Jācer, ka visi 17 pieteiktie koŗi rosīgi gatavojas 5. Rietumu krasta latviešu dziesmu svētkiem Vankuverā. Programma visai plaša – 22 dziesmas, no kuŗām 15 tautasdziesmas. Redzam, ka tautasdziesmu procents jūtami un pozitīvi pieaudzis. Tautasdziesmu virknē redzam arī Latvijas komponista Aldoņa Kalniņa apdari „Ariet, brāļi, papuvītes”. Ir izdevies ieskatīties kopkoŗa koncertu nošu grāmatā, kuŗā ļoti daudz kļūdu. Palicis pavisam īss laiks līdz svētku norisei 1972. g. jūlijā un jādomā, ka viss iespējamais tiek darīts, lai svētki noritētu sekmīgi.
*
Prof. T. Ķeniņš pašreiz ir Eiropā, iepazīstoties ar pēdējā laika mūzikas sasniegumiem ievērojamākos Eiropas centros. Viņš lasījis arī referātus latviešu klausītājiem Stokholmā, Minsterē, Hamburgā, illustrējot to ar paša kompoziciju ierakstiem skaņu lentē. Kāda latviešu mūzikas studente raksta no Zviedrijas, ka dzīvu interesi izpelnījies viņa darbs „Gloria”, par kuŗu atzinīgus vārdus rakstīju JG 78.numurā.
Rīgā iznācis rakstu krājuma Latviešu Mūzika 8. numurs. Divpadsmit gados tas nav daudz, jo mums trimdā jau tad ir vairāk (no 1968. g. parādījušies četri Latvju Mūzikas izdevumi). Grāmatu recenzējusi Vizbulīte Bērziņa (LuM, 31.7.71). Raksturīgs viņas teikums: „... laikā, kad tik plaši sazarojusi latviešu mūzika, mums nav pat sava mūzikas žurnāla un sarucis kritikas īpatsvars pat ikdienas preses izdevumos.”
Rakstu krājuma saturā atrodam plašu Arnolda Klotiņa izvērtējumu par Latvijas mūziku sešdesmito gadu otrā pusē. Tas sākas ar zīmīgiem vārdiem: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Šis izvērtējums ir visai izsmeļošs, autors vienā otrā gadījumā ir visai uzmanīgs, bet reizēm parādās arī nesaudzīgāki vērtējumi. Runājot par Oļģerta Grāvīša operu Sniegputeņi, Klotiņš piezīmē, ka „bez literāras un muzikālas pašvērtības nav iedomājams operas žanrs.” Pieminot Žilinski un viņa baletu Sprīdītis, raksta autors rezignēti konstatē komponista mūzikas vienpusīgu un sašaurinātu interpretāciju, kas nepaceļas augstāk par visai ordināriem liriskiem noskaņojumiem. Esot gan pamanāma „izteiksmes bagātināšanās ar mažora un minora mijiedarbības harmoniskajām iespējām”. Pieklājīgākā valodā Žilinska nespēcību nav iespējams raksturot.
Raksta nobeigumā Klotiņš saka zīmīgus vārdus: „Lai par mūsu muzikālo jaunradi līst visas plašās mākslas pasaules raženie iespaidu lieti, bet lai tās saknes dziļi turētos mūsu pašu tautas dzīvē!”
Ievērības cienīgs Jēkaba Vītoliņa raksts par koŗa dziesmas un koŗu kultūras attīstības jautājumiem. Vītoliņš pieskaŗas arī bērnu dziesmām: „... Te atkal jāatkārto sen zināmā patiesība, ka bērnu dziesmā nepieciešama vislabākā dzeja, vislabākā mūzika.” Dziļā cieņā raksta autors cildina tautasdziesmu: „Tautasdziesma ir nešķiŗama no visas mūsu koŗu kultūras attīstības. Kāpēc tik pieticīgs bija latviešu tautasdziesmu īpatsvars Tautas koŗu dekadā? Kāpēc koŗu dziesmu konkursos neparedz īpašas godalgas par tautasdziesmu apdarēm? Kāpēc tik niecīga ir tautasdziesmu loma skolu dziedāšanas mācībā? Tautasdziesma muzikālajā audzināšanā ir tikpat kā mātes valoda.”
Daži no šiem jautājumiem attiecas arī uz mums.
Ludvigs Kārkliņš savā rakstā par dažiem mūzikas valodas jautājumiem iepazīstina lasītājus ar puantilismu, elektroakustisko mūziku, aleatoriku un sonoristiku, pieminot Vēbernu, Šeferu, Nono, Varīzu, Bulēzu, Stokhauzenu, Ksenaku, Keidžu u.c. Par polifonas domas pirmsākumiem latviešu tautas un profesionālajā mūzikā analītiskas piezīmes raksta Jānis Mediņš (nesajauciet ar ievērojamo komponistu!). Diezgan polemiskas dabas apcerējumu par džezu sniedz Pēteris Pečerskis. Jācitē rindas, kuŗās autors kategoriski deklarē jauno džeza mūzikas platformu: „... droši jāpievēršas latviešu folkloras avotiem, nevis to citējot, bet gan izmantojot tās garu un raksturu; nepieciešams pārvarēt „miniaturismu” un iziet ja ne „Džeza simfonijas”, tad vismaz „Džezakoncerta” vai „Džeza sonātes” plašumos. Tad apklusīs džeza pretinieki, kas cenšas to iedzīt kafejnīcās, restorānos un deju laukumos.”
