Ojārs Vācietis
VIENS DZEJOLIS
(Daži vārdi par brīvā panta brīvību un nebrīvību)
Tas dzejolis atrodas Montas Kromas dzejoļu krājuma Lūpas. Tu. Lūpas. Es 6.lappusē. Uzrakstīts brīvajā pantā (vers libre). Žēl, ka nav zināms šī termina autors, lai kaut ar atpakaļejošu datumu sauktu viņu pie atbildības par tādu vieglprātību. „Brīvais” ne no kā nav brīvs.
Nezin, vai arhitekti maz saprot, ko viņi dara.
Varbūt domā, ka
vienkārši ceļ mājas,
būvē pilsētu.
Būtībā viņi būve smadzenes.
No kā tad ir brīvi? No atskaņām. Lielākoties, bet varam arī nebūt. Neruda un Majakovskis neatbrīvojās pa reizei ne no atskaņām, ne no noteiktas strofikas, tikai variēja to. No pantmēra? Bet kas tad ir ikviena pantmēra pamatā?
īstā vietā namu augstums viens pie otra, īstā
vietā skvērs vai
ass stūris, vai sakņu
veikala vitrīna
ar divām zaļām vardēm
sausa dīķa plāniņā,
vai kafej-
nīcas apaļumszem oranža tenta,
īstā vietā pazemes
eja, un −
Smadzenes kliedz no prieka kā mežonis, ēzdams
kaut ko gardu.
Ritms. No tā brīvais pants nav atsacījies nekad. Tiesa, nebūt ne vienmēr mēs varam par brīvā panta ritmu runāt heksametriskas, jambiskas vai citas ritmikas kategorijās. Brīvā panta ritms izmanto ne tikai harmoniju. Arī disharmoniju. Toties nav cita rakstības veida, kas var apvienot heksametra svinīgumu, trioleta operetiskumu, soneta lakonismu un častuškas smieklus. Bet kam tas ir vajadzīgs? Uz to jau ir atbildējuši eposi, biļinas, daudzu tautu dziesmas, Apolinērs, Lorka, Eliārs, Vitmens, Verharns, Hikmets un daudzi citi.
Ja atsakās no stingrā pantmēra ar atskaņu − „dinamīta muciņu” galā, brīvais pants, balstīdamies uz rindas iekšējo dinamiku, iegūst sarunu valodas tiešumu, gandrīz vai fiziski padarot lasītāju par sarunu biedru, piešķir dabiskumu cilvēka kliedzienam un niansi cilvēka čukstam, dod iespēju intonāciju maiņai pat ne frāzes, bet dažu vārdu robežās. Atgriezīsimies pie Kromas arhitektiem.
Tīri saruniski dzejniece „apšauba”, vai arhitekti saprot, ko viņi dara. Caurspīdīgā apšaubīšana vajadzīga, lai sekotu aforistisks lēciens − „Būtībā viņi būvē smadzenes”. Lēciens ne vienkārši tēla padziļināšanā, bet veselā ētisku un estētisku problēmu mezglojumā, lēciens filozofijā. Arhitekti būvē mūsu smadzenes. No tā, kā, kur un ko viņi būvē, ir atkarīga mūsu dzīvošana un strādāšana, mūsu laiks un mūsu nevaļa, mūsu garastāvoklis un beigu beigās mūsu un ne vien mūsu (arhitekta jaunrades veiksme vai neveiksme stāv veselu paaudžu acu priekšā) gaume un skaistuma izjūta. Kādā bezatbildīgi izbūvētā pilsētas „klucīšu” rajonā zīmēšanas skolotāja sūdzējās, ka bērni arī visas pasaku mājas zīmē klučainas, bet ko gan no viņiem varot gribēt, ja no pirmā skatiena pa logu un no pirmā zīmuļa vilciena uz papīra viņiem mājas un pilsētas jēdziens saistās ar klucīšiem. Es tikai īsi atšifrēju daļiņu no vienā frāzē apslēptā, jo dzejniece pati dzejolī rotaļīgā kaleidoskopā izbrāžas cauri tai arhitektūras līniju harmonijai, skatlogu un kafejnīcas krāsām, kas dod to prieku, no kura „smadzenes kliedz... kā mežonis, ēzdams kaut ko gardu”.
