Eglons Spēks
„Trešā stūrmaņa Jāņa Dīna atmiņas”
no romāna „EĻĻAS KUĢIS ‘WIKTORIJA’” - 1. nodaļa
Jāņa Gorsvāna viņetes
Eļļas kuģis „Wiktorija” devās pilnā gaitā pāri Dienvidatlantijas okeānam uz Franciju. Indijas okeāns bija lietains, bet, braucot gaŗām Labo Cerību ragam, laiks noskaidrojās. Kaut arī bija apmācies, gaiss bija sauss, un mākoņu sega turējās kā pelēcīgs zīdains audums pāri okeāna lielajiem plašumiem. Okeāns gulēja kluss kā dienvidus laikā, un daždien līmenis laistījās gluds kā spogulis līdz pat apvāršņa malai.
Šīs dienas bija kā radītas mierīgām pārdomām. Dzelmju valstība klusēja, un Dienvidatlanta dzelmes nekad nav bijušas diezcik trokšņainas un dzīvas.
Visvairāk saules krēslā uz glābšanas laivu klaja sēdēja trešais stūrmanis Jānis Dīns. Viņš parasti daudz lasīja, bet šoreiz žurnālus un grāmatas, kas gulēja uz klāja blakus krēslam, šķirstīja okeāna vēsmas.
Dīna acis lūkojās tālēs. - Tālēs nākotnē vai arī pagātnē. Par tagadni nebija ko domāt. Tagadne bija kuģis, kas devās uz priekšu ar noteiktu kursu.
Kas tad bija šis Dīns? Ko viņš domāja?
Šeit kāda zīmīga atmiņu aina, kas ir nepieciešama, lai labāki izgaismotu šo cilvēku sadzīves vēstījumu. Tā ir kā nokritusi koka lapa, ko garāmgājējs nejauši pacēlis, bet tādas vēja rautas lapas raksturs ir daudzu jūrnieku dzīvēm šīs cilvēces plašajā jūŗā. Nav iespējams precīzi izsekot jūŗas ļaužu neparastajām gaitām pāri pasaules plašajām jūŗām.
Dīns bija dzimis Kurzemē. Ir ticams, ka ūdeņi viņu vilināja doties tālēs jau bērnībā, bradājot gar Bārtas upes krastiem. Tur viņa uzmanību saistīja akmeņainās krāces. Straumēs laistie kuģi viņu allaž aizveda jaunos atklājumos, tāpat kā šodien šis lielais Zeltkalnes kuģis „Wiktorija”. Skaidu kuģi uz ūdensrožu atvariem mirdzēja ar savām baltajām burām kā baltas liesmas. Viņš žāvēja savus kuģus, tos pacēlis pretim saulei kā vanagus, kas lidinājās augstu virs stāvo krastu ozoliem.
Šodien pasaule likās izpētīta, un ne vairs jaunus līčus, zemes un jūŗas viņš vēlējās atrast, bet dzīvas dvēseles, kas bezbailīgi spētu doties pāri tumšajiem līmeņiem kā viņa jaunībā laistās baltās buras.
Toreiz tai pusē dzīvoja kāds apkārt staigājošs amatnieks. - Vecais Skutāns. Tas bija pagaŗš vīrs ar dzeltenu naga cepuri un kuplām ūsām. Viņam bija melna veste ar pulksteņķēdi. Skutāns staigāja krunkainos zābakos. Kaut kas neparasti cienīgs bija viņa gaitā. Bet citi smēja. Pirmajā kaŗā Skutāns esot staigājis pa pagastu vienās siksnās kā prūšu ģenerālis. Pār plecu krusteniski divas veclaicīgas plintes. Aiz jostas divas pistoles, ar kuŗām reiz esot šāvis meža kuili. Pie cepures un praķa viņam esot bijušas piespraustas neparastas zīmes un pie zābakiem pieši kā zvaigznes.
Dīns lūkojās apvāršņa tālēs un pasmaidīja. Patiesi šodien likās, ka Skutāns bija izkāpis no kādas dāņu pasakas un pastaigājās pa Bārtas lielceļiem, svešas zemes kaŗavīrus biedēdams. Mīļais vecais labais Skutāns.
