AKMEŅU DIENA, UGUNS UN ZĀLE
Imants Ziedonis, Kurzemīte. Rīgā: Liesma, 1970. 246 lp.
Imants Ziedonis, Epifānijas. Rīgā: Liesma, 1971. 104 lp.
Jānis Peters, Asinszāle. Dzejoļi 1968-1970. Rīgā: Liesma: 1970, 102 lp.
Johannesa Bobrovska (Johannes Bobrowski) stāstā par Bēlendorfu Kurzemē lasām:
Tonakt Bēlendorfa nav mājās. Vai kāds viņu ieraudzīs, tā pa viršu lauku skrejošu. Pār galvu slīd mākoņi, aizsedz mēnesi, atsedz mēnesi, gaisma kā suņu bars skraida pa zāli, izšķiŗas, saskrienas, drīz te, drīz tur, un nu izmetas tālu uz priekšu, itin kā tikuši kādam uz pēdām.
Bēlendorfs skrien pa šo gaismu, rokām airēdams. Runā kā mēms. Kas gan tajā naktī ies pa Kurzemes ceļiem, kas viņu dzirdēs? Migla garšo pēc dziestošām ugunīm.
Bobrovska Bēlendorfs staigā pa vēsturi, Bijis? Nebijis? Izdomāts? No dzīves patapināts, no nostāstiem? Vienalga, bet Kurzeme ir. Ir vēl šodien. Un pa to 1968.gada vasarā kājām staigājis Imants Ziedonis, vēlāk savu "runā kā mēms" iespiezdams 246 grāmatas Kurzemīte lappusēs. Teikts, ka tā "pirmā grāmata", Kad būs uzrakstīta nākamā?
Ar Kurzemīti autors turpina savu liriskā novērotāja prozas seriju, kas sākusies ar Dzejnieka dienasgrāmatu (1965.g.) un turpinājusies ar Karelijas stāstu Pa putu ceļu (1967.g,). Tā ir vajadzīga literātūra, kas tapusi, ar jūtīgām maņām iereģistrējot novērotās apkārtnes klusāk vai skaļāk noraidītos signālus, kas meklē savam raidījuma saturam atbilstoša viļņu gaŗuma uztvērēju. Kā ar visiem uztvērējiem, arī Imanta Ziedoņa "atskaņojumā" dzirdam sprakšķus un traucējumus, bet tāpēc jau signāli netop mazāk nozīmīgi. Tie runā par būtiski nozīmīgām lietām, izgaismo perspektīvas, kas ir un paliek, lai kādi būtu saturi dienas aktuālitāšu raidījumos un vienas dienas mušu dīcienos.
Kurzeme tātad:
Valdīt Kurzemē. To pašu gribēja Braunšveigas markgrāfs, divi Hesenes prinči, HolšteinasGotorpas hercogs, un tur, redzi, no tā kalna aiz ezera, uzstādījis mortīras, šauj Katrīnas I favorits Meņšikovs, arī viņš pretendē...
Un ko mēs? Mēs varam abi stiprāk mīlēt viens otru. Un savus bērnus audzināt mīlestībā. Varbūt dažus tuvus draugus. Un vēl tos cilvēkus, kas mums tic. Ko mēs vairāk varam? Stāvu līdz celim ūdenī, un raudāt gribas. Pasaules omulībai kašķis pirkststarpās.
Vai tā nav t.s. mazo tautu vēsturiskā ikdiena, koncentrēti pateikta. Nav jārunā tikai par Kurzemi vien. Var domāt par sāmiem Skandinavijā, par melnkalniešiem Dienvidslavijā. Par īslandiešiem. Visi tie - "kašķis pirkststarpā" tiem, kuŗi "pretendē".
