Plašs raksts par Rīgas operas un baleta teātŗa problēmām parādījies Literatūras un Mākslas 24. jūlija numurā. Ir iespējams tikai staccato veidā pieskarties 14 autoru sarunas materiāliem, kuŗi spilgti pierāda Latvijas zemes mūziķu uzskatus un uzmanību mūsu vecās operas nākotnes darbībai.
R. GLĀZUPS, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātŗa galvenais diriģents:
Nākamajā sezonā pēc „Jautrajām vindzorietēm” paredzēts iestudēt A. Skultes operu „Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Esam domājuši arī par „Turandotu”; tas teātrim būtu vēsturisks notikums. Tālākajā perspektīvajā plānā paredzēts iestudēt arī Menoti operu „Konsuls”. Domājam arī par ungāru komponista Sandora Sokolai operu „Asiņainās kāzas”. Atgriezīsimies pie R. Vāgnera tradīciju turpināšanas.
Esam iepazinušies un iekļāvuši perspektīvajā plānā M. Zariņa operu „Svētā Maurīcija brīnumdarbs”, P. Dambja operu „Ikars”, A. Žilinska operu „Pūt, vējiņi!”.
Esam iepazinušies ar E. Goldšteina jauno darbu – „Iedēstiet rozes zemē nolādētā”. Šis darbs ir ļoti īpatnējs. Sākumā skatījāmies visai skeptiski. Spilgts ir dzejnieka E. Vēvera veidotais materiāls. E. Goldšteinam vēl ir jāpiestrādā, tad nākotnē varam domāt par šī darba iestudēšanu.
J. VĪTOLIŅŠ, Latvijas Padomju Komponistu savienības mūzikas kritikas sekcijas priekšsēdis, mākslas zinātņu doktors:
J. Mediņa operas „Uguns un nakts” atgriešanos repertuārā mēs apsveicām kā lielu teātra panākumu tāpēc, ka tika atdota skatuves dzīvība vienam no visizcilākajiem latviešu operas skatuves darbiem. Diemžēl arī šī opera atkal ir pazudusi no teātra afišas. Tāpat varētu jautāt, kāpēc no repertuāra ir pazudis Alfr. Kalniņa balets „Staburadze”. Tas bija viens no teātra teicamajiem baleta uzvedumiem, publiku tas interesēja vienmēr.
Mums ir divi darbi, kas visspilgtāk pārstāvēja latviešu klasiku – „Baņuta” un „Uguns un nakts”.
Par „ Baņutu” mums ir bijis daudz diskusiju – gan mutvārdos, gan arī periodikā, diemžēl teātra atbilde uz jautājuma risināšanu – jaunākais uzvedums mums nelikās īsti veiksmīgs. Teātris ir par daudz tālu gājis patvaļīgas operas īsināšanas, pārkārtošanas virzienā. Par to jau tiku rakstījis. Šie jautājumi nekādi nevar tikt atmesti, par tiem nevar nerunāt, pie tiem nevar neatgriezties: teātris līdz šim uz tiem atbildi vēl nav devis. Atbilde, pēc manām domām, varētu būt tikai viena – jauns uzvedums, pilnīgi strikti turoties pie tā teksta, ko ir atstājis komponists, jo „Baņutas” muzikālā dramaturģija, manuprāt, ir ideāli konstruēta – tas savā dramaturģijā ir ļoti oriģināls darbs. Par „Uguni un nakti”. Ar to ir sava veida grūtības. Saprotams, ka tāda darba iestudēšana, kas apmēram četrdesmit gadus nav bijis uz skatuves, tā atgriešanās pati par sevi ir ļoti liels notikums. Tagad kaut kā tomēr uzvedumā pietrūka.
Šīs divas operas ir tādi darbi, kas nekad nedrīkstētu noiet no mūsu teātra skatuves. Tas pats jāattiecina arī uz baletu „Staburadze”.
K. LIEPA, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra galvenais režisors: Ne visas mūs interesējošās operas pašlaik ir mūsu repertuārā. Piemēram, labā iestudējumā parādījām „Pīteru Graimsu”, tomēr skatītāju zāle bija tukša. Kur ir vaina – varbūt paši nebijām pratuši organizēt klausītājus, pievērst interesi šim uzvedumam, varbūt maz esam darījuši, lai tādus modernākus darbus popularizētu tautā, tad klausītāji ar šādu mūziku būtu saradojušies. Tāpat arī „Nabagu opera” loti drīz nogāja no skatuves. Nenoturējās arī „ Sniegputeņi”.
