SAVA LAIKMETA CILVĒKI
Tonija Krūka, Uniforma. Stāsti un tēlojumi. Toronto: Apgāds Daugavas Vanags, I970. 271 lp.
Pēteris Aigars, Nemirstīgais nemiers. Romāna Atkusnis sākās oktobrī otra daļa. Toronto: Apgāds Daugavas Vanags, 1970. 315 lp.
Tonija Krūka un Pēteris Aigars abi savos darbos centušies tvert mūsu nesenās pagātnes parādības un problēmas: Krūka - galvenokārt notikumu tēlojumos, Aigars - arī piedevām dziļi pārdomātā notikumu kopsakarības un laikmeta analizē, kas brīžiem varbūt pat tīras daiļliterātūras vietā kļūst par polītiski filozofisku traktātu.
Abu grāmatu fābulām iezīmīgi ir autoru fantazijas elementi. Kamēr Tonijas Krūkas grāmatā tie nepārliecina un līdz ar to traucē lasītāju, Pēteris Aigars spēj pārliecināt ar notikumu plauzibilitāti pat tad, kad to reālisms ir tiešām apšaubāms. Ar to nav teikts, ka starpība meklējama abu autoru literārajās dotībās vai varēšanā. Krūkas galvenā vājība ir loģiskas mērķtiecības trūkums, aizplūšana un maldīšanās bieži nesakarīgās detaļās. Neapmierina arī stāstu uzbūve - tie bieži paliek it kā gaisā karājoties. Piedevām šad tad traucē arī izteiksmes neskaidrība, it sevišķi, ja tā vēl papildina loģikas vai fābulas vājības.
Krūkas krājuma pirmajā stāstā "Aizdedz Kristum" paliek neizgaismoti tēva rīcības iemesli, kas var radīt zināmas simpatijas tieši pretējai pusei - šinī gadījumā izpildkomitejai. Stāsts "Liniforma" devis nosaukumu visam krājumam, bet ir viens no visvājākajiem, bezpieturas samaisījums. Cita starpā, strēlnieki nebija baskāji - tādi bija daži atbrīvošanas armijas kareivji. Stāsts "Natālija" raksturīgs ar to, ka sausi sentimentālā stāstījumā "trīs mērkaķu ātrumā" 23 lappusēs izbraukts cauri veselam romānam. "Toreiz, kad akmeņi raudāja" ir klišejisks pačalojums bez uzbūves un notikumu loģikas. (Neiespējams duālisms - Vaira gaida kā Juri tā Aleksi - vismaz autores nostādījumā.) Nopietnā literārā darbā arī vairs nebūtu vietas tādām nacistiskā rasisma klišejām kā aprakstiem par "glūnošiem aziātiem". Šī vācu okupācijas bagāža vairs nespēj radīt simpatijas lasītājos, kam vēlākā dzīvē bijusi saskarsme ar "āziātiem". Stāsts "Patvertne" ir romantiska fantazija, kuŗā autore vienlīdz reģistrē sakarīgo un nesakarīgo ar stāsta temu. Paliek neatbildēti vairāki loģiski jautājumi. Viss tēlots visai chaotiski. Tā, piemēram, 134.lp, lasītājs tiek informēts, ka kaut kāda mazā zēna vairs nav, kas nekur vēl nav iepriekš pieminēts, bet ar to lasītāju iepazīstina tikai 136.lp. Līdzīgi neskaidrs maisījums ir nākamais stāsts "Dīvainie svečturi". Kāda vajadzība bija pēc zīmējuma un pantiņa 159.lp.? Stāstā "Krusts jūŗā" no jauna parādās autores "forte" - pēkšņa iemīlēšanās, kas nāk no pirmā skata kā ar āmuru pa pieri. Piedevām prātvēderība par pseudofilozofiskām temām. Stāsts "Bēgļa paldies" ir krājumā visīsākais un varbūt tāpēc šķiet arī vislabākais, autorei nav bijis laika maldīties pa sānceļiem. Pēdējais stāsts "Daris no Daugavas krastiem" arī ir viens no labākajiem, jo uzrakstīts mērķtiecīgi, un apzināti atraisīts no dzīves reālitātes. Nav ticams, ka divos gados krievu kaŗa flotē iespējams uzdienēt par virsnieku, bet šajā gadījumā tas stāstā nav tik svarīgi - tā ir tikai pasaka.
