JAUNĀS GAITAS AUTORI

Laimonis Mieriņš, gleznotājs, lektors, dzimis 1929. gada 12. martā, Latvijā, Slampes pagastā; dzīvo Anglijā kopš 1947. gada. Ar latviešu mākslas problēmām Mieriņu iepazīstina gleznotāji V. Kalniņš un V. Tone, bet formālo mākslas izglītību viņš iegūst Līdsas mākslas kolledžā, studējot glezniecību no 1960.-64. g., papildinās Londonas universitātes Goldsmita mākslas kolledžā no 1964.-65. g., ko beidz ar A.T.C. gradu mākslas paidagoģijā. 1965. g. viņu aicina par mācībspēku Līdsas mākslas kolledžā (tagad ietilpināta politechnikumā), bet ar 1966. g. Džeikoba Kremera (Jacob Kramer) kolledžā Līdsā.

Mieriņa glezniecības izpratne ir īsti abstrakta, eksperimentāla, galvenokārt uzsveŗot krāsu mijiedirbes vizuālo un emocionālo aspektu; ir radniecīga t.s. „krāsu enerģijas laukumu” gleznotāju skolai, kas pēc vajadzības pielieto kā hard-edge, tā action-painting technikas. Viņa pēdējo gadu darbos vērojami centieni apvienot krāsu mijiedirbes un spēcīgas formas pretstatus, izmantojot kvadrātā bāzēta ševrona veidola iespējas.

Mieriņam, kas pieskaitāms pie latviešu mākslinieku avangarda, sākot ar 1966. g. bijušas personālizstādes mākslas galerijās Bradfordā, Līdsā, Londonā, Toronto u.c. Ar darbiem viņš reprezentēts publiskās krātuvēs Anglijā (Ilklejā, Kendalā, Bradfordā) un privātās kollekcijās.

Uz redakcijas jautājumu izteikties par emigrācijas mākslu Mieriņš atbild šādi:

Mūsu māksla, kas veidojas pieticības zīmē, no rietumu pasaules viedokļa raugoties, nav nopietni ņemama. Teikto, ar maziem izņēmumiem var attiecināt uz visu latviešu mākslu. Tāpēc saprotama un, varbūt, „pareizi”, ka mākslinieku lielais vairums meklē reakcionāro emigrantu aprindu atbalstu, pilnīgi ignorējot iespējas, kādas var dot patvēruma zemes. Visa emigrācijas mākslas atmosfaira piesārņota ar zināmu sentimentalitāti un konservatīvu domāšanu, kas efektīvi nobremzē jebkuŗu tālāku attīstību, izturas noraidoši pret jaunām idejām, veicina paškritikas trūkumu un amatieru uzplūdus. Par zemo izstāžu standartu sūdzas arī kritiķi, bet bez redzamiem panākumiem. Šādos apstākļos, kuŗu atbalstīšanā, vārda plašākā nozīmē, daļēji vainojama prese, JG ieskaitot, par kaut cik nozīmīgas mākslas augšanu nevar būt runas.

Nav vajadzības tuvāk analizēt minēto parādību iemeslus, jo tas negrozīs emigrācijas mākslas situācijas vispārējo nejēdzību, ko nevar noslēpt ne balvas, ne atzinības raksti, ne „mērktiecīga, nacionāla kultūras politika” – problēmai meklējams radikāls risinājums... Taču nākotnes izredzes, atminoties poļu sakāmvārdu, ka cerība esot muļķa māte, atkarīgas no mūsu jaunās mākslinieku paaudzes spējām un uzdrīkstēšanās.

1973. g. februārī un martā Mieriņam paredzēta personālizstāde pazīstamajā Driana galerijā (Drian Galleries), Londonā.