Aivars Kalve

PODIŅKRĀSNS

Stāsts

Kārlis stāvēja kantora telpas vidū un jutās visai nelāgi. Acīs spīdēja spoža āra gaisma. Velnišķīgu kņadu sacēla skaitāmie kauliņi un meiteņu ķiķināšana. Inženieris, piepūties kā pāvs, stāvēja cieši blakus un turēja aiz piedurknes, Kārlis labprātāk rokas būtu paslēpis kabatās, uzgriezis trokšņainajam kantorim muguru, izgājis gaitenī pārskaitīt atvaļinājuma naudu.

− Nu, Caunīt, kā tad īsti būs? − jautāja inženieris.

− Kā jau teicu, tā būs.

− Atpūtas namā uz galvošanu tu sapazītos. Tu tikai padomā! Kādu sievu pērn pārveda Antons! Bilde, ne sieva!... Tagad tava kārta, Kārli, − inženieris vedināja.

− Lai Antons nedižojas! − atrūca Caunītis.

− Bet kolektīvs ir nolēmis. Uz atpūtas namu jābrauc tev. Nevajag pievilt kolektīvu. Cik ilgi tu dzīvosi viens? Mēs visi tevi žēlojam. Tas atpūtas nams tev nāktu par labu. Būs kārtīgs ēdiens, atkopsies, paskatīsies cilvēkos, peldēsies jūrā, kāpsi kalnos. Sirds kļūs pielaidīgāka.

Esi vēl izskatīgs vīrs. Tikai velti nolaidies, − sprediķoja inženieris, ar vienu aci uzmanīdams mūrnieku Kārli Caunīti, ar otru − skubinādams kantora meitenes.

− Mēs viņu sakopsim! − iesaucās garā Gunta. Paķēra krēslu, piebīdīja Caunītim, nosēdināja telpas vidū. Viņa ņēmās ar šķērēm gar Caunīša matiem, lēja uz pakauša bērzūdeni, ausīs sapūta pūderi. Caunītis bolīja acis un klausīgi ļāvās meičas rokām. Viņš arvien retāk iegriezās kantorī, lai nenokļūtu meiteņu skatienu krustugunīs. Taču naudu saņemt vajadzēja, Caunītis samierinājās ar likteni. Toties kādu naudu viņš ietaupīja! Mati uz grīdas lidoja lēkšķiem. Smaržas un pūderis kutināja nāsis. Frizētavā par tādu izšķērdību viņš samaksātu bargu naudu. Guntas rokas kutināja tā, ka gribējās meiču apņemt ap vidu un saspiest, bet to viņš neuzdrošinājās. Svaigs un smaržīgs Caunītis sēdēja telpas vidū. Meitenes sasita plaukstas un sajūsmā noelsās.

− Tad kā nu paliek, Caunīt? − pārjautāja inženieris. − Es runāju mūsu arodkomitejas vārdā.

− Kāpēc viņam braukt uz dienvidiem! Viņš mums patīk tepat! − draiski iesaucās garā Gunta un apsēdās uz lēnīgā amatnieka ceļiem.

Caunītis nosarka līdz ausu galiem. Pieglaudīgā meiča kutināja sirdi. Caunītis spējo mulsumu centās noslēpt, bet tas lāgā neizdevās, Gunta viltīgi nosmīnēja, uzlika plaukstas uz Caunīša pleciem un lūdzās šokolādi. Esot taču labi sakopusi.

Inženieris noplātīja rokas, vēl pažēlojās, ka tāda izdevība zūdot, bet lai nu darot, kā atzīstot par labāku, Gunta izlēca no Caunīša klēpja, rātni apsēdās aiz galda. Mūrnieks, smaržodams kā jumprava, izgāja kantora gaitenī. Izvilka no kabatas žūksni naudas, uzspļāva pirkstam, pārskaitīja un paslēpa azotē. Vēl brīdi viņš domāja, vai nest Guntai šokolādi. Gan jau viņa aizmirsīs, cik nu tā tēriņa par bērzūdeni un pūderi. Caunītis noglauda cekulu un apņēmīgiem soļiem devās pāri smilšainajam būvlaukumam. Darba diena beidzās. Vīri sēdēja vagoniņa priekšā smiltīs. Viņi bija jau pārģērbušies, Caunītim sažņaudzās sirds. Tajā vietā, kur bija paslēpta naudiņa, sāka nelāgi svilt. Viņš žmiedza azoti, lai būtu drošāk. Vīri kā par sodību gaidīja viņu.

