Alberts Bels

ILŪZIJU ZAĻĀS BURAS

Stāsts

 

Uz nokaltuša zara sēdēja krauklis, pīlādžogās ganījās zīle; nākdams no darba, Artūrs lazdājā izmeklēja pilnākos un gatavākos riekstus; likti uz zoba, tie plīsa viegli uz pusēm, mēlei pieskārās kodola rūgtenā miziņa. Gaiši pelēkas timotiņa sēklas un riekstbrūnas ķimenes ķērās kailo kāju stilbos, pa rudens rasā miecēto ādu tekāja skudras; Artūrs pat nejuta mazos kukainīšus.

Tāpat kā zeme nejūt mani, viņš domāja. Taču es redzu skudras, varbūt zeme redz mani?

Kā skudras ceļš ir īss tavs mūžs, kā rieksta ceļš līdz asiem zobiem, saldā mežā riekstus plūc, riekstus spurainus un rūgtus, zeme skatās dabas acīm.

Pa labi un pa kreisi, pie galvas un pie kājām gulēja pa akmenim. Zaļgani nosūbējuši gredzeni bronzējās sievietes skeletam uz pirkstiem, dzintara rotas čūskojās ap kaklu. Ar vāverspalvas otiņu rūpīgi izņēmu gadu simteņu putekļus no acu dobumiem.

Gandrīz divus mēnešus netiku redzējis savu Anniju, man vajadzēja domāt, kad redzēšu viņu, ko teiksim viens otram, kā mīlēsim viens otru, bet es domāju, Annija arī neizskatītos slikti pelēkā smilšu kapā pēc daudziem gadu desmitiem, tikai − kam?

Salas pārdesmit guļbaļķu būves klaidojās ap seklu saldūdens dīķi kalna piekājē. Gar ūdens malu zaļoja sudrabvītoli, attālāk trīsuļoja pelēkās apses un ēku skaidu jumtiem pāri lija vakara saules bālais dzintars.

Dīķa krastmalā, iebridusi ūdenī līdz puslieliem, mazgājās nepazīstama sieviete. Viņai bija smaga darba nesabojāts augums, tāda auguma nebija nevienai saliniecei.

Kleita stingri apņēma gūžas, savilkusies virs ceļgaliem. Sieviete pieliecās, spēcīgās, apaļi izvirpotās, kailās kājas atsedzās bīstami augstu.

Vijīgā atvasaras zāle negaidīti sapina Artūra soļus, locekļi kļuva karsti un smagi, galva tā vien griezās atpakaļ, paskatīties vēlreiz.

Pretējā krastā sudrabvītoli grima rāmajā ūdenī.

Tādas kājas nebija nevienai saliniecei, tādas kājas nebija arī Annijai, Annija izskatījās kā tulpe, locekļi, slaidāki, iegarenāki, turpretim nepazīstamā sieviete kā āboliņa zieds pilnā plaukumā.

Jā, skanētu lieliski: − Artūr, istabā gaida Annija, ar vakara prāmi atbraukusi! Vai arī: − Annija aizgāja tev pretī, kā tad jūs ceļā nesatikāties?

Istabā iegājis, Artūrs redzēja kādu svešu vīru sēžam un ar arheoloģiskās ekspedīcijas vadītāju Frici runājam. Eļļā nokūpinātajos pirkstos svešais turēja papirosu. Pieliecoties sveicienam, uzvēdīja ādas sēdekļa smaržu; mašīnas šoferis, izstīdzējis, kumpu muguru, tāda izveidojas autovadītājam, ilgus gadus pie stūres līkstot.

Artūrs apsēdās pie mūrīša uz liepas koka bluķa.

