Dagnija Dreika

SAULES ASINIS

*  *  *

Es redzēju, ka vecais
latviešu strēlnieks runāja
ar vācu karavīra kapu.

Tā ir zāle, kas izaug virs tevis

Tāda pati, kā izaug virs cita,

Svešā zemē tu ienāci,

Svešā tu kriti.

Tā ir zāle, kas pāraug pār rētām

(Tev māmuļa nenes ziedus,

Un citas māmuļas nevar

Tev nošautus dēlus piedot).

Tā ir zāle. Tā runā un klusē

(Tev skumji tur apakšā laikam).

Pie tevis nepienāk ciemos −

Garām un pāri staigā.

Tā ir zāle. Un tikai zāle

(Varbūt nezāle, kas lai to zina).

Es redzu, ka zāle lūdz aizmirst.

Kas lūdz aizmirst, tas − atgādina.

*  *  *

Viņš stāvēja saules asinīs
(Vēl tālumā šautenes rēja),
Viņam rokā iekoda lode
(Iekost deniņos nepaspēja).

Viņš klusēja. Saule rietēja,
Un zāle bij sarkanīga.
Tik mierīgi skumjas debesis
Un karogu sāpe pār Rīgu.

Viņš klausījās pilsētas balsī.
(Aiz prieka tā raudāja klusi
Par tiem, kas nav zuduši zemē,
Par sauli, kas palikusi.)

Tās nebija sāpju asaras,
Bet viņam nebija miera −
Viņš tā arī nevarēja
Pie pēckara klusuma pierast.

Viņš skatījās. Sen jau zināja,
Ka nāve nav vecene kaulaina.
Viņš stāvēja karogu asinīs,
Bet sirdī tam sāpēja saule.

*  *  *

Apvārsnis tuvojas,

eksplodē vārdi

pa vienam

kā mīnas,

Aizrēc pār mani

viena pēc otras

zaļas un baltas lidmašīnas.

Šķīst dzērvenes − asiņu lāses,

purvs −

kā izrakstīts audums

zaļām un sarkanām krāsām.

Sausā un svinīgā klusumā

degoši vārdi brūk,

bet apvārsnis atkal tālu −

apvārsnis mūk.

Aizskrien lidmašīnas,
mirkli novaidas gaiss...
Pieliecu zemei galvu
un godinu mirkļu baisumu.

*  *  *

Acis − divi miglas ezeri
rudens rīta krāsā.
Skatos spogulī −
skatos, kā mati
pamazām piesnigt pasāk.

Kaimiņu Pēteri neveikls tanks

kā vardi samina.

Tīreļpurvā es dabūju reimatismu −

vakaros ievīstos segā

un sildos pie kamīna.

Reizēm iedzeru zāļu tiesai −
tumsa glāzē naktsvīnu ielej.
Sapnī redzu, kā rudens ezeros
skalojas pelēkas mieles.

No rītiem gribas pasaulē iziet,
pa ielām kā tramvajam rībēt,
izsmelt no acīm −
snaudošiem ezeriem
brūnpelēku bezcerību.

Gribas... Bet jāpaliek mierīgi sēžam
ar savu nespēku vienam.

− Nevaidi! − saka paziņas.

− Tev tik mierīgas vecumdienas!

*  *  *

9.latviešu strēlnieku pulka koman-
­dieris Rundāls krita kaujā pie Pere-
kopa 1920.gada 7.jūnijā.

Jākaisa grīdas ar skujām,
Jāsteidzas istabas sapost:
Šonakt viņi atnāks −
Tie, kas guļ Brāļu kapos.

Viena pēc otras caur žogu
Izslīdēs palsas ēnas.
Sagaidiet, māmuļas sirmās,
Strēlnieku zēnus!

Smilšu pilnām acīm tie nāks
Ar saviem jokiem un vaidiem;
Nesaudzīgs rietumu vējš
Pelēkas lapas svaidīs.

