KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
CEĻA ZĪMES
Ceļa Zīmju redaktors kritiķis Jānis Andrups ir viens no pirmajiem tai virknē, kas sākusi kustēties no kontinenta uz kontinentu, lai ar personīgu klātieni veicinātu mūsu atsevišķo latvietības salu vienotību. Domājams, šī virkne nebeigsies.
Andrupa ceļojums bija pasaules ceļojums, izlidojot no Anglijas uz Austrāliju un atgriežoties caur Savienotajām Valstīm Anglijā. Jānis Andrups apņēmās aplidot pasauli, lai atgādinātu mūsu trimdas uzdevumus, pats gūtu iespaidus, pats mācītos, bet reizē mudinātu, mundrinātu un modinātu, turot acu priekšā jaunā svaigumā tās ceļa zīmes, uz kuŗām mēs nedrīkstam mitēties skatīties un – iet. Ceļa somā līdzi Andrupam bija vairāki nacionālideoloģiski temati, bet katrā no tiem bija uzsvērta mūsu situācija, mūsu misija, spējas un darbošanās veidi. J. Andrupam bija jārunā gandrīz katru vakaru. Uz Minneapoli, ASV, viņu bija aicinājusi Latviešu nama dāmu komiteja, un 12. oktobrī tur viņa temats bija „Mūžīgais latvietis”. Knuts Lesiņš īsos vārdos iepazīstināja klausītājus ar J. Andrupu. Vācu okupācijas laikā Latvijā, kad Kārlis Skalbe vadīja Latvju Mēnešrakstu, viens no redaktoriem bija Jānis Andrups.
Referāts „Mūžīgais latvietis” bija ieskats latviešu raksturā un liktenī, balstoties uz literātūras un vēstures faktiem. J. Andrups nosvērtā, izlīdzinātā stāstījumā un gleznainā stilā analizēja latviešu rakstura pozitīvās un negatīvās īpašības, par ko liecības ir arī cittautu autoru rakstos. No tiem referents īpaši izcēla Džonu Braunu, kura grāmatā (The Unmelting Pot, 1970) ir nodaļa par latviešiem un viņu strādīgumu, izturību un rosību. Dainas un jaunā latviešu literātūra raksturo latvieti kā līdumnieku, kas darbu ne vien dara, bet to darot dzīvo. Referents ne vien izcēla vārda „dzīvot” sakušanu ar vārdu „strādāt” latviešu mentalitātē, bet rādīja jaunā izgaismojumā arī mūsu dievestības izjūtu, kas ietveŗas vārdā – rimts, un mūsu labestības ievirzi kā vispārēju pozitīvu dzīves izjūtu. Arī mūsu slepenais ierocis kā senāk, tā tagad un nākotnē – darbs – ir pilnvērtīgs tikai tad, ja aiz tā seko labestība.
Visumā zināma polaritāte sagādā mūsu kopībai grūtības – ja no vienas puses varam būt pārāk kautrīgi, no otras puses – uzpūtīgi un lielmanīgi. Mūsu vēsturisko likteņu izgaismojumam literātūrā referents bija izraudzījies ļoti zīmīgus vārdus no Arveda Švābes dzejoļu krājuma Bargā laikā, kuŗā autoram izdevies atainot mūsu līdumnieka spēku pret iekaŗotāju – stepes vēju:
Lai stepe jāj, līdz sadilst pēdējs pakavs,
Mežs ceļu aizcirtis, un druva sakaus.Referenta vēstījums bija reizē ieiešana dzejas pasaulē un vēstures straumēs, bet arī ideju izcelšana no turienes un pacelšana pāri trimdas latviešu klaidam. Referents mudināja tapt lepnākiem uz latvietību, dēvējot tautības atmešanu par sevis kropļošanu un renegātus par nožēlojamiem cilvēkiem, kuŗu darbošanās vēsturē rāda daudzus baigus piemērus.
R.
Starp pērn Latvijā izdotajām grāmatām vienā no pirmajām vietām laikam gan jāierindo nelielā formātā glīti izdotā izlase Sarmātija mana, kuŗas saturā vācu rakstnieka un dzejnieka Johannesa Bobrovska (Johannes Bobrowski) dzejoļi Māŗa Čaklā atdzejojumā.
Tilzītē dzimušais Bobrovskis (1917.-1965.) ir viens no mūsdienu vācu dzejas ievērojamākajiem autoriem. Tādēļ viņa darbu atlases parādīšanās latviešu valodā vērtējama par tādu kultūras darba veikumu, uz ko ilgi varēsim atsaukties, kad par mūsu valodu un kultūru iznāks runāt starptautiskos forumos.