Cilvēki ceļo, kamēr dzīvi, koki ceļo tikai pēc nāves. Kamēr dzīvība saknēs, vītoli sagaida vēju krastā, apses gatvē, liepas pagalmā. Vējš, pastnieks rudenīgais, dzintara lapas kā dzeltenas markas līmē uz rūpju pierēm, īsu mirkli zelta zīmogs pierē, cilvēki ceļo kā vēstules ar likteņa rakstiem, koki nedzirdami dara zaļo darbu, koki nesola, nevilina, nepiekrāpj, koki sagaida kokus, saknes zemes sulā, cilvēks gaida cilvēku, ceļš kā zāģis pārrauj saknes, uz liepas koka bluķa ceļotājs sēž, ceļotājs uz ceļotāja.

Ienāca nepazīstamā sieviete, Artūrs piecēlās. Kolēģe no Igaunijas. Viņa nosauca vārdu, bet Artūrs lāgā nesaklausīja; saņemdams roku sveicienam, juta senu un pazīstamu prieku ielīstam asinīs, atvelkot roku, vienu brīdi pirkstu gali saskārās, tuvības sajūta viņu ķēra kā šalts.

Līdz saules rietam bija palikusi vēl vismaz stunda. Fricis ar kolēģi piesēdās pie galda milzīgajā materiālu gūzmā izmeklēt tieši vajadzīgos. Viņi strādāja, noliekušies pār priekšmetu kolekcijām, neprasīdami nedz Artūra padomu, nedz līdzdalību. Viņš nolēma iziet pastaigāties. Iedams garām virtuvei, redzēja Friča sievu Ilgu pie plīts, vakariņas gatavojam. Ilga sacīja, ka vakariņas būšot pēc pusstundas, Artūrs izklaidīgi pamāja.

Artūrs kāpa kalnā. Austrumu nogāze grima ēnā, izdilusi perlamutra migla plēksnojās ieplakās ap dīķi, saule ar okera otu virsotnēs iekrāsoja krūmu galotnes.

Kādu brīdi Artūrs stāvēja, rietošās saules apspīdēts, likās, uz pieres klājās viegls, glāstošs siltums. Annija, viņš skali sacīja. Lejā, pagalmos, ierējās suņi. Artūrs pacēla smagu akmeni. Miza garozojās raupja kā rokas āda, viņš nebija taupījis rokas, kur nevarēja piekļūt ar lāpstiņu, greba zemes plaukstām, līdz iznira sievietes skelets, zaļgani nosūbējuši gredzeni bronzējas uz pirkstiem, rotas čūskojās ap kaklu; pa labi un pa kreisi, pie galvas un pie kājām gulēja pa akmenim, viņš juta senu un pazīstamu prieku ielīstam asinīs, vienu brīdi pirkstu gali saskārās, tuvības sajūta ķēra kā šalts.

Koki nav cilvēki, bet cilvēki ir kā koki. Esmu mierīgs un vientuļš koks. Izvilināts klajā laukā. Zibens mani aizdedzinājis. Man jāmācās koka pacietība, koka sīkstums un salcietība, koka ugunscietība un nāvescietība, koka stiprie nervi un mūžīgās atjaunošanās spējas, koka uzticība un godīgums, koka klusēšana un debesbraukšana, kad uguns čūskojās zaros, liesmas bronzējas ap stumbru, dzeltenas dzintara lapas sadeg sveķotās lāpās.

Nebrauc, Annija toreiz naktī sacīja, tu vari dabūt darbu pilsētā, tu jau zini, man jāstrādā, nevarēšu braukt tev līdzi, un vieta tāla, nevarēšu arī apciemot. Jā, tur nekā nevarēja līdzēt, līdzi līdzēt. Annijai jāpaliek, viņam jābrauc. Vientulība? Salda skaņa vārdam, aicinoša, pavēloša. Nepanesama kļūst vientulība, kad sadūries ar to aci pret aci; ne tuksneša vientulība, bet vientulība cilvēkos. Kad pietrūkst viena cilvēka. Vientulība sēž sakumpusi kā šoferis, gadiem pie stūres līkstot, ved cilvēku projām, nemaz neprasot, vai viņš vēlas pa šo ceļu vai nevēlas, vientulība nerēķinās ar cilvēku kā lēmēju, īsta. smaga vientulība, kur gan tā aizvedīs?