Vainagus nolieks koki −
Zaļas triumfa arkas,
Plandīsies pusnakts debesīs
Mēness tumšsarkans.

Komandieris vedīs pie rokas
Līķautu vērpēju Staburadzi...
Nāciet, kritušie strēlnieku zēni,
Šonakt ar dzīvajiem sadzert!

*  *  *

Varat mani kā strazdu būri
Samtainā bērzā piesist, −
Ja jūs manu dzimteni mīlat,
Nāciet un būsiet viesi.

Viņa nes Ložmetejkalnu

Kā kārpu uz sava pleca

Un bezzvaigžņu naktīs apsedzas

Ar strēlnieku mēteli vecu.

Poļus un zviedrus pārdzīvojusi,
Sirotājus un carus...
Balti puteņi pāri tai gājuši,
Mēris un krusta kari.

Manu dvēseli − spītīgo zemi
Ozoli paceltām rokām svētī.
Ielejiet Rīgas balzamu melnu
Manās un viņas rētās.

Viņa pasaulei devusi mani,
Paņemt atpakaļ − viņas varā.
Piesitiet mani kā strazdu būri
Manas dzimtenes bērza zarā.

*  *  *

Nu? Ko tad vēl?

Pašus labākos vārdus,

Kas elpas pēdējā rūgtumā,

Man nav žēl,

Ja tos manai dzimtajai zemei

Jānovēl.

Nu? Ko tad vēl?

Paša asiņu

(Pavisam piecu litru)

Man nav žēl,

Ja ar tām varētu piebarot nāvi,

Lai tai būtu diezgan.

Ko vēl?

*  *  *

Paldies tai zemei,

kuru drīkstu par tēvzemi dēvēt,

paldies valodai,

kurā savītas dainas,

paldies audeklam,

uz kura Rozentāls

gleznoja pašportretu,

paldies...

-----------------------

Brāļu kapos stāv tēls −

māte klusētāja ar noliektu galvu,

un sudraba migla guļ

viņas nedzīvos plakstos.

          Krīt pirmā atblāzma kā sarkans zars

No pīlādža, kam kaujās cirsta rēta,

No cerībām: zaļš staros tēvu zemes pavasars.

Bet otra klinšu zilgmē iemīlēta,

Kur sniega baltums dziesmai šūplis kļūst,

Un cilvēkos, kam drauga sirds un roka − svēta.

No Domu kalna trešā blāzma plūst

Un pāri pasaulei kā vulkāns lejas,

No kura straumēm prāts un darbs, un sapņi spēku gūst −

Gūst mīlas sauli dzejas varavīksnes trejas.

ANDRYVA JŪRDŽA

MYUŽS

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam −

Godskōrtu vainagi krōjas un krōjas −

Kai rudzu lauki pi Korklinīku mōjas.

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam −

Bez dīnasvyda,

Bez pusnakts dusas

Pa burteņam, pa vōrdeņam,

Pa stōsteņam, pa gudreibai

Bez rymas, bez stōjas

Pi skola gaismeņas vōjas

Godskōrtu grōmotōs krōjas un krōjas.

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam.

Nu orkla atlaistas rūkas,

Pi spolvas pīlykta sirds:

Kaut pērsti pasteivi lūkās,

Bet acīs,

Bet acīs mirdz

Cereiba zaļi zyla

Kai lynu teirums un zīds,

Mīgs plaksteņus mīdz un mīdz...

Nakauņa jōaiztrīc

Ar dalnu

Kai pošu nagontū valnu!

Meitines sapņoj par kōzu braucīnim

Boltajā snīgā.

Jōs jau mirtes lauž mīgā.

Bet tu, Andryv, piroksty sapynus,

Smaidus un nūpyutas,

Un baiļu nūjautas...

Nu izkapts atlaisti pērsti,

Pi golda dūmas un sirds

Syt taidu spareigu dzērksti,

Lai spūdrōk lūgi

Un skatīņi mirdz.

