Māris Bite

LATVIEŠU PRESE JAUNIEŠU SKATĪJUMĀ

Šo Māra Bites referātu nolasīja LPB Anglijas kopas sarīkojumā Londonā, 1972. g. 26. februārī.

Jauniešu uzskatus par latviešu presi nav iespējams īsā referātā pilnīgi izvērtēt. To vajadzētu darīt, turpinot pēc prof. E. Dunsdorfa metodes (sk. Archīvs), zinātniski pamatotāk.

Tādēļ došu visai subjektīvu pārskatu, taču pamatojoties uz personisku pieredzi un sarunām ar latviešu jauniešiem. Meklējot materiālu šim referātam, uzdūros arī prof. Dunsdorfa pētījumam par trimdas presi. Tā nepilnība ir, ka nav apskatīti Latvijas izdevumi.

Jauniešiem vispār nav lielu iespēju iepazīties ar Latvijā izdoto periodiku. Rodas iespaids, ka trimdas sabiedriskā doma visumis ir pret šo izdevumu lasīšanu. No trimdas preses latviešu jaunieši galvenokārt lasa savas trimdas zemes avīzi. Vienīgā universālā avīze ir Laiks (ASV).

No Latvijas avīzēm vispieejamākā ir Dzimtenes Balss, ko piesūta par velti. Citas avīzes un žurnāli: Cīņa, Literatūra un Māksla, Zvaigzne, Karogs, Māksla.

Runājot par avīzēm, jāsaka, ka jaunieši tās lasa ļoti maz un tāpēc nekāda liela domāšana par tām nav iespējama. Iemesli šai parādībai ir, ka mūsu avīzes − kā trimdā, tā Latvijā − ir ļoti tendenciozas un pārāk zemu novērtē lasītāju, it sevišķi jauniešu intelliģenci. Avīzes viņi lasa galvenokārt vietējo ziņu dēļ, t.i. par sarīkojumiem, sanāksmēm utt.

Jaunieši, kam interesē speciālas nozares, piemēram, literātūra, technoloģija. jādomā, pievēršas speciālajiem izdevumiem.

Mani secinājumi par mūsu presi, kā jau sākumā sacīju, balstās personiskā pieredzē un sarunās ar jauniešiem. Tie ir visumā šādi:

Tā kā mūsu laikos ļaudis kondicionēti uz iebarotām asociācijām, tad iemeslus jauniešu atturībai iepretī zināmām avīzēm varētu meklēt to formātā. Piemēram, Londonas Avīze ļoti līdzīga Morning Star (Anglijas komunistu laikraksts, red.). Laiks izskatās turpretī cēlāks un atgādina normālu avīzi. Iespieduma kvalitātē Latvija (Vācijā, red.) ļoti līdzīga Dzimtenes Balsij, kaut gan tās viena otru vissīvāk apkaro.

Šīs piezīmes nekādā ziņā nav jāuzlūko kā satura vērtējums. Fakts, ka publika šais laikos pieradusi pie luksa kvalitātes izdevumiem ar nožēlojamu saturu, nav ievērots latviešu avīžniecībā. Tāpēc latviešu avīzes ir it kā pabērna lomā, jo ne vienmēr financiālie apstākļi atļauj izvēlēties kārtīgu formātu un iespieduma kvalitāti. Laika u.c. avīžu svētku numuri tomēr mēģina tuvoties standartam, ko saistām ar brīvās Latvijas gaumīgi noformēto presi.

Okupētās Latvijas žurnāli un avīzes ir zem šī standarta.

Mūsu dienās, ievērojot preses nozīmi, neviena avīze nav vairs neitrāli informatīva, bet ir pakļauta kādas organizācijas ideoloģijai. Šajā ziņā latviešu prese nav nekāds izņēmums.

Amerikas Laiks, liekas − tīri praktisku apsvērumu dēļ, ietur visobjektīvāko līniju, bet arī tajā kristīgais nacionālisms dominē. Šī avīze ir arī vienīgā, kas vismaz izpilda avīžu uzdevumu trimdā, iznākot divreiz nedēļā un dodot aktuālas ziņas.

