VĒSTURE KĀ DĒKU STĀSTS
Edgars Andersons, Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. Stokholmā: Daugava, 1970. 371 lp.
Autors: Kalifornijas pavalsts Sanhozē (San Jose) kolledžas profesors vēsturē. Temats: sevišķi vācu un latviešu vēsturnieku iemīļots. Iemesls: dīvainais fakts, ka 17.gadsimtā mazās un vājās Kurzemes un Zemgales kuģi brauca ar lieliem nodomiem uz Rietumindiju. Grāmatas cena: tūkstošiem stundu bibliotēkās un archīvos, meklējot (un atrodot) avotus, ko vēl neviens vēsturnieks nav redzējis vai izmantojis.
Profesora Andersona grāmata manuprāt apstiprina to, ko varēja nojaust jau no agrākajiem pētījumiem (Andersona un citu darbos): Viena no visdīvainākajām, dēkainākajām un nesekmīgākajām ievirzēm Kurzemes hercogu polītikā bija viņu pūliņi nodibināt kolonijas un tiešu tirdzniecību ar Rietumafriku un Rietumindiju. Nebija taču šiem hercogiem iespēju nedz radīt tādu floti un bruņotos spēkus, lai sekmīgi noturētos Anglijas, Holandes, Francijas un Spānijas konkurencē, nedz arī relātīvā tuvuma "siltajām zemēm", kāds bija Rietumeiropai.
Kāpēc tad Kurzemes un Zemgales hercogi, sevišķi Jēkabs, tik neatlaidīgi, par spīti kļūmēm, katastrofām un zaudējumiem, rīkoja tik daudzas ekspedīcijas uz afrikāņu un indiāņu zemēm? Tam pietiekamu izskaidrojumu un pilnīgu atbildi neatrodam arī citādi tik pamatīgajā un plašās avotu studijās veidotajā Edgara Andersona monografijā. Šo atbildi, izņemot vispārīgus izteicienus par "mazas valstiņas cīņu par pienācīgu tiesu pasaules labumos un par starptautisku reputāciju" (366.lp.), nevaram saskatīt arī iepriekš publicētajā, vairāk uz Afriku orientētajā, bet ne mazāk interesantajā Andersona grāmatā Tur plīvoja Kurzemes karogi (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970, sk. īpaši 234.lp.). Tur atrodam gan pretējo - neizpratnes apliecinājumu angļu vēsturnieka Džona Milnera Greja vārdos, kas te citēti no Greja Gambijas vēstures: "Mazas tautas mēģinājums nodibināt izolētu koloniju daudzus tūkstošus jūdžu no Kurzemes tādā ietekmes sfairā, kuŗu toreiz veselas trīs visbagātākās un visspēcīgākās tirdzniecības valstis pasaulē - Anglija, Francija un Holande - katra uzskatīja par savu, praktiski nozīmēja meklēt nelaimi." (Tur plīvoja..., 204.lp.)
Protams, ne jau ziņkāre un dēkainība - dziļas cilvēka dabas tieksmes - mudināja Kurzemes un Zemgales valdniekus, vieglprātīgi cerot pārvarēt šķēršļus, organizēt tālos jūŗas braucienus uz Gambiju un Karaību salām. Ekspedīcijas uz "siltajām zemēm" pirmām kārtām izauga no hercogu gluži pekuniāras dabas nolūkiem, kuŗu sasniegšanai hercogs nekavējās pasākumos ieguldīt daudz cilvēku, kuģu un ieroču. Aleksandra Grīna vēsturiskā romāna Tobago varonis par to domā: hercogvalsts būtu labāk nosargāma pret iebrucējiem un sirotājiem, "ja lielkungs Jēkabs ... nebūtu licies vienīgi uz tirgošanos un zelta krāšanu, bet paša darbnīcās lietos lielgabalus, tāpat Turlavā pataisītās pistoles un visai slavējamās Skrundas bises būtu jau laikus devis rokās savas zemes zemniekiem!" (Tobago, 1964.g. izd. 12.1p.)
