Valsts aizrobežu mākslas muzejā notikusi republikas jauno mākslinieku 8. darbu izstāde, ar nosacīto vecumu 35 gadi. Zīmīgu atsauksmi uzrakstījusi kritiķe Aija Nodieva. Starp citu viņa izsakās šādi:

Pamattendence, kas šodien raksturo jauno mākslinieku daiļrades virzību, ir atteikšanās no plakātiska skaļuma, no deklarācijām, ja tās nav personiski dziļi izjustas, kaut arī būtu vispareizākās, par labu rūpīgai dzīves parādību izpētei...

Visumā savā priekšmetu pasaules skatījumā jaunie mākslinieki ir loti tradicionāli, arī šīs pasaules atveidojums iekļauts visai tradicionālā izteiksmes amplitūdā – no gleznieciskā momenta akcentēšanas (L. Būmane, U. Daņilovskis, daļēji J. Jurjāns) uz priekšmetiskās formas izgarošanu (B. Vasiļevskis, E. Kalnenieks, A. Zvejnieks) vai uzsvērtu dekorātīvismu plaknē (A. Zvejnieks, A. Jurjāne)...

Un tomēr – tā ir pagātnes tematika. Pagātnes, kuru atcerēsimies vēl un vēl, jo tās pieredze ir rītdienas pamats. Bet spilgtu figūrālu darbu par šodienu nav ne izstādēs, ne jauno mākslinieku darbnīcās, tādēļ atbilde uz recenzijas sākumā izvirzīto jautājumu par aktuālo īstenības problēmu rezonansi jauno mākslā, vērtējot viņu 8. izstādi, nevar būt pozitīva. Atklāt šīs parādības dziļākos cēloņus nav izstādes recenzijas uzdevums. Tomēr cēloni jāatrod, lai nākamai jauno mākslinieku skatei atkal nevajadzētu ārpusē meklēt amatniecisku darbu tikai tā sižeta publicistiskās aktualitātes dēļ. (Literatūra un Māksla, 1971,3).

Kā papildinājums Aijas Nodievas konstatējumam lieti noder gleznotāja Ulža Zemzara (Mākslinieku savienības priekšsēdis) subjektīvais jauno vērtējums (L un M, 1971,35), ko sarunas veidā pierakstījusi A. Usma, proti:

Mūsu jaunie ir spējīgi, bet pasīvi – un reizēm skeptiski attiecas pret visu. Neredzu dziļāka pamatojuma tādai skepsei. Talants, izglītība – viss ir. Varbūt tāpēc, ka tas nācis pārāk viegli. Un tad pienāk laiks, kad sevi jāparāda, jo ceļš mākslā jāmeklē un jālauž pašam, to nevar ne vecāki, ne skolotāji. Bet tas patiesībā ir pats skaistākais dzīves posms. Visā pasaulē māksliniekam sevi jāapliecina.

Ārzemēs ļoti dārgi maksā izstāžu telpas, katalogu izdošana, darbnīca un viss pārējais. Kad biju Parīzē, tur streikoja Mākslas Akadēmijas studenti, jo viņiem pēc studiju beigšanas netiek nodrošināts darbs. Varbūt vajadzētu ļaut mūsu jauniešiem tuvāk ieskatīties, kā dzīvo un par ko cīnās jaunie mākslinieki kapitālistiskajās zemēs.

Sevišķi plaša un reprezentatīva ir bijusi Baltijas republiku stājgrafikas izstāde Tallinā – otra triennāle, kas tikusi papildināta ar Maskavas, Ļeņingradas, Minskas un Sverdlovskas grafiķu darbiem. Viļņā ir notikusi Baltijas republiku plakātu izstāde ar 85 autoru 240 darbiem. Šai sakarā interesanti pašmāju kritiskie vērtējumi par latviešu mākslinieku devumu pretstatā lietuviešu un igauņu devumam.