Nevienas kultūras tautas literātūra attīstības gaitā nevar izvērsties visā nianšu un formu iespējamā bagātībā, izolējoties no ideju strāvojumiem citu kultūru radošā darba jomā. Izolācijas rezultāts gandrīz vienmēr ir provinciālisms, uzdrīkstēšanās aizstāšana ar „saglabāšanos”, stagnācija ar tieksmi uz diletantismu. Lai tā nenotiktu, vajadzīgas robežpārejas, tilti, kas noved pie konfrontācijas un vērtību pārvērtēšanas, pie „mūsu” pārbaudīšanas „citu” gaismā. Lai pie tā nonāktu, tulkotāju un atdzejotāju darbi ir veikumi ar nākotnes perspektīvu.
Cik zināms, sagatavošanā ir arī Bobrovska prozas darbi, tulkoti latviešu valodā, to starpā romāns Lietuviešu partitūra (Litauische Claviere). Krājumā Sarmātija mana uzņemti dzejoļi no Bobrovska grāmatām Sarmatische Zeit (1961), Schattenland Ströme (1962) un Wetterzeichen (1966).
Šis nekādā ziņā nav pirmais šāds Māŗa Čaklā veikums: 1969. gadā iznāca Dzidras Kalniņas sakārtotā grāmata Bertolds Brehts, Balādes, dzejoļi, dziesmas 1913.-1956., kuŗā liela daļa ievietoto atdzejojumu ir Māŗa Čaklā. Otrs atdzejotājs bija Bruno Saulītis. Periodikā savukārt lasīti Čaklā konģeniāli atdzejoti H.M. Encensbergera (Hans Magnus Enzensberger) modernās dzejas paraugi, kas ļauj cerēt uz šā autora darbu parādīšanos plašākā izdevumā.
Čaklais nav vienīgais šāds „robežpāreju cirtējs” starp latviešu un cittautu kultūrām literātūras laukā.
Tulkojumu tagadējā Latvijas grāmatniecībā ir daudz. Varbūt pat par daudz (baumo, ka uz oriģināldarbu lēses). Grūti noliegt, ka to līmenis ir nevienāds: veiksmes ir dažādas, valodu zināšanas ne vienmēr pietiekamas un atdzejotāju dzejnieku talanti arī dažādi, (jo atdzejošana ir tāpat radošs darbs, tikai nereti daudz grūtāks par „dzejošanu paša mēlē”).
Tulkojamo autoru un to darbu izvēle ir ar noslieci, taču ir nevietā apgalvot, ka vienpusība būtu redzami pasvītrāta: tulkoti ir ne tikai Džeka Londona „klasiskie” romāni, bet arī Džeroms D. Selindžers (J.D. Salinger), ne tikai par komūnistu izdaudzinātais īslandietis Haldors Laksness (Halldór Laxness), bet arī „katoliciskais eksistenciālists” Albērs Kamī (Albert Camus). Piemēru rindu, īpaši ja uzskaitē ietilpinātu tulkojumus, kas publicēti žurnālos un laikrakstos, varētu izvērst gaŗumā – un visai „pretstatīgu”.
Literāro robežpāreju grūtāk pārkožamais rieksts vienmēr bijusi dzeja. Tā ir vispārīga parādība. Jāatzīst, ka dzejas atdzejotāji Latvijā šīs „visiem zināmās grūtības” priekšā nav sastomījušies, bet veikuši darbu, kuŗa rezultātā pāri valodu sliekšņiem pārcelta laba daļa no tā, kā šodien dzeja skan gan rietumos, gan austrumos no Latvijas. Un arī – kā tā skan, vistuvāko kaimiņu rakstīta, Lietuvā un Igaunijā.
Šajā novadā Latvijas grāmatniecība var pašreiz lepoties ar vairākām teicami sakārtotām cittautu lirikas antoloģijām:
1969. gadā iznāca mūsdienu lietuviešu lirikas antoloģija Viena jūra Marcēlija Martinaiša un Vitauta Rudoka sakārtojumā (19 autori). Tā paša gada laidiens ir gruzīnu dzejas antoloģija Dzērvju sniegs (20 autori), ko sastādījuši Jānis Peters un Olga Lisovska.
1970. gadā iznākusi Laimoņa Kamaras sakārtotā un atdzejotā igauņu dzejas izlase Cilvēki krastā (23 autori), kas ne tikai labi papildina agrāk atsevišķi izdotos Paula Ērika Rummo un Matsa Trāta krājumiņus, bet sniedz pārdzīvojumu izraisītāju plašu ieskatu kādas mazas Eiropas tautas fascinējošā modernās dzejas panorāmā. 1970. gadā laista klajā arī antoloģija Es tevi turpinu (23 autori), kuŗas saturā, vairāku redzamu dzejnieku atdzejota un Maijas Silmales sakārtota, lasāma mūsdienu modernā franču dzeja. Šī antoloģija ieguvusi ievērību arī antoloģijas dzejnieku dzimtenē Francijā (skat. Piotr Rawicz, „Une anthologie lettone consacrée ŕ la poésie française contemporaine”, Le Monde, 25.3.1971., 23. lp.).
