Dzintars Kiršteins
TOMA UPESLĀČA VĒSTULES FRAGMENTI
(Virdžinija)
Tagad es dzīvoju Amerikas vidienes ziemeļu daļā. Lielceļi te ir taisni kā ar lineālu vilkti, kviešu lauki saplūst ar apvārsni, un cilvēki te vēl tic Dievam un Amerikai.
*
Es klausos Bilu stāstām par sevi, un tad man vienmēr jādomā par Virdžiniju. Novakarēs, kad esmu izbraucies ar savu oldsmobili un apvārsnis ne reizes nav pacēlies no kviešu laukiem, lai kurp arī brauktu, es skatos uz dienvidiem - uz dienvidrītiem, klausos sienāžu griezīgajā čirkstēšanā, un domas par Virdžiniju man nedod miera. Varbūt, ja labi uzmanīgi es skatītos uz vakariem, es drīzāk varētu saskatīt lielo Klinšu kalnu siluetus; bet saule man uzmācīgi spīd acīs, un es saskatu tikai kviešus. Un īstenībā es vienmēr skatos uz dienvidiem - uz dienvidrītiem, kur Virdžinija, Virdžinija - vienīgā paradīze zemesvirsū 1). Saule sēstas man pār plecu Šenandoā ielejā, un kalni, zilgani tumši un nereāli, aicina mani atpakaļ; bet diezin, vai jebkad to izdarīšu. Kalni man tēlojas kā LSD vai citi jaunmodīgie apreibināšanās līdzekļi, kā hallūcinācijas, greizi sagriezti prāta māņi, kuŗos nevar palikt, bet no kuŗiem tukšākam vienmēr jānokāpj līdzenumā. Un paradīzes zemes virsū arī nav, tur vīlās arī Dreitons. Tāpēc, redziet, arī alkoholu es lietāju tikai līdz zināmam mēram un mānu lāga Bilu, kad viņš bez mēra sāk jaukt man Anheizera-Buša alu ar „septiņi un septiņi”. Jo galu galā es esmu uzaudzis līdzenumā un varbūt tāpēc uz šejieni atbraucis. Te nevar ne piecelties, ne nokrist. Bet tas nenozīmē, ka esmu kļuvis immūns pret vilinājumiem. Jā, arī vēl tagad. Atbraucis -? Es jūtos kā bēglis. Tad es sevi mierinu un saku: man jau tur nekā nav ko meklēt. Apskatīties, kā iekārtojusies fon Rātkes kundze ar savu advokātu - žīdu Krimmeli -? Notvert uz ielas Stepanica salīkušo, lielo un neveiklo augumu -? Jā, tad pasērst pie Virdžinijas - fon Rātkes -kapa. Varbūt viņa priecātos par kādu kalnos plūktu azaleju vai rododendronu?
*
Redziet: kaut gan mūsu ceļi pirmo reizi sanāca kopā tur, Frankfurtes universitātes klīnikā, profesors Knotke bija visu uzmanības centrā, un Virdžinija fon Rātke - ja tā viņa tiešām bija - palika man anonima. Ar Virdžiniju es iepazinos - šī vārda patiesā nozīmē - jau šinī kontinentā būdams. Tas bija tad, kad kādā viscaur pieņemamā Vašingtonas DC priekšpilsētā, kas techniski atradās jau Merilendas pavalsts robežās, es nejauši uz ielas ievēroju Stepanica garo, nesamērīgo augumu.
*
Stepanics bija jugoslavs, vai, precīzāk izsakoties, serbs; viens no tiem, kuŗus vācieši pēc karaļa Pētera sabrukuma bija internējuši un kas arī pēc kaŗa beigām kategoriski atteicās atgriezties kroāta Tito komunistiskajā republikā. Stepanics bija priekšzīmīgs serbs, četniks, kas joprojām nēsāja Pētera attēlu zeltītā medaljonā uz krūtīm, un, Tito - Jozefa Broza vārdu pieminot, grieza zobus. Stepanics, bijis virsnieks, piederēja pie karaļvalsts elites un kā tāds, politiski piemānīts, acīmredzot juta aicinājumu meklēt veldzi augstākā izglītībā. Ar Stepanicu es tādējādi sapazinos Frankfurtē.
