Jaunā Gaita Nr. 89, 1972

 

Egils Lukjanskis

BRONZAS SIEVIETE

Stāsts

 

Uz sievietes krūtīm uzkritis sniegs. Tas ir brīnums vai sods?

Iela. Māja. Durvis. Kāpnes. Durvis. Koridors. Spogulis. Pakaramais. Drēbes. Durvis. Istaba. Sekcija. Galds. Galdiņš. Krēsls. Krēsls. Televizors. Radiouztvērējs. Glezna. Grafika. Skapis. Grāmatplaukts. Grāmatas. Telefons. Dīvāns. Naktsgaldiņš. Rīts.

Tūlīt būs rīts. Tūlīt tas pieklauvēs pie loga, es piecelšos no dīvāna un atvēršu, un tad tas ienāks istabā, šajā istabā, manā istabā, un kļūs nedaudz gaišāks, un tad rīts aizies uz otru istabu, kur guļ mana sieva un mans bērns, un tas manā vietā bērnu noskūpstīs uz mazās pierītes; gultā guļ balts bērns, un viņš to noskūpstīs manā vietā, manu bērnu viņš noskūpstīs manā vietā uz baltās pierītes, bet pagaidām vēl logā nikni raugās tumsa un es skatos spožā gaismas punktā, kas it kā rotaļādamies te parādās, te atkal pazūd logā, manas istabas logā gaismas stars, tāla zvaigzne, visspožākā zvaigzne skatās manā logā, bet varbūt tā ir garām braucošas automašīnas spuldze, degoša cigarete, lampa pretējās mājas dzīvoklī, bāka vai tumsā uzrauts sērkociņš, svece uz kāda kapa, gaisma, tu netiec pie manis, tevi traucē šie biezie, nolādētie logu stikli, es tos izsitīšu, es tos tūlīt izsitīšu, pagaidi, gaisma, bet varbūt tas ir kāds spilgts mirklis kāda cilvēka dzīvē, varbūt viss cilvēka mūžs, varbūt spēcīgs sitiens vai asara kādas sievietes acīs, varbūt tā ir mīlestība vai bērna smaids, varbūt nekas.

Es no naktsgaldiņa paņemu grāmatu, tas ir Viļa Lāča Kopoto rakstu otrais sējums − „Putni bez spārniem" un „Atbrīvotais zvērs", un to spēcīgi triecu rūtīs. Grāmata atsitas pret palodzi un kā ievainots cilvēks dobji nokrīt uz grīdas.

Nu, protams, es pasmaidu, putni taču ir bez spārniem, un tie nekur nevar aizlidot... Bet jāvar. Es ar vaļējām acīm vēl pagulēšu stundu, varbūt divas stundas, un tad blakus istabā uzmodīsies mana sieva un mans bērns, viņi piecelsies un apģērbsies, un es piecelšos un apģērbšos, un tad... un tad." un tad kaut kas beigsies. Žēl, ka tā var teikt par cilvēka dzīvi − „kaut kas"...

Es jau viņai vakar vakarā pateicu, ka šodien aiziešu. Aiziešu, lai nekad vairs neatgrieztos. Viņa stāvēja istabas vidū, uzģērbusi spilgti zaļo mājas tērpu, īsu kā jūnija pēdējā nakts, īsu kā skatiens, ko uzmetam nejaušam garāmgājējam, īsu kā pirmā mīlestība, īsu kā mirēja nopūta, un viņas ķermeni un krūtis sedza zaļa migla, kas lēni pacēlās no manas bērnības zaļajām pļavām, no mūsu astoņiem kopā pavadītajiem gadiem, no palmas, ko mums uzdāvināja uz kāzām, no zaļā upes ūdens, kur braucām peldēties, no viņas zaļajiem acu lokiem un no ļoti zaļā pavasara, kad mēs satikāmies; viņa visa bija ļoti zaļa, un viņa stāvēja istabas vidū skaista un trausla kā nezināma mākslinieka zaļā marmorā izcirsta skulptūra vai piemineklis bojā aizgājušajai mīlestībai.

− Es aiziešu, Agit.

− Piedod, − viņa teica.

− Es aiziešu, Agit,

− Tas bija tikai mirklis, − viņa teica.

− Es aiziešu, Agit.