Pamazām satumsa. Stāvot kalnā, viņš redzēja samilstam melnu mākoni, tas nāca no dienvidiem. Divas nedēļas man vēl še jāpavada, Artūrs paguva nodomāt, kad mākonis jau klāja pusdebesis. Salts vējš iekrita alksnājā, un dzeltenu lapu virpulis pacēlās virs kalna; dīvaini, jo koki vēl šķita zaļi.

Katru vasaru koks zaļas buras uzvelk, cilvēks savas ilūzijas. Rudens vējā ik zars top saskatāms, ik mezgls saredzams, ik piepe ziedainā, ik brūce noberztā; garo ziemu, spalgo salu koki sagaida kaili, koki, kādi viņi patiesībā ir, saknes dziļi siltā zemē, krauklis sēd uz nokaltuša zara, zīle dzīvās pīlādžogās ganās, bet nāk jauns laiks, un līdz ar sauli − cilvēks ilūzijas uzvelk, koks zaļās buras uzvelk.

Kad Artūrs atgriezās mājās, vakariņas jau kūpēja uz galda. Ārā sāka pilēt pirmās lietus lāses. Vējš sadzina tumsu pār salu, pieņemdamies spēkā, trieca dūmus skursteņos, drebināja loga aizvirtņus. Brīžiem vēja gaudošana pārgāja auros, vējš stenēja, klepoja, vējš smagi dvesa, tusnīja, kā nepārvaramu nastu celdams, uzreiz sāka neganti vaimanāt, plēsdamies dārzā ap ābelēm kā badīgs nabags, noklusdams šņukstēja kā veca lokomotīve, lai atkal pēc brīža iegrautos ūdenskrituma dārdoņā. Savirpinājis dārza dziļumos lapu klēpjus, vējš trieca tos logā, aizklādams rūti, it kā pats tur būtu pieplacis ar bakurētainu, viedīgu seju; vējš bija sagriezies, tas nozīmēja, ka lietus līs ilgāku laiku.

− Silva − Fricis uzrunāja igaunieti, rādīdams kapā atrastās dzintara krelles. Silva gribēja redzēt arī sievietes skeletu, un Artūrs atklāja ar drānu pārsegto kasti. Zīmēti, fotografēti, numurēti, iegrāmatoti gulēja kauli. Vējš atkal ietrieca logā lapu klēpi, un Silvas klātbūtne svēla Artūrā aizvien jaunas un jaunas domas, pilnīgi aizsedzot kalna galā izdomātās.

Melnā pusnaktī, lāpām sveķojot, jauno vedeklu izvadīja no meitu pulka, ucināja, ucināja, vainagu noņēma, zelta saulīti noņēma, sievas mici uzlika, sudraba mēnestiņu, balta, smalka linu drāna, vīra plauksta ieslīdēja zem tērpa, melnā tumsā, baltā kambarī, linu palagos, dzintara krelles aizmirsa noņemt, viņa nāca no tālienes, šai grūtajā laikā kāzas ir jātaisa, bērni ir jātaisa, svešām ciltīm vajag saradoties, sabrāļoties, sadraudzēties, jājam, brāli, lūkotiesi, „rikšiem bēri es palaižu pa igauņu tīrumiņu, igaunīšu māmiņai skaistas auga zeltenītes”, melnā naktī, baltā kambarī, linu palagos pēc karstas mīlas dzima bērni, bez sudraba karotes, bez zelta krekliņa, dzima bērni dzintara krellēs, dzintara važās dzima bērni, drūmi sacīja pareģis vecais, savažos manta un laicīgā vara šos bērnus, kailajos bērnus, jaunā sieva nomira, visa saime raudāja, baltā naktī, melnos palagos nāve ietina, pie galvas un pie kājām, pa labi un pa kreisi, dēli pa akmenim nolika, ja nāks vaņģot, svied uz ziemeļiem, svied uz dienvidiem, steigs bāliņi talkā, ucināja, ucināja, veļus sērst aicināja, nāc, baltā māsiņa, iekod veģīti, piedzer medaļu, sveķojot lāpām, pusnaktī melnā.