Ar ideoloģijām ir viegli. Tās noraksta pretinieku, apzīmogo to ar nulli. Sev uzsprauž izcilā zīmogu. Kur paliek cilvēks? Cilvēki, pa kuŗiem ideoloģijas peld kā aptaukojušies roņi? Kādu vasaru, braukādams pa Elzasu, ievēroju milzīgas kritušo vāciešu kapu rindas. Neviena bulta nerādīja, ka te apskatīšanas vērta vieta, ka te jāiegriežas. Autobuss aizripoja gaŗām. Francija bija uzvarējusi, un Elzasa-franču. Pie ienaidnieka pēdējās atdusas vietas neapstājas; tās ir nulles; krustu rindas - nulles. Un pavisam citā pasaules malā, Kurzemē, Imantam Ziedonim līdzīgas domas:
... atcerējos kādu citu kapsētu Latvijā ziedoša rudzu lauka vidū. Tie bija no pirmā pasaules kara gadiem - tie bija ļoti skaistā Latvijas pauguriņā, un dīvainas bija tās sajūtas, kādas manī izraisīja šis skaistums...
(... Kā sauc to aizmirstības salu, tur rudzu lauka vidū? Klāt tai nevar piejāt, jo takas nav. Pasaule ir aizmirsusi vai negrib atcerēties ne taku uz turieni. Mēs piesienam zirgus pie upmalas krūma un ejam uz baltajiem bērziem taisni pa rudziem. Pa mazām takām iet cilvēku cieņa un cilvēku piemiņas vietām - te ceļ a nav...
Te guļ vācu karavīri, un šī zeme viņus nemīl. Tas ir dīvaini, tas ir gandrīz neticami, ka skaistums tā var pazemot, aizliegt un iznīcināt piemiņu...).
Imanta Ziedoņa Kurzemīte ir ar degsmi piepildīts pārmetums visiem tiem, kas ikdienas vienpusības vārdā aizmirst saknes, pavedienu, attīstības vai laikmetu griežu ceļa malā atstātos lieciniekus, kas varbūt tomēr runā arī par to, ka kāds cilvēks te gribējis labāko, kā nu saprazdams. Ir veltīgi tiesāt aizgājušos laikos dzīvojušus cilvēkus par to, ka viņi nav zinājuši labāk, sapratuši labāk. Atcirst saknes ir viegli, bet nekas jau nemainās, tik šāsdienas cilvēks pats kļūst tukšāks, nabagāks.
Dziļi izjustā tieksme to vienreiz pateikt pulsē Ziedoņa Kurzemes pastaigas stāstā. Bet kā uzbāzīga ēna pa rindām lodā autora paša reālā šāsdienas vienpusība. Negribēti? Neatvairāma? Nepieciešama? Neminēsim, bet tā ir. Lai ieraudzītu cilvēcisko līdz galam, jātiek pāri visam, ko šodiena paštaisni apzīmē par pareizo. Un ja to nedrīkst, tad kaut kas tajā dienā, kas iet pār zemi ar Kurzemes vasaras soļiem, ir nepareizs, nelabs. Kāds žvadzina važas: "Ja nepaklausīsi..." Važas var būt arī mūsos pašos. Un rezultātā tas pats degradējošais, nepieciešamais un nomācošais "mēs" un "viņi" Tā var turpināt līdz bezgalībai. Arī par to - gribas raudāt.
*
Pavisam cita rakstura prozas krājums ir Imanta Ziedoņa Epifānijas - tā ir miniatūrprozas grāmata, ko, ja grib, var dēvēt arī par prozas dzejas krājumu. Kāda jēga gan ir klasifikācijām?
Kurzemīte un Epifānijas nav viena otrai svešas grāmatas, ir kopējs pavediens - autora iejutīgā spēja novērot un novēroto pārvērst vēstījumā. Ja Kurzemītē galvenais ir aktuālais un polemiskais, brīžiem pateikts kā diezgan nesaudzīgs sitiens pakrūtē, tad Epifānijas ir atsārņota literātūra, dzeja, kas runā pārlaicīgāk, runā dzejas veidolu valodā, bet tādēļ ne mazāk aktuāli, jo - pārlaicīgais ir vienmēr aktuāls.
"Epiphaneia ir grieķu vārds - atspīdēšana, atklāsme," paskaidro autors. Arī parādīšanās, var turpināt izskaidrojumus. Epifānijas saistās ar Zvaigznes dienu, ar atklāsmi, kas nākusi pār "pagānu tautām". Un kā kuriozs: vārdnīcās var atrast austrumu baznīctēvu Epifanios (miris 403.g.), kas 300.gadu beigās Kiprā apkaŗojis ķeceŗus... Bet pēdējam noteikti nebūs izšķīrējas nozīmes Ziedoņa krājuma virsraksta izvēlē.