Mīļo Agit, tu taču labi zini, ka tas nebija tikai mirklis. Tu viņu pazīsti apmēram gadu. Ļoti iespējams, Agit, ka salīdzinājumā ar mūžību gads patiešām ir tikai mirklis un varbūt nav pat tik daudz, bet mūsu īsajā dzīvē, Agit, gads ir mežonīgi ilgs laika posms un it sevišķi tad, Agit, ja kādam sāp, ja kādam stipri sāp, un es redzēju, es jutu, Agit, un pēc tam visu uzzināju... Agit.

− Tas jau ir beidzies un nekad vairs neatkārtosies, − viņa teica. − Tici. Es jau ticu, es visam ticu, es ticu katram tavam vārdam, bet tam nav vairs nekādas nozīmes, viss beidzies, kā beidzas kinoseanss, kā beidzas teātra izrāde, kā beidzas diena, kā beidzas bērnība un skolas gadi, kā beidzas mīlestība, kā beidzas dzīve, un es patiešām ticu, ka tas nekad vairs neatkārtosies, jo kas tad vispār dzīvē atkārtojas? Ne sekundes, ne minūtes, ne stundas, ne dienas, ne mēneši, ne gadi un arī notikumi ne. Laiks kā skops vecis mums noskaita sekundi, un tā ir jauna, un pēc tam viņš noskaita minūti, un arī tā ir jauna, un pēc tam viņš, jau mums sāk rēķināt gadus, un tas jau ir bēdīgāk, jo līdz ar tiem mēs kļūstam vecāki, arvien vecāki, varbūt tas ir baigi, bet varbūt tas ir skaisti, un mēs katru dienu, katru dienu kaut ko iegūstam un zaudējam, mēs nepārtraukti maināmies, Agit, kā mainās diena ar nakti, kā mainās gadalaiki un mūsu sejas; istaba bija piesmēķēta, es atvēru logu, un tajā ieplūda auksts gaiss, tik auksts, kāda biji tu, kad torīt pārnāci mājās; ciemiņi aizgājuši, uz galda palikušas vienīgi ēdienu un dzērienu atliekas, un piesmēķēts gaiss, un dāvanas uz mazā galdiņa, tu kļuvi trīsdesmit gadus veca, un to tavā sejā jau var manīt, šie trīsdesmit gadi tev pamatīgi iesituši un tavā skaistajā lelles sejiņā atstājuši pēdas, kuras nekad neizzudīs, un vēlāk, kad bijām nokopuši galdu un istabu un gulējām uz mūsu sarkanā dīvāna, tu pievēri acis, tev bija skumji, tev bija ļoti skumji, nu, protams, trīsdesmit gadi, tas nav maz, sievietei tas ir pat ļoti daudz, un tu, starp citu, varbūt neapzinīgi pateici: „Es pēc kaut kā ļoti ilgojos". Es sapratu, es ļoti labi sapratu, Agit, pēc kā tu ilgojies, un man atlika tikai nožēlot, ka tas neesmu es. Es nezinu, kāds pēc rakstura ir tas otrais, es viņu esmu tikai redzējis, es nezinu, vai viņš ir labāks vai sliktāks par mani, droši vien labāks, ja jau tu viņu esi izvēlējusies. Bet pirms tam, tas bija daudz agrāk, tas bija jau pirms astoņiem gadiem, tas bija pirms gada, kad vienā no mūsu intīmajiem vakariem, kurus mēs vienmēr pratām tik labi sarīkot, tu teici, tu apsolīji, tu zvērēji, un to nemaz nevajadzēja, es tev ticēju, es tev vienmēr esmu ticējis, tu tovakar teici, ka nekad, ka tu nekad nespēsi kļūt neuzticīga, varbūt vienīgi tad, ja būsi neprātīgi iemīlējusies. Un kā gan citādi, Agit? Kā gan citādi? Var jau, var jau visādi, Agit, bet es vēl šodien ticu, ka tu patiešām esi sieviete, kura spēj atdoties tikai mīlestībā, šis svētais un, − nolādētais vārds, šīs svētās un nolādētās jūtas, bet mīlestība taču bieži rodas mirklī, tā ir kā šāviens, tā ir kā lode, kas ietriecas tev tieši sirdī, un tu esi beigts vai arī smagi ievainots, un pēc tam vajadzēs mocīties, vajadzēs mocīties visu mūžu, katru dienu, katru gadu, tas nekad nepāriet, nekad, Agit, nepāriet, velti, un neko nevar aizmirst, un es nekad neko neaizmirsīšu, es nekad neaizmirsīšu, Agit, to rītu, to skaisto, saulaino rudens rītu, to rītu, to nolādēto rītu, kad pārnāci mājās, sāki neveikli taisnoties, bet es jau nojautu, es visu nojautu un pēc dažām dienām visu uzzināju, es to uzzināju, Agit, jo dažreiz vīrieši ir daudz lielāki pļāpas nekā sievietes, un tas ir riebīgi, tas viss ir ļoti pretīgi, Agit, kas noticis.