Patiesībā tādu serbu kā Stepanics tur bija labs ducis. Visi viņi arī auditorijās cienīgi un stīvi kustējās savos apdilušos sūnzaļganos karaliskās armijas tērpos, gan atkailinātos no nozīmēm, bet ar kuŗiem bija pārcietuši internēšanas laiku; visi viņi bija bijušie virsnieki, un visiem bija tikpat gaŗi, nesamērīgi augumi. Ja tērpu vecumu vēstures notikumu atskatā varēja lēst uz gadiem sešiem, septiņiem, tad Stepanica un pārējo pašu gadus varēja vērtēt ap četrdesmit, jo gaŗie augumi augšdaļā bija it kā ielīkusi, un deniņos starp ogļu melnajiem matiem vijās balti pavedieni. Arī vārdi viņiem visiem bija puslīdz vienādi, likdami bieži jukt, kurš bija Mirkovics, kurš Dubrovics, kurš Stepanics. Vāciski viņi runāja lēni un lauzīti, un ar briesmīgu akcentu, bet visi atzina, ka pēckara studentu masā viņi bija vienīgie laikus pārdzīvojušie kavalieri, kuŗi ar mazliet mežonīgu nonšalansi nesa sev līdz bojā gājušā romantisma aureolu - mazliet nosarmojuši prinči Danilos, izkāpuši no Franča Lehāra nemirstīgās operetes. Un piedevām, gods, kam gods! neviens no viņiem arī tagad nebija sekojis laika plūsmai, izraugoties par savu profesiju medicīnu; viņi visi mācījās cēlās humanitārās zinātnes - filozofiju, vēsturi, jurisprudenci, - kaut arī likās, ka ar tām viņiem nevarēja būt ne mazāko izredžu apgrozīties ne sadalītajā Vācijā, ne arī kur citur pasaulē ārpus karaļa Pētera valsts robežām. Tikai viens no viņiem, pamazs un drukns augumā un ar zemnieka skatu, studēja tautsaimniecību, neiekļaudamies grupā. Bet šis arī, kā Stepanics vai Mirkovics man reiz izskaidroja, nebija ne virsnieks, ne serbs; mazais, raupjajos jājamzābakos, bija slovēnis un karaliskajā armijā kalpojis par staļļmeistaru.
Ja es Vašingtonas priekšpilsētas burzmā tik noteikti varēju pateikt, ka pazīstamais augums, kas šoreiz bija noslēpies neko izcilā, ne visai labi piegulošā tumšzilā uzvalkā un milzīgi garās melnbaltās ielas kurpēs, piederēja taisni Stepanicam un nevis, teiksim, Dubrovicam, tad tālab, ka pēdējā gadā ārzemnieku studentu saimē Stepanics bija nonācis uzmanības degpunktā ar kādu romanci, par ko melsa visas iespējamās versijas. Runāja, ka Stepanics apprecējies ar zilasiņu baronesi vai grāfieni - ungārieti vai vīnieti, kurai esot vēl apburošāka meita - vai otrādi: māte. Bet tik tuvu serbu frakcijai mēs, baltiešu studenti, nebijām, lai šo lietu ar Stepanica jautro atraitni izpētītu visos sīkumos. Tas man ienāca prātā atkal tad, kad šķērsus pāri dzīvajai satiksmes ielai, starp spēkratiem izlocīdamies, es centos neizlaist no acīm Stepanica milzīgos soļus, kas zilo bikšu platajos kātos plīvinājās man turpat priekšā. Galu galā, kaut arī tikai Stepanica personā, tā likās nolādēti patīkama un sentimentāla tikšanās ar veco alma mater un veco pasauli vispār!