Nemanot šīs atmiņas izraisīja domas par Napoleonu. Tomēr Skutāns Napoleona armijās nebūtu varējis kalpot, jo viņš bija sācis savas gaitas pus gadsimteni vēlāk. Bet Skutāns bija kalpojis cara armijā. To viņš pats bija Dīnam stāstījis, rokot kapu kaimiņu vecmāmai. Mazais Dīnu Jānis bija gājis gaŗām kapsētai un redzējis tur Skutānu lāpstas cilājam. Jānis tūlīt piestājies klāt palīdzēt. Skutāns bija prasmīgs racējs. Tranšejas esot racis un kapus simtiem. Akas esot racis un pat valsts robežgrāvi, bet pie Jelgavas viņam esot norakts liels zobens.
Jā, - šis zobens! Tas Jāņa fantāzijai nekad nebija devis mieru. Esot bijis izrotāts ar dārgakmeņiem. Viņš toreiz jautāja, kālabad tad Skutāns negāja to zobenu atrakt? Skutāns bija teicis, ka tagad zobena nevajagot, bet, ja izceltos kaŗš, tad gan viņš ietu uz Jelgavu zobenam pakaļ.
Nez kur Skutāns šodien? Varbūt guļ blakus savam zobenam? Otrs pasaules karš bija pārskrējis pāri ar šausmām un postu, bet Skutāna zobens varbūt vēl gulēja pie nodegušās Jelgavas.
Toreiz, tā runājot, Skutāns bija izsviedis no kapa galvas kausu un teicis, lai Jānis ejot vien mājup, jo te ap kapu sākot izskatīties kā kaŗa laukā. Tieši tas Jānim toreiz interesēja. Jā - tieši par kaŗiem un par visām tām lietām, ko Skutāns esot no zemes izracis. Sevišķi par apslēptiem ieročiem, jo tie fantāzijai stāstīja par senču cīņām, par Tālavas taurētāju un Imantu, kas nevaid miris.
Mētrās dūca kamenes. Puķes saulē ziedēja kā debess svētībai par prieku. Gundegas gozējās kā mazas saulītes, bet Skutāns? Skutāns, atsēdies uz kapa malas, pildīja pīpē tabaku un dziedāja par turku kaŗu:
Kad turks vairs neklausīja
tam krievu ķeizaram,
Tad kaŗā mums bij jāiet
Un darbs bij zobenam....Bet vairāk par dziesmām Jānim interesēja šis vecais vīrs. - Viņa grambainā seja, kuŗā liekas slēpās milzīga gudrība un vecīgā balss, kas liecināja par bagātu dzīves pieredzi. Aiz viņu mugurām smiltīs gulēja trīs galvas kausi un šādi tādi kauli. Skutāns stāstīja par senčiem. Nevērīgi pamāja pār plecu uz pilskalna pusi. - Tur dzīvojuši ķēniņi, virsaiši. Senči esot bijuši diženi un varonīgi vīri. Kad vēlāk kaps bija gatavs un Skutāns teica, lai padodot galvas kausus vispirms un pēc tam kaulus, Jānim nebija nekādu baiļu, vai neparastu jūtu, jo, darbojoties ar Skutānu, bija tā, kā senu vēsturi pētījot. Cik tuvu Skutāns bija pie dabas un kā viņš dabas parādībām ticēja, jo Jānis pieredzēja bēru dienā. Kad kaps bija nolīdzināts un krusts ielikts, bērinieki sāka likt puķes un vainagus uz kapa. Tad negaidot starp mākoņiem izlauzās spožs saules stars tieši pāri krustam un kapu kopiņai. Vecais Skutāns noņēma cepuri un pateicīgi noteica:
„Tā ir laba zīme”.
KURZEMES DIĀNA
Bija diezgan dīvaini atcerēties, cik lielu iespaidu Skutāns Dīna jaunībā atstāja. Nekāds pasaules vīrs taču Skutāns nebija. Tiesa gan, - bija karojis ar turkiem un tatāriem, bet nevienai jūŗai vai okeānam nebija pārbraucis.
