Uldis Zemzaris
INTERVIJA AR MĀKSLINIEKU B.
Kad žurnāla „Daile” korespondente Inga Ievoga ieradās darbnīcā pie gleznotāja B., mākslinieks viņu jau gaidīja. Pats viņš atvēra durvis, plati un sirsnīgi smaidīdams.
− Lūdzu, nāciet iekšā, − laipni aicināja, norādīdams vēl ar roku. Saņēma mēteli, uzkabināja un tad, ar plaukstu drošības labad pārslaucījis krēsla sēdekli, piestūma to viešņai.
− Cik pie jums ir jauki: − jūsmīgi iesāka Ievoga. − Es ļoti mīlu mākslinieku darbnīcas. Pie jums, es skatos, valda liela lietišķība − var teikt, radoši monolīts askētisms.
To viņa sacīja tāpēc, ka darbnīca bija stipri neuzkopta. Grīda putekļaina, sen nemazgāta. Vienā stūri sasviesti visādi papīri un lupatas, bet audekli un gleznu rāmji nelielās kaudzītēs pieslieti pie sienas. Vienīgajā plauktā, kas sašķiebies karājās nemākulīgi piemontēts dibensienai, bija sagrūsti dažādi sadzeltējuši, saputējuši ruļļi un zem tā pašsanaglota, ar nosmulētu matraci pārsegta dēļu vāla. Tad vēl tradicionālā tukšo pudeļu sērija zemē pie izlietnes un ļodzīgs galds, uz kura kontrastā neatradās nekas.
− Jā, te man ir gatavās gleznas, te aizsāktās, un tie ir tikai uzvilkti audekli, − īsi informēja B. − Bet galvenais jau ir mālēt, − viņš teica un, uz brīdi aizvirzījies telpas stūrī, atvēra sienas skapi, kas arī izrādījās juku jukām piesviests ar neizprotamiem bunduļiem, līstēm un stūros aplauzītiem kartonu gabaliem − to visu ar troksni pagāza uz sāniem, ar grūtībām no turienes izvilka vecu naglu kasti un, to atnesis un pielicis blakus galdam, apsēdās arī pats.
− Sakiet, lūdzu, meistar, − tagad jau pavisam mērķtiecīgā intonācijā sarunu uzņēma korespondente, − ar dziļu interesi esmu sekojusi jūsu daiļradei, vienmēr bijusi kaismīga jūsu krāsu valodas apjūsmotajā, vai jūs varētu pasacīt, kas ir pats galvenais jūsu talanta radošajā virzībā − konkrēti, kas ir jūsu plastiskās domas evolūcijas stūrakmens, ja tā varētu teikt. − Un, sparīgi šo teikumu pabeigusi, Inga Ievoga atvēra rokas somiņu, izņēma no tās bloknotu un, pār galdu pārliekusies, iekārtojās pierakstīšanai.
− Es jums jau sacīju, pats galvenais ir mālēt, − pavisam mierīgi atbildēja gleznotājs.
− Jā, to es saprotu, bet es domāju plašākā sabiedriskā aspektā, teiksim, kā cilvēkam, kā pilsonim. Par piemēru, jūs no rīta pieceļaties, bet vai jums jau ir tā radošā iecere, kas jūs spārno? Varbūt viss trauksmainais, modernais temps, kas apņēmis mūsu planētu − vienkārši, mēs sajūtam to vai uz katra soļa ikdienā: tramvajos, trolejbusos − aktīvā dzīves saskarsme, gribētos teikt, un jums − kā gleznotājam tieši − kāda ir jūsu attieksme? Kāds ir mūsdienu mākslinieka galvenais uzdevums − pēc jūsu domām, pēc jūsu pārliecības?
B. brīdi samulsis skatījās zemē, tad lēni paplēta rokas un atkal nolaida:
− Mākslinieka uzdevums? Es domāju − mālēt.
− Taisnība. Darbs dara darītāju, tas visam pamatu pamats, to apliecinājuši daudzi izcili domātāji gan rakstos, gan ar dzīves paraugiem. Bet, ņemot mūsu sabiedrības vērtību atražotajās bāzes attieksmi pret virsbūvi, iedomājoties skatītāju tūkstošus un miljonus, kas alkst kultūras, kas vēlās ko vairāk uzzināt par mākslinieka personību un arī par to, ko konkrēti viņš mīl un ko nīst, kā viņš skatās uz apkārtējām dzīves parādībām, kāda galu galā būtībā ir mākslinieka gleznotāja sūtība? Gribētos arī uzzināt, piemēram, kur, pēc jūsu domām, meklējams mākslas darba noslēpums. Varbūt tam tā arī jāpaliek kā brīnumam, kā mūžīgai mīklai? Ko jūs par to sakāt?
− Nu − ja nemālēs, tad arī nekāda brīnuma nebūs, − jau mazliet saērcinātā tonī atrūca B.