Londonas Avīze pārstāv galēji labo spārnu latviešu polītiskajā domāšanā un šajā ziņā nav mainījusies kopš saviem pirmajiem numuriem, neraugoties uz izmaiņām redakcijas sastāvā. Šī iemesla dēļ jaunieši Londonas Avīzi sevišķi necienī. To lieto galvenokārt kā informācijas lapu, lai uzzinātu par vietējiem notikumiem. To beidzot sapratusi arī avīzes vadība un izveidojusi pielikumu „Jaunaudze”, jauniešu aktualitāšu un domu izmaiņas nodaļu. Pāragri spriest, cik veiksmīgs būs šis nodoms, jo jau pašā pirmajā reizē ir nācies sadurties ar parasto cenzūru, un jājautā, cik laimīga ir svešzemju popgrupas attēla ievietošana kā svarīgākais notikums latviešu jauniešu dzīvē.

Latvija, liekas, visvairāk nodarbināta ar tiešu polemiku ar pašreizējiem funkcionāriem Latvijā.

Sociāldemokrātu Brīvība, blakus ļoti nopietnajiem Dr. Brūno Kalniņa rakstiem, laiž vaļā Ulafa Jāņsona ēverģēlības, kas pašas par sevi ir ļoti labas, ja tikai reizi pa reizei nesarūgtinātu pa trimdas latvietim. Šajā ziņā sociāldemokrāti turpina savu Latvijas parlamentārā laika tradīciju, kā nācies konstatēt no sarunām ar veco paaudzi. Personiski tur nekāda ļaunuma nesaredzu un domāju, ka trimdas latviešiem jākultivē lielāka humora izjūta − dzīvē, ne tikai mākslā vien.

Latviju Amerikā un Austrālijas Latvieti neesmu lasījis.

Cīņas gaŗos ievadrakstus neesmu jaudājis izlasīt līdz galam, bet ar baudu lasu par gaidāmo laiku un īsās vietējās ziņas.

Interesanti raksti parādās Literatūrā un Mākslā, bet to izvērtēšana prasītu jau kritiskāku pieeju. Nedomāju, ka trimdas jaunieši šajā virzienā būtu sevišķi ieinteresēti.

Ļoti interesanta izvērtusies Dzimtenes Balss ar savu pielikumu latviešiem ārzemēs Svešatnes Atspulgi. Ja agrākajos, 50. gadu, numuros bija tikai propaganda par brīnumainajiem sasniegumiem zem Staļina saulītes, tad tagad šie apgalvojumi kļuvuši mērenāki un cilvēciski iespējamāki. Loģiski grūti atspēkojams kādā DzB numurā bija raksts par „traumatizēto latvietību”, ko derētu pārspiest Londonas Avīzē trimdas dzīves vispusīgāka izvērtējuma labad. Šāda „drosmīga rīcība” padarītu nekaitīgu šā raksta ļauno nolūku rādīt trimdu kā bezcerīgu galu, jo tik vienkārša šī lieta tomēr nav.

Piesūtīta par brīvu, Dzimtenes Balss sniedz mums informāciju par Maskavas polītisko līniju pret trimdiniekiem.

Būtu lietderīgi, ja avīzes trimdā sniegtu no Latvijas izdevumiem iegūtus bibliogrāfiskus pārskatus par jaunāko turienes grāmatniecībā; tas pakalpotu jauniešiem, kuŗi vēlas iegūt informāciju par jaunāko latviešu literatūrā, zinātnē u.c. jomās.

Derētu arī ievērot, ka caurie kolchozu jumti un tupeļu trūkums mūs sevišķi neinteresē. Grūti saprotams ir ļaunais prieciņš, ar kādu trimdas avīzes izbazūnē neveiksmes Latvijā, jo mēs taču zinām, ka cietēji tur ir mūsu pašu cilvēki, kas nespēj šīs nebūšanas novērst un tādēļ nebūtu saucami pie atbildības. Šajā sakarā jāpiemin pazīstamā latviešu komunistu vēstule ārzemju kompartijām. Kāds trimdas laikraksts motivējis šo rīcību ar attiecīgo ļaužu egoistiskām dusmām par amatu zaudēšanu krievu plūdos.