− Kā tad būs, Kārli! − uzsauca Antons.

− Es nekur nebraukšu.

− Tā jau mēs domājām. Bet atvadības tu nevari liegt.

− Man vēl Guntai šokolāde pērkama, − mēģināja izlocīties Caunītis. Viņš skaidri redzēja, ka iekritis lamatās. Vīri viņu saņēma pie abām rokām un vilka uz tuvīno bufeti. Caunītis negribīgi cilāja kājas pa saules sakarsētajām smiltīm.

Gribējās pārvērsties, kļūt neredzamam, šai mirklī izgaist, Caunītis ienīda mazdūšību, kas viņu vienmēr pavadīja.

Citu rokās krietnais vīrs kļuva par spēlīti. Viņš nemācēja pretoties, izdalīt belzienus, izrauties no ķetnām. Sabozies un smaržīgs Caunītis vilkās līdzi vīru bariņam. Viņu nosēdināja krēslā pie vienīgā galdiņa. Bufetniece Centija vīriem laipnīgi smaidīja. Kārlis gudroja, kā veicīgāk no slēptuves izdabūt naudu. Viņš pārlieku nesteidzās.

− Krietno darba rūķi mēs gribētu izvadīt godam pelnītā atvaļinājumā! − noauroja Antons, − Kad atgriezīsies, buldozeri šo būdu būs jau aizstūmuši lūžņos.

− Centij, šovakar nav atļauts skopoties!

Bufetniece visus pazina. Jau vairākus mēnešus vīri vakaros aizķērās Centijas mazajā bufetē. Jaunais dzīvokļu masīvs un līdz ar to smilšu lauks pletās plašumā, gatavs aprīt zili krāsoto nomales paviljoniņu kopā ar blondo Centiju.

Caunītis atspieda galvu plaukstās. Pāri vīru pleciem viņš skatījās Centijā. Balta kā pienā vārīts ķiļķens Centija grozījās aiz letes. Kārļa mute kļuva sausa. Par varēm viņam gribējās palikt aiz galdiņa vienam. Tad viņš varētu skatīties Centija bez mitas. Centijai vajadzēja būt piemīlīgam sievišķim ar lādzīgu raksturu. No Centijas Kārlis nevairījās. Viņš tvēra tās acu zibšņus un kustības. Nekur pēc darba nebija tik labi kā pie Centijas. Kā viņš to agrāk neapjēdza. Lai nebūtu stīvēšanās, Caunītis aizgriezās, sameklēja azotē naudaszīmi, saudzīgi izvilka un nolika visiem redzamā vietā. Antons nekautrīgi iesvilpās. Kaut nu galva paliktu skaidra, prātoja Caunītis. Vīri nesātīgi dzesēja slāpes, Caunīti atstādami mierā. Centija vēlīgi smaidīja. Krietnais mūrnieks lauzīja galvu − kā viņš pārlaidīs garo atvaļinājumu bez bufetes un darba biedriem, ar kuriem tā sarasts. Visumā tie lāga vīri un Caunītim ļauna nevēlēja. Tikai viņa padevīgo raksturu dažs nevarēja ciest, sīku pārestību Kārlim tika visvairāk. Brigādē kāds bija vajadzīgs, kuru paraustīt un patincināt.

Centija viesa paļāvību. Caunītis juta, kā viņa krūtīs knosās spēks. Viņš izrieza plecus, piepūta vaigus. Gribējās būt stipram un skaistam, bagātam un jautram. Par nelaimi, no šādām iedomām piesarka ausis, Caunītis pa otram lāgam jutās nelāgi.