Kopsavilkumā par Krūkas grāmatu gribētu teikt to pašu, ko viņa liek sacīt kādai savai varonei (Andai) 122.lp.: "Ak, kā es vēlētos raudāt, bet mana sirds ir kā vissausākais tuksnesis!" Ar aizgrābjošu tematu tēlošanu vien, diemžēl, nepietiek, lai aizrautu sev līdz lasītājus līdzjūtībā.
Pēteŗa Aigara romāna Nemirstīgais nemiers darbība risinās apmēram gada laikā pēc ungāru sacelšanās 1956.g. beigās. Kaut arī tas domāts kā turpinājums pirmajai daļai, kuŗā tieši apskatīti sacelšanās notikumi, tomēr otru daļu var lasīt pilnīgi patstāvīgi. Nozīmību šim darbam mūsdienu cilvēka acīs piešķiŗ tas, ka autors mēģinājis tulkot un aprakstīt visu Austrumeiropas tautu cilvēcisko un sabiedrisko parādību kompleksu, it sevišķi pašreizējo pēc neveiksmīgajām patstāvības izpausmēm Ungārijā un Cechoslovakijā.
Romāna darbības priekšplānā ir četri jauni cilvēki - poļi Česlavs un Vanda un latvieši Imants un Baiba. Nemirstīgā nemierā to gaitas sastopas tikai grāmatas pašās beigās, kaut arī noprotams, ka kādreiz tie sastapušies jau romāna pirmajā daļā.
Grāmatas diapazons ļoti plašs un ietveŗ visas aktuālās problēmas, ar ko pašreiz jāsastopas kādreizējiem Austrumeiropas bēgļiem, gan dzīvojot jaunajās patvēruma zemēs Rietumos, gan arī attieksmē pret savu dzimto zemi un tās cilvēkiem. No šī viedokļa vien ir vērts, ka ar Aigara grāmatu iepazīstas arī tie cilvēki, kas jo sevišķi interesējas par tā sauktajiem sakariem ar dzimteni. Var pievienoties vai ne atsevišķām fābulējuma detaļām Aigara darbā, bet autora tīri cilvēciskās situācijas ekspozicija ir nepārspējama. Tas dod teorētisko noformējumu visam mūsu polītisko problēmu kompleksam.
Kaut arī vietām grāmatu var lasīt kā polītiskās filozofijas traktātu, tas tomēr nemazina tās literāro nozīmīgumu. Vietām pavīd autora dzīves atziņas kā oriģināli formulējumi. Piemēram, 236.lp. trāpīgs novērojums par patiesības un atriebības meklētājiem; 276.lp.: "Pagātne ir Eiridika, kuŗu Orfejam neatrast."
Runājot par grāmatas vājākajiem "punktiem", vispirms gribētu minēt autora teikumu uzbūvi atsevišķās vietās, kas ir īpatnēji neveikla un dara neskaidru autora domu (piem., 145.lp.). Otrkārt, traucē tas, ka gandrīz visi cilvēki gan vietā, gan nevietā skandina pantiņus - gluži kā Pietuka Krustiņš! Caurmēra cilvēkiem tādi dzejas jūtu izpausmes uzplūdi gan nenāk. Un treškārt, autors šķiet par daudz aizrāvies ar dažām iedomātām komūnistu cilvēku vajāšanas metodēm - kā, piemēram, vēstuļu viltošanu pat visnenozīmīgākos gadījumos. Arī viss notikums ar čekistu Indriķi Liepaskalnu un Imanta tēvu vairāk ierindojams nereālitātes katēgorijā, bet to var autora fantazijai piedot. Grāmatas pamatidejas tas negroza un nesamazina.
Pēteŗa Aigara vairs nav, bet ar šo savu grāmatu tas atstājis mums savas polītiskās domas mantojumu literārā formā. Šī grāmata vēl ilgi būs aktuāla.
Ilmārs Briedis