Mājinieki par viņu šad tad zobojās. Esot liels prātvēders. Gribot strādāt ar muti. Bet kā tas varēja būt? Skutāns taču bija tik gudrs. Viņš mūrēja, kala, brauca mežā, dzirnavās. Talkās viņš bija viens no galvenajiem rīkotājiem, un Jānis nekad negāja makšķerēt iepriekš neaprunājies ar Skutānu, vai šodien zivis ķersies. Tiesa gan - par jūŗām viņš neko nezināja, bet mežs viņam bija kā atvērta grāmata. Ilgi Jānis atminēja stāstu par briedi, ko Skutāns esot redzējis Zemgales mežos pie kāda ezeriņa. Brieža mugurā esot sēdējusi meža meitiņa. Viņa esot dziedājusi. Tērps esot bijis balts un puķains. Viņas seja esot bijusi balta kā sniegs, vaigi sārti kā meža rozes, bet mati melni un cirtaini. Pat meža zvēri esot brīnījušies. Vāveres esot lēkušas no zara uz zaru. Skutāns gan esot steidzies līdzi, bet kur nu... Briedis aizgājis tik ātri, ka ne līdzi izskriet. Pat pēdas neesot atstājis.
Brīnums gan! Bet skaists! Un Jānis, reiz šķirstot kādu lielu vecu grāmatu ar grezniem vākiem, ieraudzīja bildi, kur uz brieža jāj tāda meitiņa baltā kleitā un ar melniem cirtainiem matiem. - Zem bildes bija rakstīts viņas vārds - Diāna.
Gadu vēlāk Jāņu dienas rītā Jānis uzzināja, ka vakarā ieradīšoties mežkungs ar savu meitiņu. Mežkungs? Mežkunga meitiņa?
Jānis sāka gaidīt ar aizrautīgu ziņkāri. Tā bija karsta diena, īsi pirms pusdienas laika sētā atskanēja skaļas balsis. Varēja redzēt, kā gar mežmalu govis skrēja no ganībām mājās. Vectēvs vicināja ar cepuri un sauca:
„Nāk kā eizenbānis. Kas to lai nu aptur.”
Govis drīz vien jau aulekšoja pa gatvi gar koku puduriem tik strauji kā brūni vagoni, kas kuŗu katru brīdi var no sliedēm izlēkt. Viena otra neganti iebaurojās. Zibēja ragi. Purni putās. Pāris mirkļos tās jau bija pagalmā un drāzās tieši uz kūti. Jānis acis vien ieplēta, redzot ar kādu mieru Skutāns pēdējā mirklī atrāva kūts durvis. Govis drāzās viņam garām durvīs, visam pagalmam dunot. Kad pēdējā pazuda kūts durvīs, Skutāns ar tādu pašu mieru durvis aizvēra.
„Nu es saku,” vectētiņš bārās, „dunduru pilns gaiss. Nez kas tādu sodību gaisā palaidis?”
„Šogad mušu gads.” Vectēvam aiz muguras smēja viņa znots, kas nemanot bija iebraucis sētā ar augstiem atspeŗu ratiem. Viņam blakus, svētdienīgi saģērbusies, sēdēja sieva un bērni. Viņi rausās no ratiem laukā, -
„Tāds pat prātvēders vien esi,” vectēvs smīnot teica znotam: „Rau skat' vien. Arī tavs skrējējs dīdās, kā gribēdams celties uz pakaļkājām. Būs jāpasmērē paslēpenēs spranču eļļa. Tālu braukuši. Ceļš šodien taču laikam pilns kā uz pasaules kāzām.”
Bŗammanīgais znots, pagasta pienotavas pārzinis, ievilka spēcīgu elpu krūtīs un ieplētis rokas teica:
„Nu tad bija gan palaidiens! Es tev saku, Dīnu tēv. - Cits skrūvē ar vella pēdu, bet cits ar māsiņu aizpūš gaŗām pus pagastu pieputinādams. Un tie motocikletisti brauc tā blurkšķēdami ka briesmas. Mans bēris vienu gandrīz iespēra grāvī.
Atbraucēji sastājās apkārt zirgam. Vectēvs plaukšķināja ar plaukstu pa skaistā dzīvnieka kaklu, bet zirgs stāvēja lepni galvu izcēlis, kā brīnīdamies par nesaprotamajām cilvēku valodām. Kaut kur dārzos jau līgoja. Meitas staigāja ar ozola vītnēm un vainagiem. Pie durvīm meijas, arī dzīvojamās mājas istabas tā piemeijotas kā bērzu birztalas. Ceplis virtuvē kvēloja balti sarkans. Alus pagraba miklajā vēsumā šņāca mucās kā nevaldāms. Ja kāds tika apšļākts, tas tomēr tikai smējās.