Nemanot pagāja laiks. Vīri sāka rosīties uz mājām. Cerības, ka Caunītis bāzīs azotē roku vēlreiz, nebija nekādas. Pēdējais palika Antons.

− Tu uz mums nedusmo, − viņš apvārdoja Caunīti. − Uz dienvidiem tu velti nebrauci. Nekādu rūpju tur nav. Tikai guli un pūties. Vakarā mūzika spēlē...

− Tā lieta izrunāta.

− Ar varu tevi nevar izkustināt. Tu saproti, mums tagad par katru jāgādā un jādomā! − iekarsa Antons, − Arī tava laime kolektīvam svarīga! Mums jābūt kā vienai saimei.

− Anton, tu esi labs cilvēks.

− Ko tad tu spītējies? Cik man vajadzēja iestāties par tevi!

− To tu velti.

− Kārlīt, tu mūs necieni. Mēs veidojam jaunu cilvēku, bet tu stāvi malā. Kā tu uzdrošinies! Mēs gribam, lai tu būtu laimīgs!

− Tu nedusmo, Anton, man ir labi.

− Tagad jau labi, kad safrizēts un dūšā!

− Es ieturējos apzinīgi, ne malku vairāk.

− Tad ceļamies, Kārli.

− Nē, es gribu vēl pasēdēt, − lūdzās Caunītis. Viņš baidījās, ka Antons viņu saņems savā varā, piecels no krēsla, izraus no iesildītās vietas. Brigādes labās slavas vārdā aizliegs kvernēt bufetē, Antons tikai paraustīja plecus, viltīgi piemiedza aci un pamāja Centijai.

Caunītis atviegloti uzelpoja. Beidzot viņš divatā ar Centiju, tikai galdiņš viņus šķīra. Neganti svila ausis. Viņš glāstīja to vietu, kur noslēpta atvaļinājuma nauda. Bufetes logā vizēja bronzēti vanaga spārni. Aiz būvlaukuma rietēja saule.

Centija stāvēja aiz letes un pūtināja kājas. Viņa ik pa brīdim uzmeta Kārlim vēlīgu skatienu. Viņa ievēroja piesārtušās ausis, uz celiņa pāršķirtos un pieķemmētos matus. Centija nevarēja ciest vīzdegunīgos jaunos cilvēkus, kuri viņu dēvēja par meitenīti, visādi nopūlēdamies ievadīt vieglprātīgas sarunas. Aiz letes viņa nevarēja paslēpties. Ar katru gadu mazāk palika vīriešu, kas spētu viņu patiesi ieinteresēt. Atspiedusies uz elkoņiem, viņa pētīja vientulīgo vīrišķi. Centijai patika viņa kautrība, tāds tev pretī nerunās, būs izpalīdzīgs, bufetē pārlieku netērēs. Ar vārdu sakot − būs gādnieks.

Lai nu ko, bet vīriešus Centija pazina. Vairums viņas acīs − uzmācīgi un rupji! Tie liecās pāri letei, snaikstījās pēc viņas uzsvārča. Centās norunāt tikšanos, sasolīja paradīzes labumus. Bieži gadījās gauduļi: atspiedās tāds pret leti, sakumpa kā nelaimes čupiņa un rāva vaļā žēloties par sievu, sievasmāti, nepateicīgiem bērniem, skopulīgiem radiem, netaisniem priekšniekiem. Ja vīriešiem noticētu, pasaule ir viena bēdu leja. Labāk uzreiz līst āliņģī, ne dzīvot tādās nelaimēs.

Centija gauduļus gainīja ar netīrām trauku lupatām, darīdama viņu nelaimes vēl dziļākas. Centijas acīs vīrietis ar laiku kļuva visai netīkams. Pāris reižu viņa bija samīlējusies, bet neveiksmīgi. Un tās pašas vainas dēļ: viņa redzēja šiem krāpniekiem, gardēžiem un sliņķiem cauri. Ja viņa būtu naivāka, mīlestība varbūt izdotos. Bet kā lai bufetē saglabā naivumu.

