Daina Dārziņa

Klusumā

lietus asaras rit pa logu,

ne manas,

tās logam par dārgu

     un par ko raudāt?

par pasaules traģēdijām?

     tik daudz asaru

     jau citi izšķieduši,

     un kopā ar cigarešu galiem

     un vecu kožamgumiju

     tās plūst pa ielu uz noteku.

par personīgiem zaudējumiem?

ko zaudēju?

nevaru atminēt,

nejūtu, kur sāp

Bet tādēļ,

ka no griestiem karājas pelēka sega

(cieta, no mākslīga materiāla),

kas man neļauj elpot,

     tomēr raudāt gribas.

Varbūt tādēļ,

     ka, šeit sēdot

klusumā,

nav nekā, ko īsti gribas darīt,

                        gribas gribēt,

tikai vērot,

kā zāle kļūst smaga

zem netīra lietus.

          arī sapņi sāk gaŗlaikot...

mājās nākot

pulksten vienos

autobusa bēniņos

dzīvo pīles.

       nesaprastas neatzītas skaistas zaļas

pīles sarunājās ar mani

par vijoļu koncertiem un dziedošām reklāmām

                               varbūt esmu zaudējusi

                                                       prātu,
autobusa vadītājs

man neticēja

kad viņam pateicu

„Autobusa bēniņos dzīvo pīles!”

                                          nē

viņš teica

„twennyfivesenc, lady”

un izspēra mani ārā

                   lietū

autobusam aizbraucot

                        pīles man vicināja

                                    ar pleznām

zini,

man liekas

       ka man beidzot aug knābis!

Še nu esmu ieradies,

Diezin kurās draugu mājās -

Vai tu mani vēl atceries?

Vakar es biju tavā sapnī

Un aizvakar mēs satikāmies lidlaukā

Un pirms tam kaut kur uz ielas

Pulksten pusdivos pilsētā.

Draudziņ, tev atvedu Andaluzijas apelsīnus,

Vīnogas no Portugāles

Un Šveices vissvaigākās zemenes.

Mākoņu miegamice, vai tu vēl sapņo?

Kad atvērsi acis,

Tad zināsi, cik tava mute

Ir devusi maniem vārdiem savu garšu.

1971. g. 25. martā.

Mēs sūtām izlūkus uz mēnesi,

Un parīt aiz saules sistēmas

Būsim nonākuši.

Pa zaļo jūru Odisejs

Brauca saules meitas lūkoties,

Un vecs, un sirms, un viens

Pārnāca mājās.

Mēs, kas spējam,

Vēl rakstām dzejoļus

Par astronautiem, Odiseju

Un visiem brāļiem ceļotājiem

Aiz cerības,

Ka vēlreiz atklāsim

Šo ceļu, kas ved uz mājām!

PĒC VILKAČU GADIEM

Vēstulnieks atnesa prieku -

tādu, ko gadiem

nebiju manījis savā pusē:

pāri rudenim ielēcu vasarā

un pār daudzstāvu jumtiem

iekāpju varavīksnē.

Draugs, pēc snaudas

tu pamodīsies,

kad pār sētu

tev pasniegšu roku

un jasmīnos apreibuši

mūs apdziedās upmalā strazdi.

Tad katrā vārdā, ko teiksim,

būs tik daudz saules,

ka liksies: vienā stundā

     saziedēs liepas.

            Katra Dievzemes upe

            būs vasaras sudraba pilna;

            pat zāle un vaivari dziedās

                 visu saules

                      loka laiku.

Katru dienu

akmeni vienu

iemīļoju.

Tam noberzu vaigus,

to apglāstīju;

tam draugos

ķērpju sakni

iedēstīju.

Tagad - pēc gadiem -

visa iela ir

mana sēta:

manas pilsētas iela -

taisna, augsta un liela - 

līdz pašām debesīm,

līdz manas pasaules

ģēvelēm.

Esmu ielas dārznieks:

man katrā akmeņu spraugā

ik rītus

uzdīdzis prieks.

     Tas nekas,

     ka augļu

     šiem augiem nebūs –

Kam man rūpju

novācot ražu?

Pietiek man

vectēva prieka

dīkstošos mazuļus

žēlojot -

jo pilsēta mana –

lielā bāreņu sēta –

pārpilna radībām

spraugās iemītām.

*

Dienvidus stundās,

kad pilsēta svelmi elpo

vaboles samta svārkos

smilšainās spraugās

paēnas meklē;

bet veldzi nerodot,

rāpjas akmeņu galvās

un mākoņos raugās:

Cik ilgi

mūsu ielas dārzam

būs vēl jāslāpst?

Beidzot, kad pērkons

uguns dzirklēm

mākoņus pārgriež,

nami un ielas

rumulējas.

Putekļi piebriest

kā rūgšanā mīkla;

dūmakas kokos

un zem jumtu zimzām

līgo un viļņo.

Pērkons aizbrauc kalnos

iztrakoties;

mana pilsēta,

maiga un mikla,

pievakarē diendusu snauž;

vaboles - raženās -

olas dēj

akmeņu spraugās.

