JAUNĀS GAITAS AUTORI
Baiba
Bičole dzimusi 1931. g. 29. maijā Rīgā. Līdz vācu ienākšanai
Latvijā dzīvojusi Rīgā /pa vasarām laukos – Jelgavas vai
Jēkabpils apriņķos/, pēc tam pārceļoties uz dzīvi laukos
pavisam. 1944. g. izceļojusi uz Vāciju, 1950. g. – uz
Savienotajām Valstīm. Seko skolas, apsievošanās, trīs atvases,
divas dzejoļu grāmatas – 1966. g. Atrita /Zinaīdas Lazdas
Fonda godalga/, 1969. g. Ceļos. Vaicāta par latviešu
dzejas nākotni, dzejniece izsakās:
Latviešu dzejas nākotne – jēdziens kā kožamgumija, staipāms, stiepjams, gremojams līdz apnikumam, izpūšams lieliskos burbuļos. Vismaz pagaidām man nekādi latviešu dzejas mielasta galdi nākotnē nerādās. Trimdā jaunu latviešu rakstnieku, dzejnieku paaudzi – ne pusduci, bet vismaz divdesmit „apsēsto” – laikam nepiedzīvot. Jau tagad man šķiet, ka mūsu jaunatne instinktīvi izrāda lielāku interesi par tagadējās Latvijas dzejniekiem nekā par šejieniešiem – viņi grib pieķerties kokam, kam saknes vēl zemē, ne atcirstiem zariem. Esmu pārliecināta, ka Latvijā – kaut bez tās savvaļas, kas dota mums – latviešu runātais, rakstītais vārds dzīvos daudz ilgāk. Varbūt – ja būtu vairākas pilna laika latviešu vidusskolas, plašākas 2x2 nometnes, mazāka izkliede, tad vēl varētu no jauno vidus sagaidīt mūsu dzejas nākotni, bet pašlaik visa ir par maz, lai noturētos. Gadiem ejot uz priekšu, latviešu valodas zināšanas samazināsies, trūks lasītāju.
„Latviešu dzejas nākotne” – redzu smilšu tuksnesi, retu oazi – bet cik to ceļotāju, kam tur gribēsies apstāties? – Kaut manas drūmās nākotnes domas izrādītos aplamas!
Imants
Sakss dzimis 1918. g. Adlienas pag. Beidzis Rīgas skolotāju
institūtu 1937. g., mācījies Latvijas valsts konservatorijā no
1935.-1940. g. ērģeļu spēli (prof. P. Jozuus) un kompozicijas
teoriju (prof. J. Vītols un prof. Ād. Ābele). Dibinājis un
vadījis vairākus kanadiešu un latviešu koŗus. Darbojies arī par
pianistu-pavadītāju un raksta par mūzikas jautājumiem latviešu
periodikā. Ar sievu un četriem bērniem dzīvo Hamiltonā.
Imants Sakss par latviešu mūzikas attīstības iespējām nākotnē trimdā un dzimtenē izteicās:
Esmu optimists, mazākais latviešu mūzikas jaunradē noteikti. Trimdā sāk attīstīties simfoniskā mūzika, kuplāka kļūst arī kamermūzikas raža. Kaut arī oriģinālā koŗa dziesmā nav atrasts īstais dzinējspēks, folkloras apdarēs savu nacionālo sirdsapziņu vēl neesam zaudējuši.
Dzimtenes simfoniskā, kamer-, kā arī vokālā mūzikā pat no tāluma saredzam un sadzirdam jaunu padebešu kustēšanos. Šajās rindās negribu nevienu vārdā saukt, bet kā lai nepiemin P. Dambja „jauno vienkāršību” koŗa dziesmas pasaulē. Pelnītas Eiropas godalgas un slavu jau iemantojuši dzimtenes koŗi, un viņus ir patiess prieks klausīties. Rezumējot jāsaka – latviešu mūzika kļūst bagātāka kā šinī, tā viņā pusē. Par tās pastāvēšanu jācīnās abās pusēs. Vienīgi nerimtīgā darbā un problēmu pārspriešanā to uzturēsim dzīvu. Cik ilgi? Noteikti ilgāk kā daudz slavenās un „mums draudzīgās” lielvalstis.
Jo mums ir tas bagātais mantojums, kas citiem pietrūkst. Tas – tautasdziesmu pūrs.