1971. gada rudenī iznākusi poļu dzejas izlase Kamēr mēs vēl dzīvi (26 autori). To sastādījis Jezups Laganovskis, ar atdzejojumiem piedaloties J. Osmanim, A. Bergmanim, R. Luginskai, R. Remasam, K. Skujeniekam, I. Ziedonim u.c. Atdzejoto autoru starpā vairāki pazīstamu un kontroversālu poļu dzejnieku vārdi.
Aiz visiem šiem krājumiem nojaužams liels, noteikti grūts un katrā ziņā – nopietns darbs. Tie, kopā ar visu citu paveikto, atkārtoti apliecina latviešu valodu par modernu kultūras valodu citu kultūras valodu starpā. Un šī „pār robežām pārnestā” dzeja mudina un prasa, lai arī oriģināldzeja nesamierinātos ar līmeni, kas par zemu modernai latviešu dzejai un prozai.
Paveiktais ironiskā kārtā izgaismo kādu ačgārnu „izolācijas perspektīvu” – īpaši lirikas jomā: kaut gan mums šeit trimdā nekādas izolācijas nav, nav arī tikpat kā nekā, kas noderētu par tik nepieciešamajām robežpārejām literātūru starpā. Nav arī īstu kontaktu ar autoriem zemēs, kur dzīvojam. Izskaidrojumus šai parādībai nav grūti atrast, bet daļa to ir aizbildinājumi – kūtrumam un izpratnes trūkumam. Ar Dzintara Soduma tulkoto Džeimsa Džoisa Ulisu vien visu nevar atsvērt, un arī tā iznākšana nebija „trimdas kultūrpolītikas”, bet saujiņas entuziastu panākums. Interesanti, kāpēc ceļš izolācijā jāizvēlas – brīvprātīgi?
G.I.
Stokholmā pērnvasar laista klajā plaša zviedru dzejnieka Ērika Lindegrēna (Erik Lindegren, 1910-1968) bibliogrāfija (Erik Lindegren. En bibliografi, utarbetad av Folke Sandgren, Acta Bibliothecae Regiae Stockholmiensis / Bonniers, Stockholm 1971). Tā aptveŗ ne tikai Lindegrēna publicētos darbus, bet arī daļu nepublicēto un Lindegrēna dzejas tulkojumus citās valodās.
Lindegrēns ir zviedru dzejnieks, ko mums nāktos pazīt daudz labāk nekā mēs viņu pazīstam: viņa dzeja pieskaitāma zviedru modernās lirikas stūrakmeņiem. Tai raksturīgi ir jūtu un prāta sintezes meklējumi, dziļš pārdzīvojums, kas pakļauts mērķtiecīgi konstruētas formas prasībām; dzejas gleznu vienlaicīgi veido kustība un sastingums. Redzamu vietu Lindegrēna dzejas produkcijā ieņem 1942. gadā publicētais krājums mannen utan väg (vīrs bez ceļa). Tajā viņš lūkojis radīt vīzionāru pasauli, kuŗas uzskatāmās detaļas veido Otra pasaules kaŗa un ziemeļu dabas motīvi. Lindegrēns redz pasauli nepabeigtu un neizkārtotu, ciešanu pilnu, bet runā arī par nāves nevarību un solidaritātes nepieciešamību to starpā, kam jācieš.
mannen utan väg, kā vērojams bibliogrāfijas lappusēs, guvis plašu internacionālu uzmanību un pilnīgi vai daļēji tulkots daudzās valodās, piemēram, angliski (the man without a way, Translated by Leif Sjöberg and Ronald Bates, New York: New Directions in Prose and Poetry 21, 1969).
Latviski Lindegrēna dzeju tulkojuši Zigurds Elsbergs un Vizma Belševica (Erik Lindegren, Lettiska, 138. lp.). Atdzejojumi publicēti gadskārtējās antoloģijas Dzejas diena 1969. gada laidienā, kur ievietoti seši Elsberga vīrs bez ceļa dzejoļu atdzejojumi un divi citi Lindegrēna dzejoļi („Ariozo” – Vizmas Belševicas atdzejojumā un „Mīlestības zemē” – Zigurda Elsberga atdzejojumā). Igauniski Gustavs Suitss atdzejojis divus dzejoļus no krājuma vīrs bez ceļa, kas ievietoti Stokholmā izdotajā antoloģijā Rootsi luulepöimik.