Par laimi Stepanics bija apstājies pie alkoholisko dzērienu tirgotavas, pie kuras logiem tiešām bija bauda pamielot acis.
- Guten Tag, Herr Stepanic,- es sacīju no sāniem.
- Guten Tag, - Stepanica gaŗais augums neveikli sasvirājās, it kā pieķerts nozieguma vietā, tad kalsnajā, izstieptajā sejā ieplaiksnīja tāds kā apdomīgs prieks.
- Herr Kollege! - Stepanics nobeidza. Tā mēs Frankfurtē viens otru uzrunājām, nevis kā te, Amerikā, saucot viens otru bez mazākās godbijības priekšvārdos.
Jāatzīstas, Stepanica kristībvārdu es tiešām arī nezināju.
*
- Jūs gribat teikt, Stepanica kungs, ka jūs - ar savu grādu - piedāvājat kurpes?- es pārsteigts jautāju.
- Redzat, Herr Kollege, - Stepanics turpināja. - Tā ir ienesīga profesija. Mūsu firmas kurpes ir labas. Un ikviens, kam es stādos priekšā kā Dr.Phil., vai pasniedzu vizītkarti ar šādu apzīmējumu, no manis kurpes pasūtina.
- Tā, tā, - es pārsteigts tikai noteicu.
Kādu brīdi Stepanics drūmi klusēja. Tad mēs atkal ielējām.
- Pros't, Herr Kollege! -
- Pros't! Uz satikšanos jaunajā pasaulē! -
Es manīju, ka Stepanics kļuva nemierīgs, vairākas reizes zem galda pacilādams papīra turzu ar marašino liķieri.
- Tad jau, - es sacīju, raudzīdams iedziļināties sava ekskollēgas dzīves veidā, - jūs, Stepanica kungs, profesionālo pienākumu dēļ - savu ģimeni - redzat visai maz -?-
- Taisnība, taisnība, Herr Kollege, - Stepanics sacīja, pārlaizdams savu plato ķetnu pār seju. - Savu ģimeni es redzu visai maz. Dienesta pienākumi mani ved no vienas lielpilsētas uz otru. Man ne mazums iznāk pārnakšņot viesnīcās. Pašreiz, jūs redzat, esmu atceļā no Ņujorkas. -
- Vai jūs pats vadāt auto, Stepanica kungs? - es vaicāju, nevarēdams iedomāties Stepanica garo, nesamērīgo ķermeni piespiestu pie stūres rata.
- Firma man sedz visa veida transportācijas līdzekļus, - Stepanics paskaidroja ar augošu profesionālu lepnumu, it kā mēs joprojām pārcilātu viņa akadēmisko grādu vai runātu par karaliskās Jugoslavijas armiju. - Ja es prasītu, koncerns man, ļoti iespējams, nokārtotu arī šofera jautājumu. Mūsu firmas akcijas tiek kotētas Ņujorkas biržā. Bet parasti es dodu priekšroku konvencionālai satiksmei. Mana sievas māte lieto mistera Krimmeļa mersedes-bencu. Manai sievai ir pašai savs auto - balts porše. -
- Tā, tā,- es sacīju, juzdamies gluži pārsteigts par Stepanica ģimenes šķietami augsto labklājības līmenī. Nu, porše, mazais vācu sporta vāģis, runāja pats par sevi: Stepanics tajā ielīst nevarēja. Bet - kas bija misters Krimmels - kuŗa mersedes-bencu lietoja Stepanica sievas māte -?
- Misters Krimmels ir manas sievas mātes advokāts, - Stepanics negribīgi paskaidroja.