− Lūdzu, piedodiet, es tagad varbūt tieši pievērsīšos jūsu darbam, jūsu profesijai pilnīgi pietuvinātā griezumā. Sakiet, lūdzu, kas ir tas, kas jūs visvairāk ierosina un kas jūs kā pieredzējušu krāsu burvības meistaru visvairāk saista dzīvē un vispār pasaulē?
− Nu, mālēšana − tā tas ir, − B. ar plaukstu norausa pirmo sviedru lāsi no deniņiem.
„Tā nevarēs. Vajadzēs mēģināt no citas puses,” Inga Ievoga nolēma. „Pavisam no praktiskās puses un lietišķi.”
− Vai jums, cienījamais māksliniek, ir kāds noteikts dienas režīms, pēc kura jūs vadāties savā radošajā ikdienā? Pastāstiet, lūdzu, kā jūs sadalāt savu laiku, − Un, kaut arī nebija uzrakstīts vēl gluži nekas, korespondente pāršķīra jaunu lapu un piedūra skrotzīmuļa smaili papīram.
− No rīta es drusku pamālēju un tad atkal vakara pusē. Kādreiz, ja darīšanas, tad neiznāk.
− Bet vai jums ir bijuši tādi periodi, kad jūs pilnīgi nevarat strādāt, kad iekšēji degat principu pretrunās un meklējat savai atklāsmei citu atslēgu − kā mēdz teikt, kad māksliniekā dzimst jauni atziņu kodoli, kas vēl jāatloba, jāatšķeļ un, kas tikai vēlāk tiek reducēti konkrētos opusos. Krāsu attiecības un tāpat jūsu enerģiskie otas vilcieni, vai tie kādreiz, ja nav bijis iespējams laikā iemiesoties uz audekla saskaņā ar jūtu un pārdzīvojumu pasauli, vai tie tālāk dzīvojuši domās, vai tie ir sagaidījuši savu transkoordināciju jaunās kvalitātēs, es domāju − kā autora iekšējie tēli, vai jums tā nav bijis?
− Jā, ir bijis tā, − piekrītoši ar galvu pamāja B. − Ir bijušas arī tādas dienas, kad galīgi netiek pie mālēšanas.
− Nē, te es nedomāju, ka netiek, teiksim, kādu mehānisku apstākļu atturēts, ne tā. Es te domāju garīgās evolūcijas spirāli, veidošanos sevī pašā, kad kvantitāte pārlec jaunā kvalitātē. Un kā konkrēti jums kā gleznotājam, kā jūs to izjūtat, vai kā inspirāciju vai vienkārši kā darba potenciālu tādā momentā. Vai jūs pats tad jau sagaidāt jaunu darbu izdošanos, vai jūs tad jau iepriecina iespēja veiksmīgi gleznot? Es domāju, kad jūs tad atkal stāvat pie molberta, vai jūs sajūtat pacēlumu un spriegumu?
− Jā, tādās reizēs − tad man dikti gribas mālēt, − gleznotājs sacīja, šoreiz jau atkal laimīgi pasmaidīdams.
− Jūs vienkārši sakāt: „Mālēt”. Es pierakstīšu. Jūs to varat atļauties. Bet vai pati krāsu māksla, pati glezniecība kā tāda, vai tā sen jau iekarojusi jūsu sirdi? Un kā tā ir mainījusies savā iekšējā prasīgumā? Teiksim, kad jūs sākāt, kā tad jūs izpratāt mākslu, tās misiju? Un vai ir atšķirība, kā toreiz un kā tagad jūs attiecaties pret daiļdarbu radīšanu?
− Jā, mālēšana man vienmēr ir patikusi, − atbildēja B, − Jau no bērna kājas, kā saka. Sākumā es mālēju plāni un tad tā biezāk. Lai gan tagad es atkal mālēju plāni, tikai vietām biezi, Mālēšana tāda ir − to pats tūlīt redz.
− Bet varbūt vairāk tieši par principiem un kādas problēmas jūs vilina. Mani, tāpat arī daudzus jūsu mākslas darbu cienītājus, mulsinājusi tieši jūsu lielā un nedalītā dabas mīlestība, apbrīnojamā spēja saskatīt un uztvert mūsu dzimtenes nostūros tieši to dailes vienkāršību − motīvu monumentalitāti, gribētos teikt, kas ne mirkli netiek atrauta no cilvēku izjūtām un emociju tuvuma vispār. Vai jūs to uzskatāt par savu atklājumu, un kā jūs to esat sasniedzis, ka jūsu mākslas darbos cilvēks, tas ir, skatītājs, mākslas darba aplūkošanā nonāk tieši tajās pozīcijās, tajā īstenības tuvībā ar gleznu, kas aptver dabas varenības un dabas atbilstības koeficientu mūsdienu cilvēka jūtu un gara pasaulei, viņa intelektuāli sarežģītajai, gribētos teikt, pat iekšēju konfliktu izveidotajai psīhei, ka, skatoties jūsu darbos, mēs varam atrast tur tik daudz zemteksta. Kā jūs panākat tādu daudzšķautnainību savā sniegumā? Pastāstiet, lūdzu, par to.
− Vai par mālēšanu dabā?