Kaut „garāmejot” gribas piezīmēt, ka šāda mūsu valodā tulkotu cittautu autoru darbu atzīmēšana viņu bibliogrāfijās krasi runā pretī savā laikā propagandētajam uzskatam par „tulkojumu nevajadzību” latviešu valodā – it kā to varētu labāk „saglabāt” ar norobežošanos tīras oriģinālliterātūras jomā. Gluži otrādi: vismaz mūsu „anonimitāti” šādas bibliogrāfijas atzīmes kliedē daudz efektīvāk. Atzīmes par tulkojumiem latviešu valodā atrodamas arī, piemēram, krājumā Pär Lagerkvist in Translation, (Compiled by Anders Ryberg, Stockholm: Bonniers, 1964), kuŗā sniegtas ziņas par romānu Baraba (Barabas) Lizetes Skalbes tulkojumā (apg. Daugava, 1951) un tā paša romāna fragmentu, kas Andreja Irbes tulkojumā publicēts laikraksta Latvju Ziņas 1951. gada 22. marta numurā.
G.I.
Latviešu amatieŗteātris Stokholmā, kas darbojas zem Stokholmas DV Teātŗa izkārtnes, bet aktieŗu sastāva ziņā ir krietni vien „nevanadzisks”, 1971. gadā izmēģinājis pa solītim t.s. polītiskā teātŗa virzienā. Ierosme šim pavērsienam Stokholmas teatrāliem (Mārtiņa Zīverta termins) nav bijusi tālu jāmeklē: polītiskais teātris Zviedrijā ir dienas aktualitāte. Bertolda Brechta un Pēteŗa Veisa vārdi šeit nav sveši, un pa ierosmei, šķiet, gūta arī, skatoties Juhana Bergenstroles inscenēto P.A. Fogelstrēma romānu dramatizējumu Tu, mana pilsēta Stokholmas Pilsētas teātrī.
Interesi variēt un meklēt teātŗa mākslas novadā būs arī veicinājis šīs teātŗa amatieŗmākslas mīlētājas grupas „zemais’’ caurmēra vecums: tie ir jauni cilvēki, kas uzauguši, nevairīdamies no mūsdienu strāvojumiem mākslas ideju laukā, un meklē tiem atbilstošu latvisku skanējumu.
Pavērsienu vistiešāk iezīmēja 1970. gada pavasarī uzvestā Richarda Rīdzinieka luga Spoguļu sienas, ko režisēja autors un kas pēc pirmizrādes Stokholmā izrādīta arī citās Zviedrijas pilsētās un Vācijā.
Rīdzinieka luga iecerēta kā tiešs polītiskā teātŗa variants, taču inscenējumā tajā joprojām bija laba tiesa „tradicionāla teātŗa” rudimentu. Šis „pussolītis” laikam pieskaitāms uzveduma galvenajiem trūkumiem, kam blakus – Rīdzinieka iecerētās „aģitācijas līnijas” pārāk mazā attālinātība no ideoloģiskā satura sagaidāmā traktējuma un tā pārāk plašā amplitūda. Lai būtu kā būdams, Rīdzinieka darbs novērtējams kā nopietns svaiga un neierastā meklējums: „kumēdiņu” vietā dots kaut kas, par ko padomāt – gan kā par teātri, gan par lugā ietvertajām problēmām un Idejām. Neierasti tiešs trimdas īstenības detaļu izgaismojums Rīdzinieka lugai savukārt piešķir daļu no nepieciešamā asuma, lai satrauktu un „trāpītu” skatītāju uzmanību, lai izraisītu to iesaistīšanos „par” un „pret” plūsmās.
Polītiskā teātŗa raksturs bija arī otram šā teātra iestudējumam – Mārtiņa Zīverta traģēdijas Vara izrādei Stokholmā 14. novembrī. Šo traģēdiju Zīverts uzrakstījis 1944. gada sākumā.
Izrādes divu plākšņu uzbūvi uzskatāmi parādīja „skatuves ainu skicētājs” Juris Ozoliņš: skatuves fonā pils vaļņa mala – asa robeža starp abām traģēdijas „varoņgrupām” – „tautas vadoņiem”, kas cīnās par varu, un tautu, no kuŗas dzirdama tikai neskaidra murdoņa, jo savu likteņu izlemšanā tai labākā gadījumā ir tikai vadoņu sargu vai kaŗa kalpu loma.
Zīverta traģēdija ir nesaudzīga vadonības kulta, „pils augšējā pagalma” kritika: Mindaugs, traģēdijas Vara galvenā persona, liek galvām ripot, „lai varētu labu darīt”, bet kad „varmāka ir miris”, novadu kungi viens pēc otra kāpj uz vaļņa malas, lai apliecinātu, cik ļoti mīl tautu – pa starpām viens otru slaktēdami nost.