Pēkšņi viņam, acīmredzot, iekrita prātā laimīga doma:
- Herr Kollege, man ir jāceļas - esmu zvanījis sievas mātei, ka ieradīšos ap pulksten x-iem. Bet - ja jums nekas nav pretim - vai nevēlaties mani pavadīt? Man būs gods iepazīstināt bijušo kollēgu ar savu ģimeni. Jūs taču vēl visai tekoši runājat vāciski. Mana ģimene katrā ziņā priecāsies. Un - bez tam, - Stepanics vēlreiz izvilka no bikšu priekškabatas masīvo pulksteni, - tas izskaidros arī manu nosebošanos. Ko jūs sakāt, Herr Kollege? -
- Bet Stepanica kungs, - es apmulsis ieminējos, ātrumā izsvērdams visas aicinājuma iespējamās konsekvences un komplikācijas (es patiesi tagad jutos ieintriģēts panākt Frankfurtē nokavēto, lai iepazītos ar Stepanica ģimeni, kaut arī man īsti labi nepatika, ka Stepanics varbūt vedināja mani līdz tikai zibeņnovadītāja lomai; bet kollēģiālitāte bija kollēģiālitāte, Stepanicam bija jāpalīdz), - liekas, ka neesmu šādai vizītei gluži piemēroti apģērbies. -
Stepanics pārlaida žiglu skatu manam zilajam vilnas kamzolim, samērā platajām biksēm, kuŗām gan izskata ziņā bija radniecība ar paša Stepanica biksēm (tās vēl nāca no vecās pasaules), bet kādas te, uz ielas Vašingtonā, drīzāk radīja negribētu ievērību, un drusku nošķiebušiemies kurpēm, kas, diemžēl, nebija Stepanica augstvērtīgās firmas ražojums:
- Sīkumi, Herr Kollege, - Stepanics teica, mani mierinādams. - Arī manu sievas māti jūs droši vien satiksit rīta ģērbā. -
Interesanti, es nodomāju, arī paskatīdamies pulkstenī, kas rādīja krietnu pēcpusdienas stundu, kas satiksmi ielās pēkšņi bija padarījusi divtik biezu. 0, ar savu ambulances vāģi, sirēnai kaucot un sarkanajai bumbai uz jumta zibsnījot, es tai biju iemanījies izlavīties cauri ar reibinošu veiklību.
- Ja kollēgas kungam tas pieņemams, - es sacīju. Acīmredzot Stepanicam, ja biju pareizi izpratis, braucamā nebija - ja kaut kur aiz stūra nebija noslēpts milzīgs melns linkolns - kontinentāls. No karaliskās Jugoslavijas armijas eksoficiera, tagadējā Dr.Phil. romāņu valodās un solidas firmas, kuŗas akcijas tika kotētas Volstrītā, aģenta varēja sagaidīt visu. Ambulances mašīnai bija jāpaliek savā vietā, kaut arī reizēm to neviens nelietoja. Mans vecais bjuiks bija sasniedzams, - bet tomēr prasīja vairākus ēku sektorus līdz manam vecpuiša istabas rajonam un sakarā ar to vēl riskantāku nosebošanos. Bet - ja kollēgam bjuiks būtu pieņemams -?
Stepanics lietu izšķīra bez garas domāšanas. Līdz viņa ģimenes rezidencei neesot tālu - tikai 9 - 10 bloku. Atceļā, ja es tā vēlēšoties, viņa sieva man izpalīdzēšot ar savu porši.
Samaksājuši tēriņu, mēs sākām kājot. Kaut arī kājās esmu stingrs un augumā normāls, man bija centīgi vien jāpiespiežas lai tiktu līdz Stepanica gaŗajiem vēzieniem, kas ar turzā ievīstīto liķiera pudeli sievas mātei nelabojami plandījās man pussoli priekšā. Tālab arī mūsu sarunas šai laikā bija vēl vairāk saraustītas nekā sēžot bārā, kaut arī tās man deva vērtīgu papildus ieskatu Stepanica ģimenes dzīvē.
