L. S.

TAS 1971. GADS LATVIJĀ. REPORTĀŽA

Jauniešiem svešumā bieži jāpaļaujas uz savu vecāku Latvijas skatījumu, jo paši vēl nav spējīgi uz Latviju aizbraukt. No otras puses, tiem jauniešiem, kas svešumā interesējas par gados jaunāko dzimtenes rakstnieku darbiem, bieži vien rodas diezgan pareizs priekšstats par dzīvi Latvijā pašreiz. Cilvēkā, kas piestrinkšķinājis Latviju ar 15.000 eksemplāriem vienādu baltu ģitāru, jaunieši spēj saklausīt savas tautas balsi, un īstos vārdus meklējot, jaunietis vēlreiz pārlasa Latvijā godalgotās jaunā autora Ulža Bērziņa trīsrindes:

Puisītis piedzima Kanādā.
Bet sapnī atnāk brūns lācēns
Un saka: „Es esmu Rīga.”

Puisēns iet skolā Kanādā.
Bet sapnī atnāk tāda savāda meitene
Un saka: „Es esmu Rīga.”

Vīrs sēž pie kamīna Kanādā.
Paiet gadi,
Bet Rīga vairs neatnāk.

Jūrniecības skolotāja Krišjāņa Valdemāra „Lielākās laivas” beidzot ir uzbūvētas. Latvijas zvejnieki 1971. gadā atveda hototēniju – lašu pasugas zivi no Afrikas krastiem. Kolchozs „Banga” uzcēlis vidusskolu ar internātu 640 audzēkņiem. Latvji brauc jūriņā... Raksturojot kādas ģimenes pārticību, tagad bieži vien sakot: Viņi jau dzīvo tik bagāti kā zvejnieki!

Statistika rāda, ka Latvijas zvejnieku zivju kopieguve 30 gados pieaugusi vairāk nekā 10 reizes. (1939. gadā – 163.000 centneri, bet 1970. gadā ar saldētājtralera palīdzību – 1.762.700 centneri). Skauģi varbūt teiktu – cilvēks jau nedzīvo no zivīm vien. Tomēr būtu jāpaceļ cepure stiprajiem selgas vīriem. Ap viņiem un viņu darba augļiem veidojas sabiedriskās un kultūras dzīves centri pie Baltijas jūŗas kā pretspēks svešinieku lavīnai Rīgā un Jūrmalā.

Zviedrijas laikraksts Gefle Dagblad publicējis 1971. g. 11. augustā šādus datus par Pētera Lielā „logu uz Eiropu”:

Rīga ir mājas osta plašai tirdzniecības flotei, kuŗā ir tankkuģi, saldētavu kuģi, speciāli kuģi augļu pārvadāšanai u.t.t. Tie dodas uz daudzām Eiropas ostām, kā arī uz Latīņu Ameriku, Austrāliju un Japānu. Ostā ir 16 piestātnes, plašas noliktavas un celtni ar kapacitāti no 45 līdz 100 t. Katru gadu Rīgas ostā iekrauj un izkrauj vairāk nekā 3 milj. t. preču.

Rīgas osta ir arī baze padomju tāljūras zvejas flotei.

Ventspils ostu tagad izlieto galvenokārt naftas produktu transportam. Zviedru naftas sabiedrība „Nynas Petroleum” vien no Ventspils gadā ieved 5,5 milj. t. naftas produktu, ko Ventspilī nogādā pa naftas vadu no Krievijas. Kopējais Ventspils ostas preču apgrozījums ir 13 milj. t. gadā, kas ir tikai par 3 milj. t. mazāk nekā Ļeņingradā. Ventspils ostā pašlaik ir 28 kuģu piestātnes, bet būvē vēl aizvien jaunas. Šī gada pirmajos 3 mēnešos Ventspili atstāja 270 tankkuģi, kas ir par 26 vairāk nekā 1970. gada pirmajā ceturksnī...