− Tas nekad vairs neatkārtosies, − viņa teica un nodrebēja, un viņa izskatījās ļoti veca un nogurusi, un man šķita, ka zaļā marmora vairs nav, ka piemineklis aizgājušajai mīlestībai jau krietni apsūbējis un pārvērties zaļganā bronzā, un viņai bija ļoti auksti, viņa atkal nodrebēja, bet es viņu nevarēju sasildīt ne ar vārdiem, ne ar sevi, es viņai nespēju pieskarties un nespēju pateikt neko nomierinošu, neko labu.

− Es aiziešu , Agit.

− Tu gribi, lai es turpinu lūgties?

− Nē, Agit. tikai ne to! Es lūdzu − tikai ne to! Tu tikai lieki pazemojies, Agit, tas neko nedos. Es tev varu piedot, es tev varu ticēt, bet arī tas neko vairs nedos. Es tomēr aiziešu, Agit.

Agit, Agit, Agit, Agit, Agit, Agit, Agit, Agita. Viss. Tagad es centīšos šo vārdu nekad vairs neizrunāt, centīšos šo vārdu aizmirst.

− Labi, − viņa teica un lepni izslēja savu mazo, sprogaino galvu. − Vari iet. Tiesā tevi nesūdzēšu. Man nav vajadzīgi alimenti. Ja gribēsi, − naudu varēsi dot, ja negribēsi, − gan jau kaut kā izkulšos viena.

Gribēšu, ļoti gribēšu dot tev naudu, es tevi un mūsu mazo Baibiņu apbēršu ar naudu, ar veselu kaudzi naudas, ar desmitniekiem un simtniekiem, un tur būs vēl piecdesmitnieki un piecnieki, un divdesmitpiecnieki un trijnieki, un zini, tur būs pat rubļi. Tu taču mīli naudu, tev tik loti vajadzīga nauda, tev un mūsu Baibiņai, tu nevari dzīvot bez naudas, bez visiem šiem sarkanajiem, zilajiem un zaļajiem papīrīšiem, bet bez manis tu vari, tu varēsi ļoti labi, tu dzīvosi ļoti jauki, ja tikai tev būs nauda, ļoti daudz naudas, ļoti daudz šo zaļo, zilo un sarkano papīrīšu, es tev patiešām neesmu vairs vajadzīgs −, jo citādi tu taču to nekad nebūtu darījusi, tev būtu bail riskēt, bet tu noriskēji, uz kārts uzliki vienu nakti, varbūt vairākas naktis, par kurām es neko nezinu, un pazaudēji, tu pazaudēji mūsu līdzšinējo dzīvi, pazaudēji mani, mūsu kopību, tu pazaudēji manu mīlestību, tu pazaudēji savam bērnam tēvu. Varbūt tā nakts visu to atsver un tas bija to vērts, nezinu, tas jāzina tev, un tu to zini, tu pati izvēlējies šo ceļu, mēs katrs izvēlamies savu ceļu un cilvēku, ar kuru kopā pa šo ceļu iet. Agrāk vai vēlāk uz šī dīvāna manā vietā gulēs kāds cits, viņš atnāks manā vietā, viņš mani nomainīs, kā mainās vīri pie stūres, kā mainās sargkareivji, kā mainās kuģi ostās un savos tālajos ceļos uz nezināmām salām, un viņš manā vietā gulēs tev blakus, viņš gulēs uz šī dīvāna, uz šī spilgti sarkanā dīvāna, un arī viņš tev teiks kaut kādus vārdus, bet tie būs citi, pavisam citi vārdi, viņš nekad nepateiks to, ko esmu pateicis es, un viņš nekad tā nemīlēs, nekad neviens tevi tā nemīlēs, kā tevi mīlējis esmu es.

