JAUNĀS GAITAS AUTORI

 

Gundars Pļavkalns stāsta par sevi:

Jaunās Gaitas autori, kas reprezentējušies JG 85.n-rā, snieguši ziņas par savu sabiedrisko cilmi. Kur tie citi, tur es ar’. Neesmu cēlies no īsti noteiktām „aprindām”. Vecāki Latvijā bija pamatskolas skolotāji; tālākā sencībā – kalpa zēns, kas pārcēlies uz Rīgu, kļuvis par fabrikas strādnieku un apguvis papildu amatu; vēl dzirdēts par izputējušu saimnieku atvasēm, dažādiem amatniekiem u.tml. Pats esmu ieguvis universitātes izglītību, bet citādi tikai šā tā kūlies, jo trūcis ietekmīgas pazīšanās un bezmērīgas iztapības. Varbūt lielā mērā šo apstākļu dēļ neesmu neko šķiriski ievirzīts un negrasos īpaši slavināt ne proletāriešus, ne buržujus. Mana interese par polītiku vispār tālu no apsēstības.

Interese par mākslām bijusi stipra jau kopš bērnības, kad rakstīju „stāstus”, zīmēju, triepu krāsas. Dzejot sāku tikai 14 vai 15 g. vecumā. Pēdējā laikā esmu rakstījis galvenokārt vārsmas un recenzijas, paretam arī prozu. Bez tam esmu tāds kā svētdienas gleznotājs (uz izstādīšanas prāts pagaidām nenesas). Pirmā grāmata bija Kvintets (kopā ar 4 citiem Austrālijas latviešu „jaunajiem”); sekoja Divas pilsētas (Salas apgādā) un Caurspīdīgās ēnas (Imantas apgāda „Mazajā serijā”). Iespējams, ka drīzumā iznāks vēl viens krājums – ar neparastāku apdari. – Varbūt kādreiz nopietnāk pievērsīšos arī prozai; līdz šim mani prozas sacerējumi radušies tikai „starp citu”.

Ar trimdas grāmatniecību ir drusku pabēdīgi, jo vairums tā saukto izdevēju ir drīzāk tikai spiestuvju īpašnieki. Tas tā vismaz attieksmē pret liriku. Gribētos pateikt, ka starp daudzajiem trimdinieku tūkstošiem acīmredzot nav iespējams sagrabināt tos nedaudzos simtus, kas nepieciešami, lai visi interesantākie dzejolu krājumi taptu par kaut cik „ejošu” preci. Šķiet, ka maz pērk pat lētās Imantas apgāda minigrāmatiņas, jo naudu var gan atlicināt dārgiem padzērieniem un citām svarīgām būšanām, bet ne jau dzejai. Te jārunā par gara nabadzības apliecību vai sančopansismu (Sančo Pansa gan ir lāga zēns, salīdzinot ar dažu mūsdienu materiālistu!). – Gados vecākie lasītāji palaikam gaužām konservatīvi; tas kavē mūsu literatūras attīstību. Jaunos atbaida provinciālisms, putekļi, veco neiecietība.

Latvijas padomju literatūra pamazām uzlabojas, īpaši lirika. Polītiķi grib mākslu izmantot kā, teiksim, doktrīnas kosmētiku, bet uzspiesta dogmu slavināšana vai šauri mērķtiecīga uzskatu illustrēšana nav savienojama ar mākslas „iedabu”. Zirgu tomēr nevar atradināt no ēšanas... Cerams, ka saimnieks taps prātīgāks un zirdziņš – mazāk kaulains.

 

Uldis Ģermānis stāsta par sevi:

Īsas ziņas par mani ir jau publicētas Jaunās Gaitas 58.numurā (1966.g.) un tās atkārtot nebūtu jēgas. Kopš tā laika nākušas klāt divas grāmatas: Zili stikli, zaļi ledi (1968) un Tā lieta pati nekritīs (1971). Kas tās lasījuši, tie diezgan labi būs ar mani iepazinušies. Mazliet saīsināts angļu valodā publicēts mans pētījums „Latvijas neatkarības idejas attīstība” (rakstu krājumā Res Baltica, 1968), bet tā plašāka versija vācu valodā ievietota rakstu krājumā Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, kas 1971. gada beigās iznācis Herdera institūta apgādā Mārburgā.

Jau ilgāku laiku strādāju gar strēlnieku pulkveža Vācieša monografiju, kuŗā skartas vairākas jaunāko laiku vēstures visai sarežģītas problēmas. Daļu no šī darba latviskās versijas ar apbrīnojamu pacietību un rūpību ir publicējusi Jaunā Gaita. Darbs turpinās un tādēļ nācies iesaldēt dažas literāras ieceres.

 „Izdzītībai” ir savas priekšrocības. Ja vien trimdas autors vēlas, viņš var būt pilnīgi neatkarīgs. Latviešu vēsturnieks tāpēc trimdā var paveikt to, kas nav iespējams viņa kollēgām dzimtenē un nebija arī iespējams neatkarīgajā Latvijā pēc demokrātijas krišanas. Tā ir liela vēsturiska izdevība un reizē arī kategoriska vēsturiska prasība, no kuŗas izpildes kādreiz nākotnē lielā mērā atkarāsies trimdas darba izvērtējums. Teiktais, protams, zīmējas uz trimdas kultūras darbiniekiem vispār. Neaizmirsīsim, ka laiks visu izvētī. Skatīsimies vienmēr mazliet uz priekšu. Nebaidīsimies arī brīžiem būt „nepatīkami”. Un šad tad atcerēsimies, ka kādreiz tiks jautāts: „Ko jūs darījāt izdzītībā?”