Veiri sapņoj par ōbelneicom.

Tu vuicy tōs stōdeit

Un sorgōt nu začim un sola

Tu nanūguris gribi rōdeit un rōdeit −−

Pi apvōrkšņa nava vēļ

Pasaules mola!

Nu sprygula atlaistas plaukstas −

Kai godsymtu osoras tinte plyust,

Kai svīdry, kai rosas lases aukstas

Un lēni, lēni

Dzeivei un myužeibai naizžyust.

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam −

Boda vāzda

Un asiņu ryuči,

Un pūsta vecines − solnas,

Kōrklinīku Andryv, tovōs vogōs

Kai akmiņi veļas nu kolna.

Bet varbyut tī nav akmiņi?

Varbvut tei ir akmiņu jyura?

Lai kaut mozdrusceņ vīgļōk byutu,

Kotrai meitai −

Pa grōmotai pyurā.

Lai kaut mozdrusceņ gaišōk kļyutu,

Kotram pīguļas guņskuram −

Pa vējainai līsmei,

Kotram pīguļnīkam −

Pa dzīsmei,

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam.

Kotrā sējumā tyukstūš lopu.

Tōs guņsgraks naspēj iznycynōt,

Tōs navar aiznest uz kopu!

Tōs kotrai paaudzei pīnōk klōt

Un gryb

Pasarunōt.

Divdesmit pīci sējumi atdūti tev,

Latgola − mōt!

Vyss atdūts.

Dīnasvydy un svātku dīnas,

Pusnakts stuņdes un launogs eisais −

Tai kai gōjputnu spōrnu treisas.

Vyss atdūts.

Kotra dīna

Pa stareņam īnas

Drukas aizlīguma ellē baismā.

Vyss atdūts.

Sirds ūgles

Un

Ocu gaisma.

Vyss atdūts.

Akmiņs runōt sōk.

Akmiņs dzīdōt sōk:

„Nūjemit capures ! Pasaklonit leidz zemei!

Tautas dzīsminīks nōk!”

Ojārs Vācietis

KLAVIERKONCERTS

Caur nakti, caur šo silto,

balto nakti,

lietus smiedamies...

Caur zariem, caur šiem zaļiem,

dzīviem zariem,

lietus mīlēdams...

Un sēdās pianists

uz elektriskā krēsla,

ar desmit nerviem meklēdams

vēl vienu miršanu

uz sol

un vienu celšanos

uz si.

Melnbalta mūžība

uz la.

Melnbalta dzīvība

uz si bemol...

Un nakts, šī siltā,

baltā nakts,

kad lietus smiedamies...

un zari, zaļie zari,

caur ko

lietus mīlēdams...

Ar mūžu mūžos pielūdzamo gaismu,

ar neredzamo

mīlētāju acu,

ar mūžu mūžos svēto izbrīnu

un mieru

un aizejošās dzīvības

visbaigāko no baigiem zibšņiem

aizdegās.

Bij sēdies pianists

uz sava troņa,

ar desmit zižļiem valdīdams

pār Sauli,

jo tā nav pasaule,

kas pašā Saulē iekšā.

Caur asins ugunij

uz mi

un vienā ārprātā

uz fa,

un do-re-mi-fa-

sol-la-si

un do...

un − neparko!

Vēl vienu mūžību

uz Tu!

Vēl vienu dzīvību

uz Tu!

Vēl vienu brīvību

līdz Mēness do,

līdz Marsa do,

līdz...

naktij, līdz šai siltai,

līdz šai baltai,

kurā lietus smiedamies...

līdz zariem, līdz šiem zaļiem,

līdz šiem dzīviem,

kuros lietus mīlēdams...

Viens taustiņš balts.

Kilimandžāro

sniegs.

Un kaijas visu lidojumu gals.

Un kāzu prieks.

Un tev pie acīm balts

lakatiņš.