Viņa strauji apgriezās un izgāja no istabas, un es paliku viens ar savām domām un sāpēm, un nežēlīgi dedzinošam atmiņām, kaut kur blakus vēl virmo smaržas, un gaismas stars velti mēģina ielauzties istabā, logu stikli to nelaiž, un es jau vairs nemēģināšu tos izdauzīt, un es velti mēģinu ielauzties mūsu kopīgajā nākotnē, tava nodevība to neatļauj, tā ir kā dzelzceļa barjera, kuru nedrīkst pacelt, jo nepārtraukti joņo garām ātrvilcieni, kuru vagoni pielādēti ar visām tām dienām, kuras esam pavadījuši kopā, un ar visiem tiem gadiem, kurus esam nodzīvojuši kopā, un ar visiem tiem vārdiem, kurus viens otram esam teikuši, un ar visiem tiem solījumiem, kurus viens otram esam devuši; piebāzti vagoni, pieblīvēti vagoni, pārpildīti vagoni trauc garām, garām tev un man, trauc garām vagoni ar mūsu pagātni un tagadni, trauc garām mūsu nākotnei, un barjeru nedrīkst pacelt, nedrīkst pacelt šo barjeru, jo tad mīlestība vairs nebūs nekas svēts, nekas vienreizējs, es saprotu, es ļoti labi saprotu, ka mēs katrs varam kļūdīties, un, var gadīties, ka kļūstam arī neuzticīgi, varbūt patiesībā tas nekas drausmīgs nav, tagad tā jau it kā kļūst par parastu parādību, tas piederas gandrīz vai pie labā toņa, jo mēs esam brīvi cilvēki un ar savām jūtām un miesu varam darīt, ko gribam, jo tās pieder tikai mums, mums vienīgajiem, un mēs ar tām varam darīt, ko gribam, un dot, kam gribam, un to arī darām, un arī tu darīji, tikai es šo barjeru nekādi nevaru pacelt, nositiet mani, bet es to nevaru pacelt un nevaru pāriet pāri sliedēm, pa kurām nepārtraukti brauc garām ātrvilcieni ar mūsu pagātni un vārdiem, vārdiem, vārdiem un solījumiem, es nevaru piedot. Es gribēju, lai mūsu mīlestība degtu kā olimpiskā uguns, kuru nevar nodzēst ne vējš, ne lietus, ne sniegs, nekas, bet kārtējā olimpiāde beigusies, uguns nodzisusi, tikai neviens no mums nestāvēs uz goda pjedestāla, nevienam nepasniegs zelta medaļu, neviens no mums nav uzvarējis. Tu tiec diskvalificēta, jo, pārāk strauji skrienot uz finišu, tu pārkāpi līniju, kuru nedrīkstēji pārkāpt, tu ieskrēji blakus celiņā, tas bija tikai viens nepareizs solis, viens mirklis, bet tu ieskrēji citā skrejceļā, tu to nedrīkstēji darīt, tu to zināji, bet tu par daudz ātri skrēji un nepamanīji šo šauro, balto līniju, kuru nedrīkst pārkāpt, nekad nedrīkst pārkāpt, un svētā uguns vairs nedeg, stadions tukšs, un tagad man būs jāskrien vienam, šī garā maratona distance man būs jāskrien vienam, un, ja es šo distanci kādreiz arī noskriešu un kādreiz sasniegšu finišu, neviens neaplaudēs, neviens mani neapbalvos, stadions tukšs, nav vairs neviena skatītāja, nav vairs neviena tiesneša, kas fiksētu noteikumu pārkāpumus, tagad mēs varēsim skriet, kā mums patīk, mēs varēsim skriet gan pa savu, gan citu celiņiem, neviens mūs par to nesodīs, neviens neko nepārmetīs, tagad mēs paši sev esam tiesneši, kuri varēs sodīt vai attaisnot, droši vien vienmēr attaisnos, jo pašam sevi sodīt gandrīz nav iespējams, un stadions pamests, un tiesas zāle tukša, un mana istaba tukša, tikai kāda nomaldījusies zvaigzne joprojām izmisīgi mēģina iekļūt istabā; spožs gaismas stars klauvē pie loga, pie manas istabas loga spilgts gaismas stars, tas droši vien ir tas pavasara vakars, kad pirmo reizi satikāmies, vai tas saulainais rudens rīts, kad pārnāci mājās tik ļoti laimīga un nelaimīga, un tev vajadzēja man melot, bet tu neprati melot, bet varbūt tas ir viņa telefona numurs tavā piezīmju grāmatiņā, tavā baltajā piezīmju grāmatiņā melns telefona numurs un burts B. Es nedaudz vēlāk atšifrēju šo numuru un šo burtu. To man nevajadzēja darīt, tas varbūt bija riebīgi, un to man nevajadzēja