Šajā krājumā Ziedonis ļauj vaļu liriskas atklāsmes plūsmām. Asociācijas, novērotā, dzirdētā un izdomātā gleznas mainās viena ar otru, saplūst kopā it kā neatšķetināmā murskulī, doma pārlec uz domu kā statiskās elektrības izraisīta dzirkstele - un iekvēlojas jauna dzirksts, jauns lādiņš piebriest pilns gaismas un izgaismo neredzētas apkārtnes. Tas ir tāds dzeju radošs paņēmiens, kas, nonācis neprašas rīcībā, izmestu izplatījumā veselu kaskādi klišeju, nodrāztu filozofisku graudu, sentimentālitātes un nesagremotu patapinājumu. Ziedoņa Epifānijās nav nekā no tādas vulgārizētas "atklāsmes plūsmas", viss ir kontrolēts, viss ir svaigs un vienreizīgs, viss mirdz pats ar savu gaismu. Devies šajos literārās radīšanas medību laukos, autors ir uzņēmies risku, kas daudz lielāks, nekā pirmajā brīdī apjaušam. Un rezultāts? Vielas un metodes pārvarēšana, pārvēršana, jaunas, patstāvīgas vērtības rašanās. Liekas, nevienā dzejolī Ziedonis nav tik izteiksmīgi nodemonstrējis savu dzejnieka gatavības pakāpi kā Epifāniju lappusēs.
No asfalta segapakšas pabāž galvas akmeņi, paskatās, vai nenāk mašīnas, un pa vienam vien bēg tuvējos vārtos. Šodien ir Lielā akmeņu pārceļošanas diena. Milzīgiem bariem no pilsētas iet laukā akmeņi. Pie Babītes dzelzceļpārbrauktuves ir veseli akmeņu sastrēgumi, milzīgi akmeņu gājieni iet uz Vecāķiem un pa Tallinas šoseju uz Skulti, Tūju un Ķumragu. (..)
Upes vārās kā nārsta laikā, akmeņu muguras iznirst un pazūd. Akmeni atstāj krāces un caur mežiem, pāri laukiem dodas uz lielceļiem. (..)
Es uzlieku roku savam akmenim uz pieres un jūtu, ka viņš ir uztraucies. Viņš uzbudināts elpo, temperatūra drudžaini ceļas un krīt.
Šī akmeņu staigāšanas dienas aina ir tik uzskatāma, reljefa, tik intensīva, ka gluži fiziski var sajust, cik groteski tas būtu, ja akmeņi sāktu staigāt un ietu apkārt bariem vien. Kontrastā šim akmeņu uztraukumam ir "sliekšņakmeņu prasīgais, atbildīgais nemiers". Arī šeit ieskanas Ziedoņa darbos saskatāmā rūpe neaizrauties ar technikas laikmeta drudžaino sekošanu produkcijas un sasniegumu līknēm vien. Ir jāskatās, kur ielaist saknes, kā nepazaudēt sakarus ar zemi, bez kuŗas, galu galā, nespējam dzīvot.
Nevar dzīvot vienpusībā, uz vienas šķautņu norobežotas plaknes vien, samierināties un pašapmierināties tikai ar to, kas plaknē šķiet labs un pareizs. Ziedonis raksta:
Es izlīdu pa jumta lūku un apsēdos korē. Kore ir jumta lauzuma viena līnija starp labo un kreiso. Kas pa to staigā, tas redz abus jumta spārnus. Kore ir skursteņslauķu un mākslinieku līnija. Es sēžu korē, viena kāja man ir vienā jumta plaknē, otra-otrā. Vai tas nozīmē, ka es balansēju un divkosīgi žonglēju? Nē, es studēju divu plakņu robežu. Šķautnē satiekas divu plakņu mīlestība un divu plakņu naids; šķautne ir līnija, kas vieno, un līnija, kas šķir. (..) Un, kad ilgāk pavēro un pierod staigāt pa divu plakņu robežšķautnēm, tad var redzēt, ka tās nebūt nav tik taisnas līnijas - šķautnēm ir savi virpuļi un izliekumi. Arī savi kompromisi - pāri šķautnēm viena plakne pieņem otras plaknes rūsu.