No mīlestības jau nemirst, domāja Centija, tāpat kā neiet postā no tās trūkuma. Ko tāda nelaimīga bojā iešana būtu vērta! To varētu tikai gatavie nejēgas un naivuļi!

Bet šis padzīvojušais mūrnieks viņai patika. Sagrābt tādu aiz nosarkušām ausīm. Uzklupt tādam kā vanadzenei, aiznest uz savu ligzdu. Un tad − lai tikai pamēģina pēc darba kvernēt bufetēs. Lai tikai iedomājas nošķiebties. Vai tad sievietes jau tā pārlieku necieta! Un tikai savas vainas dēļ: kāpēc vajadzēja zaudēt galvu, kāpēc viņas skrēja vīriešu tīklos!

Caunītim nebija nekādu vainu, tādēļ Centija pameta savu troni un apsēdās pie galdiņa. Caunītis nosarka pēdējo reizi. Viņš izmisīgi glaudīja matu cekulu. Bufetniece izstaroja dīvainu karstumu. Tādu laipnību Caunītis nebija gaidījis.

Jā, šis bija viņas gados, labi saglabājies un kautrīgs. Strādīgs un kluss cilvēks, tieši tāds, pēc kāda viņa ilgojās. Tāds tev nekrāpsies vakaros no mājām, nesmaidīs simpātiskām svešiniecēm. To viņa spētu apsargāt. Kā plēsīgs putns viņa ieķērās Caunītī.

− Mēs šeitan vairs netiksimies? − ierunājās Caunītis.

− Noplēsīs, un lai! Ziemā te tāpat no aukstuma un vēja velcies čokurā, − atsaucās Centija.

Tāds tev zobus nerādīs, naudu vienmēr nesīs mājās, gādās par bērniem, ja tikai tādi būtu. Bet bērniņu viņa prastos pagādāt. Vienu sārtvaidzi puisīti, klausīgu un mīlīgu. Vēl jau nebija par vēlu. Tikai visu laiku baidījusies. Ko viņa viena ar puisīti iesāktu. Cik nav redzētas vientuļnieces! Par tādu Centija negribēja kļūt. Viņa labi apzinājās, ka vieglprātība nestu postu. Garām vēlās milzīgs vieglprātības vilnis. Viņa bija par pieredzējušu, lai mestos tajā iekšā. Tur vajadzēja zaudēt galvu, bet to Centija nespēja. Viņa dzīvi pazina. Vai tā bija viņas nelaime?

− Mūsējie varēja labu krāsni uzmūrēt, − pēc minstināšanās piebilda Caunītis.

− Ko nu jūsējie krāsni! − iesmējās Centija.

− Jūsu priekšniecība bufeti tik tuvu nevar ciest!

− Jā, mēs cīnāmies par labākās brigādes nosaukumu.

− Tad cīnieties veseli!

Jā, viņš neslamstīsies bez darba, neklīdīs drauģeļu barā, nepūtīs miglu acīs. Viņš gādās par puisīti un mājas mieru. Pieklājīgs un kluss cilvēks! Cik reti tagad klusi un uzticīgi draugi! Kārtīgi palīgi visos darbos, kārtīgi pelnītāji un taupīgi! Vai vīrieši tagad ko lielu bēdā! Centijas sirds sāka pildīties patiesām jūtām. Jūtas kāpa pār malām, staroja no viņas spulgajām acīm, dungāja pirkstu galiņos.

Tāds vīrs neplītēs un netrakos, tāds − cīnīsies!

Viņa pārsēdās Caunītim blakus, piespieda apaļīgo plecu pie viņa pleca. Caunītis sastinga kā pārakmeņojies. Centija visumā viņam patika. Viņš bija te sildījies ziemas pievakarēs pēc darba. Kāpēc paviljoniņu plēst nost? Kam tāda iedoma varēja iešauties galvā? Tikai arodkomitejai! Tāpat kā viņu sūtīt uz dienvidiem!