darīt, es piezvanīju, tu to nemaz nezini, bet es kādu rītu uzgriezu numuru, ko tu biji ierakstījusi savā baltajā piezīmju grāmatiņā, un uzzināju, ka tas ir kāds grāmatvedis un viņu sauc Bērts, un to man nevajadzēja darīt, to visu man nevajadzēja zināt, bet es tevi loti mīlēju, un tas attaisno, mīlestība attaisno visu; es negribēju tevi zaudēt, un tomēr zaudēju, un es ticu, ka tas tev patiešām bija tikai mirklis, neliela aizraušanās, kuras diemžēl tomēr tik bieži beidzas gultā, un tomēr, un tomēr mirkļiem dažreiz ir daudz lielāka nozīme nekā gadiem, un viss sākās ar to, ka tu aizgāji no rūpnīcas un sāki strādāt pārvaldē. Tagad tev darbs bija saistīts ar biežiem izbraukumiem, tu vismaz reizi mēnesī brauci komandējumā, un es mājās paliku viens, viens ar mūsu mazo Baibiņu, un vakaros, kad Baibu pārvedu no bērnudārza, mēs abi spēlējām „cirku" vai „riču raču" un pirms gulētiešanas es viņai lasīju pasakas, un, kad Baiba aizmiga, es ilgi sēdēju istabā viens un domāju par tevi. Es tevi sapratu. Tu beidzot izkļuvi no sasmakušām kantora telpām, tu beidzot izkļuvi no mūsu šaurā dzīvoklīša, no bērna niķiem, no apnicīgās ēdienu gatavošanas, mēs četrus gadus, mēs bezgala garus četrus gadus nekur kopā neesam bijuši, jo mums nav nevienas vecmāmiņas, mums nav neviena vectētiņa, mums nav vecāku, nebija neviena, kas līdz ar mums priecātos par Baibiņas pirmajiem smaidiem un pirmajiem vārdiem, un pirmajiem soļiem, un neviens mums nepalīdzēja ņemties ar bērnu, dabūt aukli nav iespējams, mēs bijām ar mieru atdot pusi no algas, bet aukli tā arī nedabūjām, un tas viss galu galā kādreiz var apnikt, un tas ir slikti, tas ir pavisam slikti, ja dzīvē ir tikai ne visai interesants darbs, veikalos rindas, mūžīgās rūpes par vakariņām un bērnu un nemazgāti trauki, un nemazgātas veļas kaudze vannas istabā, un tas nomāc, un tas galu galā kādreiz var patiešām arī apnikt, un mēs ne reizi pa šiem četriem gadiem neesam kopā bijuši teātrī, pat kopā uz kino mēs neesam varējuši aiziet, un tas ir ļoti skumji, jo mēs taču esam vēl jauni, un tā gribas abiem pabūt sabiedrībā, aiziet uz kādu koncertu, izrādi vai vienkārši tāpat kā agrāk vakarā pastaigāties pa centra ielām, ieiet kādā kafejnīcā izdzert glāzi vīna un mājās braukt ar pēdējo autobusu, bet neko tādu mēs jau sen, sen, mēs jau četrus gadus neko tādu nevarējām atļauties un tādēļ arvien biežāk kļuvām īgni un neiecietīgi viens pret otru, arvien biežāk dusmojāmies viens uz otru, bet dažreiz mūs pārņēma pilnīga vienaldzība, un tikai Baibas nemitīgā pļāpāšana un viņas smiekli, un viņas mūžīgie „kāpēc" mūsu dzīvi darīja priecīgu, un mēs sapratām, ka tagad mēs dzīvojam tikai bērna dēļ un mūsu dzīve ir veltīta tikai bērnam, mūsu kopīgajam bērnam, mūsu mazajai Baibai, un tomēr neapmierinātības sajūta palika, jo tāda dzīve tomēr bija vienpusīga, vienveidīga un dažreiz arī vienmuļa, un tādēļ tu juties priecīga, dažreiz tu juties pat laimīga, ka vārēji izrauties no šīs vienmuļības; tu esi skaista, tev ļoti patīk labi ģērbties, un tev patīk būt sabiedrībā, kur tu varētu būt ievērota, un patīk, ka vīrieši tev pievērš uzmanību, tas patīk visām, tas ir ļoti jauki, ja cilvēks var patikt, tas ir ļoti jauki būt iekārotai, tas ir ļoti jauki būt mīlētai, un no tā ir tik grūti atteikties, jo tas viss ir pārāk jauki, un arī tu nevarēji atteikties, iespējams, ka esi rīkojusies pareizi, neatteikdamās; iespējams; ka tas tev bija vienīgais prieks, vienīgā patīkamā pārmaiņa pēdējo gadu laikā, un es tevi nenosodu, nē, nē, jo es tevi ļoti labi saprotu, es tevi saprotu kā sievieti un cilvēku un tādēļ tev neko nepārmetu, un tādēļ nenosodu, es tikai tev nevaru piedot.

