Reinholds Millers
|
|
ATNĀCĒJS |
Vientuļa svece. Galds, Un galva uz rokam atspiesta Tumšā vakarā. Ar ēnām jau nevar runāt - liekas Tie rakstnieka sejas vaibsti, kas ērmoti atspoguļojas sienās. Cenšanās radīt, vājas sveces gaismā spoži rēgojas Kā cenšanās aizmirst. Aizmirst ko? Citiem ne uzslavu, ne dīvainās rakstnieka sirds – Tie paskaužas, pabrīnās, palasa - un pārtrauc, jo Autiņi, apģērbi, maltītes; prasība glāstīt, prasīšanās pēriena Ceļ klintis pret rakstnieka taustīgajiem vārdiem. Man jānodarbojas ar ikdienu, rakstniek - Tev nevaru ziedot šo stundu. Vārdus, kā iekaltus, redz acis ziedojušas savu gaismu šīm Pārrautajām stundām. Un dīvainā sirds iepukstas nespējā izteikt: Daiļā valoda liedz rakstniekam pieprasīt nesmalko ikdienu.
Jau svece līgojas uz mīksta pamata. Tai līdzi grīļojas kāda cerība. Kāda pārliecība draud krist tai līdz. Ierunājies sev vēl, rakstniek – Iestāsti un piekodini; atmet jautājumu „vai vērts ?” – Kam ir tava atbilde, tiem nav tava jautājuma. Un pēkšņi - ēnas atdzīvinās. Sveces beigu uzliesma rāda dižākas vīzijas kustam pie griestiem. Liekas, tur ievīta kāda figūra - bet ne vīzijai, ne sapnim šādas pārliecības – Kāda vēl viena rakstnieka figūra. Vai vēl tikai mierīga lasītāja – Un šī ēnainā figūra noskata, mirdzošām acīm, Tavas rindas: Tu, rakstniek, tiec vērots. Kāda acs Tevi neredz, bet vēro Tevi tavās rindās. Kāda roka gan nesveicina Tavu, bet cieši tur Tevi Un raugās Tavā dvēselē. Mierīgajās acīs blāzmo solījums, Ka tumšajā nespēkā Tev ir atnācējs No nezināmas, nepētījamas nākotnes gaišumiem. Tu aizmirsti ikdienu autiņu tinējus; aizmirsti, ka lūkojies aizmirst. Tu pats biji reiz atnācējs Kāda sapņos un sāpēs; Tu iegāji; no Tevis tumsa atstarojās par gaismu. Dīvainās sirdis atspoguļo, atstaro, apspīd, kaut laikmetu dalītas.
|
|
|
PIEVAKARE |
Kad saule dzisināja svelmainās pēdas jūŗā, un ūdens gari nāca atvadīties, no dumbrājiem izlīda ķīvīte, uzsēdās uz meldra, klausījās, kā sudraba plekstes iezvana ūdens zvanus.
Dzintara atblāzma rotāja koku mizu – Sirds apstājās izbrīnā, Salēcās un ielija jūŗas kausā.
|
SAPNIS |
Katrā aiŗu grebumā zāļu pinekļi. Ap mani rāvains ūdens, smacīgas peļķes, dūkstī iesprausti viepļi. Krastā sēž vienacis, slauc raibu govi. – Dod nodzerties, saucu. No slāpēm deg mute. – Nav piena, viņš atcērt Te tikai vērši. Zālēs tekalē putns, čiepst un čiepst, Ceļas spārnos, bet nespēj pacelties. No ūdens pliukšķot izlec zivs, akmens to aprij. Kad airēju tālāk, sāk degt jūŗa, un es kliedzu ar norauta stiebra sāpēm balsī. Apvāršņi atver vārtus, izstumj bomjus, aizsprosto debesis. Krīt košsārtas zvaigznes pret zemi. Eksplodē, – Tā ir slikta zīme, saka velna sulainis. Sāk līt. Es airēju tālāk. Aizvien tālāk...
|
|
|
IKARS |
- Nu, vai nav ziķeris zēns? Vai es neteicu? Viņš māk lidot. –
Pret sauli atvēris vaskainos spārnus, kas ož vēl pēc vistām un dūjām, viņš lido. Labi, ka nelīst.
|
|
|
ATSVEŠINĀŠANĀS UN SVEŠĀDOJUMS
|
Palikušais Viņam allaž bija Kādas priekšpilsētas rudens pirms gadiem – Ar miglu, dubļiem, salnu, Ar asterēm, āboliem, kartupeļiem, Ar dārziem, kas pamazām Atsakās no greznības un izkopj Askētisko stilu. Neatrodamais Viņam dažreiz bija Ziedpārslas nakts vējā Kādā neskatītā parkā Aiz viļņu bezgalības, Viņš dzīvoja sevī kā atomkara patvertnē. Viņš prātoja par urnām un šķirstiem. Ielās un lappusēs viņš meklēja Sendienu vai neikdienu, vai saulesdienu. Un vienreiz, pavēlā stundā Slīdot busā gar jaunatvērta veikaliņa logu, Viņš ieraudzīja Anatola Fransa dezertējušo eņģeli Vai varbūt Afrodīti citrondzeltenā džemperī – Ar dziļām ēnām un liegām pusēnām Iezīmējās pārdevējas vaibsti un augums Gandrīz kā svētnīcā dievietei kailai. – Sīktirgošanās Afrodītei apnika; Bet pie viņa, kas bij novērsies No daudzām ikdienišķām sejām, Patvērās šī aina, Un to viņš skatīja tad, Kad tiešām nogrima sarkofagu miegā.