*

Citu dienu,

kad saule

ar uguns mēli

kā tuksneša hiēna

pilsētas locekļus laiza,

Izlien no olām

maigi bērni

zīdainos svārkos;

glaužas pie akmeņiem

sasildīties.

Mazuļus salasu saujā

un palaižu slēpties

vecā sērmūkšļa skrambās,

lai pilsēta - auša -

kas klikatās lēkā,

ar riteņiem veļas -

manus rītdienas dziedoņus

nesaberž akmeņu kraujās.

*

Vēl citreiz,

kad iela

rītā laiska

un nevīžo mosties,

nosēžos ietves malā,

blīgznu gatves

ēnainā galā

un skatos, kā akmeņi

padzeŗas rasu.

       Pilieni krīt uz lapām

       kā sudraba ogas

       un matos man tveŗas:

       tā rīts,

       dienas padzīts,

       pie manis nāk

       izraudāties.

Bet pirmo spēkratu ņurras

klusumu samaļ.

Mākoņos pelēkas buras

vēl redzu:

tur aizpeld mans rīts -

sapņains

un timekļos tīts -

priekšpilsētā

vēl paslēpties,

pasnaust eglīšu sētās.

*

Spēkrati taurē -

          Klusums paķer

          mieru sev līdzi,

          pārbijies aizbēg

          kaut kur paglābties silos.

Tas nekas!

          Apstājos ielas vidū,

          paceļu roku,

          lai vabole nolaisties var

          man uz delnas.

              Lai spēkrati taurē

              skaļāk par govīm -

              pāri vaboles spārniem

              savā pilsētā skatos,

              kur dienas karnevāls sācies.

          Spēkrati piezogas tuvu,

          braucējs smejas un sauc:

          „Dīkdieni,

          nekavē pasauli!

          Pazūdi nogulēt dienu:

          sen tavi krogi slēgti!”

Ar smiekliem

tik skaļi

atsaucos rājējam,

ka visa pilsēta noskan.

*

Lai klaigā

mans spēkratu draugs:

es mīlu šais ielās

ir sauli, ir mākoņus sejās.

          Es atsaukties gribu

          visām koŗa balsīm

          savā dārzā -

          savā spalgajā, krāšņajā ielā

          kas līdz debesīm sniedzas

          un mani

          līdz pasaules ģēvelēm paceļ.

1969.

INSEKTU SĪKŠANA

SARUNA SKAIDIENĀ

Zilā Mušiņa:           Vai Dievs jau nav miris?

Zaļā Mušiņa:          Nē, Viņš tikai atdusas.

Zilā:                     Jau tūkstošiem gadu?

Zaļā:                    Gaŗai darba dienai

                          Sekoja gaŗa nakts.

Zilā:                     Ja Viņš neuzmodīsies drīz,

                          būs Viņam atkal jauna pasaule

                          jārada, jo šīs te vairs nebūs.

Zaļā:                    Un tad?

Zilā:                     Vai nebūtu prātīgāk pielāpīt

                          veco, nekā atkal sākt visu no gala?

Lielais Dundurs:      Dažām viendienas mušiņām

                          tiešām ir varenas parunas

                          un sakāmvārdi –

                          jā, tas viņām ir!

                          bet viņu sīkšana - tā

                          vienkārši pazūd

                          kosmosā.

Sarkanā Mušiņa:     Khm... khm... /Taisās ko teikt./

Visas

mušiņas

reizē:                   Lai Sarkanā Mušiņa labāk tur savu snuķīti ciet!

Mēslu Vabole:        Mani, lūdzu, netraucējiet –

                          pēdējā laikā man tik daudz

                          darba. Šis, rādās, atkal būs

                          dikti labs gads.

I Spindzele:      Jūs taču zināt, kā tai

                      Viņa, nabadzīte, nezin, kur dēties –

                      Staigā radziņus nodūrusi.

II Spindzele:     Un viņa bija tik cēla –

                      gandrīz kā svētā.

I Spindzele:      Jā - kas tai vairs cēlumu dos.

                      Tikai padomājiet: viņa atrasta

                      Simtkāja apkampienos!

II Spindzele:     Ak Simtkāja! pie šitā donžuāna!

                      /Pie sevis, bet tikai domās:/

                          Tam gan jābūt vienam

                          trakam apkampienam...

                      /Abas smagi nopūšas

                      un pie sevis nodomā:/

                          Jā, nudien –

                          tam jābūt vienam

                          dikti trakam apkampienam.

Kode:              Visu laiku mēļoja

                      tikai par Naktstauriņiem -

                            ko nu par tiem!

                             ko sagaidīt var no Naktstauriņiem?

                      bet Mārīte nāca no tik labas ģimenes.

                      Ka viņai tā kaut kas varēja gadīties,

                      tas man pat sapnī nevarēja rādīties.

Lapsene:          Arī es kādreiz biju jauna,

                      arī man kādreiz niezēja spārni

                      un jaunībā nebiju no svētajām,

                      bet ielaisties ar Simtkāji! –

                      tas ir par daudz, un tas tikai

                      atkal pierāda, cik nenosvērta

                      ir mūsu jaunā paaudze.

