Irēne Blumfelde

ZILĀ VĀZE UN PELE

Spoža kā dzeltena narcise pār pilsētu atvērusies un zalgo jauna diena. Saule bez prasīšanas atrāvusi vaļā visus dzīvības avotus – cilvēkos, dzīvniekos un stādos. Visas saknes atmiekšķētā zemes irdnē sakustas, rosīdamās urbties dziļāk, plēsties tālāk. Un tvirtie ūdeņi jau tikpat kā nemaz nebija aizmiguši, bet putodami gulgoja visu ziemu.

Zālājos zeļ zaļa zāle. Savvaļā atstāts, agrā pavasaŗa aumalīgajā vējā nolīcis, varbūt smiedamies vilnī krāšņais narcišu lauks plašajā botāniskajā dārzā, kur pa sulīgiem, atdzīvinātiem stumbriem jautri lēkā vāveres, ne pārāk kuplām astēm, vēl pilnīgi neizplaukušie lunkanie koku zaru režģi laipni māj, zaļus pumpurus riezdami un putnus šūpodami; pilsētā smaida augsto namu retie dūmeņi un it kā ar pirkstu parāda, ka uz to nokūpējušām malām satupuši, uz lēzeniem jumtiem, šķautnainām dzegām un fasādēm un gariem pazemju kāpņu rokturiem sasēduši, ogļu kvēpi un sodrēji arī gribot negribot mirdz. Pa nupat atvērto logu ceturtajā stāvā iegāžas pavasaŗa lieliskums: kopā ar svaigo gaisu pati brīnumainā saule rotādamās ieripo dzīvoklī un momentā izskauž visas slepenās ēnas, izgaismo visus kaktus un stūrus. Pēc vakarnakts bargā negaisa debess patiešām šķiet neparasti zila un caurspīdīgi zilo vāzi padara vēl zilāku – kā Ausmas acis – nezin kādēļ viņam tas ienāk prātā tagad. Viņš? Tas ir jauns architektūras students Raits Ritums, kas gan ilgi nomodā būdams, nav attiecīgi sagatavojies saņemt šo izcilo dienu. Nav noskuvies, apāvis kājas un nav aizbraucis uz darbu kā vienmēr. To viņš izdarīs rīt. Noteikti, noteikti. Tikko pa radio laikreģis solīja tikpat spožu rītdienu kā šodiena. Rīt topošais architekts būs pilnīgi vesels, rīt viņam nesāpēs galva. Viņš taču šīs divas pēdējās dienas nepalika mājās Jautrītes dēļ.

Ar sava drauga jaunās jachtas izbraucienu pa netālo, bet diezgan vētraino okeāna līci pagājušo svētdien viņš bija saaukstējies, temperatūra cēlās, ausīs dunēja – taču ne līgavas dēļ.

Bet kāpēc taisni pēc saderināšanās viņam pietrūcis mērķtiecības un spraiguma? Kāpēc viņš izstājās no skolas pagaidām? Protams, tikai pagaidām.

Ausma? Atkal Ausma! Raits aizķeras aiz šī vārda kā maģiska spēka un nezkuro cigareti izsmēķējis, vairāk reižu turp un atpakaļ pārstaigā dzīvokli.

Cik reižu šīs domas viņš mēģinājis atgaiņāt, bet bez sekmēm. Tās neatlaidīgi atgriežas, samezglojas, sāk briest kā neizteikts drauds un biedē.

Viņam būtu jādomā par savu līgavu, būtu jāplāno nākamā dzīve, jābeidz studijas, jābūt cerīgam, bet ja viņš grib būt patiess, viņam jāatzīst, ka dienām, pat nedēļām viņa dzīslās tek neremdināms nemiers un dzen viņu ārā no mājas, no šīs pilsētas, no savas ādas, kaut gan – pavirši skatoties – var likties, viņš dzīvo tālāk, it kā to nejustu, it kā neviens ķirmis negrauztu viņu no iekšpuses.

Vai tāpēc, ka viņš Ausmai bija teicis, ka nekad no tās nespēs aiziet?