Tikdaudz par saimnieciskām lietām. Runājot par kultūras vērtībām jāuzsveŗ, ka arī šeit daudzu lietu nokārtošana nav atkarīga no latviešiem vien. Taču liekas, ka beidzot visā Padomju Savienībā notikusi atmošanās un radusies interese par vēsturisko vērtību saglabāšanu. Aizvadītajā gadā sevišķa uzmanība pievērsta tiltu mešanai no tagadnes uz pagātni. Ierīkoti un paplašināti muzeji, rakstnieku piemiņas vietas galvenokārt jau laikam tāpēc, lai jaunatne, kas augusi citos apstākļos nekā mākslinieki un viņu varoņi, varētu labāk saprast, atrast salīdzinājumu, distanci. Ierosinoši par šo jautājumu raksta Saulcerīte Viese (Dzejas diena, 1971 .). Citēsim raksta beigas:

Laukos (un arī pilsētās) notiek liels pārvērtību process. Pazūd viensētas, pazūd vecie ceļi, iztaisnojas upju līkumi. Reizēm pazūd un iztaisnojas arī tur, kur tam nevajadzētu notikt. Reizēm ir jāsaglabā piemiņa, un labi, ja to saprot novadnieki. Raiņa dzimtenes – Tadenavas apkārtnē veica plašus meliorācijas darbus. Bet tad, kad sāka domāt par nacionālā parka ierīkošanu šajā vietā, atklājās, ka iztaisnota Eglones upīte, kas senāk tecējusi gar pirtiņas vietu, kur dzimis dzejnieks. Mežsaimniecības ministrijas darbinieku lēmums bija vienbalsīgs – šis līkums tomēr ir jāatjauno. Šī vieta mums ir dārga tāda, kāda tā ir bijusi. To mēs gribam rādīt saviem bērniem un bērnu bērniem – te ir kāda liela mūža sākums.

Ir jākopj, jāsargā un jārāda kultūra vietās, kur mēs varam redzēt mūsu kultūras tapšanas procesu, tās pagrieziena un mezgla punktus. Ozols vai piemiņas akmens, glīti izkopts parks, muzejs – kā Brakos, Kalāčos, Jasmuižā, Kraujās, Lejniekos, Sprīdīšos, Vietalvā.

Cilvēka darbs dara pasauli bagātu. Viņa darbs piešķir tai valodu. Sevišķi dzejnieka darbs. Lai nākošās Dzejas dienās tagad pasāktā piemiņas vietu atzīmēšana un izkopšana vērstos par īstu, paliekamu tradīciju! (Dzejas diena 1971)

Telpas trūkuma dēļ nevaram izpildīt lasītāju vēlēšanos sniegt arī M. Čaklā, E. Plauža, V. Ļūdēna, V. Belševicas u.c. darbu paraugus. K. Skujenieka „Uz leišiem alu dzert” (Karogs, 1971, 9) un J. Pētera trioletas (Karogs, 1971/8) arī nācās atstāt ārpusē.

Lielākais notikums Latvijas 1971. g. dzejā tomēr, šķiet, ir Montas Kromas un Ilzes Bindes grāmatu iznākšana, par kuŗām publicētas daudzas atzinīgas atsauksmes. Divas no tām sniedzam JG lasītājiem cerībā, ka tās palīdzēs atrast ceļu uz šīm grāmatām, ceļu uz Ilzes Bindes un citām dzejas mājām un zemi, kur labsirdīga un iecietīga attieksme pret dabu un atklātība un izteiksmes tiešums 1971. gadā sagādāja daudz prieka.

 

Kas vel palicis spilgta atmina no Latvijas dzīves? Gatavošanās dziesmu svētku simtgadei. Latvijas koŗu viesošanās ārzemēs. Ovācijas latviešu baletam Itālijā un Francijā. Mārim Liepam piešķirtais augstais pagodinājums bija gaidīts, toties publikas un kritikas sajūsma par Zitas Ersas un citu jauno priekšnesumu iepriecināja vēl vairāk.