No kā!

No baltas zemes

balti lāči nāk

uz kāzām,

kuras īsi, īsi svin.

Tik bezdievīgi balts!

Tik bezdievīgi īss!

Viens taustiņš balts.

Viņš nesadzīs.

Viņš

nesadzīs.

Viens taustiņš balts.

Pats pirmais lido

tauriņš.

Un neskaitāmu pavasaru sniegs

tev matos.

Nežēlīgie atdzimšanas brīži,

kad jaunība pa sirmiem matiem brien

gar meitenēm,

kam šonakt nebūs nakts,

kas šonakt baltas,

tādas pat, kā viņu

dvēseles un rokas.

Balts nežēlīgums griež

lai teiktu ko.

Viens taustiņš balts.

Viņš nesacīs.

Viņš

nesacīs.

Viens taustiņš balts.

Un silta, silta

maizīte.

Ne arājs ēd, ne sējējs ēd,

ne pēctecis, ne priekštecis, bet −

cilvēks

ēd baltu maizi.

Ak šī baltā saule,

kas baltai zemei taisa baltu maizi

un baltai dzīvei

baltus cilvēciņus.

Tos it nekas no baltā nepadzīs.

Viens taustiņš balts.

Viņš nepadzīs.

Viņš

nepadzīs.

Melnbaltais do-mi-do,

melnbaltais klaun,

melnbaltais domino,

kā tev nav kauns!

Viens, divi, trīs.

Un kurš te būs pirmais,

kurš te būs pēdējais!

Panāc šurp, pēdējais!

Tu esi pēdējais!

Pats, pats, pats pēdējais!

Liekais,

Viens, divi, trīs.

Un mūžīga pauze.

Mūžs

ir īss.

Melnbaltais do-mi-do,

melnbaltais klaun,

melnbaltais domino,

kā tev nav kauns!

Četri, pieci, seši.

Un kāpēc tu esi svešs,

Kāpēc tu neesi savējs

šai zemei

un man!

Piedzeries, pats sevi dzerot!

Dedzini zemi un mani

tā kā reiz Romu

Nerons.

Četri, pieci, seši.

Siltumu jau tu nedabūsi.

Roma

nodegs.

Un tu būsi

bešā.

Melnbaltais do-mi-do,

melnbaltais klaun,

melnbaltais domino,

kā tev nav kauns!

Septiņi, astoņi, deviņi.

Lai dzīvo tās krāsas deviņas!

Melnbaltais, klusē!

Sarkanā mēs esam tēviņi.

Zaļajā mēs esam dieviņi.

Zilajā mēs esam mocekļi.

Dzeltenā mēs esam slepkavas.

Pelēkā mēs esam publika.

Pelēkā mēs esam varoņi.

Katrreiz mēs esam

drumstalas −

sasitam balto krāsu

un pēc tam

skumstam.

Svētā nakts, siltā nakts,

baltā nakts.

Lietus smiedamies

skalo mirušu ziloņu ilkņus

un sniegus

no Kilimandžāro,

un kupenu pilnās žilbstošās gravas

caur līgavu šķidrautiem, ievām

un sirdīm,

un samērcē tauriņus pirmos

šī baltā un smiedamās nakts.

Kaut kur balta māja un balta sāls.

Vai, cik tāls

ir tas tālums starp balto un balto.

Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons.

Kaut kur balta zeme un maizes klaips balts.

Vai, cik salds

ir tas tālums starp balto un balto!

Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons,

Kaut kur balta galva un balta galviņa.

Kāda spalviņa

ir tas tālums starp balto un balto!

Vēl viena mūžība

uz zaļā fona

la!

Vēl viena nīcība

uz melnā fona

mi!

Vēl viena brīvība

uz sārtā fona

si bemol...

Un ceļas pianists no sava krēsla.

No pirkstu lāstekām

pil dvēsele,

un acis pilnas −

pelnu.