Ko viņa dara šai mirklī? Gandrīz pusgadu viņš nav par viņu nekā dzirdējis. Nezinādams ko iesākt ar sevi, Raits apmetas apkārt un, sandales nenovilcis, ar troksni iekrīt gultā augšpēdus un skatās uz zilo vāzi.

Protams, viņš varētu savu uzmanību piesaistīt kam citam, skatīties citur, neviens nav aizliedzis, vairāk pagriezt galvu pa labi, pacelt acis augstāk un ieraudzīt, kā tumšzaļās lapotnes krokās virmo un plaiksnās gaismas vizuļi, varētu apbrīnot prieku dzīvot mazā putnā, kas tikko no zaru biezokņa izspurdz un, spārnus izplētis, ielido debesu izplatījumā, augstu kā džets, varētu sakārtot savu dzīvokli, aiznest pāris uzvalku uz tīrītavu, noīrēt zirgu un strauji izjāties, ko viņš pasāka pusaudža gados un labprāt šim sportam nodevās vēl tagad, ja atlika laiks, varētu iesēsties pazemī un ātri aizsniegt kādu muzeju, iegriezties grāmatu veikalā vai kino, nopirkt jaunu tenisa raketi vai pats savos spēkratos pa nevainojamu dižceļu izlaist slaidu riksi ārpus pilsētas, kur namu grēdas nav aizstājušās priekšā apvārsnim, un pēc gaŗās, kaut bezsniega ziemas, redzīgām acīm pienācīgi apsveikt vēl topošu brīnumainu bezgalību – uz visām pusēm izplētušos pavasari. Ieelpot plašumu un sajust brīvību.

Bet tāda vilinājuma viņš nejūt. Šobrīd viņam nav iedvesmas un negribas piepūlēties. Viņš pats ir sevi nobūris, apstādinājis kā pulksteni, tīšām savažojis un laiž visas izklaides izdevības gaŗām bez apdoma un bēdu, kā nejēga ļauj tām nogrimt nebūtībā neizmantotām un, sevi mocīdams, pat ar zināmu baudu arvien dedzīgāk raugās uz izaicinošo ķircinātāju zilo vāzi kā Ausmas acīs, savu līgavu aizmirsis. Kad viņš to atceras, vainīguma sajūta kā asa nokaitēta adata iedur – uz baltā spilvena atmestā galva pagrozās, sakustas augums – man viņa nenozīmīga, man viņa nav vajadzīga – sevi aizstāvēdams, viņš saka un pussēdus piecēlies, sakostiem zobiem nomauc kreisās kājas sandali un bez tēmēšanas, pa roku galam met to pret skaistā trauka trausli vizošiem sāniem.

Ai! Vāze ievaidas un ar dzidri dobju šķindu, kas tomēr sadrebina visu namu, apveļas, mudīgi pārskrien galda virsmai pāri, veikli pārlec asajai rakstāmgalda malai, un uz grīdas uzkritusi, pāršķēlās divi daļās kā drusku pavērtā mutē zobgalīgs smaids, it kā teikdams – varoņdarbs tas nav – ar to tu nekā nepārgrozīsi, zemes lode neapsviedīsies otrādi, nekas pasaulē, ne tevī nemainīsies tā kā tā.

Un patiesi – Raita acis, Ausmas tēlu cieši apkampušas, vēl joprojām stūrgalvīgi tur un nelaiž prom.

Dzīves jēga ir dzīvošanā. Bet vai tā ir dzīve, kas viņu kā ar skabargainām cilpām sākusi žņaugt? Kāpēc viņš eksistē? Kāpēc viņš ir? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Dažādi kāpēc lēkā pa smadzenēm un padara viņu vēl īdzīgāku. Nē! Diezgan! Viņš neies veltīgi meklēt atbildes neatbildamiem jautājumiem un neatšķetināmām problēmām. Viņš taču nav filozofs!