Robežas Ziedoņa interpretācijā ir vietas, kur staigā robežsargi un mākslinieki. Turpinot domu, tātad: robežsargi sarga plakņu vienpusību un etnocentrismu, to "es esmu Tā Pilnība" Mākslinieki redz, ka robežu nemaz nav, tās ir tikai mākslīgi nospraustas, lai sagādātu darbu robežsargiem. Un viņi jūtas vareni. "Aiz manis stāv plakne," viņi varētu sacīt, improvizējot Imantu Ziedoni. Bet mākslinieks redz patiesību: "... parādi man to robežu, kur beidzas tumsa un kur sākas blāzma! Ēnas gar šo robežu staigā un mazi atspīdumi ". - Tikpat liekulīgas īstenībā ir arī pieturas zīmes:
Visas pieturas zīmes ir izdomātas.
Punkts ir relatīvs. Punkts ir māņi. Punkta nav. Punkts var būt un var nebūt. Punkta vietā var likt komatu. Punkta vietā var likt daudzpunktu. Punkta vietā var likt semikolu...
(..)
Punkts ir visnopietnākais un arī viskonservatīvākais. Tas necieš domas turpinātību.
Asi iezīmētas, neparastos redzes leņķos skatītas ainas ņirb gaŗām, lasot Epifānijas. Tiesa, ir jau vietas, kur Ziedoņa jaunrades koncentrētība atslābst, teksts kļūst "ūdeņaināks", dzejas gleznā - gaisma bālāka, pati tā - caurspīdīgāka, bezkrāsaināka. Varbūt tas vajadzīgs, lai atpūstos no pārmērīgā, sitošā trāpīguma? Vienkāršāk varbūt atbildēt ar to, ka katrā koncentrēta darba ritumā ir atslābuma brīži. Arī tie ir vajadzīgi. Taču, nododoties jaunradei, dzejai, literātūrai, ir jātēmē uz šo koncentrētās gatavības pakāpi. Epifāniju beidzamajās lappusēs lasām:
Ja mēs droši rīkosimies, mēs būsim ieguvēji. Mēs piesiesim zilonim snuķi pie astes. Tikai nevajag baidīties...
(..)
Mūsu mātes mūs ir mācījušas ar acīm tikai labu darīt - nenoskaust, nedzelt, neienīst. Mūsu tēvi ir mācījuši, kā iegrūst vilkam dūri rīklē, lai tas žokļus nedabū ciet.
Visi, kas knapi velkaties, nāciet, mēs jums palīdzēsim!
*
Jāņa Petera pirmajā dzejoļu krājumā Dzirnakmens (1968.g.) bija rindas:
Doma zālē sēž zem svecēm ērģelnieks -
Kamēr viņš tur sēž un spēlē, - zemeslode rit.
Zemeslode ir ritējusi un ripojusi uz priekšu, par to nav jāšaubās. Tāpēc interesanti ielūkoties Jāņa Petera otra krājuma Asinszāle lappusēs, meklējot - kādu virzienu ņēmusi Petera dzeja šā mūžīgā rituma logatā.
Šķiet, dzejnieka meklējumu gaita virzījusies uz iekšieni. Un dziļumā. Uz koncentrētību un lakonismu. Gribētos apgalvot: uz kaut ko tādu, kas padara mūsu tautasdziesmas par lirikas kristalliem, neatdarināmiem, nepazaudējot īstumu,
Toties ar ārējās formas meklējumiem Peters nav īpaši nopūlējies: krājumā Asinszāle liela daļa dzejoļu uzrakstīti "tradicionālos" pantos ar to šāsdienas Latvijas dzejai tipisko nonšalantumu iepretī šo pantu nokaluma dažkārt sterilajām precizitātes "prasībām". Šim "nonšalantumam" tomēr nav paviršības iezīmju (vismaz ne tādu autoru darbos, kā Ziedonis, Belševica, Čaklais, Skujenieks, Lisovska), tā ir, gluži vienkārši, veselīga atbrīvošanās no formālo prasību verdzības, dodot relatīvi tradicionālajam jaunu plūdumu, dabiskā valodā bazētu skanējumu.