Literatūra un Māksla 1971. gada 18. numurā publicējusi interviju ar grafiķi Gunāru Kirki, kuŗam Baltijas republiku plakātu izstādē piešķirts laikraksta Komjauniemo Tiesa diploms. Viņš saka:

Vērtējot mūsu plakātu raksturu, redzam cenšanos loģiski pamatotu domu izteikt ar tēlainu formu. Taču lai plakāts būtu aktīvs, lai tas ne tikai informētu, bet arī aicinātu, ietekmētu un saviļņotu skatītāju, ir nepieciešama arī trešā no laba plakāta nedalāma īpašība, kas abas iepriekšējās paceļ augstākā emocionālā pakāpē. Tā ir mākslinieka prasme tēmai atrast vēl neatklātu šķautni un savu izteiksmi, kā par to runāt. Diemžēl mūsu darbos bija maz tādu veiksmīgu atradumu, daudz mazāk nekā lietuviešu ekspozīcijā.

Par baltiešu stājgrafikas otru triennāli Tallinā Gunārs Kļava žurnālā Māksla (1971, 4) raksta:

Atkal satikās trīs grafikas skolas. Uzreiz jāatzīmē, ka izteiktas kvalitatīvas pārvirzes vērojamas igauņu darbos; tās ir neatlaidīgas pūles apgūt pasaules mūsdienu grafikas sarežģīto valodu, jaunu izteiksmi, nosacītu zīmi, simboliku, allegorijas un hiperbolas, dekoratīvu spožumu, krāsu un īpašu izsmalcinātību. Viņi gandrīz pilnīgi atsacījušies no tēlojuma trijdimensiju vidē un cenšas savas idejas reducēt uz plakni, to ārkārtīgi bagātinot un komplicējot. Igauņu darbos nav inerta dabas vērojuma, ikvienā lapā pulsē sarežģīta doma, kas brīžiem sacerētas grūti risināmā rēbusā vai izpaužas asociācijās un nojausmās. Rokrakstu atšķirības ir lielas, tomēr igauņu ekspozīcija atstāja visviengabalaināko iespaidu.

Tieši tradīciju jautājums izvirzās, tikko sāk Lietuvas ekspozīcijas apskati. Te uzreiz mēs nonākam jau labi zināmā spēkpilnā vidē, ko rada pazīstamu grafikas meistaru sniegums. Te mazāk pārsteigumu, lai gan netrūkst svaiguma un meistarības. Kompozicionālās uzbūves pamatīgums, atturība krāsas pielietojumā, uzsvērtā grafikas lapas elementu ritmika, ķermeniskāka realitātes izjūta atšķir lietuviešu grafiķu darbus no igauņu skolas. Ar nedaudziem izņēmumiem (R. Gibāvičs, G. Didelīte, L. Katiniene, S. Krasauskas, N. Meškauskaite) lietuviešu ekspozīcijā vēl valda zemniecisks spēks. To nosaka lielās masas, stūrainās formas, dabiskās kustības, frontālitāte, līmeniskais un stateniskais līdzsvarojums – viss kas raksturīgs grafikas skolai, kas radoši pārkausējusi savas tautas mākslas tradīcijas. Tas tomēr nenozīmē, ka sasniegtais apmierinātu spēcīgākos talantus, ka viņi nesajustu arī šīs koncepcijas ēnu puses.

Salīdzinot ar igauņiem, pie mums grafika attīstās vienmērīgāk un neuzkrītošāk. Daudzi meistari pilnveido savu mākslu, niansē savus sasniegumus, variē tēmas, strādā iemīļotās technikās, samērā reti nododas eksperimentiem. Latviešu ekspozīcijā nebija neviena darba, kurā būtu izzudusi saikne ar trijdlmensiālo pasaules uztveri, kā to redzējām igauņu, retāk lietuviešu nodalās. Mūsu grafiķis joprojām stingri atspēries pret zemi, ar acīm meklē apvārsni, sīksti turas pie taustamības koncepcijas, liekas, pat pārāk sīksti un iecirtīgi.

Tomēr šķiet, ka šinī „sacensībā” esam palikuši trešajā vietā. Komandā it kā būtu stipri individuāli spēlētāji, taču nav komandas rokraksta. Vienīgā kopējā īpašība ir mūsu tendence pēc monumentālas izteiksmes. Tā izpaužas mūsu grafikas valodas lakonismā un vienkāršajos risinājumos, nesacīnoties daudzos simultānos tēlos. Iespējams, ka meklējumi šajā virzienā var izvērsties par nopietnu sasniegumu. Lai to panāktu, jāpārvar zināms domas inertums, kas jūtams visā latviešu ekspozīcijā, jāatrod jaunas grafikas koncepcijas, jaunas techniskās iespējas, uzmanīgi jāpārskata līdzšinējais arsenāls, radoši jāapgūst mūsdienu grafikas pieredze, jāpārvar techniskā netīrība. Cerams, ka triennāles pieredze mobilizēs mūsu republikas grafiķus jaunam daiļrades kāpinājumam. 1974. gada „Tallinas rudenī” jāstartē spēcīgi saliedētai komandai.