Vēstules! Labi, labi, ka ienāca prātā. Raitam ir diezgan daudz vēstuļu – īsu un gaŗu – no pērnās vasaras, kad Ausma kādu laiku ciemojās pie saviem radiem Kanadā. Tās jāiznīcina, jāaizmet, lai pēc apprecēšanās sievai nebūtu ko okšķerēt... Steidzīgi, vienā rāvienā, ar noteiktu neatliekamību Raits ir augšā ar mazliet saviebtu seju pārkāpj zilās vāzes mirdzošām lauskām un ar skubu sāk vārstīt rakstāmgalda atvilknes, zīmējumu papīrus čaukstinādams, pabīda pelnu trauku tuvāk un aizdedzina jaunu cigareti, pagrūž sāņus skices, avīžu izgriezumus, piezīmju blokus, pastumj metu aktis un no vienas atvilknes izgrābj gubu vēstuļu. Bez atvēršanas viņš tās pārplēš un met papīra grozā. Pēdējā aploksne izslīd no rokām uz ceļgaliem, kā pretodamās, kā brīdinādama – paga paga – man vēl kas nopietns sakāms, pirms tavas pēdējās izšķiršanās. Raits pielaižas, ziņkārīgi paskatās uz ceļgaliem nokritušās, no aploksnes izslīdējušās vēstules vārdos, sievišķīgā rokraksta līnijās un beidzot paņem aprakstīto lapu atkal rokā, uzmanīgi ielūkodamies tās saturā. Grumbotā piere izlīdzinās, viņš pārvēršas. Tava pele ... apmātais dumpīgums izplēn, aklā pretestība saplok. Raits lasa un pārlasa rindas, un tūlīt uz karstām pēdām no vēstules lapām izkāpj un palēkdamies skurbi viņam cauri izskrien un plakstos iekaŗas diena, priecīga un svaiga, kad viņš šo vēstuli saņēma.

Raits kļūst līksms un iesmejas.

Nē! Viņam Ausma vēl jāsatiek, vēl pirms –

Šinī stundā viņai nav lekciju, vismaz nebija. Zvanīt? Aizbraukt negaidot, bez pieteikšanās? Viņa aizvainota var parādīt durvis, prasīt, kur tu biji visus piecus mēnešus. Varbūt tomēr... Varbūtības un iespējamības ir tik dažādas, neizsmeļamas un nenoģiedamas. Zvanīt? Nezvanīt? Braukt? Aizmirst? Nekad!

Neziņā un šaubās, neviļus galvu pagriezis, Raits ielūkojas atvērtajā logā: dzīvs zaļš zars vēcina un švīkojas pret balto palodzi – zvani, zvani.

Un viņa paša sirds dzirdami pulsē un apstiprina – jā, jā, jā. Raits pabīda pelnu trauku vēl tuvāk, nospiež cigareti un noceļ klausuli. Ssss... īss svilpiens izsīc caur zobiem. Ausmas tālrunis aizņemts. Nekas, pagaidīs. Viņam visa diena brīva.

Pele, pelīte ... jautrs domu virpulis kā bišu spiets ielido smadzenēs un zuz. Pērnā vasara atviz plakstos un iekļauj viņu sevī, acis redz botāniskā dārza klints izciļņus, ausis dzird silta vēja iešalkšanos. Jaunām, zīdainām lapām šurpu turpu palokās žuburainie zari, šurpu turpu augstās galotnes. Raits paspeŗ dažus soļus pa klints kupri un atgriežas. Ausma māj.

Nelielā klajumā aiz slaidi izslietiem koku stāviem un pelēkās akmens radzes nu viņi ir divi vien – tālu no cilvēkiem norobežoti, savus augumus košajā saulē iemērkuši, galvas atmetuši, ļauj atvērtām porām iesūkt kustīgās vēsmas atnesto nopļautās zāles smaržu. Viņi nerunā, tomēr ar nesalaužamu tuvumu viņus saauž kopā šis mirklis. Liekas, nekad viņi vairs neaizies katrs par sevi citā virzienā. Un spožās gaismas apžilbinātām acīm, ilgi pār gundegu dzirkstīm augšup veroties, no zemes pievilkšanas spēka atbrīvojušies, iekrīt dziļajās debesīs abi reizē uz mutes.

Neaizmirstama diena!

Un pēc tam vēlu, pavisam vēlu vakarā pie Ausmas, viņas mēbelētajā istabā esot, pelīte uzklīda no kādas neredzamas migas izlīdusi, no sienas spraugas vai kāda Izgrauzta, cauruma grīdā. Raits par žiglo un bailīgo dzīvnieciņu bija sajūsmā, bet Ausma tā bijās.