Edgars Andersons par hercogu Jēkabu droši pasaka: "... pati valsts labklājība viņu interesēja maz; bet interešu degpunktā bija viņa privātie veikali. Visi viņa pasākumi bija personīga rakstura" (pasvītrojums E.A., Senie kurzemnieki... 67.lp.). Autors arī nesaudzīgi atklāj Kurzemes hercoga Rietumindijas ekspedīciju bieži negātīvos rezultātus un postu, ko tās sagādāja tajās tieši iejauktajiem kuģa ļaudīm, kaŗavīriem, kolonistiem un nereti arī to vadītājiem tolaik tik bīstamajos, vētru, sāncenšu un pirātu apdraudētajos, slimību piemeklētajos ilgajos jūŗas braucienos. Un ne mazāk viņā galā, sērgu, bada un indiāņu apdraudētajās kolonistu un tirgotāju mītnēs un steigā uzceltajos, parasti vāji nosargātos fortos.
Līdz šim neizskaidrota un neatrisināta mīkla nu paliek - kāpēc tik apdāvinātais, izglītotais un daudz pieredzējušais hercogs Jēkabs nemācījās no smagajām neveiksmēm un atkārtotām katastrofām un savu pārokeana kuģniecību un, liekas, visai kļūmīgo koloniju polītiku drīz neatmeta? Vai varētu būt, ka vēstures avotos gūtais iespaids par Kurzemes hercogu materiālajām un polītiskajām neveiksmēm ir pārspīlēti drūms un bilance īstenībā bija labāka, nekā mēs šodien to varam saskatīt?
Andersona pieeja hercogu pasākumiem un arī citu valstu ekspedīcijām un cīņām par Tobāgo ir stingri konkrēta un, cik vēstures avoti atļauj, detalizēta, sniedzot pat atsevišķu ceļojuma dienu aprakstus un atsevišķu cilvēku vai ģimeņu gaitu un nelaimju attēlojumus. Tādi tēlojumi rada nereti dziļu iespaidu, ko pastiprina autora rakstnieka talants, spēja iejusties un tēlaini pateikt to, kas avotā, varbūt, tikai nojaušams. Un katrā ziņā ar Andersonu Tobāgo tēlojumā grūti būtu sacensties citiem vēsturniekiem, kam nav bijusi izdevība un laime vairākkārt personīgi pētīt Tobāgo, vadot pat zinātniskas ekspedīcijas šai salā. Ar patiku un baudu var lasīt tādas vietas kā tropiskās vides atainojumu 287. un 288.lp. ("Tropiskās zemes satrauc un aizrauj eiropiešus ar savu krāšņumu...").
Atsevišķu attīstības posmu un lielāku notikumu apraksti sadalīti pa ļoti daudzām nodaļām ar pievilcīgiem un intriģējošiem virsrakstiem. Tāpēc visu grāmatu var lasīt vai nu kā rūpīgi detalizētu, simt archīvus izrakņājuša vēsturnieka pētījumu (izsekojot daudzajām norādēm uz avotiem un citu rakstiem un grāmatām), vai ari - kā krāsainu, saistīgu dēku stāstu.
Runājot par hercoga pasākumu neveiksmēm, pieminēsim kaut paša autora konstatējumu, ka no 32 zināmām ekspedīcijām, kas sūtītas uz Tobāgo laikā no 1653. - 1688. gadam, tikai 17 sasniedza salu. (332.lp.).Autors nemin, cik no tām atgriezās Kurzemē (vai vismaz Eiropā) ar kravu.