Gaisma nodzisusi. Aust rīts. Tā laikam tomēr būs bijusi zvaigzne. Tāla zvaigzne, kurai es tā arī nekad neuzzināšu nosaukumu, jo aust rīts un zvaigzne nodzisusi, un es pēdējo reizi skatos sava loga zilajos stiklos, pie tiem skaļi klauvē balts rīts, pa nakti uzsnidzis pirmais sniegs, un arī zeme sāk mosties zem savas baltās segas, un es pēdējo reizi skatos savas istabas griestos un savas istabas zilajos logos; es dzirdu, kā blakus istabā jau uzcēlusies mana sieva un mans bērns, un tagad arī man jāceļas, jāapģērbjas, jāatvadās, jāiet un jāaiziet.

− Piedod, − viņa jau kuro reizi atkārto, un tas sāk jau apnikt,

− Neko līdzi neņemšu, − es viņai atbildu,

− Es gribu visu sākt no jauna,

− Neko tu nevarēsi sākt, − viņa saka,

− Es tomēr pamēģināšu.

− Paliec un nekur neej. Man būs loti grūti,

− Es to nevaru, − saku es, − jo tevi nekad vairs nevarēšu mīlēt. Es tevi nekad vairs nevarēšu noskūpstīt, es tevi nekad vairs nevarēšu noglāstīt, es ar tevi nekad vairs nevarēšu gulēt vienā gultā, jo nekad nevarēšu aizmirst, ka tu to visu esi darījusi ar kādu citu. Tu to varēji darīt pirms manis un varēsi darīt pēc manis, bet tu to nedrīkstēji darīt tagad. Tas ir kaut kas vairāk nekā nodevība.

Viņa stāv manā priekšā, zemu nodūrusi savu mazo, sprogaino galvu, acis es neredzu, es neredzu viņas acis un nevaru redzēt viņas acīs asaras, un zem zaļās rīta kleitas dreb viņas šaurie pleci un mazās krūtis, un man atkal šķiet, ka manā priekšā stāv bronzā izliets piemineklis vai dzīva skulptūra, un viņai salst, viņai ir ļoti auksti, bet es nekādi to nevaru sasildīt, jo man pašam salst, jo man pašam ir ļoti auksti

− Tēt, uz kurieni tu iesi? − pienācis pie manis, jautā bērns, jautā četrgadīgā meita, jautā mana Baiba, un ar savām lielajām, ziņkārīgajām bērna acīm skatās manā apmulsušajā sejā, − Tēt, uz kurieni tu iesi?

Man kaklā iespiežas kaut kāds ciets, pretīgs kamols, un es nevaru pateikt ne vārda. Varu tikai noglāstīt bērna galviņu, noskūpstu uz abiem vaidziņiem, atveru un aiz sevis aizveru durvis. Viss, Un man pēkšņi kaut kā kļūst ļoti žēl, kļūst žēl bērna un pašam sevis, un visas dzīves, un visa, kas vēl varēja būt.