A. DARKEVICS, muzikologs: Operteātris neatrisinās savus sasāpējušos jautājumus tikmēr, kamēr nebūs realizēts jautājums par laikmetīgās operas labu uzvedumu. Tāda opera vēl nav uzrakstīta, vēl nav arī iecerēta.
J. LINDBERGS, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra diriģents:
Bieži nācies dzirdēt jautājumus – kādēļ mums jāskatās uz skatuves atainotajām neģēlībām, traģismu? Grūti pārliecināt klausītājus par kaut kādām mākslas kvalitātēm.
G. ANTIPOVS, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra solists:
Daudzi laikmetīgi komponisti dziedātājiem raksta ļoti neērti. Acīmredzot ne visi pazīst dziedātāju balss dabu. Bieži vien komponisti, rakstot operas, aizmirst to, kādai balsij viņi raksta vienu vai otru partiju.
P. DAMBIS, Latvijas Padomju komponistu savienības valdes priekšsēža vietnieks:
Mēs ejam iestaigātus ceļus. Paņēmuši kādu jaunu darbu, kas iepriekš nekur nav bijis, mēs varam riskēt un kaut ko zaudēt. Bet vajadzētu arī riskēt.
K. ZARIŅŠ, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra solists: Lai mākslinieks augtu, veidotos, viņam ir jādarbojas dažādos žanros. Rīgas publika mūs visus pazīst ļoti labi. Pirms sešiem, astoņiem gadiem mums bija dažādi koncertu plāni, biežāk braucām uz citām republikām, kā arī uz ārzemēm. Pašlaik ir loti maz mūsu operas solistu, kuŗus uzaicina piedalīties koncertos Doma koncertzālē un citās zālēs. L. Andersone-Silāre nesen bija Bulgārijā ... bet kopā ar pašdarbības kori. Bet viņa taču var nodziedāt veselu solokoncertu. Arī Z. Heine-Vāgnere pēdējos trīs četros gados nekur tālāk nav braukusi. Kāpēc?
N. GRĪNFELDS, muzikologs: Bija laiks, kad Rīgas dramatiskie teātri asi pārdzīvoja apmeklētāju krīzi. Kas tad pacēla skatītāju interesi? Padomju repertuārs, mūsdienīga problemātika, kas ieņēma centrālo vietu visu mūsu dramatisko teātru meklējumos. Cita ceļa nav un nevar būt.
Vajag visnotaļ pārkāpt „pārbaudītā dzelzs repertuāra” ietvarus un atcerēties, ka arī pagātnē ir daudz nepelnīti aizmirstu vai novārtā palikušu darbu...
J. ZARIŅŠ, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra režisors: Bet, ja mēs paskatāmies uz mūsu jauno paaudzi, kura var mūs papildināt, tā sakot, domāt par mūsu perspektīvu un mākslinieciski bagātināt mūsu darbu, tad mēs nonākam pie stipri bēdīgas ainas. Visjaunākā paaudze mums ir visnegatavākā. Iestudējumiem paredzētais īsais darba laiks neatļauj mums viņus pienācīgi apmācīt uz skatuves, lai viņi kaut ko varētu. Viņi nāk pie mums no konservatorijas gandrīz bez jebkādām skatuves darba iemaņām, vienīgi vokāli vairāk vai mazāk sagatavoti, varbūt iestudējuši atsevišķus skatus no kādām populārām klasiskām operām. Un tādi mums viņi ir jāiedabū mūsdienu cilvēka tēlā, domāšanā.
Turpmākajos gados mūs gaida bezperspektīvs stāvoklis. Vecākā paaudze pamazām aiziet, tās vietā ir jāliek jaunie. Operā vajag nodibināt savu studiju, kur gatavot ne tikai jaunos solistus, bet apmācīt arī kori, jo koristi arī ir mākslinieki. Kas tad tagad notiek? Kora sastāvs ir jāpapildina vismaz par divdesmit procentiem jaunu dalībnieku, kuriem par skatuvi nav nekādas jēgas. Bet lomas mēs viņiem esam spiesti dot solistu mazā skaita dēļ. Un nu uz skatuves viņš ākstās, viņš smaida, viņš kaut ko kariķē, viņš kaut ko dara. Iestudējumam mums ir dots visminimālākais laiks, bet mums šis iesācējs ir jāapmāca iestudējuma laikā.
