudz negatīvu
parādību kā tagad, kamēr jaunatne pati sev neizveidos
pozitīvus uzskatus. Šis pesimisms – pareizs un labs, jo
tirda tagadējo sabiedrību, rādot, cik viņa nožēlojama. Ar
savu pesimismu jaunie dzejnieki grib atvērt modernam
cilvēkam acis, lai viņš skaidri redz, kādā trūdošā dzīves
peļķē viņš omulīgi iesēdies un sēd. Tikai pēc tam viņu varēs
un drīkstēs aicināt uz jauniem ceļiem un mērķiem”
No A. Čaka polemiska raksta „Kādēļ mēs esam huligāni un
pesimisti” – atbildot uz R. Rudzīša rakstu „Negātīvas
tendences mūsu visjaunākajā dzejā” (Daugava).
Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai
laimei.
Akmenis, uz kā jūs stāvat, – jūsu,
Katra puķe, ko jūs redzat, –
jūsu,
Koki, zāle, visa zeme – jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt – jūsu,
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.
A. Čaks –„Pulkveža Vācieša sprediķis Piņķu baznīcā” –
Mūžības skartie (I – 1937,
II
– 1939)
Tu mani uzvarēt ne mūžam, Pan, nevari.
Tad jāuzvar Tev ir šī zeme...
A. Čaks, Matīss – kausu bajārs (1943)
Mainās koki, laiki un sejas,
Ne jau pazust, bet mūžīgi būt.
A. Čaks, „Dzīvība”.
|
|
JĀNIS PORUKS
13.10.1871 – 25.6.1911
Teodora Zaļkalna veidotais piemineklis.
Kad Jānis Poruks ir jau smagi slims un tam nepieciešams
sabiedrības atbalsts, arī Druvienas dižvīriem rodas
priekšlikums: mitināt Poruku kā pagasta nabagu, sūtot no
mājas uz māju...
Un tomēr, domādams gan visvairāk par Druvienu, dzejnieks ir
rakstījis:
Es ciezdams tevi mīlēt mācījos;
Nu tev pie aukstām krūtīm noliecos:
Dod manim kapa vietu.
Ojārs Zanders, „Druvienas baltajos ceļos”, Zvaigzne,
1971. g. oktobrī.
„Vispāratzīts ir Poruka ieguldījums latviešu lirikas
attīstībā. Pat tie kritiķi, kas sākumā negribēja īsti
saskatīt Poruka literāros nopelnus, vēlāk savu nostāju
mainīja. Jansons-Brauns, piemēram, vēl 1898. gadā domāja, ka
viss, ko Poruks raksta, ir „smejama muļķošanās”, „nevarīga
stostīšanās”... Pamazām Jansona-Brauna attieksme pret Poruku
kļūst iejūtīgāka, diferencētāka. Desmit gadu laikā „Faunu
vai klaunu” (1908) autors atzinis, ka Porukam piemīt
„nenoliedzamas dzejnieka dāvanas”, ka Poruka „klusie,
liegie, sapņainie sēru un ilgu dzejolīši smaržo kā
šķīstbalti ābeļu ziedi”. Vēl pēc astoņiem gadiem priekšvārdā
krievu valodā izdotajam „Latviešu literatūras krājumam”
(1916) Jansons-Brauns jau runā par to, ka Porukam ir
„redzama vieta jaunākajā latviešu literatūrā” ...
Šis piemērs rāda, ka īstās mākslinieciskās vērtības agri vai
vēlu tiek atzītas” ...
Vilnis Eihvalds, „Mīlestības pilna sirds”, Literatūra un
Māksla, 1971.g. 16.okt.
|
|