„Šim apīnim spēks kā ozolam,” kāds cienīgi vērtēja.
Jānis stāvēja ceļa malā pie egļu dzīvžoga un vēroja ceļu, kas ievijās mežā. Gaŗām gāja, lēnīgi pļāpādami, vectēvs ar trīs kaimiņu vectēviem. Viņi ik pa brīdim apstājās un rādīja ar rokām kaut ko pāri laukiem. Jānis padeva roku kaimiņiem un brīdi vēlāk izdzirda vectēvu stāstām: „Redz pasaule jau ir jāpravī. Skat' viņdien eju pie lielā brasla un raugos, - kas negals upē atsagadījies? - Braslis pārkrustīm pilns ar akmeņiem. Kādi dupjpadsmit tādi dižkungi krāc straumē, putas šķīst. Padomā vien! - Šie te rezgaļi - Jānis ar' - sasatikušies ar Nīcenieku ganiem un ņēmuši dambēt upi ciet. Pat lielam vīram tur būtu bijis ko neatstiepties...”
Vai nu kādam patika, vai ne, bet pie upes vienmēr bija darbu pilnas rokas. Akmeņi jāveļ, jāsviež smiltis, jāmakšķerē. - Jāizpētī pa pakrastēm visas sakņu pilsētas un staipekņiem pieaugušos biezumos bieži vien auga brīnum skaistas puķes. Spodrajos atvaros gar akmeņiem ložņāja grunduļi, vēdzeles un vēži. Noslēpumainās gravās skanīgi strauti. Bija jāceļ aizsprosti, jāuzkrāj ūdens, jāapūdeņo un jāplūdina. Kad aizsprostu atrāva, vaļā, salīgojās tumšie līmeņi un ar visām lapām, ūdens mūzām un skaidām ar varenu spēku drāzās uz leju, tālu prom uz milzīgo jūru. Tie bija pārdzīvojumi ārpus laika un telpas. Vienīgi skudras turpināja tikpat monotonā gaitā iet pāri kazenāju vītņu tiltiem kā mūžības pulksteņa sīkas mazas sekundītes.
Pievakarē atbrauca mežakungs un viņa meitiņa. Pēc izskata viņa bija tieši tāda pat kā grāmatas bildē, - Melni cirtoti mati. Sniegbalta seja. Bet ne tik cēla. – Toties jautra kā spridzīgs strauts. Ne vēsts no tā pārdabiskā stinguma, kas bija redzēts sendievu bildēs. Vienā mirklī viņa bija starp pīlēniem un cāļiem, un suns smilkstēdams rāpās pie viņas. Bet vārds īsti nesaskanēja, - Nebija Diāna, bet Daina.
Bet dīvaini bija, - Par mežu un par zālēm un puķēm viņa zināja stāstīt noteikti vēl daudz vairāk kā Skutāns. Vienmēr viņai pirkstos bija kādas zālītes vai puķes. Viņa zināja, kuŗa lapa laba, kuŗa ļauna. Vislabāk Jānim patika stāsts par ozolu. Esot bijis tā, ka ozolu Dievs esot ļoti skaistu iztaisījis - ar apaļām zelta lapām, kas nekad neesot nokritušas. Bet tad velns aiz skaudības esot plosījies ar saviem nagiem pa ozolu tā, ka lapas nu esot kļuvušas robainas.
„Vai tu esi kādreiz jājusi ar briedi pa mežu?” Jānis, klusi smaidot, jautāja, Nē,-neesot vis jājusi. Jā, - ej nu sazini. - Varbūt kādi meža noslēpumi, par kuŗiem viņai nav brīv stāstīt.
Vēlāk vakarā Jānis rotaļās ejot dejoja ar Dainu apkārt ugunskuram. Viņas baltie, iesārtie vaigi žilbināja vairāk kā ugunskurs. Viņas acis dzirkstīja daudz spulgāki par stāvus uzslietā oša bluķa liesmošanu. Un viņas smiekli bārstījās izšķērdīgi kā mirdzoša rasa.
Ari vēlāk pēc daudziem gadiem, tālās jūŗās kuģojot, Jānis Dīns atcerējās šos Jāņus un Līgošanu kā netveramas burvības apdvestus. Tad viņš mēdza klusi aizsapņoties.