Te nu ir tas zināmā mērā brīvā panta demokrātiskums, kas atļāvis Montai Kromai blakus it kā no arhitektiem veltītas odas ņemtajam − „Būtībā viņi būvē smadzenes”, tāpat kā dzīve mums katru dienu to dara, nozibināt gar acīm ielas stūra asumu un kafejnīcas apaļumu, vardes zaļumu un tenta oranžumu. Bet − atļaujot līdzekļu brīvību, brīvais pants vairāk kā jebkurš rakstības veids kategoriski noraida liekvārdību. Nevajag tikai būt burtiskiem − nosvītros vārdu un, redziet, nekas briesmīgs. Tas nav nopietni. Ja meistara gleznā būs aizkrāsoti pāris palīgtriepienu, arī ne katrs speciālists atradīs trūkumu. Un tomēr brīvajā pantā viens lieks vārds var sagraut vai vismaz sabojāt dzejoli. Klasiskajā pantā (tas nav noslēpums) pantmēra un atskaņas laiviņā ikviens profesionāls dzejnieks mierīgi tiks līdz četrrindes beigām ar trīs un vairāk lieku vārdu balastu. Baltajā pantā nepārtrauktas intonāciju maiņas rezultātā iespējams pat vienu vārdu tik daudzveidīgi izgaismot, ka tas iegūst negaidītu telpiskumu un ietilpību. Mēs palikām pie tā, kur dzejnieces prieks izteikts mežonī, kas ēd kaut ko gardu. Salīdzinājums pietiekami spēcīgs un kā tāds varēja arī palikt.
Es ticu pilsētai. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ja
var iziet garu
pazemi un griesti
neiebrūk, un auto-
busi nenospiež −
cilvēks iznāk
ārā ar daudz
veselāku psihi
un var pat
ticēt savam
darba biedram
kas grūtā brīdī
atrāvis plecu.
īsts mežonis. Un pazemes eja arī kā radīta, lai asociētos ar pirmatnējo alu. Bet te jau ir neiebrūkošie griesti. Nenospiedušie autobusi un rūpes par to, lai cilvēkam saudzētu psihi. Nepārprotama piedalīšanās mūsu laikmeta rūpēs. Ne bezrūpīga viendienīša urjavāšana urbānisma nežēlīgumam (kas savukārt rodas no cilvēku bezatbildīgas un vienas dienas saimnieku attieksmes pret zinātnes un tehnikas sasniegumiem), bet pateicība urbānisma saudzībai un blakus tāds kā mazs paldies mīļajai un dunošajai mūsdienu pilsētai par to īso, bet ļoti nepieciešamo atelpas brīdi no kņadas un apdullinošiem trokšņiem. Un ne smakas no bēgšanas, norobežošanās. Arī tie, kas sakās bēgam, vēl neviens no sava laikmeta nav aizbēdzis. Smadzenes, kas priecājas kā mežonis, ēzdams kaut ko gardu, tagad nepriecājas, bet meklē spēku ticēt pat tam, kas pametis nelaimē, meklē maksimālo spēku, jo tūlīt būs atkal jāiznirst no pazemes ejas, jāsajūt saule uz ceļiem... Es neizlaižu no acīm tēlu secību, lai īpaši parunātu par Montas Kromas un reizē par brīvā panta vispār frāzes grafisko izkārtojumu.
Otra Daugavas puse tālu − balta gaisma pavisam
tuvu un duras
sejā, balta gaisma
vienos putekļos, spīdīgos
un tik tīros, un tādos
metāliski asos, un
nemetāliski siltos
putekļos − varbūt
baltā gaisma visu
aizstumj prom −
it kā nekā nebūtu.
Tāluma izjūta. Pa-
saules izjūta. It kā
ar acīm pret pasauli.