Varas izrādē Stokholmā šo Zīverta traģēdijas dziļuma dimensiju neparastā atveidojumā nebija grūti ievērot. Tā ir patiešām interesanta iecere, un svaigs tās īstenojums, liekot parallēli darboties skaļajiem, „uzmanības centrā” novietotajiem varas tīkotājiem un neredzamajam „klusējošam vairākumam”, tautai, kam varas cīņā piešķirta tikai uzgavilētāju loma. Bet tās klātiene bija neatvairāma, tās klusēšana – skaļāka par karaļa un novadu kungu tirgošanos.
Kaut rakstīta priekš vairāk nekā divdesmit pieciem gadiem, luga ir īsti mūsdienīga. Tās „vēsturiskās traģēdijas” raksturs neitralizē to un ļauj tajā atsegties problēmas vispārcilvēciskajiem vilcieniem. Tā vēršas pret visu veidu „laba darīšanas” uzurpātoriem. Varas pirmizrāde notikusi Dailes teātrī Rīgā 1944. gada 22. jūnijā. Jābrīnās, ka vācu cenzoru acis bijušas tik neredzīgas, ka nav saskatījušas lugā arī savas varas vaibstus. Jo tie tur ir, vietumis pat pilnīgi skaidri saskatāmi. Bet pietiek Zīverta spoguli pagriezt par dažiem grādiem, un tajā cits ķēms.
Zīverta traģēdija Vara nav polītiskā teātŗa aģitātoriskā varianta darbs, taču nenoliedzami tā ir polītiska luga – ar dziļuma perspektīvu. Tajā jāskatās, atstājot mājās vienpusīgu interpretāciju šablona acenes. Atklāt neparasto, negaidīto – nozīmē sastapties vaigu vaigā ar radošu darbu vārda vistiešākā nozīmē.
G.I.
MODERNĀ LATVIEŠU LITERĀTŪRA MINSTERES UNIVERSITĀTĒ
Minsteres universitātes baltu un slavu filoloģijas katedras profesors Dr. Frīdrichs Šolcs (Scholz) ir pārliecināts, ka latviešu avangarda dzeja ir dzeja pasaules līmeni. Profesors vada latviešu modernās literātūras seminārus un gatavo pētījumu par lietuviešu dzejnieku Jurģi Baltrušaiti.
Ziņas, ka arī Minsterē var iegūt kā maģistra, tā doktora grādu baltu filoloģijā, pārāk šauri izplatījušās, bet gluži vai bez ievērības palikusi prof. Šolca darbošanās baltu valodu novadā. Tajā īpaši būtu izceļami pēdējo divu semestŗu latviešu literātūras semināri: Modernā latviešu lirika (1971. gada vasaras semestrī) un T. Ķiķaukas Tramvajs tuksnesī (kopā ar O.Rozīti, sen. 1971./72. gada ziemas semestrī). Te jāpiebilst, ka par semināriem vācu augstskolās apzīmē gan mazāko patstāvīgo administratīvo augstskolas nodaļu, gan mācību veidu, kuŗā – atšķirībā no priekšlasījumiem – bez pasniedzēja aktīvi piedalās arī studenti, vai nu izgatavojot virstemata ietvarā referātu, vai arī mājas darbu par kādu atsevišķu jautājumu un piedaloties pārrunās par apskatāmo vielu. Prof. Dr. Frīdrichs Šolcs (Scholz) ir dzimis 1928. gadā Hamburgā; 1947.-1952. gadam studējis Hamburgas universitātē salīdzinošo valodniecību, slavistiku un indoloģiju; 1953. gadā ieguvis doktora grādu par disertāciju „Pētījumi par aprakstošā perfekta vēsturi slavu valodās”; 1959. gadā uzrakstījis habilitācijas darbu salīdzinošā valodniecībā par tematu: „Bezpersoniski izteicieni, kas attiecas uz personām, krievu modernajā literārajā valodā”; pēc tam bijis universitātes mācībspēks Hamburgā, Germersheimā un Heidelbergā. Kopš 1966. gada viņš ir baltu un slavu valodu profesors Minsterē.
