JAUNA GRĀMATA PAR STRĒLNIEKIEM

Jānis Krastiņš (red.), Latviešu strēlnieku vēsture 1915-1920. Rīgā: Zinātne, 1970. 697 lp.

Izlasot prof. Krastiņa rediģēto un pa daļai sarakstīto darbu (126 lp. nākušas no paša redaktora spalvas) gribētos ieteikt trimdas latviešiem atmest viņu negātīvo nostāju pret padomju vēsturnieku kapteiņiem, un to aizstāt ar siltu satiru. Šinī gadījumā Krastiņš ir sastādījis gandrīz vai nederīgu darbu. Kā spļāvienu pasaules vēsturnieku konfederācijas sejā Krastiņš šim darbam ir pievienojis 1860 vēres. Vismaz puse no ievietotiem rakstiem, kā latvietis teiktu, ir uzsildīti kāposti, kas protams paši par sevi nemaz nav peļami (ticējums pastāv, ka kāposti uzlabojas ar sildīšanu), bet kādēļ gan monografiju pārstrādājumam vajadzīgs šis milzīgais akadēmiskais aparāts? Kādēļ šī izlikšanās? Šeit mana kritika nevēršas pret sastādītāja vai dažādo autoru filozofiskiem uzskatiem un ideoloģiskām pamatstruktūrām (ierobežojumi ir visiem), bet nevar piedot to, ka Padomju Latvijas akadēmiskā saime atļauj plaģiātu. Ja Krastiņš dzīvotu nepadomju iekārtā, viņa kollēga J. Kaimiņš varētu pieprasīt no Krastiņa izskaidrošanos. Pirmās divas nodaļas Krastiņa grāmatā ir, lai gan ar citām vērēm un saīsināts, bet tomēr nenomaskēts pārcēlums no Kaimiņa 1957.gadā izdotā starptautiski pazīstamā darba Latviešu strēlnieki cīņā par oktobra revolūcijas uzvaru. Nākošā atkušņa posmā Zinātņu Akadēmijai ieteiktu šinī jautājumā ieskatīties.

Katrs jauns pētījums par latviešu strēlniekiem ir vēlams, ja tas ir jauns. No šī recenzenta viedokļa vislielākie trūkumi vērojami Drīzuļa, Ruberta un Tomaņa nodaļās, kas aptveŗ 1917.gada notikumus. Ar lielām cerībām atvēru Latviešu strēlnieku vēsturi, bet veltīgi meklēju tajā jaunus spriedumus un atradumus par strēlnieku radikālizēšanos, Iskolastrela izveidošanos un par debatēm strēlnieku padomju kongresos. Ir saprotams, ka Kaimiņš viens visu vienā darbā nevarēja apskatīt, bet katram padomju vēsturnieku jaunam darbam būtu bijis jādod kaut kas piedevām, iedziļinoties vismaz vienā jautājumā un to apgaismojot. Piemēram, Ruberts ar Drīzuli mums būtu varējuši dot vismaz pilnu visu Iskolastrelu sastāvu sarakstu un norādīt, kur un kā šie 1917.gada boļševiki galu ņēmuši. Prasīt, lai viņi būtu devuši pilnīgu pārskatu par trešā un ceturtā latviešu strēlnieku pulku deputātu padomju kongresu varbūt būtu par daudz. Literātūra par strēlniekiem vēl nav arī pilnīgi apskatījusi ne brāļošanās jautājumu, ne Iskolastrela konfliktu ar Iskolatu un virsniekiem, ne arī sadursmes ar "nāviniekiem" Rīgas ielās. Kapteiņa V. Ozola gaitām arī vēl nav pilnīgi izsekots. No Tomaņa esejas mēs būtu varējuši gaidīt padziļinātu iztirzājumu par piekto latviešu pulku deputātu kongresu un kaut ko vairāk par pirmo divu strēlnieku pulku nosūtīšanu uz Petrogradu. Bet tā kā Kaimiņš nav spējis vēl šos jautājumus apskatīt, tad šī sējuma dalībnieki ir bijuši, liekas, par laiskiem, lai ar tiem nodarbotos. Un visi nepieciešamie avoti pieejami archīvos!

Ar V. Bērziņa 1919.gadam veltītām divām nodaļām nelaime ir mazāka, jo viņš lietotos tekstus ir aizņēmies tikai pats no savas teicamās monografijas, Latviešu strēlnieki cīņā par padomju Latviju 1919.gadā. Katrs vēsturnieks, atgriežoties pie paša iecerētiem tematiem, gluži dabiski iekrīt zināmās sliedēs, bet tas būtu jāapzinās, tādēļ katra oriģinālā darba konspektu nevajadzētu pārmērīgi noslogot ar vērēm, kā to ir darījis Bērziņš. Vēres vien darbu ticamāku nepadara, un tās spēj savirknēt pat pusskolota sekretāre. Tādā veidā darbojoties, tiek izsmieta profesija. Gluži interesanta, bet ne pārāk plaša vēriena (un, cik zināms, ne no viena aizņemta) ir Emmas Andersones eseja "Kultūras un izglītības darbs latviešu strēlnieku pulkos". Andersone ir respektējamās monografijas Sarkanais strēlnieks latviešu literatūrā 1917-1940 (Rīga: LPSR Zinātņu Akadēmijas izdevniecība, 1963) autore.

Cik bija iespējams apzināt literātūru par latviešu strēlnieku kaujām pilsoņu kaŗā, tad A. Sprešļa divas nodaļas "Latviešu strēlnieku divīzija Vrangela frontē 1920.gada pavasarī un vasarā", un "Latviešu strēlnieki Kahovkas placdarmā un Ziemeļtaurijas un Krimas atbrīvošanā" ir vienīgie oriģinālpētījumi visā sējumā. Cik tie īsti vērtīgi, rādīs laiks. A. Birona pārskats par latviešu strēlnieku vēstures literātūru turpretim ir no kādas atvilktnes pagrābts pavecs manuskripts, ko varbūt kādreiz, Zinātņu Akadēmijas Vēstis bija atraidījušas. Šķiet, krastiņa autoritāte nav pietiekama, lai no latviešu vēsturniekiem viņš varētu pieprasīt nozīmīgākus pētījumus. Ka Birons spēj dot uzmanīgus un pirmklasīgus bibliografiju pārskatus, to viņš vairākkārt pierādījis. Kādēļ viņam šoreiz misējās, aizrobežas vēsturniekiem varbūt nepienāktos spriest.

Kā pozitīvu devumu var pieminēt to, ka grāmata bagātīgi illustrēta; daudzas fotografijas iespiestas pirmo reizi. Apsveicams ir arī personu rādītājs, kuŗam redaktors būtu varējis vēl pievienot tematu un vietu rādītāju, kā tas ir parasts nepadomju zemēs.

 

Andrievs Ezergailis