Tālāk sekos vēl vairāki emocijas sacīkšu mašīnas griezieni, bet jau ar izslēgtu ātrumu. Sekos tas lidmašīnas skrējiens un motoru dūkoņa, kad lidojums beidzies un lidmašīna vēl skrien pēc inerces. Tieši tā − cilvēka jūtām ir inerce, reizēm vairāk, reizēm pavisam netverama, bet vienmēr atbilstoša šo jūtu lielumam. Bet par gaismu tā nav rakstījis neviens. Izjutis noteikti, kaut vai tad, kad putenī, lapkritī vai atvasaras zirnekļu tīmekļos pasaules telpa kļūst necaurspīdīga un kad mēs tai neredzoši skatāmies cauri. Šeit ir tāda uztveres koncentrācija, kāda ir no ilgākas tumsas spožā gaismā iznākušam cilvēkam, vienalga − no kādas tumsas: cietuma, vientulības, pārestības, sāpju vai citādas tumsas. Satraukums, izbrīns, parastas bailes neparastā priekšā cilvēku padara mēmu, bet dzejniekam tādā brīdī ir jārunā. Un tad spēkā stājas ne gramatiskās, ne dikcijas, bet emocijas pauzes. Tāda veida un tādas koncentrācijas brīvajā pantā ir jābūt nepārtrauktam stāstījumam, ja to vispār par stāstījumu var saukt. Tam arī atbilst rindu lauzums − lai tikai neapstātos pie kāda vārda vai komata, vai punkta. Rindu lauzums veido otru − apakšstrāvas dzejoļa lasījumu, dubulttēlus un dubultjēdzienus. Paskatieties: balta gaisma pavisam, tātad − vienīgi balta gaisma, visuvaldošā baltā gaisma, nevis tikai balta gaisma pavisam tuvu (kā būtu bez lauzuma), cilvēks stāv ar gaismu sejā, apgarots, laimīgs, ne vien gaisma vīnam duras sejā ( kā būtu bez lauzuma), vārda „pasaule” pārdalījums sadala jēdzienu „pasaules izjūta” uzreiz trijās krāsās: es jūtu pasauli, es jūtu, ka dzīvoju zem šīs saules, saules izjūta − vai nu žilbstiet no pieneņu pļavas, vai lai jums varavīkšņojas acīs, kad kāpjat krastā no peldēšanās − katram citādāka, bet saules izjūta mums ir visiem. Tā ir šī rindu lauzuma jēga un nepieciešamība.
Visur, kur Montai Kromai pietiek šīs satrauktības un tīri sievišķīgā šarma, Lūpas. Tu. Lūpas. Es ir pilnīgi jauna kvalitāte dzejnieces radošajā biogrāfijā. Kur nepietiek, tur kritums ir attiecīgi sāpīgāks. Labi, ka to nav daudz.
Rindu grafika nekad nav varējusi glābt emocijas vai domas nabadzību. Man organiski riebjas visādi „ismi” aiz to nelietīgas valkāšanas gan literatūrā tieši, gan literatūras vērtēšanā, taču šoreiz ir jālieto vārds − formālisms, aizstāvot brīvo pantu, lai arī cik dīvaini tas izklausās, − nevis no tā necietējiem vai nesapratējiem, bet no tā cienītājiem un lietotājiem. Vārda devalvācija, kurā diemžēl nenoliedzami nopelni arī rakstniekiem, bet galvenokārt preses, radio un televīzijas žurnālistiem, ir radījusi iesācējos bīstamu valodas trafaretu. Vārdu krājums tādam iesācējam ir tik nabadzīgs, ka veltīgi runāt par kaut kāda epigonisma izplatīšanos dzejā. Ar tādu galvenā ieroča − valodas nabadzību grūti kļūt pat par epigoni. Milzīgs daudzums rakstītā, ko saņem mūsu redakcijas, ir kaut kāds īpašs, ar literatūru sakaros neesošs veidojums, kas neko neatdarina, bet viss šķiet viena cilvēka rakstīts. Un pats bīstamākais, ka vairums rakstītā ir tieši brīvajā pantā, pie kura ķerties bez visas klasiskās poēzijas pārvaldīšanas ir vismaz vieglprātīgi.
Brīvajam pantam, kaut arī latviešu dzejā tam nav tradicionālas un nepārtrauktas evolūcijas, advokatūra nav vajadzīga. Mums ir Čaks. Ar brīvo pantu jaunā kvalitātē mūsu priekšā parādījās Monta Kroma. Ļoti daudziem mūsu dzejniekiem ir brīvā panta dzejoļi, ar kuriem var lepoties ne tikai viņi paši, bet mūsu dzeja vispār. Bet šķiet, ka ir vajadzīga nopietna runāšana, ja ne cita, tad mūsu dzejas nākotnes dēļ. Un ne vērtēšana „labi-slikti”, bet runāšana pēc būtības.
(Literatūra un Māksla, 13.11.71.)