Paplašinājies ir Petera tematikas apjoms. Vēsturiskajam tematam pievienojies "ģeografiskais", vienas kultūras izstarotais lūzt pret otru, kopējais rod atbalsi, kaut kur pa vidam dominējošais motīvs - kā atrast un paturēt to, kas nešķirtu, lai mūsdienu cilvēkam nevajadzētu samierināties tikai ar:
... 'Ai, diena labā,
šajā saplēstā pasaulē!'
Tātad - lai būtu vairāk labo dienu un pasaule - mazāk saplēsta. Lai nebūtu, tāda ir perspektīva:
Indriķim hronika. Daugavai - asinis.
Ordenim tiesības. Iedzimtam - krusts.
Es esmu Latviju diženu pazinis
Sakniebtās lūpās, kas pārsistas klus.
Petera dzejā ievērojamu vietu ieņem uguns motīva risinājumi. Šis motīvs ieskanas ar neparastu intensitāti jau krājumā otrā dzejolī "Ugunsskrējiens":
Ugunsskrējiens tevi mūžam mocīs, iezemieti, -
latvju zeme - ugunszeme,
aizpērnā un pērnā, -
kal šo domu, dzen šo domu
un šo domu ietriec
tā kā naglu nokaitētu
savējā un bērna bērnā...
Uguns un degšana ir arī Latgales keramiķim Antonam Šmulānam veltītajā dzejolī "Pirms krāsns atvēršanas Latgalē". Šmulāns ir plaši pazīstams ar saviem māla velniem, bļodām un krūzēm. Peters raksta:
Māte Latgale! - Uguns un zeme.
Linu dvielī deg saulriets sarkans.
Uguns izmisums. Atjēdzieties -
jums vēl jādzimst to dziesmu sargāt - ...
(..)
Vai var pārtaisīt velna ģīmi,
zirga svilpīti, svečtura mieru?
Un es pirmoreiz saku - cik labi,
ka vēl kādam ir māla piere,
ka vēl kādam ir rokās uguns,
priekšnojautās un ceplī - uguns;
bet nepiesauksim, ko mīlam.
Teiksim - Uguns. Uguns. Un - Uguns.
Jaunā atveidā uguns temats krājuma beidzamajā dzejolī - par kramu sasišanos, dzirksteļu izlēkšanu:
Ne jau tam, bet uguns gaidošiem
es to otro dauzu, domādams par tiem.
Bet tas otrais spītīgs - pretī lec,
tagad divu gaismā trešais redz.
Uguns pretstats - zāle. Uguns ir dzinēja, postītāja, arī uz priekšu rāvēja. Bet tā ir nežēlīga, ja tai piešķiŗ nežēlīgu varu. Zāle ir mierīga, tā aug pār tiem, ko aizkārusi uguns, tā aug un ar savu asins tīrītāju un nomierinātāju spēku der arī tiem, kas uguni vēl nav redzējuši. Zāle ir daudzveidīga. Īsti "botaniska uguņošana" notiek krājuma Asinszāle ievaddzejolī "Par deviņvīru spēku, rasaspodiem un asinszāli":
Nakts pa sirmiem ķērpjiem
aizslīd prom kā rēgs
stāv zem zilas debess
deviņvīru spēks.
Bēg uz slotaskātiem
vellatas un jodi,
blakus stirnu takai
mostas rasaspodi.
Dzejoļa nobeigumā: "Jauna māte dēlu / per ar asinszāli". Tātad ar augu, kas asinis tīra, Balādiskais dzejolis raksturo autora virtuozo izrīkošanos ar valodu, viņa valodā ieslēptā humora atbrīvotāju tvērienu. Valodā ir viss, tikai jāatbrīvo. Arī dzidrums, kā cita dzejoļa pantā:
Vienmēr ticīgs, vienmēr tikai ticīgs...
Zila ēna ikonās un bērza tāsī.