Iespaidīgu ainu par hercoga Rietumindijas pasākumu neveiksmēm varam gūt, reģistrējot pēc Andersona grāmatas) kuģu zaudējumus. Das Wappen der Herzogin atņemts Portugalē 1655.g. (103.lp. E.A. piezīmē: "Hercogam šī ekspedīcija sagādāja lielus zaudējumus"); Der Cavalier un Die Dame pazuda bez vēsts (130., 141.lp.); Pietas apķīlāja holandieši (158.lp.); Die Moewe apķīlāja franči 1672.g. (193.lp.); Der Isslandfahrer sagūstīja franču jūŗas laupītāji pie Denkerkas (226.lp.); tādu pašu likteni piedzīvoja Le Geant un Orpheus (227.lp.); Der Salamander konfiscēja angļi Londonā 1679.g. (230., 237.lp.); Das Meerweib ceļā uz Tobāgo sagūstīja franču jūŗas laupītāji 1680.g. (237.lp.); Der Blumentopf liktenis pēc Andersona grāmatas nav skaidrs- 187.lp. autors min divas versijas: kapteiņa Nāgela vadītais kuģis pārdots Alžīrijas jūŗas laupītājiem vai aizgājis bojā orkānā 1669.g., bet 237.lp. acīmredzot šis pats Blumentopf iznirst par jaunu, un kapteinis fon Nāgels kuģi ar visu kravu un kuģa ļaudīm noteikti pārdod Alžiras jūŗas laupītājiem (ap 1680.gadu!); Der Hirschbock arī parādās divās atsevišķās nodaļās: 242.lp. šo kuģi "sagūstīja atceļā uz Kurzemi zviedru valdības aģenti" (pēc konteksta spriežot, 1683.g.), "noturēja četrus gadus un beidzot pārdeva par 400 dāldeŗiem", bet 253.lp. lasām, ka "1684.g. zviedriem atgūtais Der Hirschbock" dodas jaunā braucienā uz Tobāgo un no tās atgriežas, pie kam "Kurzemes krastu tuvumā Der Hirschbock sagūstīja zviedri, aizveda uz Rīgu un noturēja tur 4 un pus gadus. Tur kuģi beidzot pārdeva par 400 valsts dālderiem". Andersona grāmatā vēl minēta arī šādu hercoga kuģu zaudēšana Rietumindijas ekspedīcijās: Die Esperance atceļā no Tobāgo strandēja pie zviedru Elandes salas (253.lp.) un Fortuna tika pārdota kādam Jaunanglijas tirgotājam 1687.g. (276.lp.)
Uz kā lēses viss tas notika? Nav ne mazāko šaubu, par šīm hercogu avantūrām Rietumindijas tirdzniecībā nācās ciest nabaga Kurzemes un Zemgales zemniekiem, pa daļai arī namniekiem, "Visumā koloniālā tirdzniecība hercogam nesa zaudējumus," raksta Edgars Dunsdorfs (Latvijas vēsture 1600-1710, Daugava, 1962, 309.lp.), piebilstot: "Hercoga aizraušanos ar kuģniecību arī smagi sajuta zemnieki un namnieki" (310.lp.). Arī Andersons atzīst, runājot par Tobāgo un Rietumindijas komerciālo lomu Kurzemes saimniecībā: "Hercogiem šī tirdzniecība sagādāja vairāk zaudējumu nekā pelņas." (332.lp.). Dabiski, hercoga muižu zemniekiem bija smagāk jāstrādā, lai šos pametumus segtu.
Tādos apstākļos nemotīvēts, šķiet, paliek profesora Andersona atzinums, ka pēc Jēkaba izsludināšanas par jauno hercogu (1642.g.) Kurzemē sākās "zelta laikmets" (66. lp.).
Daži šeit minētie iebildumi lai nemazina vispārīgo vērtējumu, ka profesora Edgara Andersona Senie kurzemnieki Amerikā... ir lielisks darbs Tobāgo vēsturē, kas kļuvusi par viņa slavējamu apsēstību. Galu galā katra vēsture un katrs pētījums saduŗas ar negrozāmo faktu, ka - izsakoties kultūrvēsturnieka Villa Djūranta (Will Durant) vārdiem - "mūsu zināšana par ikvienu pagātnes notikumu ir vienmēr nepilnīga, ļoti iespējams, neprecīza, pretēju liecību apmiglota".
Benno Ābers