Silva pameta uz Artūru ātru skatienu, viņš sēdēja kluss, sirds dauzījās, bet elpa palika mierīga.

Fricis sacīja, ka jāejot gulēt, un visi sarosījās. Šoferis jau bija pazudis agrāk, droši vien aizgājis gulēt mašīnā. Silva atraisīja kaktā nolikto mugursomu, izņēma guļammaisu.

Atļaujiet, − Artūrs teica, − es to aiznesīšu.

Kad visi izgāja uz lievenēm, Fricis iededza vienīgo kabatas lukturīti. Vējš cirta sejā ieslīpas lietus strāvas, pie kājām skārās slapja zāle, ejot pāri pagalmam, dažās vietās jau iešlakstējās ūdens. Lietus lēni iesūcās augsnē, pie šķūņa ratu izbrauktajā un zirga kāju izdangātajā zālē lukturīša gaismā spīdēja tumši sarkans māls.

Lietus pēra jumtu, skaidas rībēja, tā bija vienmuļa un patīkama rīboņa. Vējš kauca pakšos, bet šķūnī gaiss stāvēja mierīgs, tikai pēc brīža Artūrs uz pieres sajuta vēsu viļņošanos. Siena pants stiepās visā telpas garumā, augstumā līdz pirmajām bēģelēm. Fricis uzkāpa pa ļodzīgajām, nestiprajām redeļkāpnēm, rādīja no augšas gaismu, kamēr uzkāpa pārējie.

Fricim un Ilgai guļamvieta bija iekārtota panta tālākajā galā. Silvas guļammaisu Artūrs izklāja gandrīz panta vidū, tikai mazliet tuvāk savai vietai.

Nodzisa lukturītis. Silva izģērbās, ielīda guļammaisā, gulēja, taisni izstiepusies, kamēr pagāja kādas divdesmit minūtes.

Lietus ārdījās pa jumtu, skaidas dārdēja, vējš kauca pakšos, melnā pusnaktī, tumsai sveķojot, karstu vientulības kreklu uzvilka. Silva vēsināja kailās rokas virs guļammaisa, skaļi nopūtās, savu nopūtu nedzirdēja, pagriezās uz sāniem, sejai pieskārās āboliņa zieds, salda vītuma smarža, katrs nervs juta tvīksmīgās zāles skurbo elpu, dzintara sāpēs dzima bērni, arheologa acis mierīgas un skaidras, steigs bāliņi talkā, sen neviens viņai nebija sacījis mīļus vārdus un apliecinājumus, kļuva skumji, gribējās raudāt, lietus ārdījās pa jumtu, skaidas dārdēja, vējš kauca pakšos, vēsa dvesma skāra kailos plecus, Silva lidoja tālu prom, viena tumsas kuģī, tālu izplatījuma bezdibenī, kur nebija tuvinieku, nebija pagātnes, nebija nākotnes, vienīgi tumsa, bez dvēseles, kas varētu mīlēt ilgi un patiesi, maigi un nesavtīgi, pastāvīgi un pacietīgi, nežēlīgi un cietsirdīgi, savažos manta un laicīgā vara šos bērnus, kailajos bērnus, līdz dzīvām asins raudzēm lūpās, nenāca vēstule ar zelta zīmogu, maigais āboliņa zieds pieskārās mutei, viņa nokoda ziedu, sažuvušo, smaržīgo; dzimšanas dienā, vārda dienā un Sieviešu dienā viņa ziedus dabūja diezgan, bet ikdienas ziedus pirka pati, ikdienas ziedi tie dārgākie, dāvātie ikdienas ziedi, lietus ārdījās pa jumtu, skaidas dārdēja, vējš kauca pakšos, viņa jutās bezpalīdzīgi viena, ja nāks vaņģot, svied uz rietumiem, svied uz austrumiem, svied uz dienvidiem, svied uz ziemeļiem, viņa aizsvieda āboliņa ziedu; ko es darīšu, ja viņš nāks, un piepeši viņa sajuta uz pleca nogulstamies cietu un stingru vīrieša roku, viņa sarāvās un sastinga, bet roku neatbīdīja, tā bija jaunā arheologa roka, vainagu noņēma, sievas mici uzlika, vīra plauksta ieslīdēja zem tērpa, melnā tumsā, pie lūpām viņa sajuta lūpas, bet neatbildēja uz skūpstu, jo ne reizi vēl nebija bijusi neuzticīga pati sev, viņš skūpstīja − trešoreiz, un viņa atbildēja. Kā viņš uzdrošinās, zelta saulīti, ko viņš dara, sudraba − mēnestiņu, Silva satvēra viņa rokas un stingri turēja, lietus ārdījās pa jumtu, skaidas dārdēja, vējš kauca pakšos, arheologs skūpstīja ausi, kutināja ar mēles galiņu, un iečukstēja:

− Vējš ir mūsu pusē.

Vai tev ir kāda mīļā, jā, bet es viņu nemīlu šonakt, vai viņa ir slikta, nē, viņa ir laba, vai tev ir bērni no tavas mīļās, nē, man nav bērnu no manas mīļās, uzdāvini man dzintara krelles, es tev uzdāvināšu dzintara krelles, kad tu man tās uzdāvināsi, kad tu vien gribēsi, vai tas būs drīz, tas būs drīz, vai tu nejoko, es nejokoju, tu atgriezīsies pie savas mīļās, tu esi mana mīļā, vai neaizmirsīsi mani, es neaizmirsīšu tevi, bet krelles, es uzdāvināšu tev tās ziemā, lai silda kaklu, ak, cik man skumji ziemā, es gribētu, lai tu man vakaros stāsti par senajiem laikiem, nu jā, visu, ko vien vēlies, tev patīk izdomāt, mani izdoma traucē, zinātnieks nedrīkst, bet mīlētājs drīkst, tu esi šonakt mans, drīksti izdomāt, tavas rokas ir iedegušas, jā, mazliet pāri elkoņiem tās ir iedegušas, bet tālāk ir baltas, tu neredzi, bet es zinu, atraksti man kādu vēstuli, uz mājām nesūti, sūti uz darbu, es gaidīšu, gaidīšu ļoti, esmu tava mīļā, melnajā tumsā, baltajā kambarī, ar sudraba karoti, ar zelta krekliņu, ar dzintara krellēm.

Artūrs pamodās no rīta, pelēka krēsla plājās pāri siena pantam, vējš šņāca smagi, lietus lija aizvien, Silva jau bija apģērbusies, sēdēja līdzās, skatījās cieši, laikam jau ilgi bija tā skatījusies, Viņa noliecās pāri Artūram, noskūpstīja ar garu, nopietnu skūpstu un aizgāja.

Vai tas bija sapnis, Artūrs domāja. Vai esmu sadedzis, pārogļojies? Divdesmit seši gadi veca pelnu kopa? Viegls nemiera vējiņš izņēma miega putekļus no acu dobumiem, nakts nevilināja, nakts nepiekrāpa, nakts nostādīja viņu aci pret aci ar sevi pašu, vismaz vienreiz esmu ieraudzījis sevi bez ilūzijām, vismaz beidzot, sadedzis, karsts, dzirksteles vēl neapdzisušas, gan vēlāk parakņāsimies, kas palicis pāri, vēlāk.

Prāmis pārcēla mazo autobusu pāri viņā pusē. Uz kalna stāvot, Artūrs redzēja autobusu vientuļi aizlīgojam pa pielijušo ceļu. Prāmis atgriezās, vezdams dažus saliniekus, sīkās figūriņas turējās ar mugurām pret lietu.