DER KOLLEGE

KOMMT GLEICH

/Noklausīta

telefonsaruna/

- Debesis?

- Jā. Debesis.

- Vai varu runāt ar Dievu?

- Kas, lūdzu, runā?

- Vai tas nav vienalga, kas runā?

  Gribu runāt ar Dievu.

- Mums noteikti jāzina, kas zvana.

- Labi - Sienāzis.

- Ā! Sienāzis ! No kuŗa laika

  Sienāzim tāda interese par Dievu?

- Mūsu pļavā milzīgas nekārtības:

  briesmīgi buldozeri griež

  visu velēnu otrādi. Kur lai mēs

  paliekam? Gribu runāt ar savu Dievu!

- Dievs jau ir ceļā.

- Pagaidiet! Nemēģiniet mani ar veco

  „Dievs jau ir ceļā” triku nomierināt!

  Skudrai vakar jūs teicāt to pašu.

- Dievs jau ir ceļā.

- Vai man darīšana ar dzīvu telefonisti,

  vai plati, kas atkārto automātiski

  vecu informāciju?

- Dievs jau ir ceļā.

/Sisenis sašutis noliek klausuli

un turpina bubināt pie sevis:/

Lai gan ar priesteŗiem parasti nepinos,

būs tomēr pie Krusta Zirnekļa jāaizlec.

Varbūt tas kādu glābiņu redz.

Ko tas viss līdz:

     Dievs jau ir ceļā!

          Dievs jau ir ceļā!

Lielie lemeši-man jau ir klāt.

PELDĒTĀJA PIEMIŅAI

Jūŗā un dzērumā

viņš devās kā nokārsis vīrs -

atplēstām rokām

un smejot. Vēl sasaucās

rāmajā sēklī

ar bradātājiem,

bet tālāk peldēja viens,

lāva jūŗai sevi celt, pacelt,

īgni mētāt un sūkt,

iesūkt, izmest

un dziļāk vēl

ausīs kliegt, acīs elpot,

pats zaļu ūdeni

dziedot.

No krasta redzēts,

viņš nelikās jocīgs, nedz drošs.

Kailos papēžus vilnī gribējās aizmirst.

Ik reizi viņš tika krastā izmests

vēl dzīvs, tālab nežēlots.

Neglīts, viņš izvēma jūŗu

Laiks, mīlestība, ieradums

un smiekli, kas kādreiz smieti,

kā Siāmas dvīņus mūs kopā sien

ar vienu dzīvības vadu,

kas sāp, un ko nepārgriezt.

No tavas dzīslas manā skrej doma -

līdz ar tevi es pazīstu formulu to,

nestu citā augumā, gaitā,

mutē, matu kritumā,

kas spēs tavos gurnos

atkal saullēktu izraisīt.

Še dus Mērija Harrisa, Tomasa sieva,

mirusi trīsdesmit septiņu gadu vecumā,

atstājot septiņus dēlus un vīru

tūkstoš septiņsimt desmitā gadā.

Vai tavs Tomass tikai vecuma skopumā

(jau vecīgs viņš bija tevi precot, Mērija)

rāda tik bālu un mēmu tavu vaigu?

Ja runātu bizainie, sprādzētie zēni,

kuŗi manīgām acīm vēroja tevi

dusmās, smieklos, darbā un glāstos,

ir mēs tevi mīlētu, Mērija Harrisa!

Še dus mutīgā Mērija,

mirusi pusmūža gados,

krītot no kūtsaugšas tukšā silē

un līdzi paņemot astoto dēlu,

kas būtu dzimis ap siena laiku.

Viņai elkonis bija ass,

deguns īss, papēdis šaurs

un sprauga starp zobiem

puspirksta platumā.

PIRMS ADVENTA

Saulainos vainagos koki

Sarkst, greznojot

Rudens dienu;

Eglājā cirtēji sviedriem

Krauj vezumos

Egles bez sniega.

Manta briest kambaros pūķiem,

Skatlogi

Spīguļo kārēs;

Mānīgu prieku pērk ļaudis,

Čaukst nauda, kā lapas

Put vējos.

Svētdziesmas vazājas ielās

Ar kamanās

Jūgtiem briežiem;

Zvani šķind - skaļruņu mēlēm,

Dimd, smejoties,

Ziemsvētku vecis -

Pirms Pateicības dienas, hai, ho!

Pirms adventa, ha, hā!

Žvadzina, žvadzina, zvana...

Mieru!... Prieku!

Prieks man saujā

Tava roka,

Dzīva,

Atlaista no kaŗa:

Pirms sniega,

Pateicības dienā -

Miers

Ziemas svētkos -

SVĒTRĪTĀ

Torņi kāpj debesīs –

Zvanu nav

Karogu

Svētrītā.

Svinīgums –

Aizmirsta meldija

Veclaiku Sirdī skan.

Mauriņa pļāvējs griež

Mieru - nav

Bijības

Svētrītā.

Tikumi, noģērbti,

Žāvējas

Sētsvidū

Ar veļu.