Diena mani izelpo
savā iegribā,
vakars mani noklusē
pieskārienā.
Izkāpju
priekšpēdējā piestātnē - līnijā, kas ved ārā no pilsētas uz ziemeļiem. Šeit
nav neviena, kas man pateiktu ceļu, neviena, kas man jautātu, ko te meklēju,
un arī neviena, kas man liegtu te uzturēties.
Pati sev šo vietu neizmeklējos. Kādu dienu to piedāvāja pilsētas avīzē, un tā kā neviens nepieteicās, es braucu apskatīties.
Tas nu gaŗām. Guļu tagad uz lieveņa un gaiņāju mušas, kas grib man blakus apmesties uz paklāja.
Man neviena nevajag. Tam esmu pāri. Tikai - durvju zvanu, lai varētu palikt guļot un neko nedzirdētu. Viņi vairs nenāks, lai apjautātos pēc manis - manas veselības, manām sajūtām. Labu laiku jau neviens vairs nevaicāja „kā klājas?”, bet gan: „un, kā tu jūties?”, un tad es jūtu savas vēdera un zobu sāpes. Toreiz tad sāku atskārst, cik slikti man klājas. Tās reizes, kad manas iekšas mani nedurstīja, bija vēl ļaunākas. Izkāpu tad no sevis, pacēlu rokas un, rādot uz savu ķermeni, saucu: „Dāmas un kungi! Sājā ķermenī mājo visas pasaules problēmas!”
Nolādētās televīzijas ainas! Dzīvoju toreiz starp gleznām un pati kļuvu par sava Es attēlu. Un vēl -
Es peldēju pa ielām. Esmu vienmēr peldējusi pa ielām, meklēdama reklāmu stabus, apgaismotus arī naktīs. Izejas, ieejas, bet tām piekļūt nevarēju - straume mani nesa projām. Un ļāvu arī sevi vilkt gaŗām. Gan jau reiz tas beigsies - teicu sev, bet -nezināju, kas. Tā es peldēju tālāk. Nekas nebeidzās, pagarinājās tik atlikto jautājumu rinda.
Tomēr virziens - tā kā nelikās gluži pareizs. Sevišķi naktīs, kad nespēju orientēties pie caurbrauktuvēm un slimnīcām. Arī ledus masas plūda atpakaļ iekšzemē. Miglā kaut kur bija aizdedzināta māja ceļa zīmei uz dienvidiem.
Lai ļauj man tālāk plūst, lai pludina mani un nevis kokus tur no augšas; tiem var celt zāģētavas pie izcirtumiem. Un lai nerunā man par mani: tam nepietiek vārdu. Esmu nogurusi no runu jucekļa un tukšuma.
Kādēļ es neeju? Kādreiz jau aizgāju, bet atkal atgriezos, jo aiziešana nebija patiesa. Tagad guļu uz paklāja un gaiņāju mušas. Šeit vai citur - viss viens, jo vietas kļuvušas izmaināmas. Jāpielūko, lai nesamainu ielas, laukumus, gadatirgus būdas un piestātnes uz sava paklāja; grūti saredzēt pieturas punktus, kas tos atšķirtu.
Arī es esmu kļuvusi izmaināma. Atliek tikai vairs mans paklājs. Zem tā ir apkures caurules. Esmu apmierināta.