Prof. Šolcs nonācis saskarē ar baltu valodām ar sava Hamburgas skolotāja un baltista Ernsta Frenkela (Fränkel) starpniecību. Turklāt Hamburgas studiju biedrs ir bijis Dr. A. Gāters, kamēr Germersheimā prof. Šolcs ticies un sadarbojies ar prof. E. Blesi. Latviešu valodu prof. Šolcs apguvis vairāk teorētiski (no salīdzinošās valodniecības viedokļa), un pats to aktīvi nelieto, kamēr lietuviešu valodu pārvalda tik labi, ka var tajā sarunāties. Savā laikā Grēvenes latviešu nometnes dāvātais latviešu grāmatu krājums Minsteres slavu un baltu semināra bibliotēkai ierosinājis prof. Šolcu plašāk nodoties baltistikai un pārdēvēt savu katedru par baltu un slavu filoloģijas katedru. Tā Minsteres universitātē var nodarboties ar senprūšu, latviešu un leišu valodām, notiek semināri baltu valodniecībā un literātūrā. Kā jau minēts, 1971. gada vasaras semestrī notika seminārs par moderno latviešu liriku.
Metodiski semināra nolūks bija parādīt semināra dalībniekiem – visnotaļ dažādu fakultāšu latviešu studentiem – zināmas interpretācijas pieejas, ar kuŗu palīdzību apskatāmi un vērtējami literāri darbi, šinī gadījumā latviešu modernās dzejas paraugi. Šīs pieejas aptvēra kā literāro interpretāciju šaurākā nojēgumā (intrinsic approach), tā arī pieeju no sociālā, vēsturiskā, ģeogrāfiskā un biogrāfijas viedokļa (extrinsic approach).
Par izejas punktu latviešu modernās dzejas apskatei ņēma Aleksandra Čaka dzeju, pēc tam pievēršoties dažādiem trimdas un Latvijas dzejniekiem. Latvijas dzeju pārstāvēja Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Daina Avotiņa, Mirdza Ķempe un Pēteris Jurciņš, trimdiniekus – Baiba Kaugara, Olafs Stumbrs, Linards Tauns un Baiba Bičole. Protams, izlase neatspoguļoja visas latviešu dzejas parādības šajā laika posmā; tāpat neapskatīja veselus dzejoļu krājumus to kopumā, bet tikai atsevišķus piemērus, Latvijas autoru illustrēšanai izmantoja tikai tos darbus, kas publicēti žurnālā Jaunā Gaita un antoloģijās Dzejas diena.
Blakus problēmām, kas skāra atsevišķus dzejoļus, iztirzāja arī vispārējus stilistikas jautājumus, apskatīja mūsdienu dzejas un dzejnieku stāvokli Latvijā (šinī sakarā radās arī referāts par tradicijas jēdzienu Latvijas padomju literātūrkritikā) un mēģināja atrast kopējas iezīmes, kā arī atšķirības atsevišķo dzejnieku darbos (kas bieži arī noteica dzejoļu un autoru izvēli). Tā, piem., mēģināja salīdzināt pilsētas dzejniekus Čaku un Taunu; Vizmas Belševicas „Latvijas vēstures motīvam: Vecrīga” pretstatīja Mirdzas Ķempes „Rīga neklusē” utt.
Uz jautājumu, kas viņam licies ievērības cienīgs modernajā latviešu dzejā, prof. Šolcs atbild: „Mani pārsteidza latviešu dzejas augstais līmenis. Tā ir dzeja pasaules līmenī, sevišķi avangarda dzeja. Blakus tīri latviskām nacionālām problēmām (Latvijas un trimdas) tajā atrodami spēcīgi internacionālisma strāvojumi un vispārēju jautājumu apskate. Latvijas dzejā atrodami tādi paši jaunu ceļu meklējumi, kādus esmu atradis modernajā krievu literātūrā.” Sarunas beigās prof. Šolcs vēl piebilst: „Domāju, ka manam darbam ar latviešu literātūru ļoti palīdz apstāklis, ka Minsterē ir latviešu studenti, kas prot latviski...”
Patlaban prof. Šolcs gatavo pētījumu par leišu dzejnieku Jurģi Baltrušaiti, kam ievērojama loma arī krievu simbolismā, cita starpā meklējot kopīgas satura un formas iezīmes Baltrušaiša dzejā leišu un krievu valodās.
Ojārs J. Rozītis
0.
Novembŗa vidū Zinaīdas Lazdas piemiņas fonds publicēja presē paziņojumu, ka 1971. gada Zinaīdas Lazdas balva „par jauniem pienesumiem latviešu dzejas attīstībā” piešķirta Baibai Kaugarai par debijas krājumu Aizcirstas durvis (izdevis Ziemeļblāzmas apgāds Zviedrijā). Apbalvojuma motivācijā teikts, ka Baibas Kaugaras dzejoļos „valodas daudzšķautnainība sekmīgi izmantota poētisko nodomu sasniegšanai”.
Margināliju redakcija ir nedaudz norūpējusies par šā balvas piešķīruma vērtēšanas komisijas veselību.