1971. g. 28. decembrī Rakstnieku savienības valdes sēdē par biedru uzņemtais dramaturgs Pauls Putniņš bija viens no radošākiem cilvēkiem – Latvijā. 1971. gadā skatuves gaitas beidz Putniņa pirmā luga Kā dalīt zelta dievieti un Dailes teātŗa repertuārā uzņēma lugu Lauzīsim galvas dotajā virzienā. L. Dzene raksta Literatūrā un Mākslā:

Šodienas kritēriju iztur rakstnieka dzīvē ieraudzītā un lugā attēlotā pamatproblēma. Ir tādi cilvēki ap mums, mūsu devīgajā (dažkārt varbūt pārāk iecietīgajā) sabiedrībā izauklēti, kāds ir lugas centrālais varonis, saukts Pats, īstajā vārdā Vilis Kārkliņš. Patērētājs. No labdarībām, atsaucībām uzturēts cilvēks, kā viņa no detaļām samontētais automobilis: nav nekādā rūpnīcā pēc plāna taisīts, nav ne pirkts, ne pārdots, bet brauc pa mūsu dzīves ceļiem un ar savu neparastību saista garāmgājēju skatienus. Šim tipam ir galva uz pleciem, kā veiksmīgs improvizators viņš prot spēlēt uz cilvēku vājībām, slēptajām tieksmēm. Pats rada ap sevi interesantuma un noslēpumainas pievilcības atmosfēru, kura jauniešus saista ar neparastību, individuālu spilgtumu. Pats uzdod sevi kā izaicinājumu standartcilvēkam. Šis tēls ir veidots sabiezinātām krāsām. Dzīvē viņa īpašības sastapsim mazāk koncentrētā veidā, un mūsu sabiedrības lielum lielai daļai pret šādu patērētāju ir noraidoša, nepieņēmīga attieksme. Students Jurģis, daļēji arī Žanna pārstāv lugā tos jauniešus, kuri Pašu atšifrē visai drīz.

1971. g. Latvijas literatūras raža jau daļēji recenzēta JG slejās. Esam pieraduši pie labas kvalitātes darbiem, un tādēļ arī mūsu prasības augušas. Liekas, ka pašreiz Latvijas dzejā un prozā ir zināms atplūdu periods. Darbu, kas paceltos pāri līmenim, sevišķi prozā, ir maz. Līmenī 1971. gadā noturējušies lielāko tiesu atzītie autori. Tipisks piemērs ir Ilzes Indrānes romāns Ūdensnesējs, ko 1971. gadā iespieda žurnāls Karogs.

Mātes un dēla sarunas fragments:

 – Še, Rihard, es tev atnesu pakavu!

 – O, māmiņ, vai tik nav apburts? Pieskaršos un kļūšu par apkārtstaigājošu leijerkastnieku?  – Rihards paņem ar diviem pirkstiem sarūsējušu, sadilušu tērauda gabalu ar naglu acīm.

 – Mēs savā jaunībā ticējām, ka pakavs nes laimi...

 – Un ko tas tev atnesa?

 – Gadus. Darbu. Tevi.

 – Agrāk zirgi baros ganījās. Pakavi pa pļavām mētājās. Tagad grūtāk.

 – Ko tu ar to gribi teikt, nejēga?

 – Nūū – es tikai par tiem zirgiem un pakaviem. Saproties – maz, retums.

 – Tu domā, ka tagad cilvēkam grūtāk būt laimīgam?

 – Grūtāk. Jo viņš zina vairāk. Viņš prasa vairāk no dzīves.

 – Bet no sevis?

 – Arī no sevis un citiem.

 – Vai tikai viņš nekļūdās vairāk?

 – Iespējams.

 – Bet dzīvības gadu vairāk nav, Rihard!

 – O, nē! Daudz mazāk. Tavā laikā, māmiņ, tad jums piederēja mūžīgā dzīvošana viņā saulē. Bet mums – skopie gadi šeitan pat. Cik daudz lielākam un stiprākam jābūt cilvēkam, lai to apzinātos un...

 

Par spīti šķietamam inerces periodam Latvijas dzejā, ir pazīmes, ka tiek briedināts jauns pacēlums, jauna dzejas strāva. Paklausīsimies vienas dzejnieces īsrecenziju par otras dzejnieces debiju.