Ātri pa kāpnēm noskrienu uz ielas, sejā iesitas jaunā diena, sejā iesitas vējš, un sejā iesitas aukstas sniega pārslas, un es lēnām, neatskatīdamies eju pa gurkstošu sniegu, eju pa baltu, mirdzošu sniegu, lēnām eju un lēnām aizeju pa baltu, mirstošu sniegu; es eju pa baltu ielu garām baltam mežam un ļoti baltām mājām, un balti apsnigušiem cilvēkiem, es eju prom, es aizeju pa baltu ceļu garām baltiem kokiem un baltiem jumtiem, un baltām sejām, un savai baltajai mīlestībai garām, garām, garām...

Un tad es eju pa centra melno asfaltu, man pretim nāk cilvēki ar savām laimēm un nelaimēm, ar savu mīlestību un naidu, un dzīvotgribu, un visas reklāmas nodzisušās, kā nodzisušās visas zvaigznes, un cilvēki nāk un iet, un kaut kur trauc automašīnas un taksometru sarkanās muguras, un autobusi, tramvaji un trolejbusi cilvēkus kaut kur aizved un atved kā dzīve, kaut kur aizved un atved, un tagad es aizbraukšu pie sava drauga, un varbūt viņš man neliegs pajumti; rīt atkal sākas darba nedēļa, rīt atkal es sēdēšu savas rūpnīcas plānu daļā, ieracies līdz ausīm papīros, un man nebūs laika domāt par notikušo, bet vakarā droši vien būs jādomā, būs noteikti jādomā, par to droši vien būs jādomā visu mūžu; un tad pēc dažām dienām iesniegšu atlūgumu un mēģināšu tikt uz kāda zvejnieku kuģa vai arī aizbraukšu pie ģeologiem, vienalga, tikai drīzāk kaut kur prom, prom, prom, tikai drīzāk to visu aizmirst, tikai drīzāk no tā visa tikt tālāk, un mani pārņem dusmas, es jūtu naidu, dedzinošu naidu pret savu sievu un viņas rīcību, un viņas vārdiem, un es to viņai nekad nespēšu piedot, lai gan viņai piedošana nemaz nav vajadzīga, tev un man ir vajadzīga mīlestība. Bet kur lai to ņem, ja tā kā sniegpārsla uzkritusi uz sejas un izkususi?

Sniegs turpina snigt, un visi parka koki un krūmi apsniguši balti, un būtu ļoti jauki, ja arī cilvēki un viņu dzīves vienmēr būtu tik baltas kā pirmais sniegs; es apstājos un ilgi skatos uz parka centrā novietoto skulptūru, es ilgi skatos uz trauslo bronzas sievieti, un viņa skatās uz mani, viņa mani aicina, viņa mani gaida, jo viņai ļoti, ļoti salst, matus, seju un kailās krūtis sedz bieza sniega kārta, un viņai ir ļoti auksti, viņai salst; es pieeju pie skulptūras un viegli pieskaros viņas bronzas matiem, un sniegs nobirst; es viegli pieskaros viņas metāla sejai, un sniegs nobirst; es viegli ar pirkstu „galiem pieskaros viņas aukstajām krūtīm, sniegs no tām nobirst, un pēkšņi nedzīvā bronzas skulptūra pasmaida. Es pasmaidu pretim un dzirdu, kā viņa man klusi saka − „Paldies, svešinieki Tagad atkal ir labi. Tagad atkal ir ļoti silti.”

Es turpinu smaidīt un atceros, ka kaut kur šai pilsētā vēl vienai sievietei salst, ka vēl vienai sievietei matos, uz sejas un krūtīm uzkritusi bieza sniega kārta, tikai tas droši vien ir pēdējais sniegs, un arī viņai salst, viņa var nosalt, jo līdz pavasarim vēl ļoti tālu, un tas neizkusīs, un ziemas ir tik nežēlīgi garas, un sniegs neizkusīs, tas jānoņem ar siltu plaukstu, tas jāizkausē, ar lūpām jāpieskaras matiem, sejai un krūtīm, un tas sniegs ir jāizkausē, lai cilvēkam atkal kļūtu labi un silti, un to varu izdarīt vienīgi es.

(LuM, 3.4.71)