Rūpju iemesls ir Vācijas latviešu laikrakstā Latvija (20.2.1971.) lasāmais konstatējums Arnolda Apses recenzijā, ka Baibas Kaugaras dzejoļu „lielum lielo tiesu ir iespējams ‘atšifrēt’, dažreiz gan ar negantu piepūli”.
„Neganta piepūle” var izraisīt dažādus veselības traucējumus.
1.
No mīnētās recenzijas izriet arī, ka „Baiba Kaugara (..) mēģinājusi ignorēt rakstu valodas likumus, ne vien latviešu, bet arī internacionālos.”
Kādā veidā? Proti, dzejniece raksta „īpašvardus ar mazo burtu” (skat. piem. dzejoļa apakšvirsrakstu „minsteres vecajam internātam” krājuma Aizcirstas durvis 59. lp.!).
Šo nelikumīgo darbību arī vērtēšanas komisija nav ievērojusi, bet Kaugaras „centienos” pārspēt citus „modernismā”, kā norāda recenzents Arnolds Apse, saskatījusi „valodas daudzšķautnainības” sekmīgu izmantošanu „poētiskiem nodomiem”, kas acīmredzot, aizsniegti un ir – poētiski. Citādi jau nebūtu balvas.
2.
Ko no tā lai secinām?
Taču laikam to, ka uzskati ir dažādi, un ka ir lietderīgi, ka tie parādās atklātībā.
Uzskatu parādīšanās atklātībā dod vairākiem iespēju saskatīt īstenību bez aizsega. Piemēram – kāda ir mūsu literātūrkritika. Nav vajadzīga nekāda mīklu minēšana.
3.
Diemžēl, mūsu prese tikai retumis, un tad, kā šķiet, aiz pārpratuma, ir ieinteresēta informēt par īstenībā notiekošo, ja pēdējam nedaudz „kontroversāls” raksturs. Taču arī tā ir īstenība.
Parunāsimies kaut vai par šo:
1971. gada 27. maijā Minsteres latviešu ģimnazijā notika skolēnu streiks.
Minstere ir sava veida „latviešu centrs trimdā” un jādomā, ka tur mūsu laikrakstiem katram ir savs „pastāvīgais korrespondents”.
Neviens no šiem laikrakstiem par 27. maijā notikušo streiku, tā iemesliem un iznākumu nav ziņojis.
Nepublicēts palicis arī šo jauniešu mūsu laikrakstu redakcijām sūtītais paskaidrojums, kuŗā tie izteikuši savas „rūpes par skolas tālāko nākotni”.
Kā īsti ir ar mūsu žurnālistu un laikrakstu redakciju darba morāli?
4.
Margināliju redakcijai bijušas sarunas ar Minsteres latviešu ģimnazijas audzēkņiem – no Vācijas, un no ASV. Intervēto stāstījums saskan, kaut sarunas notikušas ar katru no intervētajiem atsevišķi.
Par streiku skolēni izšķīrušies nobalsodami. Par streiku balsojuši 54 skolēni, pret – 3. Atturējušies 5 skolēni. Skolēnu akcija tātad izlemta demokratiskas procedūras ceļā. Lai cik drastisks šāds solis arī izskatītos skolas reglamenta gaismā, tam ir bijis kāds iemesls, kas skolēnu vairākumam šķitis pietiekami svarīgs, lai šādu soli spertu.
Demokratiska pieeja sabiedriskas dabas jautājumiem prasa, lai arī mazākuma uzskatus un vēlmes uzklausa. Bet šinī gadījumā ir runa par – vairākumu.
Ja mūsu prese ieņem tik noteiktu „noklusēšanas nostāju”, tad jājautā – kas aiz tās slēpjas.
Vai tas pats vecais „muižas gars”: Kungiem pretī nerunā?
5.
No sarunām ar Minsteres latviešu skolas audzēkņiem izrietējis, ka jau 1971. gada janvārī audzēkņi iesnieguši skolas vadībai prasības uzlabot latviešu valodas un Latvijas vēstures mācīšanas līmeni ģimnazijā. Audzēkņi vēlējušies, lai mācīšanas metodikā ietilpinātu skolēnu pašdarbību, studiju grupu sistēmu, diskusijas. Prasīts, lai Latvijas vēstures apskatu turpinātu līdz mūsu dienām, apgaismojot stāvokli Latvijā tagad. Skolēni izteikuši arī vēlēšanos iepazīties ar latviešu literātūras attīstību pēc 1940. gada.
Šos ierosinājumus skolēni iesnieguši, skolas vadības aicināti. Kad tie saņemti, nācies dzirdēt, ka tāda veida iesniegumu vadība neesot domājusi. Skolas vadība esot cerējusi, ka skolēni apsolīsies labāk mācīties.
