KRUSTKAŖOTĀJI
(Tēlojums)
Jāņa Gorsvāna viņetes
I Meža cilvēka dievs
Meža cilvēks stāv uz nokares kalna slīpumā un skatās lejā uz savu meža pasauli - zaļu koku galu jūŗu. Viņa pasaule vēl ir jauna, ļoti jauna. Kaut kur aiz zaļās koku jūŗas, aiz upēm un kalniem veidojas civīlizācija - cilvēki dzīvo baros, pielūdz savus vadoņus, rada likumus, dievus un dievu tempļus. Bet šeit uz kalna nokares ir klusums, kuŗā skan meža dzīves sīkie trokšņi.
Šī ir meža cilvēka pasaule. Šeit cilvēks un zvērs, iesaistīti eksistences cīņā, medī viens otru, dzīvo savu pārsteigumiem bagāto dzīvi un priecājas par to. Zvēram ir asi zobi un nagi, bet meža cilvēkam ir veiklas rokas, izdoma un prasme. Viņā ir arī jūtas - ilgas, mīlestība, pielūgsme. Viņš domā par mežiem, ezeriem un upēm, jūŗu - milzīgo ūdens kalnu, kas iesniedzas debesīs, par mākoņiem un zibens ugunīgo bultu, kas iespēj gāzt kokus un nošķelt radzes klintij. Viss ap viņu ir skaists un noslēpumu pilns. Kas ir tas lielais varenais, kas tur savās rokās lielo ūdens kalnu, kas sūta uguns bultas, kas dod sauli un ņem to atpakaļ? Kas viņš ir? Kādēļ viņš nerāda savu seju? Jo ilgāk viņš skatās ap sevi, jo spēcīgāk nobriest doma par to, kas ir varenāks par viņu. Tas ir... ir... ir... viņa dievs. Tas valda viņu un visu ap viņu - kokus, zvērus, lielo ūdens kalnu, sauli un zvaigznes. Pēkšņi meža cilvēks pielīst pilns laimes. Viņš vairs nav viens. Vientuļā klusumā viņš dzird sava dieva čukstus.
Meža cilvēks ir pilns spraiguma. Viņa stiprās rokas cilā akmens cirvi. Pēc daudzu dienu darba krīt milzīgs koks. Viņš to tēsīs, izgrebs un taisīs savu dievu pēc savas līdzības. Viņš rakņāsies pa zemi un meklēs krāsainus akmentiņus. Viņš līdīs zem ūdens un meklēs pērles. Viņa dievs mirdzēs akmeņu un pērļu rotā. Ap meža cilvēku pulcējas ziņkārīgas acis un palīdzīgas rokas.
Meža cilvēku dieva tēls ir gatavs. Kā savu dārgāko mantu viņi to nes pakalna galā. Viņi plēš zāles, rauj no zemes krūmājus, rok, ceļ to bedrē, veļ smagus akmeņus un krauj pie tēla kājām. Saule ir zenītā. Uz kailā, nolīdzinātā pakalna stāv viņu dievs - varens koka ķermenis, kas vij ap sevi lielas, spēcīgas rokas. Milzīgās kājas iegrimušas akmeņu kaudzē. Tas skatās pasaulē ar zilām safīra acīm un dzeŗ gaisu ar rubīna lūpām. Viņa kaklu, rokas un galvu rotā pērļu un sēklu virknes. Varens un skaists ir viņu dievs, it kā no pazemes iznācis un ieaudzis saulainās debesīs. Mazā cilvēku grupa skatās radīšanas brīnumā, kas pāraudzis viņu pašu darbu, stāv pār viņiem kā vara, kuŗai viņi nebija spējuši atrast izskaidrojumu. Izskaidrojumu!? To viņi vairs nemeklē. Viņu pašu bailes, pielūgsme, ilgas, nesaprašana, viss tagad salijis vienā tēlā, kas no šīs dienas nes uz saviem pleciem visus pasaules noslēpumus. Viņi runā ar to, pielūdz to, ziedo tam. Dienu viņi dejo ap to, nakti guļ pie tā kājām ugunskura sargāti.
Ir atkal saules svētki. Meža cilvēki grezno sevi, grezno pakalnu pie dieva kājām un dejo prieka deju.
Dienas gājumā no viņiem, gar upi jāj krusta kaŗotāju rinda.
II Civilizācija
Pilsēta gavilē. Krustkaŗotāji dodas pasaulē sludināt Dieva mācību. Braši izskatās vīri savos bruņu tērpos uz stipriem, staltiem zirgiem. Skrandaina, trokšņaina nabadzība skrien pa ielas vidu pa priekšu jātnieku rindai un aiz tās. Miegaina pārticība no balkoniem kaisa smaržīgus ziedus. Ielas malās gavilē tauta. Šur tur krēslainā kaktā raud māte, sieva vai līgava, bet pilsētas gaviles to apslāpē. Kristīga cilvēka ticības elki, pacelti augstu virs cilvēku galvām, ievada procesiju. Tās pirmais uzdevums - iekaŗot zemes, atgriezties ar laupījumu; otrs uzdevums - iznīcināt elkus, iznīcināt ikvienu dievības priekšstatu, kas nesaskan ar viņu pārliecību. Par savu pārliecību tie ceļas un krīt. Tāpat arī meža cilvēks. Neviena vēl neatrastā patiesība ir kā milzīgs, neizejams mežs, kuŗa malās sīki skudru pūžņi veido un sarga kaut ko, ko viņi sauc par savu patiesību. Augstu virs viņu galvām par viņu vientiesību smejas un skumst zvaigznes.