− Nē, piedodiet, jūs mani īsti nesapratāt. Es vēlējos jautāt, vai mīlat intīmi klusus vērojumus, kas pirmā skatījumā it kā neskar īstenības pretrunīgos slāņus, konkrēti, vai jūs saista kāda vienas lietas vai parādības izpausme ar dažbrīd pat gluži necilu sakarību, bet, gleznojot to, tverot savā artistiskajā un tādējādi cilvēciskajā atlases lokā, jūs apzināti piešķirat šai pasaulei, šiem jūsu izraudzītajiem motīviem padziļinātu jēgu? Vai jūs, pievēršoties ainavai un klusajai dabai, šodienas skatītāju labā attīstāt tur mūsu stājmākslas žanra principus, kas garantē relatīvu stila vienlīdzību starp žanriem laikmeta pulsa un jaunās domāšanas struktūras priekšā? Praktiski, vai reizē ar to dziļi šodienīgo vērojuma un izteiksmes kolīziju jūs neesat tieši vaiņagojis savu darbu ar mūsdienīgās sadzīves problēmām, kas jaunā kvalitātē atspoguļo mūsu laikmetu un estētiku? Kā notiek šis sintēzes process jūsu darbā, jums stāvot pie molberta? Kad, teiksim, jums ir jau saspiestas krāsas uz paletes un jūs zināt, kā jūs vēlētos sākt, kā tad tas viss notiek?
− Tad? − Mākslinieks B. pavisam izbiedēti paskatījās jaunavā, − Vai kad turpina bildi, vai arī kad jaunu grib mālēt? − Viņš pacēla roku, it kā turēdams otu, un vairākas reizes pavicināja gaisā.
− Nē, es vēlos jautāt par domām, kas jūs nodarbina tajā mirklī, par satura un formas vienību. Varbūt dažos vārdos tieši − kā jūs tiekat uz savas īstās takas, kas jūs tik nekļūdīgi noved pie kompozicionālās vīzijas, kurā tad dominē jūsu jūtu pasaule? Vai ilgstoši un pārdomāti tuvojaties sižetam vai intuitīvi? Vai gleznas ideju jūs uzskatāt par iespaida, atziņu vai pārdzīvojuma augli? Praktiski, kā jūs sacerat gleznu, kā notiek motīvu atlase jūsu daiļradē?
− Ar motīviem ir tā, ka jāpaskatās, vai to var mālēt vai ne. Ja var, tad ņem audeklu, drusku ar smilšpapīru notrin un sāk mālēt. Bet, ja sižets nepatīk, tad ne.
Korespondente Inga Ievoga ar skrotzīmuļa galu mazliet pakasīja, parīvēja pieri, „Kas vēl bija tāds, ko vēlējos uzzināt?” viņa pati sev jautāja. „A! Tradicionālais − par iecerēm.”
− Cienījamais māksliniek, varbūt es lūgšu jūs vēl izteikties par savām nākotnes iecerēm un plāniem. Kāds ir jūsu ieceru apjoms, un pie kā esat nodomājis ķerties tuvākajā nākotnē?
− Apjoms? Man te, redziet, ir sagatavoti dažāda lieluma audekli un jau nogruntēti, − kājās pieceldamies, sacīja B. Viņš pagājās darbnīcas vidū un, uz aizkrautās sienas pusi ar pirkstu rādīdams turpināja: − Tur ir pieci formāti. Četrdesmit reiz sešdesmit centimetru un trīs lielāki − astoņdesmit reiz simt centimetru, kuriem domāju visā drīzumā ķerties klāt. Un vienu vēl lielāku simt pret divi simti, esmu nodomājis uz jubilejas izstādi uzmālēt.
− Paldies, meistar, − sacīja Inga Ievoga arī pieceldamās. −
− Lūdzu! − B. palocījās un pasniedza viņai mēteli, − Bija ļoti patīkami. − Atvadoties gleznotājs sirsnīgi paspieda meitenei roku.
„Ko es viņam esmu piemirsusi pajautāt?” Ejot lejā pa kāpnēm, Ingai likās, ka tiešām vēl kaut kas ir piemirsts. Pie parādes durvīm viņa pat apstājās un sāka visu pārdomāt. „Dzimšanas gads, vieta, izcelšanās, izglītība, to visu varēšu atrast mazajā enciklopēdijā. Principi − tātad darbs. Gleznas pašas stāsta par meistaru un par sevi... Labi. Bet ko viņš novēl jaunajiem māksliniekiem, jaunajai gleznotāju maiņai?” Inga Ievoga jau pagriezās atpakaļ, lai varbūt kāptu vēlreiz augšā. „Būtu tomēr svarīgi pašās beigās dot sirsnīgu meistara novēlējumu.” Tad pēkšņi kā pārsegs nokrita viņai no sejas: „mālēt”. Tā, tieši tā viņš būtu teicis. Un, priecīgi atgrūdusi ārdurvis, viņa izsteidzās uz ielas.
(Literatūra un Māksla, 15.5.71.)