Nevajag izmist, vēl ne. Raits noceļ klausuli no aparāta un ar rādītāja pirkstu uzgriež Ausmas numuru. Saruna vēl nav beigusies. Vēl turpinās? un Raita mazliet uz āru izspiedušais gāmurs kaklā sakustas. Kāds cits? Kas runā ar Ausmu? Draudzene? Draudzeņu Ausmai netrūkst – studiju biedrs vai biedrene, vai kāds jauns draugs, kuŗu viņš nepazīst, bet kam tiesības Ausmu satikt, cik vien bieži vēlas?

Un pēkšņi Raitam žēl saplēsto vēstuļu, žēl sasistās vāzes. Arī tā Ausmas velte, dāvinājums viņam dzimšanas dienā. Piecēlies viņš drusku pāmīņājas uz vietas. Dīvainā bijībā saudzīgi ar abām rokām turēdams spožās lauskas, saliek tās kopā. Noceļ klausuli, atkal uzgriež numuru. Atkal vilšanās. Nepacietīgā plauksta sažņaudz klausuli piekto reizi. Atkal gāmurs sakustas. Kāds runā ar viņu neiedomājami ilgi. Acīm redzot tā nav vienkārša saruna, acīm redzot tā Ausmai patīkama... Kas ir runātājs? Brīžiem elpu aizturējis, Raits klausās klausulē, it kā par varītēm gribēdams sadzirdēt, kas tiek runāts.

Aha! Beidzot! Beidzot telefons ir brīvs. Pāris reižu noskan tālruņa zvans viņā galā.

– Hallo –

– Ausma... Ausma, es tev šorīt zvanīju tūkstoš un vienu reizi, – drusku bikli, drusku aizsmacis, viņš ātri saka.

– Tu? – Viņa vaicā un nesamulsusi saka:

– Es runāju ar brāli, Juris atbraucis no Čikāgas. –

Brīnišķīgi atelpodams, Raits nopūšas. Sasprindzinājums atslābst, un visā telpā līdz šim neapjausts, īsti nepamanīts ap viņu uzņirb dzīvīgums un ap visām tik pazīstamām un tomēr it kā pirmo reizi ieraudzītām mēbelēm saules gaisma skalojas bez šlakstieniem.

– Es par tevi domāju, kas ar tevi noticis, kur tu biji pazudis ? –

– Tu par mani? Tu domāji? – Raita balss iesaucas gavilīga un ar visu spēku krūtīs iešūpojas prieks.

Spilgtas zeltainas krāsas un gaismas palodamas veļas viņam pāri ar spožām spožām caurspīdīgām straumēm.

Piepeši sevi atkal vieglu sajuzdams, viegli noreibis un pārsteigts par visu, ko viņš nupat sevī atklājis un jūt –

– Lai dzīvo peles! – viņš zēnīgi draiski iesaucas un apklust. Bet klusums, ir īss.

– Kādi tev plāni šovakar? Vai drīkstu tevi apciemot? –

– Brauc. Kaut vai tūlīt. –

Klausuli nolicis, Raits brīdi paliek stāvam uz vietas, kā neticēdams, kā izbrīnījies, apžilbis no savas un saules pēkšņās starošanas, no Ausmas laipnības, no viņas nedaudzajiem vārdiem:

– Es par tevi domāju. –

Vai patiesi? Jauneklis pašūpo delnās – vienā šķiltaviņas, otrā matu suku, krusteniski uzsviež gaisā abus priekšmetus uzreiz un tūlīt tos priecīgi saķer un, pret sienu pagriezies, sasmaidās ar savu attēlu spogulī.

Bez pārmetumiem, bez pārgudras ironijas – Brauc – kaut vai tūlīt. Jā-ā-ā. –

Atguvies, mundriem soļiem Raits Ritums pieiet pie atvērtā loga, atbrīvo visus muskuļus līdz galam un, debesīs skatīdamies, ar dziļiem malkiem ievelk plaušās krāšņās pavasara dienas spirgto gaisu.