- Es pieņemu, - es sacīju starp atelpas brīžiem un kaitēdamies ar domu tikt aizrautam mājās sporta vāģī, pie kura stūres sēdētu baronese – grāfiene - mana kollēgas Stepanica sieva, - ka kundzei pret to nebūs iebildumu -?-
- Redzat, Herr Kollege, - Stepanics sacīja, - visas lietas parasti izšķir mana sievasmāte. Lietās, kuŗās viņa nevar izšķirties pati, viņai palīdz misters Krimmels. -
- A, - es sacīju, pārlikdams, vai arī manis transportēšanas jautājumā būtu jāpieaicina šis mistiskais, šķietami pelēkais eminence - Krimmels.
- Redzat, - Stepanics pēc brīža turpināja. - mana sieva - ir slima.
- Slima? Bet tādā gadījumā - -?-
- Mana sieva nav slima tādā nozīmē, kā jūs to saprotat, - Stepanics mani pārtrauca.
- Redzat, Herr Kollege - mana sieva ir nedziedināmi slima. Bet to es jums uzticu konfidenciāli. Jums tas nebūs novērojams. Jūs par to neko nezināt. -
- Protams. -
- Vai jūsu - kundze - tādā gadījumā - ar kaut ko nodarbojas -? - es jautāju, kad Stepanics turpināja kājošanu, neko vairāk nepaskaidrodams, un galvā man bija apmainījušās gluži juceklīgas domas par jaunizlobīto situāciju Stepanica ģimenes afērās. Šāda versija pie Stepanica romances man bija kaut kas pilnīgi jauns, par ko Frankfurtē nekas nebija dzirdēts.
- Algotu darbu mana sieva nebūtu spiesta strādāt. Mūsu firmas akcijas tiek kotētas Ņujorkas biržā, - Stepanics runāja, kājodams. - Turklāt viņai ir apskaužams talants keramikā. Misters Krimmels viņas veidojumiem ir atradis ienesīgu noietu. -
Tātad porše -- es nodomāju, Stepanica aģenta talants vien to nebūtu varējis atļauties - par spīti firmas piedalībai akciju tirgū.
- Ja viņa ir pieņēmusi algotu darbu, tad tikai pašas iegribas dēļ, - Stepanics runāja.
Vai tad tas nebūtu bijis izšķirams Stepanica sievas mātei - kopā ar Krimmelu -? es pie sevis nobrīnējos.
- Tātad jūsu kundze, Herr Stepanic, strādā? -
- Mana sieva strādā kādas labas viesnīcas administrācijā. Misteram Krimmelam šai viesnīcā pieder pāri par 50% ieguldījuma. -
- Un jūsu sievasmāte, Stepanica kungs, - es teicu, iedomādamies piezīmi par rīta ģērbu, - tātad droši vien var dzīvi jaunajā pasaulē izbaudīt no patīkamās puses.-
- Redzat, kollēga, Stepanics sacīja, kad jau vairākus sektorus bijām soļojuši pa kokos ieslēptu ģimenes māju kvartālu, kur satiksmes troksnis bija palicis tālu aiz muguras un kur ik mājas sānā ar pakaļgaliem pret ielas pusi gozējās viens vai vairāki jauni auto, - mēs tuvojāmies mērķim. Mēs visi uzsākām tai pašā viesnīcā. Ģenerālis Milo Pacevics, karaliskās Jugoslavijas armijas operatīvās daļas šefs, kam izdevās izbēgt no Jugoslavijas 1941. gadā pēc Hitlera invāzijas, gādāja par mūsu aizbildniecību. Es, Herr Kollege, sāku turpat par kurinātāju. Un mana sievasmāte – kas - starp citu - ir ļoti šarmanta dāma - karjeru uzsāka kā apkalpotāja. Šimbrīžam viņa ir avansējusi par galveno viesu saņēmēju - hostesi. -
- Ā, - es sacīju, juzdamies arvien labāk sagatavots konfrontācijai ar Stepanica ģimeni. - Un ģenerālis Milo Pacevics? -
- Šai viesnīcā ir virtuves šefs. Viņš ir kulinārās mākslas ģēnijs. -
Mēs apstājāmies pie kāda nama, kuŗa izskats man no jauna kritiski lika paraudzīties uz manu ārējo kārtu. Uz iebrauktuves asfalta mājas galā es tūliņ ieraudzīju balto porši. Uz pasta kastes zem ielas numura es izburtoju: Henrietta von Rathke.