Tik tālu kritikas par latviešu mākslas pašreizējo stāvokli, tātad kopaina nav iepriecinoša, bet nav arī bezcerīga. Tās daudzveidība sniedzas no sociālā reālisma līdz mērena modernisma paraugiem, it sevišķi lietiskajās mākslās. Taču vairums vēl nodarbojas ar akadēmisku dabas atainošanu vai glorifikāciju, kam neizbēgams pavadonis ir zināms šablonisms, piemēram, populārā strēlnieku kulta darbos. Plašākā forumā tā nes vakardienas zīmogu ar biklu pieticību, kas allaž aizstāj uzdrošināšanos un jaunu ceļu meklēšanu, tāpēc tā maz interesē mākslas pasauli. To pašu var attiecināt arī uz latviešu emigrantu mākslu. Kaut gan pašos pamatos kaut kas ir „sakustējies”, šķiet, koķetēšana ar modernismu ir vairāk mechaniska nekā organiska nepieciešamība – nedzīvs tribūts mākslai atbrīvoties no seno grieķu un renesanses ideāliem.

Šai procesā bremzējošs faktors ir rosinošu, pat skandalozu (šoka labad) Rietumu izstāžu trūkums, kas mudinātu uz nopietnākām pārdomām par līdzšinējās mākslas valodas lietderību. Pagājušā gadā tikušas „importētas” šādas ārzemju izstādes: Valsts mākslas mūzejā – lietuviešu mākslinieku akvareļu izstāde, bet Liepājas vēstures un mākslas mūzejā – Kaunas grafiķu skate. Valsts aizrobežu mākslas muzejā – Sibiu (Rumānijā) pilsētas mākslinieku gleznu un grafiku izstāde; Rīgā – Sčecinas (Polijā) tēlotājas un lietiskās mākslas izstāde.

Retrospektā posms ap Pirmo pasaules kaŗu latviešu mākslā iezīmējās ar mūsu mākslinieku avangarda visai Eiropas mākslas attīstībai akūtu problēmu sekmīgu risināšanu. Taču atslābums, kāds iestājās pēc Zeltiņa, Matveja, Kazaka un Grosvalda nelaikā aiziešanas, mūsu mākslā nav beidzies vēl šodien. Jāsaka, ka relatīvi negatīvu ietekmi pret jaunām idejām rada arī Mākslas Akadēmija kā toreiz, tā tagad. Būdama tradicionālistu kontrolē, tā rūpējas tikai par „mākslas amatnieku” izaudzināšanu, kas nav paidagoģijas primārais uzdevums. Šai cul de sac situācijai maz sakara ar „partijas lietuvēna” problēmu. Piemēram, Viļņā sekmīgi darbojas modernās mākslas skola, nosaukta Čurļoņa vārdā, ar tēlotājas mākslas, mūzikas un baleta nodaļām. Par audzinātājiem strādā redzami lietuviešu avangardisti, kas pārstāv uzskatu, ka radošs mākslinieks nav vienkārša profesionālu iemaņu summa. Audzēkņos tiek izkopta vispusīga personības izveide, pamatā liekot tautas mākslas būtību. Rezultātā nāk jauna mākslinieku paaudze apveltīta ar spilgtu tēlainību un pārdzīvojuma tiešumu.

Nepārsteidz, ja latviešu mākslu Rietumos maz pazīst. Situācija būtu labojama ar labi pārdomātu kultūras misiju. Rietumu progresīvās aprindas varētu ieinteresēt ar ceļojošu izstādi – Latviešu mākslas dekada 1910-1920, – kam materiālu Latvijas mākslas muzejos netrūkst. Protams, vēl auglīgāka būtu atklāta abpusēja kultūras apmaiņa, bet dotajos apstākļos tas laikam par daudz prasīts...

Valsts Mākslas Akadēmiju pagājušā gadā beiguši 48 jauni mākslinieki un 6 mākslas zinātnieki.