Caunītis juta, kā briest apņemšanās iestāties par mazās bufetes likteni. Tad viņi varētu te bieži satikties. Gan jau atrastos kopīga valoda. Viņš vēl nebija tik vecs, lai Centijai neiepatiktos.

Kā viņu tad apskaustu Antons! Lai viņš tad nebāž acīs savu dienvidu skaistuli! Viņš neplātītos ar jūtām kā dažs jaunais. Neskraidītu pa ielām, rokās saķērušies. Viņš uzceltu mūri, apjoztu viņu kaktiņu kā cietoksni. Ko bija vērtas visas izrādīšanās un skaļums! Pelnīja viņš pietiekami, lai Centija būtu apmierināta. Pa šiem gadiem iekrāta smuka naudiņa. Un vai nu Centija, bufetē strādādama, būs tīrā tukšiniece. Tikai nelāgi, ka jāiet atvaļinājumā. Ja nu vīri bufeti patiešām noplēš! Kā tad viņš satiks Centiju?

Savas bažas viņš skaļi neizteica. Centija tik patīkami glaudās pie rokas, zuda jebkāda valodas spēja. Vai viņš nesapņoja tieši par tādu sievieti: piemīlīgu un klausīgu, mīkstu kā paija. Tāda mājās netrokšņos, kažokam nopelnīs pati. Tādu ar trokšņiem un jautrībām nepārsteigsi. Vai diezgan nav izskatījusies visādos trakumos. Tāda mantu nešķērdēs, jaunu vīriešu priekšā negrozīsies.

Caunītis peldēja Centijas acu maigumā, viņa sirds gura neglābjami. Viņš aplika roku ap Centijas vidukli, bailīgi gaidot, ka tiks atstumts. Tās retās reizes, kad viņš to bija mēģinājis, beidzās visai bēdīgi. Viņš baidījās meklēt nākamo izdevību.

Katram esot šai saulē nolemta otra puse, vajagot tikai satikt. Caunītis bija pārliecināts, ka viņš aizmirsts. Vai arī viņa daļa aizklīdusi kādā citā kontinentā. Tagad viņš bija pārsteigts: viņa daļa spiedās arvien ciešāk klāt, neatvairīja roku, neatstūma. Viņa tiesa izrādījās tepat blakus būvlaukumam, kā viņš to agrāk neapjēdza! Cik labi, ka neaizkūlās uz dienvidiem! Kas to zina, kā viss tur beigtos!

− Es aiztaisīšu slēģus! − sapņaini čukstēja Centija.

− Labāk nevajag, − iztrūcināts iebilda Caunītis.

Viņš baidījās atlaist Centijas vidukli. Ja nu viss beigtos, izgaistu neatsaucami. Kā tad viņš Centiju sameklēs pilsētā. Kā viņi atkal nosēdīsies blakus. Vajadzēs apritēt milzumam laika. Kārlis Caunītis bija tuvu izmisumam.

− Darba laiks jau beidzies, − skaļi atgādināja Centija.

− Tad laikam jāiet?

− Tas nu jums labāk jāzina...

Caunītis iztrūcināts palaida Centiju. Viņš pielēca kājās un sāka grābstīties pēc cepures. Viņš nekādi to nevarēja atrast, tad atjēdzās, ka cepures nemaz nav bijis,

Centija, atspiedusi krūšu apaļumus pret galdu, vēroja Kārli: tāds sienāzis vien ir, un cik viņš samulsis! Vai tas maz vīrietis! Sēsties vēl tādam blakus − tīrā laika nosišana. Brīvi tikai atraitņi, vecpuiši un šķirteņi, nekādas izvēles. Bet tā jau dzīvē iekārtots.

Kaut varētu zaudēt galvu, kaut reizi kļūt neprātīgai, kaut reizi krist bezdibenī, pie sevis skaitīja Centija.

Goda vīrs Caunītis izslīdēja no bufetes. Viņš gādīgi pievēra slēģus, lai Centijai būtu mazāk pūļu. Uz palodzes stāvēja bronzā liets vanags. Skumji spīdēja putna stikla acs. Garais atvaļinājuma laiks sācies.