A. LEMBERGS, LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātŗa galvenais baletmeistars:
Tomēr ir viens likums, ko nevar pārkāpt, – sešdesmit līdz septiņdesmit pieciem procentiem no repertuāra ir jābūt klasikai, tikai tad var nodrošināt trupas augšupeju.
L. KRASINSKA, mūzikoloģe, mākslas zinātņu kandidāte:
Pašlaik operas kora stāvoklis ir ļoti kritisks. Mūzikas mācību iestādēm ir jādomā par divējāda profila vokālistu kadru – solistu un koristu – gatavošanu . Kāpēc mūsu mācību iestādes grib gatavot tikai „zvaigznes”! Maz uzņemam studentus konservatorijas un mūzikas vidusskolu vokālajās klasēs. Kāpēc? Kāpēc konservatorijas operas klase vairs nesniedz operu vai operu fragmentu izrādes, kas agrākajos gados izpelnījās lielu ievērību? P. Jurjāns ar savu audzēkņu spēkiem uzveda „Jevgeņiju Oņeginu”. Vai mēs esam kļuvuši sliktāti? Liekas, ka ne. Kūtrāki gan.
I. BLŪMA, LPSR Kultūras ministrijas teātru un mūzikas iestāžu pārvaldes vecākā inspektore: Komponisti pēdējā laikā ir radījuši jaunas operas, bet diemžēl tajās neskan laikmetīga tēma. Ir jūtams libretu trūkums. Bieži vien laikmetīgu saturu sastopam libretos, bet tie ir nekvalitatīvi. Negribas ticēt, ka latviešu padomju literatūrā nevarētu atrast vielu laikmetīgai latviešu padomju operai.
Ģ. RAMANS, Latvijas Padomju Komponistu savienības valdes priekšsēdis: „Tukšās zāles” problēma ir ļoti nopietna. Vai cilvēku estētiskās audzināšanas sfērā par daudz reveransu mēs netaisām vieglajiem mūzikas žanriem?
Vispārizglītojošās skolās un augstākās mācību iestādēs lielāka uzmanība jāpievērš nopietnās mūzikas žanriem.
Izņemot N. Grīnfeldu un I. Blūmu, visi ir runājuši saprātīgu valodu. „Pagātnē nepelnīti aizmirstais darbs”, droši vien, domāts paša Grīnfelda opera Rūta (1943. g.) ar tolaik „laikmetīgu padomju temu”. Un tieši šīs padomju operas ir tās, kas rada „tukšās zāles” problēmu. Nopietni jāuzņem arī vārdi par konservatorijas dziedāšanas klašu nepilnībām. Latvijas konservatorijā tas bija visai sāpīgs punkts arī trīsdesmitos dos.
*
1971. g. augustā izskanēja arī Gaŗezera dziesmu diena. Bija priecīgi, bet arī skumji brīži. Pie pēdējiem jāpieskaita pilnīgs E. Melngaiļa dziesmu iztrūkums. Vai tiešām latviešu dziesmu svētku un dziesmu dienu rīkotāji nevar iemācīties to vienkāršo patiesību, ka bez Melngaiļa dziesmām mēs nevaram iztikt? Un tīri humoristiskā plāksnē lai atceramies paša Melngaiļa sacerētās rindas, kas, lai gan citā sakarībā izdomātas, būtu vietā arī šodien:
Kad Melnais Gailis dziedat sāks,
tad Latvē labi laiki nāks!Bet kas to dos! Eiropas latviešu 1973. g. dziesmu svētkos Ķelnē nav uzņemta neviena Melngaiļa dziesma. Mazākais tā ziņoja Laiks, 1971. g. 25. augusta numurā. Amerikas latviešu dziesmu svētku repertuārs vēl septembŗa pēdējā dienā nebija zināms.
Par dziesmu svētkiem runājot, būs veselīgi citēt arī kādu izvilkumu no Rīgas žurnāla Māksla, 1971. g. 2. num., kur Jēkabs Vītoliņš izsakās šādi: jubilejas Dziesmu svētku programmai jābūt reizē retrospektīvai un jaunai. Svētkos kori lai parāda, kādu ceļu tie nostaigājuši simt gados, skaistāko un vērtīgāko latviešu kora dziesmā, ko tie dziedājuši savos lielajos svētkos, ko iemīlējuši klausītāji, kas nesaraujami saistīts ar Dziesmu svētku vēsturi. Tādu programmu izvēlēties no milzuma dziesmu, kādas skanējušas Dziesmu svētkos, ir ļoti grūti un arī ļoti atbildīgi, jo tai jārāda gan labākais latviešu kordziesmā tās simtgadu šķērsgriezumā, gan dziesmas, kas spēj mobilizēt koru darbu; no repertuāra izvēles atkarīga arī svētku atbalss klausītājos.