Artūrs lēnām kāpa lejup no kalna, zāle glumēja, lapu piebirusi. Vējš kokus bija krietni paplucinājis. Kamēr viņi mīlēja viens otru, vējš pastrādāja savu posta darbu, ar nežēlīgu, dzerkstainu mēli nolaizīdams salu. Lieli koki čemurojās, izgāzti ar visām saknēm, milzīgā spēkā vējš bija ienesis ūdenī krastmalā augošos sudrabvītolus, pēc nāves tie ceļoja pa straumi kā dīvaini kuģi ar zaļām burām.

Kā skudras ceļš ir īss tavs mūžs, kā rieksta ceļš līdz asiem zobiem, saldā mežā riekstus plūc, timotiņa sēklas un ķimenes plūc, zeme skatās dabas acīm, saldais mežs nu izārdīts, krūmi izdzīvo, sēj riekstus spurainus un rūgtus, bet jauns ceļotāju pulks dodas uz krāsnīm, uz darbnīcām, uz ripzāģiem, uz ēveļsoliem, par kuģiem, par kuģiem tie sapņoja kļūt, bet kuģi no dzelzs, koks paliek koks, savāžos manta un laicīgā vara šos bērnus, kailajos bērnus, krauklis pīlādžogās ganās, zīle sēd uz nokaltuša zara, zelta zīmogs pierē, cilvēki nav kā koki, ugunscietība un nāvescietība, koki ir, ka cilvēki, sīkstums un salcietība, koki ceļo tikai pēc nāves, paliek uzticība un godīgums, cilvēki ceļo, kamēr dzīvi, uguns čūskojas zaros, koki lemti klusēšanai un debesbraukšanai, liesmas bronzējas ap stumbru, tikai cilvēkam ir balss, tuvības sajūta ķēra kā šalts, vējš gulst zaļajās burās kā slepkava, sadeg zelta zīmogs pierē, dzeltenas dzintara lapas sadeg sveķotās lāpās, nāc, baltā māsiņa, iekod veģīti, piedzer medalu, nakts kapā, uguns kapā, laika kapā, vēja kapā, rūpju saēstie stumbri, slimību salauzītie zari, ķirmju izgrauztās saknes, nelaimīgie neveiksminieki, vājie brāļi, vecie vīri, pārgalvīgie bāliņi, slaidās māsiņas, skumjās līgavas, mūsu vārgie un mīļie ir iznīcināti, mēs esam palikuši, saknēm zemē ieķerdamies, mīlestības saknes sagrauž cilvēks pats, ceļš kā zāģis pārgriež dzīves saknes, koki pacēlās zaļajās burās, aizlidoja melnajā nebūtībā, ikdienas ziedi dabai, māte mani radījusi, zeme mani auklējusi, lai es apliecinātu, ar dzerkstainu mēli vējš nesaudzīgi izņēma gadu putekļus no koku dobumiem, no acu dobumiem; kas izdzīvo lielajā vējā, redzīgs top, spēcīgs top, stāvēs stiegrām saknēm tikpat kā mūžīgi, kad vējš nākamo reizi atskries slepkavot, un plosīdamies metīsies zaļajās burās, sīkstie lapturi sagaidīs vēju, bez sudraba karotes, bez zelta krekliņa, bez dzintara krellēm, naida zobiem tie sagaidīs vēju.

Domās iegrimis, Artūrs iegāja pagalmā, un piepeša nojauta viņu apdedzināja kā pātaga.

Slaida sieviete lietusmētelī stāvēja uz lievenēm un sarunājās ar Frici. Šaubu nevarēja būt, nevienai saliniecei nebija tāda lietusmēteļa. Zem auduma varēja jaust iegarenos, gleznos locekļus; slaidā tulpe, viņa vēl neredzēja, ka Artūrs stāv pagalmā, lietus piles ritēja pa biezajiem, melnajiem matiem. Nevienai saliniecei nebija tādu matu.

Nekas sevišķs jau nav noticis, domāja Artūrs, nekas sevišķs, mēs zinām, kas esam, beidzot mēs to zinām, mēs arī zinām, kādiem mums jābūt, bet vai atradīsim ceļu, vai atradīsim ceļu, ja vējš turēsies mūsu pusē?

 

(LuM, 24.4.71)