Staltie zirgi min ziedus. Vīru sejās mirdz apgarota dievbijība, iedomība, lepnums vai laupījuma kāre. Svētie tēvi dzied slavas dziesmas Pestītāja krustam. Valdnieki cer uz iekaŗotām zemēm. Ļaudis priecājas par satraukumu pelēko dienu virknē. Pestītājs pagriež muguru gājienam un skumji aizstaigā pa mūžības ceļu.
Pakalnā meža cilvēki dejo ap savu dievu. Viņu saucieni, dziedājumi un deju ritms iekļaujas mūža meža trokšņu saskaņā.
Pēkšņi spindz dzelzs bultas. Dejotāji klūp un krīt. Asinis sārti rotā ķermeņus un zāli. Meža cilvēks sāpēs pakrīt un bailīgi klausās, ka smagi dun zeme. Viņš pamet skatu uz savu dienu. Tā zilās safīra acis skatās kaut kur tālu, kamēr pie tā kājām guļ sāpes un nāve. Milzīgu zirgu nesti tuvojas dzelzs vīri. Gulēdams asins mērcētā zemē un cīnīdamies ar nāvi, meža cilvēks redz, ka dzelzs vīru asie cirvji nogāž viņa dievu, ar smailiem pīķiem izdobj safīra acis un rubīna lūpas, un viņa prāts vairs nespēj notikumu būtību aptvert. Ass šķēps sašķeļ viņa sirdi un viņš neredz vairs...
Pilsēta gavilē. Krustkaŗotāju rinda ienāk pa pilsētas vārtiem. Mirdz kaŗotāju bruņas un zirgu rotājumi. Mirdz sieviešu acis. Svētie tēvi sagaida kaŗotājus, nesdami savus ticības elkus. Zem zirgu kājām krīt ziedi. Kamēr pilsētas ļaudis svin svētkus Dievam par godu, svētie tēvi, karaļi un kaŗa vadoņi dala laupījumu. Jauni, krāsaini karogi iesprausti pasaules kartē.
Kāds veikls amatnieks skalda un slīpē meža cilvēkam nozagtos akmeņus. Kāds slavens mākslinieks veido sievietes tēlu un izgrezno to ar meža cilvēka dieva acīm un lūpām. Dieviete ir skaista. Ļaudis plūst no malu malām to apbrīnot un pielūgt un cer no tās sīkas veltes savai eksistencei. Lūdzēju dzīve ir kļuvusi bagātāka. Tagad viņiem ir dievība, ko viņi var paši ar savām acīm redzēt, kuŗai var uzticēt savas bēdas.
III Pirmsākums
Meža cilvēks ir atstājis savu sakropļoto ķermeni pie sava dieva saskaldītām atliekām, un steidzas caur esamības lielumu, pats nezinādams kurp. Straumes un strāvas nes viņu pār kalniem, mākoņiem un zvaigžņu jūrām. Viņš atmaldās pie varenā pirmsākuma, kuŗa centrā vibrē radīšanas griba un ap kuŗu riņķo gribas spēks. Meža cilvēks nokrīt tā priekšā un sūdzas par lielo netaisnību pasaulē:
„Viņi nāca. Viņi saskaldīja manu dievu. Viņi izdoba mana dieva acis - acis!”
Pirmsākums klausās uzmanīgi un veŗas meža cilvēkā ar daudzo zvaigžņu acīm. Meža cilvēks lūkojas tā zvaigžņotajās acīs, un jo ilgāk viņš lūkojas, jo skaidrāka un aptveŗamāka ap viņu viļņo lielā mierīgā doma - doma par patiesību. Pēkšņi viņš atskārst, cik bezgala sīka ir bijusi viņa patiesība, cik bezgala niecīgi ir civilizētie pravieši un viņu elki. Un tomēr, kaut arī niecīgi, tie peld pirmsākuma iespēju jūŗā kā visuma sastāvdaļa. Pār šo jūŗu laikmetu viļņi ceļas un krīt. Meža cilvēks un pirmsākums stāv abi pie šīs jūŗas un klusē. Krīt kāda zvaigzne. Pirmsākums to satveŗ un ieliek meža cilvēka rokā – „ņem šo, tā ir daļa no lielās patiesības.” Meža cilvēks to satveŗ, saplūst ar pirmsākumu un kā mūžības daļa apgaismo pasauli.
Uz zemes lodes milzīgais, necaurejamais mežs zaļo kā vienmēr. Kaut kur tālu, tālu tā malās sīki cilvēku grupējumi pielūdz ikviens savu patiesību un cenšas iznīcināt otra, Dieva vārdā.