Trimdas sabiedriskā vadība atrodas līdzīgā situācijā − kā bijušie direktori etc., un kā no skatuves noejošā maiņa t.s. „kreisās jaunatnes” plūdos.

Tie jaunieši, kas spējīgi izvērtēt kā trimdas, tā okupētās Latvijas presi, neizbēgami nonāk pie secinājuma, ka (1) ne tur, ne šeit prese nav brīva no cenzūras un ir pakļauta noteiktai līnijai − un, ka (2) Latvijā un arī trimdā presi izmanto, lai manipulētu sabiedrību, un tā kalpo par instrumentu vadošo aprindu personisko posteņu nodrošināšanai.

Tāpēc uzskatu, ka žurnāls Jaunā Gaita, kas asi kritizēts gan trimdā, gan Latvijas okupācijas varas aprindās, bet turpina iznākt, uzskatāms par vienīgo īsti brīvo latviešu preses izdevumu, ko lasa visas paaudzes trimdā un − ciktāl tas iespējams − Latvijā, Iemesls, ka tā, varētu būt, ka Jauno Gaitu nevada profesionāli avīžnieki, bet neatkarīgi domājoši latvieši, kam vispirmām kārtām interesē latviešu nacionālās kultūras, nevis personiskās problēmas.

Šis nu būtu īss pārskats par latviešu presi subjektīvā jauniešu skatījumā. Sava veida izbrīnu jauniešos izraisa fakts, ka par viņu uzskatiem nopietni sāk interesēties turpat vai pēc gadsimta ceturkšņa ilga trimdā pavadīta laika. Tā kā šeit teiktais noteikti tiks atreferēts trimdas presē, būtu vēlams, ka Preses biedrība izdibinātu un publicētu šīs pēkšņās intereses motīvus.

Latviešu jauniešiem ir pretīga Maskavas pumpētā „vai-dzimtene-piedos” psīchoze, Bet pretīga ir arī mūsu žēlabaini pazemīgā apellācija pie Rietumu demokrātiju sirdsapziņas. Šis kristīgās pazemības gars ir vienādi svešs kā jaunatnei, tā vecajiem leģionāriem, strēlniekiem un latviešu nacionālkomūnistiem.

Šajā pašapzinīgajā nostājā būtu meklējama baze kopējai darbībai latviešu tautas interešu labā. Te nu varētu būt sākums latviešu preses paustajai kopējai ideoloģijai.

Kāpēc neapvienot to, kas sašķelts?

Viens no iemesliem, kāpēc latviešu presei mūsu jauniešu acīs nav lielas vērtības, šķiet, meklējams arī apstāklī, ka latviešu prese nepieskaras daudzām ļoti svarīgām dzīves problēmām.

Latviešu jaunieši ir iepazinušies ar priekšsēža Mao domām, izlasījuši Mein Kampf, Nīcšes darbus un izpētījuši Kārļa Marksa uzskatus par žīdiem pilnīgi bez latviešu preses starpniecības − kā Ulmaņa laikā, tā tagad − abās dzelzs aizkara pusēs.

Tas rāda, ka latviešu prese kā audzinātājs faktors latviešu jaunatnes garīgajā dzīvē bijusi ar minimālu nozīmi. Par to atbildība nekādā ziņā nav uzveļama tagadējai latviešu jaunajai paaudzei.

Laikrakstu vērtība ir nenoliedzama, neatkarīgi no tā, kā tos praktiski lieto. Latviešu zemnieks avīzē ietina siļķes, ratu smēri vai arī tās uzkāra uz naglas. Atšķirīgie dzīves apstākļi mūsdienu avīzes paglābj no šāda likteņa. Bet neaizmirsīsim, ka, tās lasīdamas, nākošās paaudzes vērtēs mūs.

Vai pareizāka vērtējuma labad mums nederētu dot patiesāku mūsu dzīves atspulgu avīžu slejās, nevis sagrozītu mums patīkamā virzienā?

Darīdami otrādi, mēs tikai melojam nākotnes priekšā.