Atsaucība, kādu Dziesmu svētkos izraisa, piemēram, P. Jurjāna Līgotņu vija, jo spilgti parāda, cik liela nozīme programmā ir tautasdziesmām. Daudz vairāk svētkos un arī koriem savos koncertos, piemēram, vajag Emīla Melngaiļa un citu meistaru tik skanīgo un krāšņo tautasdziesmu apdaru.
Katri Dziesmu svētki ir ievadījuši tautā, padarījuši par visu koru īpašumu jaunas dziesmas, devuši tautas masu svaidījumu daudziem jauniem komponistiem. Dziesmu svētki ir liels dziesmas dzīvotspējas pārbaudījums.
Ne katra dziesma, arī laba, atbilst Dziesmu svētku īpatnajiem brīvdabas un masveida skanējuma apstākļiem. Komponistiem, jaunus darbus radot jubilejas Dziesmu svētkiem, nepieciešami būtu jāmeklē un arī jāatrod principiāli, būtiski jauna radoša pieeja. Te vajadzētu saliedēties izteiksmes plašumam, monumentalitātei ar vienkāršību, daudzveidīgai, interesantai faktūrai ar svaigiem mūsdienīgas izjūtas muzikālās valodas līdzekļiem. Vajadzīga spēcīga, emocionāla, tēlaina un reizē lakoniska dzeja, kas izraisītu tādu pašu mūziku. Nav nekādu šaubu, ka jubilejas Dziesmu svētkos plaši jāpiedalās arī bērnu, skolu jaunatnes koriem. Tik plašos un vienreizīgos koru svētkos nedrīkstētu nodalīt „mazos” no „lielajiem”, tieši lielā kopības sajūta te dod stiprākos impulsus dziedātgribai. Šai ziņā mums nav nekādas atšķirības, piemēram, no igauņu Dziesmu svētku tradīcijas, kur tāpat notiek atsevišķi skolu jaunatnes Dziesmu svētki un simtgadē dziedāja lielas bērnu koru masas. Vajag atcerēties, ar kādu sajūsmu igauņu bērni dziedāja līdzi pieaugušo koriem spontāni improvizētajā svētku nobeigumā, lai saprastu, cik aktīva un dedzīga te aug jaunā maiņa.
Dziesmu svētki ikreiz uzbango mūsu koru attīstības un eksistences jautājumus. Plašas pārrunas izraisījuši arī 1970. gada Dziesmu svētki. Pēc svētkiem parasti daudzos koros iestājas pagurums, grūtības rada mazie kolektīvi, nepietiekams ir jauniešu ieplūdums (lai gan kori, kuros ir možs gars, dzīvs radošs darbs, par to nesūdzas, un pēdējā laikā ir radušies pat atsevišķi jauniešu kori), attīstību kavē nepietiekams kvalificētu diriģentu pieaugums. Visi šie jautājumi nav jauni, ar tiem jāsastopas arī tagad. Te neko nevar līdzēt vispārēji vārdi un aicinājumi.
Raksts atkārtoti pierāda, ka ir daudz kopēju problēmu kā Latvijas zeme, tā trimdā. Atšķirība ir tikai tā, ka „mūsu pusē” par tām, vismaz atklātībā, netiek runāts.
*
Izlasot jauno 1973. g. dziesmu krājumu, kuŗā sakopots Amerikas, Eiropas un Austrālijas svētku repertuārs, neredzam nevienu Latgales tautasdziesmu tās valodā. JG 82. numurā ziņoju, ka par to vismaz Klīvlendā runā un spriež. Lai tas būtu kā būdams, skaidrs ir tas, ka Latgales tautasdziesma un valoda ir mirusi t.s. „valsts nāvē”.
1968. g. „Latgaļu tautas dzīsmas” ievadā rakstīju šādu rindu: „Lai nu lepnākās māsas to (t.i. latgaļu tautasdziesmu, red.) mīlestībā pieņem un apmīļo.” Atbildē sastopam cietsirdīgu klusēšanu.
Borga, borga sveša mote,
aiz borguma narunāja.Jā – šinī gadījumā arī – nadzīdoj!