Monta Krona raksta izdevumā Jaunās Grāmatas:

Ir tāda māja, kur „traki circeņi dzied traki brūnas krāsns ierītē”, – ir tāda māja, kur cilvēki dzīvo ar „traki lielu siltumu azotē”, – ir tāda māja, tāda dzejas paaudze, un mēs tajā ieejam pirmoreiz – iznāk Ilzes Bindes pirmais dzejoļu krājums Traki circeņi.

Šī jaunās dzejnieces debija nav pāragra, – no gada gadā dzejoļi ir rakstīti un pārsvītroti, no jauna rakstīti un atkal pārsvītroti; viņas attieksme pret dzeju – visai paškritiska un prasīga. Vēl tagad, pirms kāda gada, radio pārraidē Binde savā paklusajā, mierīgajā balsī teica, ka viņa sevi kā dzejnieci vēl neapzinoties.

Taču šī Ilzes Bindes pirmā dzejoļu grāmata ir nopietns un spēcīgs pieteikums literatūrā. Liriķei jau ir sava balss. Šo savu balsi, savus – kā viņa saka – vārdus viņa izveido dažādos tēlos: tie ir zirgi („Es esmu vidū, esmu starp zirgiem un no viņu spēka – kā apreibis”), circeņi („Circeņi sarunājas traki traki”), spārni („Smeldze pie pleciem, Pēc smaga darba, Pēc debesu briesmām”), sienāži („Sienāži lec ar galvu sienā! Salauzto vijoļu simti, Labāk bez vijoles būtu dzimuši”). Viņas dzejas tēli nav idealizēti un allaž viegli humorizēti.

Dzejnieces intonācija ir temperamentīga, atdevīga. Dominējošais iespaids krājumā – kustība: cilvēkam ne tikai vārdiem jābūt trakiem, trakiem, arī elpai visu mūžu jāpaliek karstai, karstai. Grāmatas sākumā dota precīza šodienas izjūta: kad cilvēks atnāk, visi laika motori jau ir iedarbināti. Bet šo mūsu laika izteiksmi, dzīves nepārtraukto, izmainīgo, sarežģīto kustību, šķiet, dzejā nemaz nevar izteikt – un tādēļ Ilzes Bindes dzejoļi ir kā tādas īsas apstāšanās, īsas pauzes, kurās ir nesteidzība un miers, bet aiz kurām tomēr ļoti jūt mūsu laikmeta ātro ritmu un vēl ko tādu, kas ietērpjas sirsnīgā, rūpju pilnā jautājumā:

Ko jūs, nogurušie, darāt
Savās putekļainās mājās?  –

vai arī kādā pauzē pasaules dramatiskās likteņgaitas apspīdina īss jautājums (un tādi skan cauri visai grāmatai!):

Vai jums spēks ir ticēt mieram?  –

vai arī kādā pauzē izskan it kā optimisma formula – ticība cilvēka bezgalīgajiem iekšējiem labajiem spēkiem, kas izteikta pavisam vienkāršā sadzīves jautājumā:

Ko jūs stāstāt saviem bērniem,
Ka es nedzirdu tos raudam?!  –

vai arī kādā citā pauzē dzejniece pasaka mums svarīgu, varbūt pat galveno atziņu, ka debesis sākas tieši no zemes.

Ilzes Bindes lirikas krājums liecina, ka dzejniece prot būt ļoti dažāda: viņai ir gan dzejoļi ar modernu, neierastu struktūru, gan traferētāk veidotas vārsmas, kurās tomēr arī visparastākie vārdi zaudē savu nodeldētību un kļūst pat nepieciešami. Jāizceļ kāda spilgta iezīme: Ilze Binde par lielām jūtām un atziņām runā bez lieka patosa un retorikas un savu dzejoļu piesātināto optisko fokusu izveidojusi vienkāršu un mīļi humoristisku, tādējādi brīnum jauki izteicot savas dzejnieces uzdevumu:

Es gribu jums kā garais žirafes kakls būt,
Kas redz vismaz trejus laikus uz priekšu.

Lai tā būtu! Lai ir mūsu literatūrā tāds simpātisks un garš žirafes kakls.