PAR MĀJU UZ RITEŅIEM

Lalita Muižniece, Žuburu rota. Dzejoļi. Šipenvillē: Upeskalns, 1970. 68 lp.

Hiperbolās runājot, latviešu gribēšanai dzejot nav ne gala, ne malas, Nesen "bezgalību" paplašinājusi Lalita Muižniece ar debijas krājumu Žuburu rota. Grāmata no vāka līdz vākam pilna ar dzejoļiem, kas brīžam mudina vaicāt: Kāpēc tikai tagad? Un brīžiem, gabaliņu tālāk pēkšņa doma: Vai nevajadzēja vēl pagaidīt? Tas nozīmē, ka Muižnieces dzejas sniegumam nav gatavības, viengabalainības, meklēšana vēl pilnā sparā un dzejas es te parādās, te pazūd, it kā negribēdams lasītāja rokās atstāt noturīgu un izturīgu pavedienu.

Latviešiem, pat vēl pēc ilgas dzīvošanas urbanizētā vidē un pilsētu pelnu traukos, ir tieksmes uz dabas liriku. Iezīmīgi, ka Lalitai Muižniecei, kuŗas dzejā arī šī tieksme samanāma, daba tomēr vairs spoguļojas tikai detaļveidīgi, pārvērsta dārzā vai parkā, ienesta (vai pati ienākusi!) istabā:

Otrā rītā
istaba smaržoja rūgteni,
durvis un logs bija līdz galam vaļā,
un dzeltena saule
rotaļājās
uz zeltainiem ziedu putekšņiem...

Šī saišu atiršana Muižnieces dzejā ir jūtama, tā jūtama arī neprecīzitātēs, kad par dzejas objektu izvēlēts gabaliņš no dzīvās, nekultivētās dabas. Tā dzejolī "Atvasaras rītā" atrodam

meža zosu kāsis klaigādams ievelk svītru
rāmajā gaisā...

Bet meža zosis parasti kāsī nelido un pazīstamais "zosu gājiens" ir iešana rindā vienam aiz otra... Atkāpšanās vai aiziešana, jādomā netīša, no nostiprinātiem priekšstatiem panāca, piemēram, ka "pantā"

Tiklīdz
putns
no kāša izkrīt,
to atstāj

es pirmā lasījumā vārdu kāša vienkārši nesapratu, jo, tikai vēlreiz izlasot, izdomāju, ka ar lidošanu kāsī priekšstatīgi saistās vienīgi dzērvju lidošana. Nekādas "nesaprašanas" nebūtu, ja vārda putns vietā būtu lietots vārds dzērve. Protams, "putnu grāmatās" var atrast vēl dažus citus putnus, kas reizumis lido arī kāsī...

Vienmēr laikam pastāvēs domstarpības par vispārnozīmīgo un šauri personisko kā dzejā noderīgu situāciju materiālu. Protams, var jau "dzejiskiem vārdiem" atstāstīt jebkuŗu paša piedzīvotu mirkli, bet ja meklējam dzejolī pēc pārdzīvojumu izraisītājām detaļām, tad jāatzīst, ka eksistē kaut kāda grūti uzminama, laikam gan - nojaušama, uzminama tikai, robeža starp nozīmīgu un nenozīmīgo.

Krājuma nobeiguma dzejojums "20. gadsimta mājas" ir, kā rādās, autobiografisks eposs, kas iecerēts krietni vien interesanti - ar "dzejisku" un prozisku ritmu maiņām, variācija par guļammaisa tematu, tātad motīvs, kam simbolizēt pasaulē klīšanu, trimdu, izdzītību, bet - tikpat labi arī "dienēšanu" gaidu organizācijā. Ļoti intimas, personiskas detaļas šajās lappusēs grib it kā konfrontēt mūs ar tiešumu, noliekot cilvēciski vienkāršo un īsto tuvplānā. Diemžēl, rezultāts nav īpaši pārliecināt spējīgs. Kur meklējama "vaina"? Runājot "formālistiski" varētu iebilst, ka no visa dzejojuma vairāk iznākusi proza, bet ir kāds cits, svarīgāks iemesls, kāpēc šo dzejoli gribas nosviest "skaidienā": Muižnieces klaiņotājas un izdzītās motīva apstrādājums nesedzas ar īstenību, un dzeja prasīt prasās pēc patiesā un īstā. Ja atskaita pirmos pēckaŗa gadus, mūsu izdzītība nebūt nav bijusi tik "guļammaisīga", drīzāk diezgan sīkpilsoniska ar guļammaisu kā atribūtu jaunatnes sanāksmju ietvaros. Sūrā smeldze, ko šim dzejojumam vajadzēja iznest pasaulē, ir noģiedama, tā ir īsta un nekritizējama. Bet dzeja ir dzeja.

Pavisam cits cirtiens dzejas materiālā jūtams_. tādā dzejolī kā "Kalnu kaza". Šeit Muižniece uzminējusi kādu no gaismas pils atslēgām un dzejā pārkalusi no tautas mutes patapinātu valodu, kas pēkšņi uzdzirkstī ar skaudru īstuma dzirksti:

-Lūkojies citur, dēls,
šis nebūs darba zirgs!

saka māte dēlam, kas izvēlējis sev līgavu; un paaudžu paaudžu mātes dzirdam runājam šajā Lalitas Muižnieces atkal saulē izceltā sentencē. Tā ir tautas tiešā, neviltotā runāšana. Un kas tajā dzejas!

Siena ir stāva.
Rīkste ir īsa, bet stiepjas---

Acis klints un saule -
tad rīkste un es un aiza

-Lec lejā, tu kaza!

skan Muižnieces dzejas akords. Un skan tīri. Tāds pat atpoētizēts tīrums ir viņas dzejolī "Cērt" .

Cērt, cērt uz riteņiem savu māju,
tā ripos no kalna kalnā,
pāri robežām,
līdz pat mājām.

Māja, kas ripos līdz mājām... Veiksmīgi! Līdzīgi, tiekot vaļā no poētizēšanas, visu dzejnieku vadātāja, Muižniece kaļ savu dzejas kaļamo arī dzejolī "Posta bērns", "Tikšanās" un vēl dažos. Šie dzejoļi norāda, ka Muižnieces māja, viņas dzejas māja, joprojām vēl uz riteņiem, ir tomēr ceļā uz mājām - uz dzeju.

 

Gunars Irbe