*
Iepriecina, ka Latvijas lauku ļaudis var noklausīties vērtīgus koncertus labu mūzikas ansambļu sniegumā. Jau ceturto vasaru Jaunpiebalgas Jāņa skolā skanējusi Emīla Dārziņa mūzika tautas koru „Daile”, „Beverīna”, „Auseklis”, „Tēvzeme” izpildījumā. Šinī E. Dārziņa dzimtajā mājā, kuŗā iekārtots komponista piemiņas muzejs, koncertējis arī jaunradītais Dziedāšanas skolotāju un kordiriģentu koris. To vada Leonids Vīgners un koŗa repertuārā atrodam ne vien Bacha si minora „Mesu”, bet arī Mocarta „Rekviemu” (uzvedums Straupes pilī). 1970. g. atrasta E. Dārziņa „Šūpļa dziesma” trīsbalsīgam korim, ko atskaņojis E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu koris. Piemiņas muzejā atrodoties arī 1969. g. atrastā „Serenāde” no Dārziņa nepabeigtās operas Rožainās dienas (Ed. Vulfs). Jāpiemin, ka Ādolfs Kaktiņš šo „Serenādi” dziedāja jau 1941. g. janvārī. Ja neticat, tad izlasiet Jāņa Zālīša Rakstus, izdotus Rīgā 1960. g. (784. lp.).
Varētu vēl pieminēt, ka Dārziņa piemiņas muzeju var sasniegt ar Lejasciema autobusu līdz pieturai Kalnieši. Autobuss atiet 10 no rīta. Vai tanī pašā vakarā var tikt atpakaļ Rīgas viesnīcā, informācijas trūkst.
*
Latvijā izdotā Karoga 1971. g. sērijās parādās sociālistiskā darba varoņa Edgara Kauliņa dzīves stāsts „Kad migla krīt”. Karoga 3. numura aprakstīti 1934. g. 15. maija notikumi Rīgā. 20. lp. lasāmas rindas: „Diktore jaunās ziņas pacilātā balsī noslēdza ar informāciju, ka visā valstī valda miers un kārtība. Bet pēc tam koris nodziedāja „Lai līgo lepna dziesma.” Autors, tanī laikā būdams ugunsdzēsējs, šo dziesmu noklausījies darba biedru vidū – klusumā, sadrūmumā un skumjās.”
Biedri, pažarniek! Tur nebija ko skumt, jo to dziesmu nedziedāja. Dziesma vēl nemaz nebija uzrakstīta. Tā (Jāņa Kalniņa mūzika) nāca tikai mēnesi vēlāk, sakarā ar „Atdzimšanas dziesmas” uzvedumu Esplanādē. Varētu piebilst, ka ir gan zināma arī Jāzepa Vītola koŗa dziesma (rakstīta pirms 1934. g.) ar to pašu Plūdoņa tekstu, taču tā nekad netika dziedāta technisko grūtību dēļ.
Kā nu lai tic citām dzīves stāsta daļām, ja tik svarīgā „dzīves pagriezienā” ieviesusies nepareizība?
*
Laika 1971. g. 18. sept. numurā publicēta kāda anonīma Lasītāja Toronto, Kanadā, gaŗāka lasītāja vēstule ar tematu par dainām un kristīgo baznīcu sakarā ar dievturu žurnāla Labietis 1971. g. 4. numuru. Vēstules saturā arī sekojošas rindas: „... Ar šādiem selektīviem mērojot, mēs varētu paņemt nerātno dainu krājumu un teikt, ka tas raksturo latviešu tautas tikumisko stāju un liecina, ka senie latvieši bijuši brīvās mīlas sludinātāji ar netīrām jūtām un samaitātu fantāziju.”
Ir tiesa, ka mums ir nerātnās dziesmas un Lasītājs Toronto, kā jau veca garīga dziesma to saka, arī ir pieļāvis sev to prieku, ka
Allažiņ man jāpalasās
mīļā vecā grāmatā.
Mana sirds pēc viņas prasās u.t.t.„Tikumiskā stāja” nāk no latviešu vārdiem „ticis” (strādīgs, darbīgs) un „stāvēt”. Mīla var būt tikai brīva, vai arī viņa nav nemaz mīla. Netīras jūtas un samaitāta fantāzija nav slavējamas lietas, bet vai tās tiešām parādās latviešu tautas dainās, kaut arī t.s. nerātnās? Vai cienījamais Lasītājs varētu minēt un citēt kaut vienu vienīgu piemēru minētās preses slejās?
Imants Sakss
