Piezīmes par 1971. g. Latvijas prozas un lirikas izlasi

 

Uldis Zemzaris, Imants Ziedonis. Dzimis 1933.gadā Tukuma rajona Ragciemā zvejnieku ģimenē. Epifānija par robežu kā robežsargu un mākslinieku līniju (skat. Epifānijas) raksturo populārāko Latvijas dzejnieku − nemiera garu, kuŗa raksturs ir urdošs, spurains kā viņa matu ērkulis. Ziedonim ir nepieciešams būt uz šās mīlestības un naida robežas ne tikai lai to studētu, viņš ir šās robežas sargs.

Šai JG numura publicētie literārie darbi nav izlase, nav labākais no labākā, ko devusi Latvijas 1971.g. literārā raža. Visi četri stāsti, tāpat pārējie darbi, pārņemti galvenokārt no viena Latvijas periodiskā izdevuma − Literatūra un Māksla − 1971.g. slejām. Daži vārdi par autoriem.

Ironiskās prozas „Intervija ar gleznotāju B.” autors Uldis Zemzaris ir viens no daudzajiem latviešu dubulttalantiem: gleznotājs, akvarelists, grafiķis, rakstnieks, sabiedrisks darbinieks. Zemzaris, it kā malā stāvēdams, ar īsiem vilcieniem uzzīmē situācijas kontūras un tēlu portretus, lakoniski parāda to attieksmes un ļauj pašam lasītājam secināt. Ieteicam iepazīties ar šī vairāku mūzu kalpa pašrocīgi illustrēto 11 stāstu krājumu Modeļa pieradināšana (Liesma, 1969).

Egils Lukjanskis − jaunās paaudzes prozists. Stāstu krājumi Izvēle (1966), un Nekad nebeigsies (1968), romāns Tev atvēlētais laiks (Karogs, 1970, 8), luga Sapņu labirinti (Liepājas teatrī) − tāds ir viņa līdzšinējais devums, kam pievienojas stāstu krājums Pieskāriens. Rakstnieks savā daiļradē daudz uzmanības veltī divu cilvēku − Viņas un Viņa − visintīmāko jūtu atklāšanai; pie tam bieži sastopams motīvs: kaŗš nežēlīgi lauzis, kropļojis cilvēku dzīves un vēl tagad sāp dvēselē.

Sarkans āboliņa lauks − tā saucas Aivara Kalves otra grāmata (skat. Gunāra Irbes recenziju JG 88.num.). Šo grāmatu ieteicam izlasīt katram no pirmā līdz pēdējam teikumam. („Man šis laiks ir dārgs”). Zina Līce par A. Kalves grāmatu raksta: „Stāstos redzam cilvēkus, kuŗi izjūt viens otru bez zvērestiem, un arī tādus, kas sākuši savstarpēji attālināties jau pēc pirmās tikšanās, kaut arī līdzās aizvadīti gaŗi gadi. Liela cilvēka mūžu nodzīvojis Samels; būdams jau akls un stāvēdams uz aiziešanas sliekšņa, viņš, skatot priedi ziedam, spēj sajust prieku un ir laimīgs, ka pratis caur vecajiem pirkstiem savu siltumu iestrāvot mazdēliņā, ir laimīgs, ka vēl arvien atceras mīļotās smieklus jaunībā, jo „smieklos ir kaut kas mūžīgs”.”

Viens no izcilākiem prozistiem Alberts Bels uzmanību koncentrē uz cilvēka garīgās dzīves norisēm, lieto t.s. apziņas plūsmas metodi. Visparastākā ikdienā, visvienkāršākajos cilvēkos slēpjas tik daudz sarežģīta un nezināma, īsais stāsts ar Belu, Jakubānu, Darbiņu u.c. Latvijā iekarojis noteiktas pozīcijas un lauž ceļu jauniem mākslinieciskiem meklējumiem.

No dzejniekiem 1971.g. izlasē pārstāvēts Andris Vējāns, kuŗa balss latviešu dzejā skan jau divus gadu desmitus. Viņa 1971.g. izdotajā dzejoļu krājumā Trejādas atbalsis daudz dzejoļu veltīti konkrētiem cilvēkiem, galvenokārt nesen mirušu rakstnieku piemiņai. Savdabīgs ir dzejolis „Andryva Jurdža myužs”, kuŗā dzejnieks atklāj Latgales kolorītu.

Ojāram Vācietim 1971.g. iznāca dzejoļu krājums Melnās ogas. Ievaddzejolī jautājums lasītājam „Kāpēc sēj starp kartupeļiem magones?” Uz šo jautājumu dzejnieks vēlāk atbild:

Un es saprotu, ka esmu muļķis palicis, −
Vai tad par ko labu ir kas jājautā,
Vai tad par ko labu ir kas jātirdī,
Vai tad vārdiem jābūt tur, kur jāklusē?

Tāpēc mīlestība ir starp cilvēkiem.
Tāpēc sēj starp kartupeļiem magones.

Par jūŗas un mīlas dzejnieces, liepājnieces Dagnijas Dreikas pirmo dzejoļu krājumu Brūnās zvaigznes H. Galiņš saka: „Kas ir ‘Brūnās zvaigznes’? Tās ir cilvēka brūnās acis, kas skata dzīvi no sava redzes punkta; tās ir arī autores acis, daudzu ikdienišķu parādību savdabīgs tvērums, Dagnijas Dreikas pirmajā krājumā ietvertajiem dzejoļiem ir laba, skanīga valoda, tēlaina izteiksme, kas bieži vien pāraug paradoksāli aforistiskos vispārinājumos. Jūrnieku valodā runājot − kurss nosprausts pareizi, tagad tikai negulties dreifā, bet tāpat turpināt.”