Centija aizslēdza durvis, nometa virsvalku, palika bufetes vidū vienā kreklā. Viņa sakaitināta berza grīdu, cenšoties iznīdēt simtiem vīriešu pēdu. Darbs viņas augumu sakarsēja, negantība mitējās.

Kad viņa atvēra durvis, pāri būvlaukumam spīdēja vakara zvaigznes. Aizsāktā nama logos melnēja ēnas. Pilsēta līdz ar putekļu laukumiem vēlās uz nomali. Visu traucējošo tā slaucīja mēslainē. Centija apņēma ar rokām plecus. Viņa stāvēja viena pret pilsētas naksnīgo gaismu. Naktī pagaisa cilvēks, kuram viņa tik pēkšņi gribēja pieķerties. Godīgs un strādīgs vīrietis vidējos gados, tieši tāds, kādu viņa gribēja satikt. Pieķerties tādam, sākt veidot kopdzīvi, iemīlēt, Centija juta, cik daudz viņai būtu spēka mīlēt, kā pa jaunam iekārtot istabu un virtuvi. Ja viņš būtu smēķētājs, tad gan nepatīkamāk. Vai viņa dienā pietiekami neizelpojās tabakas dūmu dvingu. Liedzošs uzraksts karājās bufetē redzamā vietā, bet kā tu nostāsies viena pret skaļu būvstrādnieku baru. Iztvīkuši vai izsalušies, viņi pūtināja rokas, kūpināja smēķus, kā viņiem liegsi to prieku. Pienācis laiks saposties, noslēgt durvis un doties mājup.

Pārradies mājās, Caunītis atrāva logu. Dzestrs nakts gaiss pieplūdināja telpu. Dīvains nemiers tirdīja domas. Viņš iestāsies cīņā par mazo bufeti, ko tāds nieciņš prieka varēja traucēt lielajam darbam! Bet, ja bufete tiks nojaukta, ko tad? Viņš atradīs Centiju, lai arī kādā pilsētas malā viņa strādātu. Atradīs un nekad viņu vairs nepametīs. Un, ja viņa saltu, Kārlis sameistarotu baltu podiņu krāsni. Tieši krāsnij podiņu pietiktu. Kā tādu gadījumu paredzēdams, viņš bija savācis pietiekami daudz materiāla. Viņš nevarēja paciest, ka manta tika izmesta būvgružos. Caunītis pievāca visu.

Viņš iededza gaismu, sāka jaukties grabažām pārblīvētajā istabiņā. Kaktā gulēja glazētu podiņu grēda. Caunītis sameklēja lādē vīli, apsēdās uz ķeblīša un sāka pielaikot un pievīlēt podiņu malas. Pēc pusnakts viņa priekšā izveidojās plats cokols, Caunītis darbā iekarsa. Viņš sastiprināja podiņus skavām. Šuvītes bija smalkas kā mati. Viņš iecerēja padziļinājumu apavu žāvēšanai, iekāra čuguna durtiņas, augstāk nāca rotājuma josliņa. Krāsns aizpildīja viņa šauro istabu, bet par to Caunītis nebēdāja. Viņam pacietības pietiks. Tā būs podiņkrāsns tikai viņam un Centijai. Viņš pārnesīs podiņu kravu un oderējuma ķieģeļus uz pleciem, lai arī kādā pilsētas malā Centija atrastos. Tad ziemā būs silti un mājīgi. Vai tagad podiņu krāsni kāds vērtēja, visur caurules un radiatori. Bet viņš uzmūrēs krāsni tik skaistu, kāda vēl nav redzēta. Tai mirklī, kad Centija ieraudzīs pabeigto darbu, viņi sadosies rokās un kļūs nešķirami. Un tad lai kāds pamēģina stāties pretī, lai kāds pamēģina smieties vai ko teikt.

Viņa vienīgā vēlēšanās − lai pie baltās podiņu krāsns reiz atspiestu muguru Centija.