Tavai laimei, savai laimei pareizticīgs
līdzi esmu laidies dzērvju kāsī.
Kultūra - tas ir gadsimtu cilvēku sakrātais, kas turpina būt, iegūdams jaunu seju un iztulkojumu, bijušam atbirstot nost. Dzejolī par latgalieša velniem un krūzēm Peters pēkšņi deklarē, ka
Kāda nozīme te vairs naglām,
kuras izplestās rokās rūsē?
VIŅŠ jums arī ir daļa no dziesmas
tai pagāniskajā krūzē:
Un dzejodams par Lietuvu, dzejnieks saskata lietuvieti arī tēlā, kuŗa izcelsme meklējama tālu aiz Lietuvas robežām un citā laikā:
Bet Pestītājs, izdrāzts no koka,
tāds lietuvju pagāns vien ir,
un viņa pienaglotās rokas
visbrīvākās rokas ir.
Tēls tāds vai tāds, bet to no matērijas nebrīvības atbrīvojis radošais cilvēka gars, tāpat kā dzeja iznirst no vārdu miljoniem, tiem saplūstot kopā, cilvēka izdomas un roku vadītiem. Tie top par ierakstiem "iekš saules lentām", par balsīm, "kas pa savam dzied". Dzeja ir tas personiskais, savdabīgais, kuŗā skan sava laika piesūcies, savu apkārtni sijātājs cilvēks.
Petera dzejoļi daudz lasīti arī periodikā. No tiem, salīdzinot ar krājumā publicēto, var spriest par nerimtīgu darbu, tuvojoties "galīgajai versijai", Bet slīpēšana var arī būt mazāk veiksmīga, atlūzt šķembiņa - un dimants vairs negriež kā vajadzētu griezt. Tāda neveiksme Peteram gadījusies "Vecpiebalgas nakts balādē", kuŗas oriģināla pants (Karogs, nr 12: 1968)
Tādēļ jābaidās jums nava
ne no kādiem amatiem,
ja var paglābt mājas savas
līdz ar visiem pamatiem
pārveidots par:
Tādēļ jāvairās jums nava
ne no kādiem amatiem,
ja ir saknes. Ja ir mājas
līdz ar visiem pamatiem.
Interesantais Kaudzīšu Reiņa runas atrisinājums oriģināla versijā krājumā samudžinājies un zaudējis caursites spēku, zudusi arī daļa apdzejotā laikmeta gaisotnes.
Bet kopsavilkumā? Jāņa Petera otrs krājums ir tāda dzejas pratēja dzejas pilns, kas veido un briedina sevi arvien jauniem atklāsmes brīžiem, lai parādītu, ko dzeja var. Tas pieviļ, nedaudz, ar autora vismaz šķietamo pārlieko "uzticību" tradicionālajām formām, jo šķiet, ka viņa dzeja iegūtu pavisam citu tiešuma pakāpi, ja satura un domas intensitāte apvienotos ar radikālākiem un drosmīgākiem formas meklējumiem. Protams, jāpiebilst, nepadarot to par pašmērķi, par "formālu radikālismu" bez satura un pārdzīvojuma īstuma. Ka abas lietas var apvienot, nav piemēri jāmeklē tālu, pietiek ielūkoties, piemēram, šāsdienas Igaunijas jaunajā dzejā.
Bet tā - vienīgā piebilde. Petera dzeju raksturo ārkārtīgi kāpināta intensitāte, kas ir pilnīgi neatkarīga no "tematiem" un "motīviem", bet kuŗas pamatā - māka lietot savu valodu, atmazgājot to no gružiem, tuvinot vārdu vārdam, esot nesaudzīgam pret teikumu un gramatisko formu mānīgo dabu. Tā strādājot panākta dzeja, kas "cieš domas turpinātību". Tieši tas raksturo dzeju, kad tā ir tuvu gatavībai un nobriedumam. Tāda dzeja nebeidzas ar uzrakstīto vai pasacīto vārdu, bet ir kā zem vairāku atmosfairu spiediena tapis kodols, kas spēj, enerģijai atbrīvojoties, aizraut līdz tos, kam dzeja domāta - emocionāli, aistētiski.
Gunars Irbe