Interesi saista jaunatrastā Artura Bobkovica sarakste ar Jāzepu Vītolu un Alfrēdu Kalniņu. Pirmā izvēršas diezgan asa, ieskanoties arī E. Dārziņa nelaimīgās „Vientuļās priedes” pazudušās partitūras mīklainajam motīvam.
Seko plaša chronika par jubilejām un apbalvojumiem. Jāpievienojas Vizbulītei Bērziņai, kas savā recenzija izsakās: „Šajā almanachā tā sasniedz jau desmito daļu no grāmatas apjoma. Diezin vai ir lietderīgs tik plašs apbalvojumu, piešķirto goda nosaukumu un nosvinēto jubileju atskaitījums un komentējums.”
Grāmata izdota 2000 eksemplāros. Jāpiemin, ka ne sevišķi spīdošā gaismā latviešu mākslas ziņā līdz šim atradusies Minsteres latviešu ģimnazija, kaut gan Eiropā labu latviešu mūzikas un tēlotājas mākslas reprezentantu un paidagogu nav trūcis. Veltīgi gaidot trimdas organizāciju saprašanu, paši skolnieki ir ķērušies pie sen nokavēta darba un radījuši savu atsevišķu kokļu ansambli skolas audzēkņa Pētera Aldiņa vadībā. Jāliecina, ka Pēteris sevī attīstījis visai intensīvu kokļu komponista dzirksti, tāpat kā viņa vecākais brālis Mārtiņš (JG 77.). Pētera Aldiņa tautasdziesmas apdare „Dieviņš gāja tīrumā” uzrāda diezgan svaigu intuiciju latviešu nacionālās mūzikas līdumā, gan pagaidām bikliem soļiem, bet tomēr pareizā virzienā.
Būtu pēdējais laiks šo skolu pārvērst par latviešu gara Burtnieku pili, nevis paturēt par archaisku latviešu lietu „slietu koka namiņu”. Varbūt ierosmi šai domai dotu Aldiņa izvēlētais tautasdziesmas teksts:
Dieviņš gāja tīrumāi
Ar zeltītu sētuvīti.
Kungam gāja smilgas sēt’i,
arājam’i miežus, rudzus.Raibs ziediņis pupiņai,
kas to raibu darināja?
Pats Dieviņis izrakstīja,
kalniņā’i sēdēdams.Lai Dieviņš palīdz skolniekiem!
*
Ceļa Zīmju 48. numurā Edite Hauzenberga-Šturma apcerējumā par vērojumiem trimdas laikrakstu valodā iebilst pret vārda „dzimtenes” pazušanu manos rakstos.
Viņa raksta:
Jaunās Gaitas 77. nr. lai rāda, ka pat tik vienkārša lieta kā dzimtenes vārds var zust: „Latvijas zemes komponista Kaminska dziesma” 64.lp., „jāmācās arī no Baltijas resp. Latvijas zemes pieredzes” 65.lp., „Latvijas zemē tūkstoši dimdinās vecās Rīgas ielas” 65. lp. Mīklas atminējums te varētu būt šāds: autors domājis angļu country dzimtenes nozīmē, tulkojis to ar zemes vārdu, tad apjēdzis, ka pēdējais tomēr vēlamo neizsaka, un skaidrības laba vel pielicis Latviju klāt, jo tā taču ir viņa senču country, kuŗas vārdu viņš zina. Un cietsirdīgā redakcija nav palīdzējusi nabaga autoram šais briesmīgajās grūtībās!
Apcerējuma autore šo mīklu tomēr nav atminējusi. Daļai manu lasītāju Latvija nav dzimtene, bet tēvzeme. Man pašam vārds „dzimtene” vienkārši nepatīk, it sevišķi no tā laika, kad Latvijas zemi piebradāja svešinieku zābaki un tik daudz runāja par „plašo”, „neuzvaramo” u.t.t. dzimteni. Gan neesmu gramatikas speciālists, taču tomēr tik minimālas zināšanas par latviešu valodu man ir, lai nelūgtos angļu valodas palīdzību, kuŗu pārvaldu pietiekami. Jau 23 gadus vadu angļu baznīcas koŗus, tāpat esmu Rīgas skolotāju institūta absolvents un mācījis latviešu valodu latviešu bērniem kā Latvijas zemē, tā Vācijas trimdas mājokļos. Man patīk apzīmējums „Latvijas zeme” un no tā nedomāju atteikties arī nākotnē. Hauzenbergas-Šturmas pēdējie divi teikumi veido personīgu un nepatiesu apvainojumu, ko sevišķi pastiprina apstāklis, ka es pats esmu Jaunās Gaitas redakcijā. Līdz ar to man šinī jautājumā nav nekā vairāk ko teikt.
Imants Sakss