- Mana sievasmāte, - Stepanics piezīmēja, mani pie šīs procedūras ievērodams.
Vēlreiz no klusās ielas puses es noskatīju mājas fasādi, juzdamies pavisam niecīgs un nevērtīgs. Kamzolis, stiepienā piemircis, oda pēc miesas izgarojumiem.
- Vai šī māja - tātad pieder jūsu sievasmātei, Stepanica kungs? - es pazemīgi prasīju.
Stepanics mani caur pieri uzlūkoja.
- Māja pieder misteram Nātanam Krimmelam. - Ciešāk padusē iespiedis papīra turzu, viņš nobeidza:
- Iesim, Herr Kollege. Mana ģimene priecāsies. -
*
(Skatuvē uznāk Virdžinija)
- Tātad arī jūs domājat, ka profesors Knotke savos spriedumos bija nemaldīgs? - fon Rātkes kundze prasīja, šūpodama pār celi pārlikto kāju.
Pirms es paguvu atbildēt, augšstāvā noklaudzēja durvis, un uz kāpnēm, kuŗu uzeju no manas vietas nevarēja redzēt, nodipa žigls skrējiens, un mums iepretim iznira sīks stāvs gaŗās, cieši piegulošās biksēs un kamzolī, sīka, vasaras raibumiem nosēta un kastaņbrūnās cirtās ieslēpta sejiņa, ar rokām, uz kuŗām vēl bija krāsaini triepumi, izstieptām atstatu no ķermeņa, it kā lai nenotraipītu drēbes. Mēs ar Stepanicu reizē pietraucāmies stāvus, Stepanicam pēc kaut kā ātri lūkojot kabatās, kamēr fon Rātkes kundze, atbildi no manis nesaņēmusi, turpināja sūkt savu kokteili.
- Hello, Paul! - sauca sīkais stāvs pēc brīža atelpas. - Hello, māt! -
Stepanics, no kabatas meklēto izdabūjis, pagājās uz priekšu, noskūpstīja sīkajai būtnei pagriezto vaigu un piesprauda, cik labi mācēdams, pie vamža zeltainu ķeburainu adatu.
- Burvīgi, - sacīja sīkais, meitenīgais stāvs, uzmezdams no apakšas Stepanicam šķelmīgu smaidu. - Burvīgi, kā tu par mani gan domā, Paul! - Tad viņas skats gaŗām Stepanicam jautājoši pievērsās man.
Stepanics atkāpās un teica:
- Herr Kollege no Frankfurtes. -
- Upeslācis, - es teicu. - Bet saucat mani par Tomu. -
- Hello, Tom, - sacīja sīkā balss. -
- Patīkami jūs satikt. Roku es jums nevaru sniegt - tur vēl pielipis māls un krāsa. Pauls droši vien būs stāstījis, ka brīvā laikā es nodarbojos ar veidošanu. -
- Virdžinija - mana sieva, - Stepanics stādīja priekšā.
- Hello, Virdžinija, - es teicu, mūsu skatiem satiekoties šķietamā nepiespiestībā un labpatikā.
- Virdžinija fon Rātke, - fon Rātkes kundze no savas vietas ar uzsvaru teica.
- Mana meita. -
1) Virginia, Earth's only paradise! - Michael Drayton, 1606, angļu dzejnieks.