Margināliju redakcija spiesta konstatēt, ka tādā gadījumā skolas vadība pieprasījusi frāzes, bet skolēni iesnieguši konstruktīvu plānu (vai vismaz tā skici) Minsteres latviešu ģimnazijas galvenā attaisnojuma, latviešu valodas un vēstures priekšmetu mācīšanas uzlabošanai.
Tā ir atbildīga un lietišķīga ģimnazijas eksistenci pamatojoša rīcība.
6.
Streika cēlonis bija skolēnu neapmierinātība ar skolas paidagoģiskā personāla sastāvu, kontrastējot pieredzi latviešu valodas stundās, kuŗas viens otram sekojošos semestros mācījuši divi dažādi audzinātāji – Tamāra Sinka un Austris Grasis. Skolēni izteikuši vēlēšanos sūtīt savu pārstāvi skolas kuratorijas sēdē, kuŗā izlemts, kuŗu no audzinātājiem arī turpmāk iesaistīt skolas darbā. Šī vēlēšanās, ja mūsu informācija pareiza, noraidīta, taču skolēni par savu nostāju paziņojuši rakstveida iesniegumā. Iesniegums kuratorijas sēdē kvalificēts kā „kuriozs”. Pēc tam skolēni vienojušies par streiku. Par tā iemesliem viņi informējuši presi.
Ir ļoti iespējams, ka šis streiks runā pretī skolas reglamentam. Bet tas nerunā pretī skolēnu demokratiskajām tiesībām. Citiem vārdiem: Kā īsti ir ar skolas reglamentu – vai tas ir demokratiskas, vai autoritāras iekārtas skolas reglaments?
Rādās, ka ir vajadzība pēc neitrālas komisijas, kas noskaidrotu, kas īsti notiek Minsteres latviešu pamatskolā un ģimnazijā. To vajadzētu sastādīt no Minsteres latviešu ģimnazijas bijušiem audzēkņiem un trimdas latviešu jaunajiem akadēmiķiem ar paidagogu pieredzi. Mēdz rakstīt, ka Minsteres latviešu skola ir „mūsu visu lieta”. Tad lai tā būtu! Minsterē kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Skolēnu streiks ir, varbūt, pats drastiskākais liecinieks šī konstatējuma pareizumam. Tam nedrīkst paiet gaŗām – klusējot.
Arī skolēni ir domājoši cilvēki – citādi nebūtu vērts, ka viņi iet skolā. Bet domājošus cilvēkus uzklausa, ja eksistē mērķis, kas aizsniedzams „kopīgiem spēkiem”. Vai Minsteres latviešu skolas audzēkņiem un paidagogiem resp. skolas vadībai – katram savs mērķis?
Ja būtu tā – tad ir pavisam slikti.
JG redakcija aicina visus, kam ir pieredze Minsteres latviešu skolas darbā – gan no paidagogu, gan audzēkņu perspektīvas – rakstīt, lai jautājumu vispusīgi varētu izgaismot.
7.
Daži vārdi par JG marginālijām: Tās vienmēr bijušas „kontroversālas”.
Rakstā „Būsim vaļsirdīgi” (Latvija 17.7.1971.) Alfrēds Dziļums raksta:
„Ja kādam ir neapslāpējama kāre pēc naida un šķelšanas, tad viņš var rakstus sūtīt tieši Dzimtenes Balss redakcijai...”
Cilvēku domas un uzskati ir dažādi, „vienādas domas” ir tikai apspiestībā. Brīvība funkcionē ar domu un vārda brīvības praktisku lietā likšanu. Vai Alfrēds Dziļums tiešām domā, ka trimdas sabiedrības domu un vārda brīvības praksei Rīgā izdotais laikrakstiņš Dzimtenes Balss ir nepieciešams?
DzB redakcija laikam kļuva izbrīnā mēma, saņemot šādu „atbalstu” no tik neparedzētas puses.
8.
Latvijā „cilvēki ne tikai cieš un panes dažādu veida diskrimināciju, bet veic arī ko labu un pat ievērojamu,” raksta Pāvils Klāns (Latvija, 3.12.1971.) un ieteic trimdas laikrakstiem nebūt vienpusīgiem un netaisniem „pret mūsu tautu”.
JG redakcija un līdzstrādnieki to zināja jau piecdesmito gadu beigās.
Un arī, ka „nodarbošanās” ar „vairāk vai mazāk progresīvas jaunatnes problēmām pozitīvā garā” nebūt nenozīmē „brīvības ideāla” atmešanu. Tieši otrādi: „brīvības ideāls” ietveŗ arī dažāda veida problēmu atklātu pārrunāšanu – savā starpā. Alfrēda Dziļuma ieteikums griezties pie kāda cita izdevuma redakcijas, mūsuprāt, ir pilnīgi lieks.
GIR–