|
IBĒRIETE UN GADI |
... Viņas daiļums dažam šķita Kā zirnekļa tīkls; Citi daudzināja gan pieglaudību, Gan uztrītus nagus; Bet pusmūžā viss it kā pamira Vai iztukšojās. Vēl nāca pavasaŗi Ar siltiem vējiem, dārzu smaržām naktī – Zaļi, vingri pavasari –, Bet viņu tie nesveicināja. Un sirmais tīkls palika tukšs, Un pamests dzīvnieks meklējās atkritumos. Namā un dārzā aiz dzīvžoga Bij nodzeltējusi, saburzīta vienpatība Ar putekļiem un skaņuplatēm, Ar melniem zirnekļiem un melniem kaķiem.
|
TĒMA UN VARIĀCIJAS
I
|
Pie pelēka žoga Blāvā dienvidū Melns putns Ar saulaindzeltenu knābi |
II |
Darbdienas pievakarē zilpelēkā, Sīkam lietum līņājot, pilsētai raibi greznojoties, Steidzīgu ļaužu plūsmā pamanīju – Lepnu un kaislu Dievietes seju; Pāris mirkļos iejuka pūlī Berete, mati, augums, tērps... Varbūt aiz šādiem vaibstiem dzīvo Neatrastais; Varbūt tikai – Ekrāns, tērps, izpārdošana, pludmale, Gards konservu virums, kam tālredzē Piejauc liegas stīgu skaņas... |
III |
Kad ielā pagaist pārlaicīgā seja Vai tvīkst aiz aukstas virsmas spoguļtelpā; Kad paliek gleznots smaids bez dzīvas elpas, – Jau mazāk tīk pa nebijušo klejot.
Teic nojautas, kas klaušina un spiego: Nāk svešāds laiks ar sakāvi un šausmām – Nāk beigu laiks ar atmatām un graustiem, Ar bēgšanu līdz mūžīgajiem sniegiem.
Vien tad, ja senais dieves tēls sāks trīsēt, Par miesu topot pārvērtībā jaunā, Ir barbarus, ir lišķu runas nīstot, –
No manis nāve atstāsies un ļaunums. Tak zinu: nokautajiem drupās dusa, Un amfiteātrī būs ilgais klusums. |
IV |
Saulainā dārzā Bars putnu aizlaižas Pār brūnganām dzeltenīgām rudām Nobirušām lapām
|
ŠĶIRTENIS |
Tava elpa mani apmigloja. Manī atainojās Noslīdēšana un pacelšanās, Rozes un kalnu sniegi, Kolonnas, ceļi, sili, Zemniece, baronese, dejotāja, Imperatore, verdzene, Frīne, Āda un zvērāda, Iesapņošanās iekāres... Kāds spogulis tagad lauskās: Vienreiz tu ieraudzīji Aktrisi, šimpanzi un kazu.
|
AHENOBARBUS |
Pilsoni No-Pie-Atlīdzinātais, Autoceļa hunni, Dižveikala virsaiti, Biroja beduīn, - Tavai neskaidrajai mežonībai Kāds noņemtu netīri balto Un vērstos tā svešādi košā freskā, Ja vien tu atkāptos dažus soļus Pār gadsimtiem - Varbūt valdnieks tu būtu, Cēzars purpurā, Grieķu apmetnī, Nokaisīts zelta zvaigznēm. Tu skūpstītu savu trīs māsu kaklus Un glāstītu viņu matus un krūtis - Druzilla, Druzilla, Vismīļākā no visām, Vistuvākā, Svētā, svētā! Tev lai pieder mana valstība... Gandrīz tikpat mīļš Zirgs ziloņkaula aizgaldā, Spēks un skaistums, patiesais draugs - Vai tas mazāk labs konsuls Par citiem? Par tārpiem? Vai tārpu samīt ir nelietība? Vai plēsoņu atvairīt - ļaunums? Sāncenšu pazemojums un gals. Izvarotās bezpalīdzība. Spīdzināto, kviecieni, vaidi, šņuksti. Gladiatori. Panteras. Ziloņi. Lauvas. Nāves sodi. (Radiniekiem jāsmaida.) Amfiteātrī Tauta auro un rēc. Tauta šausmās aiztur elpu. Tauta klusē. Pret Cēzaru nav pretindes. Un tavs zeltītais tēls, ak dievišķais, Ikdienas vizuļo templī, Allaž tērpies gluži kā tu. Tu mazgājies smaržvielās karstās un vēsās. Tu čuksti Jupitera ausī. Tev tīkas blēdīties kauliņu spēlēs. Incognito Tu topi par dauzoņu Smirdošajos kvartālos. Tu esi dziedonis, aktieris, dejotājs, Karapulku vadonis, zēnu mīlnieks... Tu esi viss. Tev pieder viss. (Līdz atentātam.) Kaligulaneron, Tu slēpies Menedžera veikaluzvalkā Vai pulkveža uniformā. Ugunsbārdi, Greznais postītāj, Tev ir studenta džīnas un bārda.
|